Māris Martinsons: Lielajiem klubiem nebūs jēgas, ja neattīstīsim jaunatnes basketbola sistēmu

Kāda bijusi un ir paša sportošanas pieredze?

Bagāta un daudzveidīga. Neaizstājama. Sportā tu vienmēr priekšā redzi mērķi, kas jāsasniedz. Vienalga – pēc 100 metriem vai 10 kilometriem. Labs piemērs arī biznesā un sadzīvē.

Manā dzīvē sports bijis visu laiku. Gan „neorganizētais” – puikas gados mēs līdz pusnaktij pagalmā dzenājām futbolu, spēlējām kariņu vai kā citādi fiziski sevi nodarbinājām. Gan organizētais – uz kādām tik sekcijām vecāki mani veda! Vieglatlētika, hokejs... Kad mācījos trešajā klasē, tēvs aizveda pie pazīstama boksa trenera Petrova. Sākumā darbojos sagatavošanas grupā, pēc tam boksējos nopietni – līdz pat studiju laikam.

Bokss mani aizrāva un arī padevās. Tiku līdz sporta meistarkandidāta nosaukumam – gandrīz augstākajam līmenim, kāds tolaik – astoņdesmito gadu beigās – Latvijā bija iespējams. Līdz pat šai dienai regulāri padauzu maisu, tā izlādējoties un gūstot pozitīvas emocijas. Ringā ar pretinieku gan vairs nekāpju, lai neriskētu gūt traumu. Bet vispār savai fiziskajai formai kaut ko daru katru dienu. Man patīk kārtība visās lietās – ja izstrādāts dzīves ritms, pie tā arī pieturos. Trīsreiz nedēļā no rītiem darbojos sporta zālē, citās dienās uzskrienu, peldu. Kad esmu ārzemēs, sporta kurpes vienmēr ir līdz un tiek liktas lietā.

Kas pamudināja pievērsties sportistu atbalstīšanai?

Kad pats atstāju aktīvo sportu, sāku atbalstīt paziņas – jaunos bokserus, kikbokserus. Kādu laiku biju Kikboksa asociācijas vadītājs. Tad dēls sāka trenēties hokejā, gāju viņam līdz un jaunos hokejistus atbalstu līdz šai dienai. Tas ir galvenais iemesls, kāpēc esmu Hokeja federācijas valdē.

Pamazām atbalstāmo loks paplašinājās – motokross un basketbols, skeletons un bobslejs... Patiesībā daudzi Latvijas sportisti gūst fenomenālus panākumus un ar savu milzīgo darbu nopelnījuši gan cieņu, gan atbalstu. Patīkami, ka ar savu ieguldījumu varu palīdzēt. Esmu pārliecināts, ka dots devējam atdodas desmitkārtīgi. Un ne jau materiālā izpratnē. No visa šī procesa gūstu ļoti pozitīvas emocijas. Žēl, ka Latvijā vēl nav izveidojusies tāda atbalstīšanas kultūra, kāda darbojas, piemēram, ASV, kur absolvents, ja vien var atļauties, līdz mūža beigām atbalsta savu skolu vai universitāti, kas viņu izaudzināja. Summa nav svarīga, galvenais ir attieksme. Atcerēties savu pirmo treneri un palīdzēt bērniem, kuri sper pirmos soļus, kā savulaik spēri tu pats.

Kā šajā interešu lokā ienāca basketbols?

Interešu lokā tas bijis vienmēr – neapšaubāmi viens no maniem mīļākajiem sporta veidiem. Tiesa, nopietnai spēlei nederēju, jo ar manu augumu – kas nu tas par basketbolistu (smejas). Toties nelaidu garām uzspēlēt savam priekam un, kad bērnībā tiku uz VEF spēlēm – tie bija svētki!

Kad VEF komanda tika atjaunota, mani uzrunāja Mārtiņš Lauva un Valdis Valters – vai negribētu iesaistīties? Protams, gribēju! Tagad jau esmu iejuties basketbola sabiedrībā, kas ir pavisam citāda, nekā citos sporta veidos. Negribu salīdzināt. Basketbols ir neatkārtojams.

Kura spēle līdz šim sagādājusi visvairāk emociju?

Izšķirošais septītais mačs LBL finālsērijā Ventspilī 2011.gadā, kad no bezcerīgas situācijas izcīnījām pirmo čempionu titulu. Toreiz mums bija traumēti visi spēlētāji, un dažas minūtes pirms beigām šķita, ka variantu uzvarēt nav. Lieliska sajūta...

Vispār basketbols iedvesmo. Piemēram, nupat Pasaules kausa finālspēle: ASV – Serbija. Amerikāņi nodemonstrēja basketbolu, uz kuru tiekties. Protams, varam tikai sapņot, ka spēlēsim tādā līmenī, bet pilnīgi noteikti varam mācīties no amerikāņu sistemātiskās pieejas basketbola attīstībai. Ja ir skaidri spēles noteikumi un konsekvents darbs, ir arī panākumi.

