Kitija Laksa: "Tampā dzīvojam kā princeses"

Kitija nokļuva spēcīgā komandā. “USF Bulls” pirms sezonas tika atvēlēta 20. vieta (starp vairāk nekā 300 komandām) ziņu aģentūras “Associated Press” vērtējumā un 19. vieta treneru vērtējumā. Sezonas garumā “buļļi” noturējās starp “AP Top 25” komandām, izcīnīja otro vietu “American” konferences regulārajā sezonā un finālturnīrā, bet NCAA čempionātā palika vienas uzvaras attālumā no “Sweet 16”. Trīs reizes bija jāspēlē pret daudzkārtējām NCAA čempionēm “Uconn Huskies”.

Spēlēt ar labākajiem un spēlēt pret labākajiem – tas nozīmē, ka no tevis gaidīs daudz. USF galvenais treneris Hosē Fernandess (Jose Fernandez) pirmajā gadā no Kitijas gaidīja ļoti daudz. Viņš domāja, ka meitenei jākļūst par vienu no gada labākajām jaunajām spēlētājām ASV, savukārt “Blue Star” dibinātājs Maiks Flinns (Mike Flynn) ātrā un precīzā metiena dēļ salīdzināja Laksu ar Sjū Bērdu (Sue Bird) jaunībā.

Kitija tika galā ar pārbaudījumu. “American” kopvērtējumā viņa kļuva par 5. rezultatīvāko spēlētāju (15 spēlēs vidēji 16,7 punkti) un ieņēma pirmo vietu tālmetienu precizitātē (54/109 jeb 49,5%), vidēji spēlē realizējot 3,6 trīspunktniekus. Tas tika novērtēts – 3. martā Laksa tika iekļauta “American” otrajā simboliskajā pieciniekā un pirmgadnieku simboliskajā pieciniekā, savukārt 4. martā tika atzīta par konferences labāko jauno spēlētāju 2016. gada sezonā.

Radies iespaids, ka "University of South Florida" ļoti rūpējas par saviem sportistiem. Tā ir?
Tampā apstākļi ir lieliski. Viss nodrošināts – treniņi, rehabilitācija, treneru rūpes. Viņi uztraucas par saviem spēlētājiem. Kādēļ tā ir? Cilvēciskums.

Teici par cilvēciskumu. Vai tas bija galvenais iemesls, kādēļ izvēlējies braukt uz mūžīgās vasaras zemi Floridu?
Nenoliegšu, ka Floridas klimats veicināja lēmumu. Tampā vienmēr ir vasara, vienmēr silti un visu gadu var staigāt šortos. Lēmumu pieņēmu pēc iepazīšanās brauciena, kad sapratu, ko vēlos darīt. Ieraudzīju apstākļus un trenerus, iepazinu kolektīvu. Redzētais mainīja domas un stereotipus par Ameriku. Izvēli nenožēloju.

Tu brauci uz vairākām skolām?
Biju divās universitātēs – “Maine” ziemeļos un USF dienvidos. Tas notika TTT sezonas laikā un vairāk skolu vienā braucienā nevarēju paspēt apmeklēt. Divas dažādas skolas divās dažādās klimata zonās. Izvēlējos to, kura tajā brīdī iepatikās labāk.

Vai teici "jā" viesošanās laikā Floridā?
Tajā brīdī vienošanos neparakstīju, jo NCAA atļautais “parakstīšanas periods” sākās pāris nedēļas vēlāk. Lēmumu pieņēmu nesteidzoties.

Tev bija labi konsultanti?
Konsultanti bija lieliski, tai skaitā “Blue Star Europe” vadītājs Dens Boumeikers (Dan Bowmaker). Viņš mani iepazīstināja ar spēlēšanu ASV augstskolās brīdī, kad sāku spēlēt jaunatnes izlasēs. Kopā ar vairākām meitenēm uzaicināja uz “Blue Star Europe” turnīru Londonā. Ļoti palīdzēja ģimene – tētis un mamma. Vecāki vienmēr iesaistījās manos lēmumos, savu nostāju pauda brālis Mārtiņš. Gala lēmumu vajadzēja pieņemt pašai.

Varbūt īstenoji brāļa neizmantoto iespēju?
Mārtiņš bija Amerikā vasaras tūrē. Viņš redzēja visu klātienē, taču, iespējams, brālim nebija tāds Amerikas sapnis kā man – spēlēt NCAA komandā. Savi iemesli, savi apsvērumi. Viņa neaizbraukšana manu lēmumu neietekmēja.

