Porziņģis: "Nekādus numurus apsolīt nevaru"

Tūlīt, tūlīt būs jāpiedzīvo debija NBA. Kādas izjūtas pāris dienas pirms šī notikuma?
- Ir tāds patīkams satraukums. Šķiet, ka esmu gatavs. Gribas, lai ātrāk sākas sezona un pienāk tā pirmā spēle. Droši vien, kad sāksies, tad nemaz nebūs laika vairs domāt par kaut ko citu, jo spēļu būs tiešām ļoti daudz.

Vai starp patīkamo satraukumu negrib iespraukties arī mazas bailes par kaut ko?
- Nē, bailes nav. Man vispār baiļu nav pirms spēlēm, bet dažreiz gribas pēc iespējas ātrāk kaut ko izdarīt un tad sanāk sasteigt vai pieņemt kādu nepareizu lēmumu. Pat neatceros, kad man pēdējo reizi bija tāds tiešām īsts uztraukums pirms kāda mača. Man vienkārši vajag nedaudz piebremzēt sevi, kad jūtu - tūlīt gribēsies nedaudz pārspīlēt.

Cik bieži pirmssezonā bija šādas situācijas, kad vajag sevi piebremzēt?
- Pirmajās pārbaudes spēlēs, pirmajā spēlē mājās "Madison Square Garden". Biju par daudz uzvilkts, mēģināju kaut ko darīt ne īsti tad, kad to vajadzēja.

Ko tu gaidīji un ko sagaidīji no NBA pirmssezonas gatavošanās? Tev tomēr ir ar ko salīdzināt, jo arī Spānijā pie pirmās komandas vairākus gadus gatavojies pirms sezonas.
- Varbūt šķita, ka treniņnometne būs smagāka. Jā, bija slodzes, bet viss tika kārtīgi kontrolēts, lai negadītos kaut kādas traumas. Viņi zina, ko dara, te tomēr ir augstākā līmeņa speciālisti. Svarīga ir arī atpūta, lai var pēc tam atkal trenēties ar simt procentu atdevi. Eiropā tik ļoti neseko tam līdzi, tur tu trenējies un, ja esi nenormāli noguris, tev jāturpina skriet. Šeit neiet pāri limitiem - ja ir tā, ka vairs nevari, atpūties un tad turpini. Tā nedēļa, ko pavadījām kārtīgi trenējoties bija vissmagākā. Arī mediji bija klāt katru dienu. Kad beidzās nometne, tika iedotas pāris brīvas dienas, lai vari atpūsties un tad jau atkal, sākoties spēlēm, vari skriet, cik vajadzīgs.

Kā pavadīji brīvās dienas?
- Dzīvoju ārpus Ņujorkas, diezgan mazā un klusā pilsētiņā, kur ir ļoti mierīgi un klusi. Ņujorkā pa dienu nav iespējams pagulēt, nepārtraukti brauc ātrie, pie stūrēm visi signalizē, ir vēl kaut kādas skaņas. Protams, uzmanību jūtu arī tur, kur dzīvoju, bet ir mierīgāk, jo cilvēku vienkārši nav tik daudz - ar vienu vai dažiem sabildējies un dodies tālāk. Ja Ņujorkā tevi viens vai divi uz ielas atpazīst, tad sākas tāda kā lavīna - cilvēki nāk vēl un vēl, un projām tikt ir nereāli.

Atpakaļ pie basketbola - komanda ir labi sagatavojusies sezonai?
- Man jau grūti pateikt, bet šķiet, ka jā. Fiziski visi ir gatavi. Trijstūra uzbrukumu točna perfekti neizspēlēsim, bet šis ir tikai sezonas sākums, un mēs vēl visi to mācāmies. Komandā ir astoņi jauni spēlētāji, salīdzinot ar pagājušo sezonu. Domāju, ka, ejot laikam, labāk saspēlēsimies un rādīsim arī labāku spēli. Bet kopumā - cik saprotu, izskatāmies diezgan labā formā un, cerams, jau sezonas sākumā izcīnīsim kādas uzvaras.

