Layout: current: getMobContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getMobContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:136, Did:0, useCase: 3
Autors: Māris Noviks

Kate Vilka: "Sports palīdz visām superīgajām mammām"

Kate Vilka: "Sports palīdz visām superīgajām mammām"
Kate Vilka 2023. gada 2. jūnijā. Foto: Mārtiņš Goldbergs

"Treniņu un spēļu atsākšana man ir kā uzlāde. Nevaru teikt, ka tā ir atpūta – vienkārši atbrīvoju prātu. Esmu riktīgi iekšā un varu ar jaunu jaudu doties pie sava dēla. Kas bērnam ir svarīgākais? Redzēt laimīgu mammu," Latvijas valstsvienības basketboliste Kate Vilka dalījās pieredzē par atgriešanos profesionālajā sportā pēc bērna piedzimšanas.

Viens no TTT panākumu stūrakmeņiem pēdējās sezonās – pieredzējušās spēlētājas, īpaši jaunās mammas. Aija Klakocka, Gunta Baško, Ieva Pulvere, Karlīne Pilābere, Ieva Kūlīte – visas sekmīgi atgriezās sportā pēc bērna piedzimšanas. Spēlēja ar jaunu enerģiju un saliedēja komandu ārpus laukuma.

Šosezon rīdzinieču spēlēs bija daudz bērnu. Daugavas sporta namā aiz tribīņu augšējās rindas virmoja nemitīga dzīvība – skrienoši bērni vairākas reizes apriņķoja skatītājus, sarūpējot priecīgu kņadu. Kates dēls pēc katras spēles nokļuva mātes apskāvienos.

Pirms dažiem gadiem Tu atgriezies sportā pēc smagiem savainojumiem. Pagājušajā gadā – pēc dēla piedzimšanas. Tas bija morāli vieglāk?
Pēc krustenisko saišu plīsuma atgriešanās aizņem 6-9 mēnešus. Pirmajā reizē tas notika pēc deviņiem mēnešiem. Bērna iznēsāšana arī aizņem apmēram deviņus mēnešus. Jau zināju – kā ir būt ārā no aprites. Sajūtu ziņā – atgriešanās bija daudz, daudz patīkamāka.

ESPN 2018. gadā anonīmi aptaujāja 37 sportistes-jaunās mammas no deviņiem sporta veidiem. Četrdesmit viens procents teica, ka grūtniecība bija plānota, 47% tā bija neplānota. Tev patīk plānot – tātad sen gaidīts notikums?
Šķiet, astoņpadsmit gados man bija vīzija, ka 27 gados jābūt pirmajam bērnam. Neieciklējos uz to, taču – pirms “tricāra” noteikti.

Aija Brumermane-Klakocka sāka trenēties sešas nedēļas pēc bērna piedzimšanas. Tu atsāki trenēties jūnijā.
Tas notika ap Jāņiem. Sāku lēnām, jo sāpēja celis. Dzemdībās ieplēsu menisku. Skaists piedzīvojums – arī dzemdībās var gūt savainojumus. Ceļgalu “noslīpēja” pirmajā septembrī – pēc pusotra mēneša varēju sākt pilnvērtīgi trenēties. Ķermeni sāku likt kopā jūnijā.

Kā ķermenis mainījās pēc dzemdībām?
Nākamajā dienā – totāli mainījās (smejas). Manuprāt, tas ir ļoti skaisti, jo dzīves laikā visi maināmies. Paliekam resni, tad atkal tievāki. Iznēsājam dzīvību un ķermenis atkal mainās. Sieviete šajā laikā mirdz, mati kļūst kuplāki. Visas uzturvielas tiek sūtītas auglim. Pati atveries. Ārā nāk uzlāde, jo iekšā ir dzīvība, kurai jādod viss nepieciešamais.