2016. gada 10. janvāris – 6634 skatītāji USF mājas spēlē pret tobrīd desmitkārtējām NCAA čempionēm “UConn Huskies”. Foto: USF

2015. gada 11. augusts, Madride, Spānija. Kitijas Laksas pirmā spēle USF sastāvā

2016. gada 5. janvāris – spēle pret UCF komandu no Orlando

Kitija Laksa spēlē pret 2012. gada NCAA čempionēm "Baylor"

2016. gada 23. janvāris – Kitija Laksa un trīskārtējā Olimpiskā čempione Sjū Bērda

"Just let it fly"

Kurā brīdī saprati, ka vēlies braukt?
Diezgan vēlu. Pēc Ziemassvētkiem. Vienu brīdi biju tādu iespēju izslēgusi. Svārstījos – palikt Latvijā, Eiropā. Neizslēdzu arī Amerikas iespēju, taču tobrīd nezināju, kas tas ir. Aizbraucu, iepazinu. Sapratu – būtu posts neaizbraukt un neizmēģināt.

NCAA pirmās divīzijas treneri ir ļoti aktīvi un runīgi, visi cīnās par labākajām spēlētājām. Vai USF galvenajam trenerim Hosē Fernandesam bija liela loma tavā pierunāšanā?
Galvenais treneris pavisam aktīvs palika iepazīšanās brauciena laikā un pēc tā. Pirms tam – daži e-pasti, dažas saziņas reizes. Turpretī viņa asistenti zvanīja katru dienu. Pieļauju, ka lielākajā daļā skolu notiek tieši tā, ka ar rekrutēšanu nodarbojas palīgi.

Karstākais posms bija pavasarī. Daudzas skolas, sapratušas, ka vēl neesmu pieņēmusi lēmumu, sāka aktīvi interesēties. Sēdi stundā un saproti, ka tas ir tavs telefons, kas vibrē. Zvanīja daudzi, taču savu loku sašaurināju ļoti ātri. Aizbraucu uz divām skolām tikai tādēļ, ka tās bija visieinteresētākās. Pēkšņu izvēļu nebija.

Nepazīstot USF treneri personīgi, raksturotu viņu kā omulīgu makšķernieku ar sakārtotu ģimenes dzīvi.
Noteikti! Par makšķerēšanu vēl neesam runājuši, taču treneris Fernandess ir ļoti uzticams cilvēks. Viņš pateiks visu, kā ir. Cilvēcisko faktoru Amerikā vērtē ļoti augstu. Man kā spēlētājai ļoti daudz deva trenera uzticēšanās un atklātā attieksme. Viņš pateica, kas viņam patīk un nepatīk manā spēlē.

Treneris sezonas sākumā uz mani lika ļoti augstas cerības (NCAA pirmās divīzijas treneri pirms katras sezonas prognozē savas konferences rezultātus un nosaka labākās spēlētājas, runā par gaidāmo sezonu komandas un konferences preses dienās – Sportacentrs.com). Tas mani motivēja un dzina uz priekšu, taču sākumā bija par daudz. Biju vienīgā pirmgadniece komandā (freshman).

Treneris mani saslavēja mēdijiem, viņš daudz runāja un stāstīja, taču citi mani nemaz nebija redzējuši. No otras puses, ļoti augsti novērtēju, ka viņš tā darīja. Par to, kā viņš redzēja mani. Viss bija atkarīgs no manis, taču treneris man deva ļoti daudz iespēju.

Kas viņam nepatika tavā spēlē?
Pagaidām tas paliek starp mani un treneri. Vasarā pie tā strādāšu, saņemti daudzi uzdevumi. Izrunājām, kas jādara. Treneris dalās idejās. Lielākais darbs paredzēts, kad atgriezīšos Amerikā. Viņš redzēs, kā es jūtos un kā iesākt sezonu.

Vai treneris atbalsta iespēju uzspēlēt uzreiz pēc rehabilitācijas?
Viņš noteikti gribētu redzēt mani Eiropas U20 čempionātā. Treneris informējis par datumiem, kuros būs Portugālē. Nekas netiek uzspiests. Gan man, gan viņam ir svarīgi, lai būtu gatava nākamajai sezonai. Ir vēlēšanās spēlēt, taču negribu neko sasteigt. Sportisti ir stūrgalvīgi, tomēr atbildīgi par savu veselību.

Vai kādā brīdī uznāca ilgas pēc mājām?
Īsti nē. Viss ļoti apmierināja un patika. Pietrūka mamma un tētis, ģimene, draugi, mājas, taču neskumu. Sadzīves jautājumi USF sieviešu basketbola komandai atrisināti lieliski. Atšķirībā no vairuma sportistu nedzīvojām kopmītnēs, bet dzīvokļa tipa apartamentos.

Ziemeļos tas ir ārkārtīgs retums.
Koledžās tas vispār ir retums. Trenera pirksts. Pastāv nerakstīts likums – jaunpienācējiem pirmais gads jāpavada universitātes pilsētas (campus) kopmītnēs. USF sieviešu komandā tā nav. Pat futbolistiem un basketbolistiem bija jādzīvo kojās. Basketbolistes dzīvoja kā princeses.

