Slovākija. Mārtiņa Berķa skatu punkts

Cer uz pārsteigumiem

„Vairāk priekš manis tas ir interesanti, ka slovāki un latvieši ir vienā grupā,” Mārtiņš atzīst, ka liela ažiotāža par kvalifikācijas turnīra grupu izlozi Slovākijā nav bijusi. „Skaidrs ir tas, ka Slovākijai arī ir mērķis tikt uz finālturnīru. Komanda ir laba, visi ir draudzīgi čaļi, labi pazīst viens otru. Tai pašā laikā pietrūkst pieci seši laba līmeņa spēlētāji, kas spēlē citur Eiropā. Pārbaudes spēlē vienu reizi uzvarēja irāņus, vienu reizi zaudēja. Basketbols varbūt nebūs tik kvalitatīvs, salīdzinot ar citām komandām. Vairāk mēģinās uz ātrumu, spēku, enerģiju.”

Slovākiju cīņās ved treneris Milans Černickis, kurš savulaik jau bijis valstsvienības stūrmanis un tagad atgriezies šajā amatā. „Viņš jau iepriekš bija treneris, bet pēc tam vadība nolēma mainīt, vēlāk atrada vēl citu, un tagad atkal ir šis treneris. Šeit basketbolā nav tāda kārtība, kādu to gribētos,” Berķis norāda uz organizatoriskajiem mīnusiem Slovākijas basketa saimniecībā, kā arī atzīst, ka labi vietējie speciālisti ir deficīts. „Noteikti par labu nenāk arī tas, ka Slovākijas līgā drīkst spēlēt septiņi ārzemnieki katrā komandā.”

Atgriežoties pie trenera Černicka, Berķim ir savs vērtējums, jo savulaik latvietis spēlējis Černicka vadībā: „Viņš no mana kluba tika atlaists. Acīmredzot, tam bija kaut kādi iemesli. Viņam nedaudz pietrūkst autoritātes. It kā, protams, var uzbļaut un būt nikns, bet viņam ir savu līderi, kuriem uzticas un kuriem negrib neko pārāk aizrādīt. Ja komandā ir amerikāņi, kuri sāk sajust savu varenību, viņš nevar tādus piezemēt, un mikroklimats komandā, rupji sakot, tiek sadirsts. Redzēsim, kā būs ar slovākiem. Kā speciālists viņš ir labs – izcīnījis divus vai trīs čempiontitulus Slovākijā. Mēs ar viņu viegli atradām kopīgu valodu, patika viņa pieeja spēlētājiem individuāli. Domāju, ka šajā situācijā viņš ir piemērotākais kandidāts izlases trenera amatam.”

„Slovāki un rumāņi, protams, tiek uzskatīti par pastarīšiem, bet ceru, ka slovāki uztaisīs kādu pārsteigumu,” atzīst Berķis, kurš nu jau pārcēlies uz dzīvi Slovākijā pavisam. Pats gan nav drošs, ka apmeklēs kādu spēli klātienē: „Cilvēki bija nedaudz vīlušies par lēmumu izlases spēles aizvadīt netālu no Bratislavas. Cilvēkiem, kas vēlas izbraukt uz spēlēm no mūsu gala austrumos, jākratās četras četrarpus stundas mašīnā. Absurds. Pie tam zāle nav tā labākā Slovākijā. Varētu uztaisīt mačus Slovākijas vidienē, un tad visi, kas vēlētos, tiktu uz spēlēm. Ja pirmo spēli uzvarēs (saruna notika pirms turnīra sākuma - aut.piez.), domāju, ka cilvēki nāks arī uz nākamajām. Ja zaudēs... Zini, kā – te ir futbols, te ir hokejs, volejbols un handbols. Basketbols ir pēc tam. Sieviešu basketbolā ir nedaudz citādāk.”

Pirmajā mačā Pezinokā uz Slovākijas cīkstēšanos ar Rumāniju sanāca 800 līdzjutēji (oficiālajā protokolā). Šo spēli slovāki zaudēja...

Bez līdera Gavela, ar serbu Miloševiču

Skaļākais Slovākijas spēlētājs starptautiskajā apritē ir 29 gadus vecais aizsargs Antons Gavels. Tomēr arī šis basketbolists nepalīdzēs Slovākijai atlases ciklā, jo pieņēmis Vācijas pilsonību, un Slovākijā likums neļauj būt dubultpilsonim, tāpēc Gavels atteicies no Slovākijas pases. Gavela saikne ar Vāciju ir sena – tieši tur spēlētājs 2001. gadā sāka profesionāļa karjeru, 2006. gadā saņēma Bundeslīgas labākā jaunā spēlētāja balvu, bet pēdējos piecus gadus pārstāvēja Bambergas „Brose Baskets”. Jaunajā sezonā Gavels pārstāvēs Vācijas čempioni Minhenes „Bayern”.

„Viņi mēģina sakārtot šo jautājumu, bet šogad tas nebūs iespējams. Viņš ļoti grib spēlēt izlasē. Pagājušā gada atlases turnīrā Gavels bija rezultatīvākais ar 25,9 punktiem vidēji spēlē. Viņš uzspēlēja pārbaudes spēlēs un bija kopā ar izlasi sagatavošanās laikā, bet oficiālajā turnīrā spēlēt nedrīkst. Skaidrs, ka tāds spēlētājs Slovākijai ļoti pietrūks,” norāda Berķis.

