G.Šēnhofs par sporta skolu sistēmu: "Politiķi neko labu neizdomās"

Vecāku visatļautība

“Mans labs paziņa no Liepājas pazaudēja direktora amatu, jo vienu meiteni, kas izpaudās ļoti negatīvi, nosauca par aitu. Un viss – kriminālprocess. Viņu notiesāja un piesprieda 47 eiro sodu. Smieklīgs soda mērs, bet viņš bija krimināli sodīts, līdz ar to par pedagogu vairs strādāt nevarēja. Divus gadus viņš nestrādāja nekur. Ar šo vecāku problēmu nezinu, kā cīnīties.”

“Mūsu valsts liberālā politika – bērniem ir ļoti daudz tiesību, bet pienākumi un atbildības ir miglā tītas. Tas ir jāpārtrauc, jo var aiziet par tālu. Treneri jau tā nestāv rindā. Pagaidām vēl pietiek, bet esam uz robežas.”

“Fakts, ka vecāki paši sniedz līdzfinansējumu nav galvenais iemesls šādai visatļautībai. Vismaz basketbolā tas nav tik liels. Šeit visatļautība balstās uz, teikšu ar nelielu ironiju, liberālajām vērtībām. Savulaik man treneris zālē, visu klātbūtnē iecirta pļauku. Šodien treneris būtu cietumā, ja ko tādu atļautos. Toreiz viņš man minūtes laikā iemācīja atbildību pret komandas biedriem, treneriem un kolēģiem. Es, protams, nesaku, ka bērni ir jāsit, bet piedāvāju tādu rupju piemēru. Šodien mēs bērniem pat nevaram pakratīt pirkstiņu...”

Kas jāmaina?

“Birokrātija ir viens, bet ierēdņi ražo jaunus ierēdņus. Tas ir jāaptur! Bet tā tas ir visos sektoros. Mēs no kaimiņiem ekonomiskajā izaugsmē atpaliekam arvien vairāk.”

“28 gadus esmu amatā, līdz ar to pieredze, lai izteiktos, man ir. Gadu gaitā izdevies panākt rezultātus, jo protu sabalansēt labu teoriju ar realitāti. Ja ņemam pareizo teoriju, tad sporta skolu sistēma, protams, ir novecojusi. Privātajās skolās un klubos ir krietni vieglāk strādāt. Tur nav ierēdņu uzkundzēšanās.”

“Realitāte ir skarba, tāpēc ļoti jāpiedomā, kā reformēt sporta skolu sistēmu. Pāriet tikai uz privātajām sporta skolām mēs nevaram, jo visu izšķir finanses. Pārejot tikai uz privātajām sporta skolām, mēs riskējam pazaudēt iestrādātās finanšu plūsmas no valsts un pašvaldībām. Tās ir iestrādātas plūsmas, kas garantē sporta skolu pastāvēšanu šodien, rīt un parīt. Privātās skolas šodien ir un rīt viņu vairs var nebūt. Ņemam kaut vai Baltijas piemēru. Kur ir Valtera skola? Kur ir Saboņa skola Lietuvā? Kur ir Marčuļoņa skola? Nav. Igaunijā tagad pārgājuši uz privātajām skolām. Regulāri komunicēju ar Igaunijas kolēģiem. Tur ir sekojoši – ja par pašvaldības vadītāju kļūst sportu atbalstošs cilvēks, tad viss ir kārtībā. Ja par mēru kļūst, tēlaini izsakoties, muzikants, tad sports beidzas.”

“Tas varbūt nav sporta skolu tiešais uzdevums, bet man ir dziļa pārliecība, ka pie esošās reālās situācijas, sporta skolai paralēli profesionālajam darbam jāpilda sociālās funkcijas. Bērniem jābūt sporta zālē, nevis uz ielas. Ja viņi paliks uz ielas, pēcāk tas valstij maksās krietni dārgāk.”

“Valsts un pašvaldība nodrošina minimumu izdzīvošanai. Privāto skolu vadītāji var piesaistīt pārējo. Tas ir iespējams. Es tagad par komandu sporta veidiem runāju. Individuālajos, tur neņemos tik smalki spriest, bet, manuprāt, būtu jāsaglabā esošā sistēma.”

Potenciālā reforma raisa lielas bažas

“Kad dzirdu, ka politiķi sāk domāt par reformām un veidot darba grupas, man uzmetas zosāda. Man ir ļoti slikta pieredze, jo politiķi neko labu neizdomās. Vai viņi izšķirsies par labu reālai darba grupai ar nozares pārstāvjiem? Stipri šaubos. Teikšu atklāti - man ir bail.”