Sporta veidu ranga ziņā pirmajā vietā amerikāņu futbols. Pietika paskatīties, lai ieraudzītu, ka USF puiši spēlē Nacionālās Futbola līgas (NFL) kluba "Tampa Bay Buccaneers" stadionā ar 65 000 skatītāju vietu.
Pašai universitātei tik milzīga stadiona nav. Futbolisti trenējas uz vietas, bet mājas spēles aizvada lielajā stadionā. Biju uz pāris spēlēm. Stadions iespaidīgāks par mūsu futbola komandu (smaida). Salīdzinoši pieticīgie rezultāti sporta veida rangu neietekmēja – futbols ir numur viens. Basketbols atrodas otrajā vietā.

USF basketbolam ir vēl viena privilēģija. Neskaitot 1980. gadā atklāto "Sun Dome" arēnu, komandai ir savs treniņcentrs. Pieejams 24 stundas dienā un septiņas dienas nedēļā?
Kad pirmo reizi aizbraucu, šķita iespaidīgi. “Sun Dome” nav gluži Rīgas arēna, taču pietiekami liela un vērienīga. Tā ir atjaunota, atbilst jaunākajām prasībām. Skatītāji nāk daudz, tukšā zālē nav jāspēlē. Atmosfēra, pacilātība – lieliska! Treniņu komplekss ir jauns, atvērts pirms četriem vai pieciem gadiem. Katrai spēlētājai ir sava karte, kura ļauj iekļūt centrā 24 stundas diennaktī. Izņēmums – trenažieru zāle, kur nevar doties bez trenera atļaujas. Basketbola zāle atvērta vienmēr. Pirms sezonas to papildus apmeklēju vismaz trīs reizes nedēļā. Vienatnē vai ar komandas biedrēm.

Laikā, kad nenotiek komandas treniņi, labprātāk strādā vienatnē vai grupā?
Mazā kompānijā, taču dažreiz arī vienatnē

Runājot par kompāniju, USF spēlē spānietes, portugāliete, dāniete, kenijiete. Klāt nāks ungāriete...
...Un vēl viena dāniete. Ko vēl var vēlēties? Tampā priekšā ir Eiropa, pretimnākošas un sakarīgas amerikānietes. Ļoti draudzīgs kolektīvs, neskatoties, ka nācām no tik dažādām vietām. Numur viens bija iepazīt daudzās kultūras. Spējām lieliski sastrādāties, jo treneri mūs spēja labi salikt kopā.

Daudzās komandas neizdodas sameklēt līdzīgus raksturus un domubiedrus.
Mūsu kolektīvs bija draudzīgs gan laukumā, gan ārpus tā. Varējām sadzīvot, izklaidēties, sadarboties treniņos un spēlēs.

Hosē Fernandess, Kitija Laksa un Laura Ferreira NCAA čempionāta preses konferencē 18. martā. Foto: USF

NCAA čempionāta pirmās divas spēles – pirmajā uzvara, otrajā zaudējums – USF aizvadīja leģendārā trenera Džona Vūdena (John Wooden) pārstāvētās augstskolas UCLA mājas zālē Losandželosā, Kalifornijā

Kitija Laksa – "American" konferences nedēļas labākā spēlētāja

"American" nedēļas labākā jaunā spēlētāja 25. janvārī

"American" nedēļas labākā jaunā spēlētāja 1. februārī

"American" nedēļas labākā jaunā spēlētāja 8. februārī

Preses konferencē ar treneri Hosē Fernandesu

Vairumam universitāšu futbola komandu pirmajā vietā ir sports, nevis mācības. Kā ir USF basketbolistēm?
Precīzu GPA vidējo vērtējumu komandai nezinu, taču noteikti virs 3, kas ir pietiekami labs rādītājs. (ASV vidusskolās tiek izmantotas atzīmes A, B, C, D, F. Augstākā atzīme ir A, zemākā jeb neapmierinošā atzīme ir F. Augstskolās tiek aprēķinātas vidējās sekmes visos priekšmetos jeb GPA, kur maksimālais vērtējums ir 4,0. B atzīmei atbilst vērtējums 3,0 un vairāk, savukārt, ja visos priekšmetos saņemta A atzīme, GPA ir 4,0 – Sportacentrs.com).

Bija meitenes, kuram radās grūtības, bet kopumā visas ieguva labas atzīmes. Gandrīz katrai bija savs galvenais studiju virziens (major), taču nebija neviena spēlētāja, kurai sekmju dēļ tika aizliegts piedalīties spēlēs un treniņos. Man otrajā semestrī GPA vērtējums bija 4,0.

Vai esi izvēlējusies galveno studiju priekšmetu?
Studēju psiholoģiju. Pagāja laiks, kamēr iepazinos ar studijām, taču iepatikās. Tāds mērķis bija jau pirms brauciena. Domāju, ka pie tā pieturēšos. Bakalaura programma paredz apgūt vispārējo psiholoģiju, savukārt tālāk domāju pievērsties sporta psiholoģijai. Otrais plāns – biznesa studijas. Bakalaura grāda iegūšanai standartā paredzēti četri gadi.