Vēl par fizisko sagatavotību - vai, tāpat kā Eiropā, bija treniņi arī ārā, stadionā un tamlīdzīgi?
- Jā, tas bija vēl pirms treniņnometnes sākuma, kad vēl visi treneri nebija pievienojušies. No rīta es vienmēr nācu pirmais, lai vēl nedaudz pakačātos, tad sanāca visi pārējie un spēlējām pieci pret pieci. Pēc tam bieži gājām ārā - uz stadionu vai arī turpat blakus uz pļavu, kurai bija tāds labs uzkalniņš, pa kuru skriet, cilājām svaru bumbas, darījām daudz dažādus fiziskos vingrinājumus.

Vēl pirms tam pēc Karmelo uzaicinājuma braucāt uz Puertoriko. Kā tur pagāja laiks?
- Pirmās piecas dienas kārtīgi trenējamies, bet pēc tam uz nedēļas nogali sabrauca cilvēki no visas Puertoriko, daži atlidoja arī no ASV un pavadījām vairāk laiku ar cilvēkiem, bija dažādi šovi, boksa mačs. Es gan arī tajā nedēļas nogalē devos uz svaru zāli un gāju uz laukumu mētāt.

Kā tavs ķermenis tagad jūtas ar pieciem kilogramiem vairāk? Vai jau jūti, ka tas dod kādu pienesumu arī laukumā?
- Ja godīgi, tā baigi to nejūtu. Jā, varbūt zem groza kādu varu labāk noturēt aizsardzībā vai labāk ieņemt pozīciju, bet tādu lielu atšķirību nejūtu. Nedomāju, ka tas man sagādās kaut kādas problēmas, ķermenis ātri pierod pie jauna svara. Biju un esmu tievs, tā kā nekādu lielu atšķirību nejūtu.

Vai sezonas laikā turpināt audzēt svaru pie tāda spēļu grafika ir maz iespējams?
- Noteikti centīšos pielikt vēl mazliet, bet nezinu vai tas sanāks. Galvenais ir vismaz noturēt pašreizējo svaru. Vēl nezinu, cik viegli vai grūti to būs savienot ar visām ceļošanām un ēšanām. Centīšos ēst, cik varu un kačāties, kad vien iespējams.

Kuru no tiešajiem pretiniekiem, citiem ceturtajiem numuriem, līdz šim noturēt bijis visgrūtāk?
- Fiziski visgrūtāk noturēt bija ["Lakers" spēka uzbrucēju] Džuliusu Rendlu, pret ko spēlēju vasaras līgā. Viņš fiziski ir ļoti spēcīgs un priekš sava auguma un pozīcijas viņam ir ļoti labs asums. Nav vēl sanācis spēlēt pret Bleiku Grifinu, Entoniju Deivisu vai tādiem vīriem... Nebūs vienkārši, bet galvenais - jābūt gatavam!

Līdz šim vienmēr esi sācis spēles pamata pieciniekā. Pagājušosezon Seviļā pārsvarā devies laukuma uz maiņu. Vai nav bijušas reizes, kad gribētos pamēģināt arī tagad uzsākt maču kā rezervistam?
- Nē, tā nevarētu teikt. Arī pagājušās sezonas otrajā daļā visu laiku sāku spēles pamatā. Tas parāda to, ka treneris man uzticas, viņš grib, lai spēlēju pret citiem līgas labākajiem ceturtajiem numuriem. Agri vai vēlu tas dos rezultātu un nāks man par labu. Tas dod pārliecību.

Bet labākus cipariņus varētu savākt, spēlējot pret citu komandu rezervistiem...
- Jā, ļoti iespējams, jo pretī nebūtu tik spēcīgs savas pozīcijas spēlētājs. Bet es nesūdzos, man patīk situācija, kādā esmu, atliek mēģināt izdarīt labāko darbu, kādu varu, spēlējot pamata pieciniekā.

Kāds izveidojies mikroklimats komandā, visi viens ar otru jau apraduši? Pats teici - tomēr astoņi jauni čaļi komandā...
- Jā, bet līdz šim viss tiešām bijis ļoti labi, visi ir diezgan labi čomi ārpus laukuma°. Bieži savācamies un aizejam pie kāda ciemos, uzspēlējam "Play Station". Domāju, ka tas palīdzēs vēlāk arī laukumā, kad būs jātiek pāri grūtiem brīžiem.