Pēc dzemdībām – atdod. Bērniņš tiek barots un kuplie mati sāk krist ārā. Mēs pamaināmies – tas nav ne slikti, ne labi. Citādi. Jā, ķermenis mainās. Cilvēku mainīšanās ir apburoša.

Lielākā daļa aptaujāto teica, ka bērns dod enerģiju. Bērns arī prasa daudz enerģijas. Kāda ir šī abpusējā enerģija?
Bērns gan dod, gan prasa enerģiju. Jāmāk balansēt – sadalīt pienākumus ģimenē. Runājot par pienākumiem, uzreiz gribu pateikties vīram, kurš pavada laiku ar mazo. Tas ir skaisti, ka aprūpē iesaistās otrs cilvēks. Parasti pieņemts, ka tēvs visur skrien, bet mammai sapņu darbs (iet garām) un paliek nepiepildīti mērķi. Jāļauj arī viņai.

Treniņu un spēļu atsākšana man ir kā uzlāde. Nevaru teikt, ka tā ir atpūta – vienkārši atbrīvoju prātu. Esmu riktīgi iekšā un varu ar jaunu jaudu doties pie sava dēla. Kas bērnam ir svarīgākais? Redzēt laimīgu mammu. Bērniem nav jāredz, ka mamma ir pārgurusi. Viņa pasaka, ka ir pārgurusi, jo nāk pēc treniņa, bet bērns redz mammu priecīgu.

Mūsu vecākiem ir tāpat. Viņiem patīk redzēt bērnus priecīgus – arī, kad kļūstam vecāki.

Sports dod pievienoto vērtību.
Domāju, ka sports palīdz visām superīgajām mammām, kuras strādā citos darbos. Ja darbs ir kā hobijs, tas ir citādi. Parunāt un pasmieties par citām lietām – ļoti palīdz.

Ivaram Ikstenam bijusi līdzīga pieredze, strādājot ar citām sportistēm. Kāda bija viņa loma?
Ivars ir ļoti zinošs. Viņš notestēja manu ķermeni – atgādināja, ka tam jādod laiks, lai viss savilktos un nostātos atpakaļ vietā. Ivars palīdz sporta laukā, vīrs – ģimenē. Paldies Ivaram – viņš ir super.

Līdz brīdim, kad atgriezies TTT treniņos, strādāji individuāli?
Vairāk strādāju individuāli, svaros. Pamazām sāku ierotēt dažādos vingrinājumos ar komandu.

Nosakot atgriešanās laiku, vadījies pēc sajūtām?
Paldies trenerim Mārtiņam Gulbim. Viņam ir divi bērni. Mārtiņš ir ļoti saprotošs – zina, ka ģimenes dzīve nebeidzas ar basketbolu. Vadījos pēc sajūtām un daudz komunicēju ar viņu. Pēc vienas no spēlēm viņš man atsūtīja ziņu – atceries samīļot Alfrēdu. Viņi ļoti ātri izaug. Tas parāda, ka treneris māk nodalīt darbu no ģimenes. Liels respekts viņam.

Ja man vajadzēja maiņu, vienmēr varēju paprasīt. Sākumā nedevos izbraukumos – paliku ar dēlu. Klubs saorganizēja, lai izbraukumos nav jāpaliek pa nakti. Kad aizbraucām, pēc spēles uzreiz devāmies mājup. Šī kārtība mainījās tikai pavasarī, kad dēls jau bija pieaudzies. Ieiešana basketbola dzīvē izdevās ļoti laba.

Visvairāk privātais jautājums – daudzas sportistes atbildēja, ka baroja bērnu ar krūti līdz 9-12 mēnešu vecumam. Kā darīji Tu?
Lepojos un uzskatu, ka katrai māmiņai jābaro bērns ar krūti. Kāpēc mums ir dotas krūtis? Joprojām baroju – tas ir uzturvielām bagāts uzturs. Alfrēdam tagad ir gads un viens mēnesis. Protams, viņš ēd arī citu pārtiku. Jāskatās, vai ķermenis var to panest, jo tā arī ir slodze. Kā saka ārsti – es tieku izēsta, tāpēc jāuzņem vairāk olbaltumvielu. Jāseko līdzi feratīna – dzelzs avota – līmenim.