Vai novembra vidū, kad sākās NCAA sezona, biji jau pielāgojusies komandas spēlei?
Par labu nāca augusta brauciens uz Spāniju. Komanda Madridē un Barselonā aizvadīja četras pārbaudes spēles pret vietējām komandām. Treneris deva milzīgu iespēju iejusties komandā. Saņēmu lielu spēles laiku un to izmantoju. Sapratu, ko no manis vēlas. Sapratu, ko varu dot komandai. Sākoties pirmssezonai, jau zināju savu vietu un lomu. Nācās tikai strādāt, katru dienu turpināt sevi pierādīt.

Raksturo savu lomu!
Spēlēju kā otrais un trešais numurs. Pārsvarā kā uzbrucēja. Biju metēja, taču ne tikai metēja. Treneris apzinājās, ka varu iemest, un veidoja sadarbības uz mani. Nevienā brīdī – ne es, ne viņš – n eieciklējāmies tikai mešanai. Gribēju pierādīt sevi, strādāt aizsardzībā, uzlabot vispārējās prasmes.
Amerikas basketbols ir ātrāks un fiziskāks. Man jāstrādā, lai izveidotu situācijas citām spēlētājām. Gribu, lai laukumā man ir vairāk lomu, nevis būt tikai metēja. Vēlos paplašināt savu arsenālu.

Kādas prasmes sevī redzi pēc trīs gadiem
Izdarīt laukumā visu. Nosegt garākas un īsākas spēlētājas, saspēles vadītāju. Būt kombo aizsargam, kurš var spēlēt jebkurā pozīcijā. Izņēmums – nespēlēt zem groza kā ceturtajam vai piektajam numuram, taču iemācīties spēlēt ar muguru pret grozu, iepostot mazākus spēlētājus. Vēlos daudz, bet visu izšķirs ieguldītais darbs.

Kurš USF treneris strādā ar Tavas pozīcijas spēlētājām?
Mišela Bakstere (Michelle Baxter). Viņa strādā ar mazajām spēlētājām, taču savus ierosinājumus izsaka katrs treneris. Kopā ar treneri Baksteri strādājam gan pirms, gan pēc treniņiem. Neskaitot fizioterapeitus, mums ir astoņi treneri un menedžeri. Visiem nepietiek vietas uz soliņa.

USF treneri ir labi. Vai fizioterapeiti ir tajā pašā līmenī?
Komandā šosezon ieradās jauna fizioterapeite. Nevaru iedomāties, ka sākumā viņa varētu strādāt vēl labāk. Mums bija savainojumu prevencijas (Injury prevention) programma – vingrinājumu komplekss, kurš piecas reizes nedēļā jāizpilda savā brīvajā laikā. Programma veidota, lai palīdzētu nākotnē izvairīties no savainojumiem. Klāt nāk aukstās un karstās vannas, kontrastdušas, “zābaki”, procedūras. Fizioterapeite iedziļinājās mūsu problēmās, lai mēs būtu gatavas treniņiem un spēlēm.

Novembrī un decembrī notika ārpus konferenču spēles (non conference schedule – spēles pret citu konferenču komandām). Janvārī un februārī – konferences regulārā sezonā. “American” konferences komandas izvietotas no Floridas līdz Teksasai un Konektikutai. Visur jālido. Kā iejuties?
Nopietnākā daļa sākās pēc Jaunā gada. Arī pirms tam grafiks bija diezgan saspringts, taču, sākoties konferences spēlēm, notika “Boom!” Trīs spēles pirmajā nedēļā. Katru nedēļu vismaz divas spēles. Nogurums krājas, taču ar to tiek strādāts. Man patika, jo kalendārs bija labi pārdomāts, cilvēcisks.

Divas spēles mājās, divas – izbraukumā.
Konferences spēlēs bija pavisam cits adrenalīns, taču to izbaudīju. Izmainījās arī treneris. Viņš zina, ka konferencē nevaram atdot nevienu spēli, ja gribam noturēties AP “Top 25”. Reāli starp 25 labākajām komandām palikām visas sezonas garumā. Tas ir svarīgi, lai iekļūtu NCAA čempionātā un iegūtu labākas pozīcijas pirms izslēgšanas spēlēm. Spriedze kļuva lielāka.

Komandas mērķis 2015. gadā bija "Final Four", 2016. gadā – tāpat.
Skaļi neko nerunājām, taču iekšējais mērķis bija. Tāds tas būs arī nākamajos trīs gados. Lai tur nonāktu, jāiegulda smags darbs, bet šogad to nepiepildījām.