Ir kāds, ar kuru tev ir tuvākas attiecības, ar ko biežāk pavadi laiku?
- Tā jau ar visiem ir labas attiecības, bet viens no tiem, ar ko ikdienā biežāk esmu kopā, ir Saša Vujačičs, arī Kevins Serafins...

Vujačičam Eiropā izveidojies tāds kā iedomīgā spēlētāja tēls. Kādu tu viņu esi iepazinis?
- Protams, viņam ir tāda sava puse, savi izgājieni, viņš tomēr ir jugoslāvs (smejas). Nē, nē, viņš ir labs cilvēks un labs komandas biedrs. Daudz jokojamies, tad viņš uz mani sadusmojas, bet kopumā mums ir ļoti labas attiecības.

Un kuram iet labāk, uz "Play Station" spēlējot basīti?
- Nē, mēs raujam futbolu! Kad mēs ar Sašu viens pret otru spēlējam, vienmēr kāds kaut ko bļauj savā valodā. Abi esam diezgan laba līmeņa spēlētāji un, kā saka, ejam viens pret otru kaulā. Vienalga, kurš uzvar vai zaudē, nākamajā dienā visu komandas biedru priekšā sprēgājam savā starpā. Tā kā mums ir diezgan spraigas cīņas (smejas).

Kāda bilance?
- Es jau pārsvarā vinnēju, bet viņš mani vienkārši nelaiž mājās, kamēr neuzvar pēdējo spēli. Viņš man saka: "Nu, viss, tagad pēdējā spēle!" Es uzvaru ar 4:0 un viņš mani tāpat nelaiž prom. Tad es ilgi nevaru tikt mājās (smejas). Viņš vienmēr grib uzvarēt, lai ko spēlētu, un es jau arī tāds pats esmu.

Vasarā jums, visiem pirmgadniekiem, bija arī īpaša debitantu nometne. Kādu svarīgu informāciju ieguvi tajā?
- Interesantākais bija Džeisons Kolinss, kurš 2013. gadā atzinās, ka ir gejs. Viņam bija spēcīgs stāsts. Par to, kā ģērbtuvē bija jāklausās joki par gejiem, tas lika aizdomāties. Viņš mēģinājis sevi apmānīt, saticies ar sievietēm, pat saderinājies. Un vēl bija interesants arī Krisa Herena stāsts par to, kā viņš cīnījās ar narkotiku atkarību, spēlējot līgā. Pārējais lielos vilcienos ir tas, ko jau zinājām - par sievietēm, par naudu. Lietas, kas ir jāzina, bet tas viss bija izstiepts nedēļas garumā.

Bet arī tusiņš, varēji iepazīties ar citiem jaunajiem.
- Jā, varēja iepazīties ar pārējiem, bet nekāds tusiņš tur tiešām nesanāca. No rīta celies, ej, sēdi un klausies. Paēd un atkal - sēdi un klausies. Ļoti garas dienas. Bet vismaz sanāca iepazīties arī ar daudziem NBA cilvēkiem.

"Knicks" vienmēr ir īpaši salds kumoss medijiem un līdzjutējiem. Vai esi jau izstrādājis metodi - ko lasīt vai klausīties, ko savukārt ignorēt?
- Lielos vilcienos - ko redzu "Twitter", to izlasu, bet nav tā, ka es meklētu informāciju par to, kas tiek rakstīts par mani vai komandu. Mūsu trenerim vispār ir atsevišķs cilvēks, kurš ievieto kādu tekstu vai bildi "Twitter" vai "Instagram", pats neko no tā nelieto. Tāda metode arī ir iespējama. Varbūt manā gadījumā tas būtu nedaudz par traku, bet, ja negribi vispār dzirdēt, ko runā sociālajos tīklos, varbūt tas palīdz. Ja uzslēdz TV un par tevi runā, tad jau atstāj un paklausies, bet par mani nekas daudz nav bijis. Kad mani nodraftēja, visi bija neapmierināti ar Filu Džeksonu, bet - ko es tur varu izdarīt? Atliek trenēties, iet laukumā un pierādīt, ka biji ceturtā drafta numura vērtībā un ka Džeksons izdarīja pareizo izvēli.