No tiem spēlētājiem, kas būs sastāvā, par potenciālo līderi Mārtiņš nosauc Peteru Sedmāku: „Mēs ar viņu pirms izlases patrenējāmies kopā, pārrunājām izlases aktualitātes. Pieredzējis spēlētājs, varētu būt viens no tiem, kas palīdz tieši ar savu pieredzi. Arī citi čaļi ir pietiekami meistarīgi. Tas ir basketbols, un visi to tagad māk spēlēt.” Slovākijas izlases kandidātu lokā bija arī par labāko vietējo saspēles vadītāju un labāko līgas spēlētāju nosauktais 23 gadus vecais Ričards Grznars, kurš gan joprojām nespēj atgūties pēc smaga savainojuma, tāpēc šo turnīru izlases rindās būs spiests vērot no malas.

Slovākijas rindās ir viens serbu basketbolists – 31 gadu vecais aizsargs Nenads Miloševičs, kurš arī bija rezultatīvākais vīrs komandā pirmajā spēlē (20 punkti, 7 piespēles). „Slovākijā spēlē jau kādus desmit gadus. Viņam ir killera instinkts – visu sezonu neko īpaši, pienāk „play-off” un ieliek 30 punktus spēlē. Pirms gadiem pieciem viņš bija labākais līgas spēlētājs. Var spēlēt gan kā pirmais numurs, gan kā otrais. Pagājušajā sezonā spēlēja kopā ar Dereku Viljamsu, kurš kādreiz spēlēja arī VEF un „Baronā”, un tad Miloševičs bija pārsvarā otrais numurs.”

Ar Slovākijas pilsonību nesteidzas

Arī pats Berķis savulaik izteicās, ka Slovākijas izlase interesējas par latvieša naturalizēšanu. „Tāda doma vēl joprojām ir,” neslēpj basketbolists. „Esmu apprecējies ar slovākieti, kas būs liels palīgs tam, lai iegūtu pilsonību. Tomēr es nesteidzos ar to. Jā, es labprāt uzspēlētu izlasē – ja ne Latvijas, tad vismaz Slovākijas. No otras puses – ja man būtu pienākums spēlēt izlasē, nāktos ziedot vasaru un nezinu, vai ap 30 gadu vecumu man tas tik ļoti ir vairs nepieciešams.”

Mārtiņš atzīst, ka pilsonības iegūšana palīdzētu darba tirgū: „Šeit ir vajadzīgi Slovākijas spēlētāji, varbūt kvotas beidzot sāks mainīt un vairs nebūs septiņi ārzemnieki katrā komandā. Uz to vairāk skatos no karjeras viedokļa – varēšu te mierīgi sēdēt un lidināt trīnīšus līdz 40 gadu vecumam (smejas). Ja pienāks iespēja un brīdis, kad to darīt, esmu par. Tas ir atkarīgs arī no kluba prezidenta. Viņš man nesen zvanīja, prasīja, vai esmu ar mieru. Atbildēju, ka esmu, un tagad klubs to risinās. Ja kas, pēc diviem gadiem es jau pats to varēšu iet un kārtot, jo būšu šeit nodzīvojis pietiekami ilgi.”

Berķis atklāj, ka arī nākotni saista ar Slovākiju: „Pēc spēlētāja karjeras gribu šeit trenēt. Šovasar izveidojām nometni kopā ar Klāva Bedrīša akadēmiju. Paliku apmierināts, un arī bērniem patika. Turpināsim to darīt, cerams, piesaistot vēl kādus latviešu bērnus. Klāvam esot dzīvam, viss bija citādāk. Tagad bez viņa ir nedaudz grūtāk.”

„Biju ticis Ungārijā, bet vienā brīdī tomēr sapratu, ka vēlos spēlēt mājās, un mājas man šobrīd ir Slovākijā. Gribējās divus trīs gadus pabūt vienā vietā,” Berķis skaidro, kāpēc noslēdzis ilgtermiņa līgumu ar „Iskra Svit” klubu, ko pārstāvēs arī nākamsezon. Ar savu sniegumu apmierināts gan līdz galam Mārtiņš aizvadītajā sezonā nepalika: „Komandai ļoti laba sezona – izcīnījām kausu, izcīnījām bronzas medaļas, kas sen nav bijis tik mazai vietai. Mums te ir septiņi ar pusi tūkstoši iedzīvotāju. Ar finansēm ir, kā ir – katrs cīnās, kā var. Tāpēc tas, ko sasniedzām kā komanda, bija fantastika. Maz pietrūka līdz tam, lai mēs tiktu finālā. Individuāli... biju kapteinis un varbūt nedaudz līdera lomu, kāda man bija iepriekš, noliku malā, vairāk palīdzot komandas biedriem ar padomu, cīņassparu, aizsardzību, melno darbu, ko iepriekš īsti nebiju darījis. Kā sanāca, tā sanāca, bet mēģināju spēlēt komandas interesēs. Jaunajā sezonā gribu atkal sajust basketbolu. Joprojām saskatu sevī potenciālu lietās, kur varu pielikt.”