"American" konferences komandas atrodas daudz tālāk viena no otras nekā citās Austrumkrasta konferencēs. Vai bija kāds vietējais derbijs?
Spēlējām pret Orlando bāzēto “University of Central Florida” (UCF) komandu. Pie mums atbrauca daudz viņu fanu, arī izbraukumā atbalstītāju netrūka. Saspringtas spēles ar daudziem asumiem, cīņa par Floridu.

Lielākās spēles bija pret Konektikutas universitātes komandu "UConn Huskies".
Bez šaubām. Pirmā spēle mājās bija neaprakstāma. Gatavojies spēlei pret studentu basketbola zvaigznēm un tajā pašā laikā... Daudzas komandas pret “UConn” padodas. Mums tāda noskaņojuma nebija. Mēs spēlējam, jo viņas nav neuzvaramas. Katrā spēlē pret viņām izgājām laukumā ar domu, ka šoreiz viņas uzvarēsim. Daudzām komandām tas pietrūka, varbūt tāpēc “Uconn” izcīnīja titulus.

Visi gaida spēles pret “UConn”. Tā ir labākā komanda valstī, labākā komanda NCAA. Gatavošanās bija pamatīga. Pirmo spēli gaidīju ar nepacietību, lai redzētu, kas “UConn” īsti ir un, ko gaidīt. Spēle izdevās. Bija kļūdas, taču līdz trešās ceturtdaļas beigām cīņa gāja punkts punktā. Pieļauju, ka ceturtajā ceturtdaļā mums nepietika spēka. Neraugoties uz to, (četrkārtējās NCAA čempiones, ASV izlases spēlētājas) Brienas Stjuartes rādītāji gūtajos punktos un izcīnītajās atlēkušajās bumbās bija pieticīgāki nekā ierasts. Viņa bija lielākais “UConn” vilcējspēks, taču arī rezervistes ir spēcīgākas nekā citās komandās. Moraija Džefersone, Morgana Taka – pirmais trio bija tiešām iespaidīgs. Visas trīs draftētas WNBA pirmajā trijniekā.

Tik un tā, “American” pirmgadnieku konkurencē tev izdevās apsteigt Keitiju Lū Samuelsoni (Katie Lou Samuelson – Konektikutas pirmgadniece ar britu saknēm).
Negaidīju, ka tā notiks, taču balvas iegūšana radīja gandarījumu. Patīkami, ka mani novērtēja. Uzzināju par notikušo brīdī, kad ar treneri un USF preses pārstāvi mašīnā braucām uz konferenci. Līdz brīdim, kamēr iedeva balvu, nenoticēju. Trofeja labākajai “American” konferences pirmgadniecei izrādījās diezgan liela, ar iegravētu vārdu un uzvārdu.

Vai bija individuālās balvas, trīsreiz tiekot atzītai par nedēļas labāko jauno spēlētāju un vienreiz – par nedēļas labāko “American” spēlētāju?
Tas ir goda nosaukums, tāpat kā “United States Basketball Writers Association” (Savienoto Valstu Basketbola žurnālistu asociācijas) piešķirtā atzinība nedēļas labākajai NCAA jaunajai spēlētājai.

Tātad savā īpašumā ieguvi konferences sezonas noslēguma balvas un USF banketā pasniegtās balvas.
Konferences turnīrā saņēmu trīs individuālās balvas: 1) labākajai pirmgadniecei, 2) konferences otrā simboliskā piecinieka dalībniecei, 3) konferences pirmgadnieču simboliskā piecinieka dalībniecei. Klāt nāca divas balvas no skolas. Esmu pateicīga par visu.

Pirmā USF spēlētāja, kuru ievēroju, bija Kortnija Viljamsa (Courtney Williams). Absolūta līdere.
Kortnija ir apbrīnojams cilvēks. Tādu metienu lēcienā (jumpshot) kā viņai nebiju redzējusi. Viņai ir savi punkti, no kuriem met ar nevainojamu precizitāti. Tajā pašā laikā viņa kapājas, iet cīņā par atlēkušajām bumbām, kapājas aizsardzībā. Meitene, kura iet kaulā. Tas vainagojās ar augstu izvēli WNBA draftā un nokļūšanu trīskārtējās līgas čempionvienības “Phoenix Mercury” sastāvā. Kortnija labi aizvadīja pirmssezonu, bet līgā vēl jānostiprinās. Ticu, ka viņa var to izdarīt.

Daudz mācījos no Kortnijas, lai gan viņai ir savādāka ķermeņa uzbūve un vairāk spēlē kā otrais numurs. Viņa daudz strādājusi papildus. Cenšos iet tajā pašā virzienā, pilnveidot kustības. Viņas darbības nevarēja paredzēt. Jā, viņa ir labroce, izmanto vienu soli mānīšanai, taču neļaut Kortnijai aiziet līdz groza apakšai ir ārkārtīgi grūti. Viņa spēj izmest jebkurā brīdī. Pārmest pāri, lai cik garš vai liels tu būtu.