Pirmssezonā skaļākais gadījums laikam bija nevis ar kādu spēlētāju, bet ar galveno treneri Dereku Fišeru, kurš saķērās ar Metu Bārnsu. Kā komandā uz to reaģēja?
- Mēs jau to zinājām dienu pirms tas tika publicēts. Varbūt savā starpā kāds kaut ko pārrunāja, bet tas nav nekas tāds, uz ko mums būtu jākoncentrējas. Fišers zina, ko dara, viņam ir sava dzīve un savi lēmumi tajā. Pirms spēles viņš ienāca ģērbtuvē un pateica, ka gadījusies viena ķibele, un viņš vēlas būt pirmais, kas to pasaka, nevis lai izlasām to internetā, bet tas nav nekas tāds, lai mēs nebūtu koncentrējušies uz spēli.

Zināms, ka NBA milzīga uzmanība tiek pievērsta pretinieku skautingam, vismaz pieejamā informācija par katru komandu un spēlētāju ir milzīga. Vai pirmssezonā jau pieradi pie tik apjomīgas informācijas uzņemšanas?
- Jā, informācija ir daudz, ir video, ir dažāda veida statistikas, diezgan specifiski. Arī par katru spēlētāju atsevišķi, bet lielos vilcienos es zinu 80% no līgas spēlētājiem un 99% no sākuma piecinieku spēlētājiem. Protams, skautingā varbūt tiek parādīti nelieli knifiņi, bet nav tā, kā tas ir Eiropā. Labi, Spānijā es zināju pretinieku spēlētājus, bet Eiropas kausā bieži bija tā, ka nav ideju par to, kas nāk pretī. Tagad kā NBA fans es jau zinu lielāko daļu spēlētājus.

Ko no tevis var gaidīt tie, nebaidīšos teikt - tūkstoši, kas naktī uz ceturtdienu gaidīs un skatīsies tavu debijas spēli?
- To, ka es iziešu laukumā un spēlēšu ar pilnu atdevi. Nekādus numurus apsolīt nevaru, bet došos laukumā, darīšu to, ko treneris prasa un centīšos palīdzēt komandai uzvarēt.

Un kāds ir personīgais mērķis šai sezonai?
- Galvenais ir tas, lai labi iet komandai. Droši vien par mērķi jāuzstāda tikšana play-off. Ņemot vērā, kā komandai gāja pagājušajā sezonā, tas šosezon būtu labs sasniegums. Individuāli, protams, gribu parādīt sevi pēc iespējas labāk un tas noteikti palīdzēs arī komandai uzvarēt. Ir arī personīgie mērķi, bet to neatklāšu.

--------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------
Pirms intervijas līdzjutējiem bija iespēja uzdot jautājumus Kristapam "Twitter" vidē. Tādu bija daudz, daži gan novēloti, bet izvēlējos divus, uz kuriem Kristaps arī sniedza atbildes:

Emīls Ozerinskis ‏@Emils_Ozers Kādās grupiņās sadalās Knicks spēlētāji ģērbtuvēs?Savulaik NY Rangers bija atsevišķš Čehslovāku grupējums un tad visi pārējie.
Kristaps Porziņģis: "Mums īsti tā nav. Visi 13 spēlētāji ir vienā čupiņā. Protams, kādi savā starpā ir labāki draugi, bet tas nav izteikti. Mums ģērbtuvē ir eiropiešu stūrītis, kur esmu es, Saša Vujačičs, Hosē Kalderons un Kevins Serafins, bet tas nav tā, ka mūsu grupiņa ne ar vienu citu nerunātu (smejas). Ģērbtuvē visi jokojas, visi smejas."

kristians ‏@snaitsirKsnaliD Vai ir kāds spēlētājs/komanda, pret kuru visvairāk vēlies uzspēlēt? Ja jā, tad kāpēc un kuras tās ir?
Kristaps Porziņģis: "Droši vien pagaidām nevaru nosaukt kādu atsevišķu komandu, pret ko īpaši gribētu spēlēt. No spēlētājiem - visticamāk, Entonijs Deiviss. Viņš ir viens no maniem elkiem, viens no tiem spēlētājiem, no kura mācos. Pret viņu man neies viegli, bet, cerams, izdosies laba spēle un varēšu viņu kaut nedaudz apstādināt."