Lielākās pārmaiņas uzturā – jāuzņem vairāk olbaltumvielu.
Tagad riktīgi ēdu gaļu – pusdienās apēdu trīs mēles ar salātiem (smaida). Agrāk neēdu gaļu – biju veģetāriete, pat vegāns. Tagad esmu atpakaļ – plēsoņa, ēdu gaļu. Sākumā mazais pārtiek no manis, vēlāk – periodiski. Bija reizes, kad ļoti gribējās ēst – pat desmit reizes dienā. Šobrīd mazāk – arī jādomā, ko ēdu.

Līdz septembra sākumam nebija skaidrības, vai TTT būs un spēlēs.
Beigās marinētos gurķus izņēma no burkas. Labi, ka klubs tika saglabāts – ceru uz gaišāku nākotni.

Kā garšoja marinētie gurķi?
Noslēgumā, nākot klāt papildinājumiem, viss izdevās. Mērķi tika izpildīti. Baltijas līga nebija prioritāra – pirmkārt, vajadzēja uzvarēt Latvijas čempionātā.

Pieskaitot Baltijas līgu, tika izdarīts maksimums. Pat virs maksimuma.
Baltijas līgas fināls paliks atmiņā visu mūžu. Tieši emocionālajā ziņā – īsta sieviešu basketbola spēle visās izpausmēs (ar atspēlēšanos, uzņemšanos, neparedzamību līdz pēdējām sekundēm). Spēlējām viņu – Viļņas “Kibirkštis” – līdzjutēju priekšā.

Baltijas līgā aizvadītas četras sezonas. Var just, ka lietuvieši “nāk klāt” un grib vinnēt Latvijas komandas?
Konkurence varētu pieaugt vēl vairāk – vienmēr ir, kur tiekties. Lietuvietēm piemīt neatlaidība – pie mīnus 20 viņas spēlē, it kā būtu neizšķirts. Latvietēm arī ir raksturs, bet (pretī) var just Lietuvas basketbola tipāžu – spēlē netīrāk, nekaunīgāk. Nepadodas nevienā brīdī.

Kādu reizi izsita Tevi ārā no ritma?
Bija jāiet no spēles no spēli. Nevarējām padomāt – o, tagad brauksim uz Birštonu! Vajadzēja iet soli pa solim. (Ceturtdaļfinālā) ar Kauņu vieglu spēļu nebija. Sezonas sākumā zaudējām ar 20 un 30 punktu starpību. Ziemas beigās nebija jāskatās pagātnē, taču automātiski nekas garantēts nebija.

Sportistam vispār nav jādzīvo un – vēl mazāk – jārunā (aizparītdienā), bet jāizdara šodienas darbs. Kā teiktu Ieva Pulvere – mazāk runāt, vairāk darīt.

Paraksturo komandu, kura izgāja cauri “play-off” spēlēm.
Mums šosezon bija jauna komanda. Jaunajām meitenēm vajadzēja saprast, kāda ir profesionālā basketbola vide. Prasības ir augstas, jāatceras izdarāmās lietas un tās jāizdara precīzi. Meitenēm visu laiku bija jāatgādina – jāuzskaita izdarāmās lietas. Tas vairoja disciplīnu. Meitenes sākumā bija kautrīgas, vēlāk atvērās. Pārslēgšanās no jaunatnes uz profesionālo basketbolu – tas ir citādi.

Meitenes bija ļoti atsaucīgas. Katrs (cilvēks) ir individuāls – ar saviem putniem un labajām īpašībām. Neviens neesam perfekts. Nevienam nav jābūt perfektam – nedzīvojam perfektā pasaulē.