“Galvenais risks ir tieši politiķi, kuri par to lems. Atkal varu pastāstīt no savas pieredzes. 2010. gadā Rīgas dome pacēla tematu, ka visās sporta skolās jāsamazina administrācija. Kā to izdarīt? Jāapvieno sporta skolas.”

“Basketbolā toreiz bija septiņas patstāvīgas sporta skolas. Es toreiz biju Ušakovam padomdevējs. Man jautāja, kā es to redzu? Atbildēju, ka var samazināt līdz trīs skolām. Viena centrā, viena Pārdaugavā un trešā otrpus VEF tiltam. Politiķi šo ideju apstiprināja un teica, ka viss labi, ļoti loģisks risinājums. Rezultātā pieņēma lēmumu par vienu sporta skolu...”

“Visas skolas toreiz pievienoja man. Ļoti neveiksmīga reforma, jo es fiziski nespēju kontrolēt visu lielo saimniecību. Līdz ar to vairs nestrādāju tādā līmenī, kādā biju pieradis. Šeit stāsts par to, kā izdomā politiķi. It kā piekrīt, bet beigās tāpat izdara pēc saviem ieskatiem.”

”Bērnu sports jāatbalsta” ir tukšs politiķu lozungs

“Bērnu un jauniešu sportā sponsorus piesaistīt nav iespējams. Var piesaistīt mecenātus, kas neko neprasa pretim. Tas ir iespējams, bet notiek ārkārtīgi reti. Bet sponsorus piesaistīt nevar. Tā ir kaut kāda mākoņos balstīta teorija.”

“Tie visi ir ierastie politiķu lozungi. Pirms vēlēšanām “brauc pa ausīm” vēlētājiem. Arī sporta likums ir papīrs. Nevienu no šiem ierēdņu izstrādātajiem dokumentiem neesmu lasījis. Principiāli neskaros tiem klāt. Politiķi to zina. Tiem nav absolūti nekādas pievienotās vērtības. Tajā pašā laikā mana skola ir labākā Latvijā. Tad, kāpēc tā dokumentu jūra ir nepieciešama?”

“Vienīgais veids, kā treneriem dabūt pienācīgu atalgojumu, ir no vecākiem. Es arī atklāti pateicu, ka uz to skatos caur pirkstiem. Ja es viņus presētu, vismaz trešdaļa no kvalitatīvajiem treneriem aizietu prom.”

Treneru sertifikācija raisa smaidu

“Kad ar Krištopānu no nulles dibinājām šo skolu, man bija jāatrod treneri. Toreiz pieteicās 30-35 treneri, jo visi tak cerēja uz Krištopāna miljoniem. Ar katru no viņiem veicu individuālu interviju. Šīs sarunas bija no 10 minūtēm līdz pat divām stundām. Treneru izglītība mani faktiski neinteresēja. Mēģināju uztaustīt prasmi komunicēt un psihologa spējas. Es izvēlējos jaunos trenerus, jo viņiem “dega” acis.”

“Izglītība ir vajadzīga, bet tā nav prioritāra. Es to liktu piektajā plānā. Atkal man jāmin piemērs no paša pieredzes. Es basketbolu profesionāli neesmu spēlējis, bet man piespiedu kārtā LSPA bija jāpabeidz pedagoģiskā izglītība, lai varētu strādāt par direktoru. Pēc diviem gadiem saņēmu B kategorijas trenera sertifikātu. Līdz ar to es varētu vadīt grupu, bet spēlētājs, kurš spēlējis izlasē un visu zina no A līdz Z, nedrīkst trenēt. Kur te ir loģika?”

“Ar šādām ačgārnībām varētu grāmatu sarakstīt. Man pat ir mape ar nosaukumu “Ierēdņu idiotisms”. Tur ir apkopoti dokumenti un izstrādātās prasības.”

Raidījuma "(Bez)maksas sports" janvāra ieraksts: Latvijas sporta skolu sistēma

Raidījums veidots ar mediju atbalsta fonda ieguldījumu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījuma saturu atbild TV4.

Lasi arī...

Ierēdņi un netaisnība - eksperti izceļ sporta skolu sistēmas plusus un mīnusus
Tēzes: Mihelsons par valsts stratēģiju un absurdiem sporta skolu sistēmā