Vai daudzām USF spēlētājām ir mērķis spēlēt profesionāli?
Domāju, ka tāds sapnis ir lielākajai daļai sportistu. Tālāk jāskatās individuāli. Par nākotni profesionālajā sportā neesam runājušas.

Kura spēlētāja vēl piederēja pie komandas metēju loka?
Portugāliete Laura Ferreira un daļēji spāniete Ariadna Pužo (Ariadna Pujol). Sadarbības, kurām jānoslēdzas ar metienu, taisīja uz mani un Lauru. Treneris iztirzā visu līdz pēdējam sīkumam, māk saredzēt un izmantot spēlētāju stiprās puses. Man pārsvarā taisīja sadarbības uz tālmetieniem.

Kitija 2004. gadā kopā ar brāli Mārtiņu un tēvu Jāni

Kitija no 2012. līdz 2015. gadam spēlēja “TTT Rīga” sastāvā. Attēlā 2012. gada rudenī. Foto: Romāns Kokšarovs

2013. gada jūnijs, Anžē, Francija. Kitija Laksa 17 gadu vecumā debitēja Eiropas čempionātā, kļūstot par finālturnīra jaunāko aktīvo spēlētāju. Vēl jaunāka meitene no Melnkalnes netika laukumā

Kitija Laksa Latvijas un Igaunijas līgas spēlē

2015. gada jūnijs, Šārvara, Ungārija. Kitija Laksa kopā ar Ditu Liepkalni, Aiju Putniņu un Kristīni Vītolu

Atgriežoties pie pirmsākumiem. Laksas ir basketbola ģimene. Mamma Elita ir trenere, tēvs Jānis spēlējis Latvijas valstsvienībā, turpat nonācis brālis Mārtiņš. Tev bija varianti nespēlēt basketbolu?
Man neko neuzspieda. Basketbola bumba un grozs mājās bija vienmēr, taču tālāk iet neviens nelika. Jā, mani aizveda uz treniņu, taču basketbols iepatikās pašai. Patika vasarās padriblēties un pabumboties ar brāli. Tālāk viss notika automātiski. Spēle sagādāja un joprojām sagādā prieku. Tas nav darbs, tas ir mans vaļasprieks. Basketbolā ieguldīju daudz laika, taču nenožēloju ne mirkli. Nevaru iedomāties sevi bez basketbola pat šobrīd, kad esmu savainota. Grūti, ka neļauj skriet un mest pa grozu. Tajā pašā laikā basketbols ir svarīga manas dzīves sastāvdaļa.

Vai brālis tevi izmantoja kā bumbu padevēju...
...un konusiņu (smejas)? Tā nebija. Ja padevu brālim bumbu, viņš padeva to arī man. Pagalmā bijām partneri. Protams, viņš mācēja daudz vairāk, jo ir sešus gadus vecāks. Man uzreiz gribējās pamēģināt visu to pašu ar mazāka izmēra bumbu.

Pamatus ielika vecāki – mamma un tētis ir mani pirmie treneri. Viss notika dabiski, bez aizrādījumiem, īpašiem treniņiem un mācībstundām. Visu, kas saistīts ar basketbolu, ģimenē darījām prieka pēc. Mamma ir gandrīz neuzveicama sodiņos, tētis izceļas ar savu āķi un trīnīšiem – arī pret viņu ir grūti sacensties. Nespēlējām tāpēc, ka basketbols ir viņu darbs.

Uz Juglas sporta skolu mani aizveda mamma. Tas bija vieglāk un parocīgāk, jo mamma atradās tuvumā. Varēja pieskatīt, aizvest un atvest. Tajā brīdī viss notika jautrības dēļ. Mana vecuma grupas toreiz nebija – ielika pie divus gadus vecākām meitenēm. Pirmo treniņu neatceros.

Mamma un tētis strādāja ar zēniem. Vasaras nometnēs trenējos ar sava vecuma puikām, bet spēlēju ar vecākām meitenēm. Patika izaicinājums – tas, ka varu apskriet un apspēlēt čali. Patika izaicināt un uzvarēt kādu, kurš ir lielāks un stiprāks. Vasaras pavadīju kā jebkurš bērns.

Kā notika pāreja uz “Kolibri”?
Juglā nebija citu 1996. gadā dzimušo spēlētāju, bet komanda, kura sastāvēja no vecākiem gadagājumiem, pajuka. Domstarpību nebija, taču vairāk nebija, kas spēlē. Nācās meklēt citu komandu. Atradu “Kolibri” ar 1995. un 1996. gadā dzimušām meitenēm. Jaunajā komandā pavadīju labus gadus. Spēlējām gan Latvijas, gan Eiropas līgās (EYBL – Eiropas jaunatnes basketbola līga). Diezgan patīkamas atmiņas par pārbraucieniem un visu notikušo. Paldies trenerei Mudītei Zanderei, kura manī daudz ieguldījusi. Apstākļi bija labi, treniņi – kārtīgi. Turpat saņēmu uzaicinājumus spēlēt jaunatnes izlasēs.