Šo principu ievērojam „VEF Rīga” darbībā. Ir ne tikai lielā komanda – arī „VEF skola”, „VEF Rīga skolu superlīga”, „Krastu mačs”... Arī „VEF Rīga” spēlēšana daudzās Latvijas pilsētās. Kādam patīk, citam nepatīk, bet tāda ir mūsu pieeja.

Kluba piramīdas ietvaros ir iespēja realizēt daudzas – gandrīz visas idejas. Kas pamudināja kļūt par sadarbības partneri visai Jaunatnes līgai?

Tā ir mana personiskā iniciatīva. Manuprāt, tas, ka Jaunatnes basketbola līga, kurā spēlē vairāk nekā 5000 bērnu, tai skaitā Eiropas jaunatnes čempionātu Zvaigžņu komandu dalībnieki, nevar atrast relatīvi nelielu summu normālai funkcionēšanai, nav normāla. Zinu, ka Basketbola savienība uzrunāja daudzus politiķus un uzņēmējus, un nevienam nebija liegts iesaistīties. Bet izņemot tukšu runāšanu, nekādas atsaucības nebija.

VEF vārds Jaunatnes līgas nosaukumā nenozīmē, ka tagad visiem jaunajiem basketbolistiem jākļūst par vefiešiem. Esmu par stipriem klubiem arī Ventspilī, Valmierā, Liepājā, Jēkabpilī, citās Latvijas pilsētās. Jāveido sistēma, lai attīstītu panākumus, ko pēdējā laikā gūst mūsu jauniešu izlases. Bet, kāda jēga lielo klubu pastāvēšanai, ja nevar atrast naudu jauniešu sportam? Tā taču ir mūsu nākotne! Turklāt Latvijas jauno basketbolistu panākumi – divus gadus pēc kārtas sudraba medaļas Eiropas čempionātos – ir fantastiski.

Latvijas basketbolu, jūsuprāt, gaida gaiša nākotne?

Ja profesionāli strādāsim, panākumi neizpaliks. Bet – viena no Latvijas problēmām ir prioritāšu trūkums sportā. Kaut nevaram ar mūsu diviem miljoniem iedzīvotāju būt pirmie visur. Ir arī citas sakārtojamas lietas. Jānāk ar idejām, jāizspriež un jārīkojas.

Viena no „VEF Rīga” redzamākajām aktivitātēm jaunatnes basketbolā – „VEF Rīga skolu superlīga” – izraisījusi pretrunīgus vērtējumus. No vienas puses –  ažiotāža un īsta svētku sajūta izšķirošo spēļu laikā. No otras puses – vispārizglītojošo skolu komandas faktiski pļauj sporta skolās iesēto ražu, bet abu pušu intereses ne vienmēr sakrīt...

Salīdzināt „VEF Rīga skolu superlīgu” ar ASV studentu čempionātu būtu ļoti skaļi, bet uzskatu, ka sākotnēji cerētais basketbola popularizēšanas efekts ir panākts. Basketbola spēles kļūst par skolas mēroga notikumu, par svētkiem, kas aizrauj gan pašus spēlētājus, gan klasesbiedrus, gan skolotājus. LJBL finālu laikā tribīnēs parasti ir tikai vecāki.

Taču nenoliegšu, ka parādās arī negatīvi aspekti – piemēram, lielais spēļu skaits. Paši savā klubā saskārāmies ar talantīgāko spēlētāju pārslodzi. Skaidrs, ka 100 spēles sezonā jauniešiem nedrīkst būt – palielinās traumu risks un, galvenais, nav laika trenēties. Neesam Krievija vai Spānija, kas savus talantus var dzīt uz izdzīvošanu. Mums viņu ir maz, pret katru jāizturas saudzīgi. LJBL un Skolu superlīgas intereses jau iepriekš tika saskaņotas, un tas arī turpmāk būs viens no uzdevumiem – visas nianses sakārtot tā, lai iegūtu basketbols un zaudētāju nebūtu.

Cik liels būs LJBL prezidenta ieguldījums līgas ikdienas darbā?

Nesolu, ka atradīšu laiku ar jaunatnes basketbola lietām nodarboties katru dienu, bet kopā ar līgas darbiniekiem izstrādāsim sistēmu, lai iesaiste būtu regulāra. Būšu lietas kursā par aktuālajām problēmām, nokārtosim ideju apriti. Ņemot vērā LJBL dalībnieku – gan spēlētāju, gan treneru, gan vecāku – milzīgo skaitu, fiziski, iespējams, nebūs laika uzklausīt katru, bet atradīšu modeli saziņai ar visiem, kam ir ko teikt vai jautāt. Varbūt tā būs īpaša e-pasta adrese, uz kuru varēsiet sūtīt jautājumus, priekšlikumus, kritiku un, galvenais, jaunas idejas. Jo vairāk viedokļu, jo interesantāk un noderīgāk.