Kas ir Tavi putni?
Kā uz to paskatās – kas vienam putni, citam normāli. Pati, piemēram, atstāju mačalku izlietnē un vīrs to nevar saprast. Ja nomazgā traukus, noliek malā.

Kuras komandas biedres palīdzēja atkausēt nedrošumu?
Gunta Baško saka tieši – kas ir, davai! Ja tā pateiktu cita spēlētāja, meitenes vēl vairāk sabītos. Ja pateica Gunta, tad jādara.

Divas skaļās balsis – treneris un Ilze Jākobsone. Kā meitenes tika ar to galā?
Daudziem treneriem ir skaļa balss. Mārtiņam – vairāk. Viņš ir ļoti patiess. Uzreiz pasaka acīs. Šķiet, ka mēs, latvieši, neesam pieraduši, ka mums pasaka konkrēti. Manuprāt, tas ir pareizi. Sievietes uztver visu emocionālāk un kāds vārds var aizskart. Kad pierod – saproti, ka viņš vēlas sasniegt maksimumu. Atmiņā palikuši tēta vārdi – nekliedz uz tiem, par kuriem zini, ka nevari dabūt ārā.

Ja dzīvotu ideālā pasaulē, pirmajā jūnijā būtu skaidrība par nākamo sezonu. Šobrīd ir kāda skaidrība par rudeni?
Tādas nav (nopūšas). Tiešām gaidu, kad Latvijā pienāks pirmais jūnijs, kurā klubi varēs izteikt apsolījumus – finansējums ir piešķirts, zinām budžeta iespējas, vēlamies parakstīt līgumu ar tevi. Novēlu to klubam, novēlu Latvijai, lai varētu lietas sākt menedžēt ātrāk, nevis staipīt deķi katrs uz savu pusi.

Saprast, ka basketbols nav tikai sports. Tas ir sporta veids, kurš ļauj izaugt vērtīgai un veselīgai personībai. Dienas beigās – sports ir politika. Kā teica mans vīrs – kamēr nodarbojamies ar sportu, politiķi bīda kauliņus. Esam sportā iekšā tik ļoti, bet malā viss tiek “sabīdīts”.

Komandas sports attīsta daudz īpašību. Tev jāpalīdz otram, jāatceras par otru. Īpaši maziem bērniem – tas parāda, ka neesi viens. Mēs ejam kopā, arī pasaulē. Lai viens otram palīdzētu un pasmaidītu. Basketbols ir...

...sabiedrību veidojoša kustība. Un, sarunas noslēgumā – ko Tu teiktu 12 gadus vecajai Katei?
Sāku domāt – varbūt neko nemainītu. Aizbraucu ar savainojumu uz Ameriku – varbūt nevajadzēja tā darīt, jo vienai krustenei jau biju gājusi cauri. Tad...nebūtu uzzinājusi, kā tur ir. Tas nebija pa manam. Lietas nenožēloju arī agrāk. Pēc dēla piedzimšanas vēl vairāk – kāda jēga nožēlot? Tā ir Tava pieredze, Tavs ceļš.

Divpadsmit gadus vecajai Katei teiktu – super, Tu esi māmiņa. Ja ir īstā mīlestība dzīvē, novēlu (tādu pieredzi) visām sievietēm. Tikai jāpadomā, vai ir īstā mīlestība. Bērns attiecības neglābs – tikai uzlabos. Dēla dzimšanas dienā vīrs teica – katram dzīvē vajag tādu pieredzi. Vērtības mainās, ego izšķīst – tas jānoliek malā.

Kates Vilkas intervija 2:40:00-2:42:20

Izmantotie resursi:
Aija Brumermane: “Trenera Krauliņa vārdi aizkustināja”
Athlete-Mom confidential: How the pros manage motherhood
Video: Mana meita basketboliste: stāsta vecāki