Kura ir tava zāle Rīgā?
Mājās, pagalmā – bruģēts laukums ar grozu. Tā ir mana zāle. Cieta virsma ir, driblēt var. Bumba pret bruģi mēdz palekties, taču citādi nevaru sūdzēties. Mājās viens pret vienu varētu uzvarēt jebkuru (smaida). Mājas laukuma priekšrocības – zinu, pat no kuras puses vējš pūš. Pārējās zāles nācies mainīt, esmu trenējusies daudzviet.

Pastāsti, ko mājās esi apspēlējusi viens pret vienu.
Lieli vārdi nenāk prātā (smejas). Ļoti daudz esmu mācījusies no Latvijas sieviešu izlases spēlētājām. Pirms tam visvairāk mācījos no brāļa, kurš tolaik jau nopietni spēlēja. Skatījos, kā viņš spēlē un kustas. Brālis noteikti ir to spēlētāju vidū, no kuriem esmu ieguvusi visvairāk.

Bērnībā daudz sekoju līdzi Anetei Jēkabsonei. Pagājušajā vasarā, kad tikām uzspēlēt kopā, šķita – ko vēl vairāk var vēlēties. Mājās skatījos Pekinas spēles, zināju no A-Z, ko dara katra izlases spēlētāja. Satiekoties laukumā, sadarbība izdevās abpusēja – viņas man deva piespēles, ne tikai piespēlēju bumbu viņām.

Domāju, ka tavs pirmais lielais notikums bija 2013. gada Eiropas čempionāts Francijā.
Tajā brīdī man tikko apritēja 17 gadi. Francijā izdzīvoju savu pirmo basketbola sapni. Atklāšanas spēle bija tieši pret Franciju. Saspēles vadītāja Selīna Dumerka pirms spēles saņēma balvu – pēc brīža nāk man pretī un sarokojas. Izjutu patīkamu satraukumu. Pašu spēli neaizvadījām tik labi. Kad pēdējās minūtēs tiku laukumā, izbaudīju katru sekundi. Būtībā izbaudīju visu čempionātu.

Tā bija milzīga iespēja, milzīga pieredze. Redzēt pasauli un pasaules basketbolu. Iespēja atgriezties tādā atmosfērā ir motivācija un dzinējspēks, kas mani dzen uz priekšu. Spēlēšana izlasē noteikti ietekmēja manu pašreizējo situāciju. Pamudināja izvēlēties komandas un apstākļus, kuros varu visvairāk attīstīties. Mans mērķis izlasē, TTT un USF – spēlēt ar labākajām un spēlēt pret labākajām. Tas nav mainījies.

Kur tu redzi sevi pēc trīs gadiem?
Absolventa mantijā, metot gaisā cepuri. Tālāko rādīs laiks. Es sapņoju, man ir mērķi, taču ikdienā eju soli pa solim. Katru dienu mēģinu sevi pamazām attīstīt, darot to ne tikai basketbolā.

Vasaras mērķi?
Pirmkārt, rehabilitēties pēc ziemā gūtā savainojuma. Tikt atpakaļ uz kājām, lai skatītos uz priekšu. Paldies Latvijas izlases treneriem un fizioterapeitiem, kuri ir ļoti atsaucīgi un strādā ar mani. Spēlēšana U20 izlasē būs atkarīga no labās kājas pašsajūtas.

Kādas bija kājas savainojuma sekas?
Savainojumu guvu 21. februāra “rozā lentītes” spēlē pret Memfisu. Gāju garām pa gala līniju un neveiksmīgi piezemējos. Potīte sagriezās līdz zemei un atgriezās atpakaļ. Tā bija pirmā reize, kad izjutu ļoti, ļoti lielas sāpes. Cietušajai vietai uzreiz tika piesiets ledus. Pēc spēles sekoja visas procedūras un pārbaudes – uz mājām iedota kaste ar medikamentiem, rentgens, elektromagnētiskā rezonanse. Rehabilitācija sākās uzreiz, 24/7 režīmā.

Izrādījās, ka pārplēstas divas labās kājas potītes saites. Sākumā pārvietojos “zābakā” un kruķos. Pamazām atsāku staigāt, vēlāk skriet. Tika strādāts, lai varētu pievienoties komandai uz sezonas svarīgākajām spēlēm – konferences finālturnīru un NCAA čempionātu. Sākumā viss gāja ļoti raiti, taču vienā brīdī apstājās. Tikai vēlāk sapratu, cik nopietns bija savainojums. Ja varētu atgriezties laikā, martā nespēlētu.

Tev bija izvēles iespēja?
Jā, protams. Treneris gaidīja un pārdzīvoja ar mani. Visa sezona bija laba un pēkšņi sāpīgs kritiens. Gribējās piecelties un parādīt, ka viss nav tik nopietni, taču bija nopietni. Martā spēlēju, izmantojot teipu, potīšu sargu un medikamentus. Otrajā reizē tādā pašā situācijā neuzņemtos, jo tobrīd nezināju, cik tas ir nopietni. Pagājuši trīsarpus mēneši (saruna notika 7. jūnijā – Sportacentrs.com) un joprojām jāsadzīvo ar sekām. Vēl joprojām sāp, vēl joprojām potīte ir nestabila un izjūtu diskomfortu. No otras puses, tieku pie labākajiem ārstiem un tiek darīts viss nepieciešamais. Nevēlos sasteigt, iešu dienu pa dienai.

Labākais pirmajā gadā Amerikā?
Bija labākas un nervozākas spēles, uzvaras. Ieguvu neatsveramu un neatņemamu pieredzi. Kā komanda varējām nospēlēt daudz labāk, tai skaitā individuāli es.

Vai esi paškritiska?
Reti esmu apmierināta ar sevi par 100%. Manuprāt, tādas spēles man vēl nav bijis. Nākamajam gadam jābūt labākam. Jābūt, jo tam strādāju.

Kitija Laksa – jaunākā Latvijas spēlētāja, kura piedalījusies divos Eiropas čempionāta finālturnīros. Foto: Romāns Kokšarovs, f64

2014. gada jūnijs – Eiropas čempionāta kvalifikācijas spēlē pret Igauniju

Ierašanās uz Eiropas čempionāta spēli Ungārijas pilsētā Sombatejā

Kitija Laksa 2015. gada Eiropas čempionātā

Kitija Laksa un Dita Rozenberga

Kitija Laksa un Anete Šteinberga

Par Kitiju

Paula Lūķe, spēlē Francijā
"Manas pirmās atmiņas par Kitiju ir kopīgā spēlēšana basketbola klubā “Kolibri” un tas, cik ļoti varēju viņai uzticēties kā spēlētājam, kas ir metējs. Man galvenais bija iedot labu piespēli, jo zināju, ka viņa vienmēr to “trošaku” iemetīs.

Kitija nekad nav bijusi spēlētāja, kura “lec acīs” ar vārdiem. Viņa to dara ar darbu. Pierādot, ka smags darbs vienmēr atmaksājas. Un te nu viņa ir, jaunā, uzlecošā zvaigzne Amerikas Savienotajās Valstīs. Kitija viennozīmīgi ir spēlētājs, kas uzņemas iniciatīvu. Protams, ar apdomu un labu kvalitāti. Īsumā – viņa ir cilvēks ar sirsnīgu dvēseli un disciplinētu attieksmi pret darbu."

Renāte Reine, Valdemāra Baumaņa kausa ieguvēja, studē Francijā
"Atminos Kitiju kā augumā īsu spēlētāju, krietni īsāku nekā pārējās sava vecuma meitenes. Jau tajā laikā viņa bija talantīga un savam vecumam neraksturīgi meistarīga spēlētāja. Kitijai ir īpašs raksturs. Nekad dzīvē neesmu satikusi cilvēku, kurš būtu ar spēcīgāku un stiprāku raksturu kā Kitijai. Vienmēr motivēta, gatava cīnīties un, pats svarīgākais, nenolaidīs rokas smagos un grūtos dzīves brīžos.

Kitija ir drīzāk novērotāja, vispirms viņa novērtēs, loģiski apdomās un izsecinās situāciju, un tikai tad rīkosies. Tas nenozīmē, ka viņai trūkst iniciatīvas. Katrā situācijā viņa grib atrast labāko iespējamo veidu, kā sasniegt to, ko ir vēlējusies. Kitija ir mērķtiecīga un neatlaidīga spēlētāja. Klusiņām un pat dažreiz nemanot viņa tiecas uz izvirzītajiem mērķiem. Arī ambīciju Kitijai netrūkst, tās viņu motivē un mudina sasniegt jaunas virsotnes."

Kate Krēsliņa, "Kolibri" absolvente,"Fordham University"
"Nepazīstu nevienu citu cilvēku, kurš ir tik ļoti iekšā basketbolā. Ar to es nedomāju tikai spēlēšanu. Pirmās atmiņas par Kitiju – meitene no Juglas sporta skolas ar galvas apsēju. Kitija vienmēr bijusi ļoti laba treniņpartnere. Ieinteresēta un pozitīva novērotāja. Kitija vienmēr grib uzvarēt, apveltīta ar īstu sportista raksturu. Viņu raksturo divas lietas. Pirmkārt, metēja. Otrkārt, rūpīga attieksme un izskats treniņos – saskaņo treniņformu, pārdomā, kādas zeķes vilkt pie katrām botām.""

Izmantotie resursi:
American Women's Basketball 2015-16 -...