Kas (ne) notiek Latvijas jaunatnes basketbolā? (1. daļa)

Balansēšana uz robežas un tukšie gadi

Salīdzinot U16, U18 un U20 puišu izlašu sniegumus Eiropas čempionātos kopš 2010. gada, pamanāma tendence, ka ar atsevišķiem izņēmumiem vairāk esam piederējuši otrajam astoņniekam nevis pirmajam. U16 turnīros vienu reizi izdevies tikt līdz otrajai vietai – šāds sasniegums bijis 2014. gadā, kad turnīrs notika Rīgā. Toreiz ar tādiem spēlētājiem kā Rodionu Kurucu, Kristeru Zoriku un Artūru Strautiņu sastāvā valstsvienība finālā zaudēja Francijai. Visi šobrīd ir nozīmīgi pieaugušās izlases basketbolisti.

U18 izlases puiši divas reizes (2007. un 2010. gadā) izcīnīja bronzas medaļas, bet reizi 2018. gadā tā ieguva sudrabu. 2007. gadā izlases rindās spēlēja šī brīža pieaugušo valstsvienības kapteinis Dairis Bertāns un saspēles vadītājs Jānis Strēlnieks. 2010. gadā izlases sastāvā atradās Dāvis Bertāns, Jānis Timma, Kaspars Vecvagars un Andris Misters, bet 2018. gadā Artūrs Žagars, Artūrs Kurucs, Anrijs Miška, Valters Vēveris un citi. Savukārt U20 izlase medaļas pratusi iegūt reizi – tas noticis 2013. gada turnīrā, kad finālā tā piekāpās Itālijai. Toreiz valstsvienībā spēlēji tādi basketbolisti kā Kaspars Vecvagars, Ojārs Siliņš, Jānis Bērziņš un Andrejs Gražulis.

2022. gada turnīrus divas no izlasēm sagaidīja B divīzijā. U18 vecuma jaunieši no A divīzijas izkrita 2019. gadā, kad neuzvarēja nevienā no spēlēm (bilance 0-7). Toreiz izlases rindās spēlēja tādi basketbolisti kā Mārcis Šteinbergs, Emīls Krūmiņš un Kristaps Ķilps. U20 vecuma jaunieši no A divīzijas izkrita arī 2019. gadā un toreiz izlasē spēlēja tādi spēlētāji kā Oskars Hlebovickis, Francis Lācis, Rodrigo Būmeisters un Gustavs Kampuss.

U16, U18, U20 izlašu rezultāti EČ kopš 2010. gada

Jāpiebilst, ka 2022. gadā Eiropas čempionāti jauniešiem notika pirmo reizi kopš Latvijai nelaimīgā 2019. gada. 2020. gada martā pasauli pāršalca Covid-19 pandēmija, kā dēļ 2020. gadā nenotika pat lielākie starptautiskie pasākumi, kā, piemēram, olimpiskās spēles un Eiropas čempionāts futbolā. Arī jauniešu basketbolā turnīri aizvadīti netika. 2021. gadā Eiropas čempionātu vietā tika izspēlēti tā saucamie ‘’Challenger’’ turnīri, kurus katra izlase izmantoja pēc savām iecerēm – vairākas, piemēram, sūtīja gadu jaunākas izlases, lai gatavotos 2022. gada turnīriem.

Sausā statistika rāda, ka B divīzijas U20 turnīrā Latvija vidēji spēlē meta 70.8 punktus, kas bija desmitais labākais rādītājs. Tai bija arī desmitais labākais divpunktu metienu % (46.7%) un tikai 14. labākais tālmetienu procents (27.6%). Tā gan bija viena no labākajām cīnītajām zem groziem, ar vidēji izcīnītām 42.7 bumbām esot ceturtā labākā. U18 izlase ar vidēji mestiem 72.9 punktiem bija septītā labākā uzbrukuma komanda čempionātā, pie tam, tā bija arī trešā labākā pēc divpunktu metienu procenta (49.8%). Tālmetienus Latvijas jaunie basketbolisti izpildīja ar 29.3 % precizitāti, kas bija desmitais labākais rādītājs. U16 čempionātā Latvija vidēji spēlē meta 64.3 punktus, kas bija trešais sliktākais rādītājs (14. vieta). Kopumā visos čempionāta organizatoru piedāvātajos statistikas rādītājos kadeti atradās otrajā desmitniekā, izņemot divpunktu, soda metienu precizitātē un pieļautajās kļūdās – ar 18.7 vidēji spēlē tā bija septītajā vietā. Tieši daudzās kļūdas turnīra ievadā traucēja tai izcīnīt par kādu uzvaru vairāk.

Latvijas U16, U18 un U20 izlašu statistika A un B divīzijas turnīros

Jāsaprot, ka no jauniešu izlasēm vēlāk līdz nopietnam profesionālam līmenim tiek tikai daži. Tas novērojams arī tajā, cik daudzi no tiem vēlāk papildina lielās izlases sastāvu. Ja raugāmies tos 12 spēlētājus, kuri pārstāvēja Latvijas izlasi augusta logā 2023. gada Pasaules kausa kvalifikācijas spēlēs pret Turciju un Lielbritāniju, tad ierindā bija pa diviem basketbolistiem, kuri dzimuši 1989. gadā (Dairis Bertāns, Jānis Strēlnieks), 1995. gadā (Kristaps Porziņģis, Rolands Šmits), 1996. gadā (Rihards Lomažs un Klāvs Čavars) un jau pieminētajā 1998. gadā (Rodions Kurucs un Kristers Zoriks).

Salīdzinot spēlētājus, kuri dzimuši 1992. gadā un vēlāk, visvairāk izlasi pārstāvējuši 1993. gadā dzimušie – Kaspars Vecvagars, Jānis Bērziņš, Ojārs Siliņš, Ingus Jakovičs, Andrejs Gražulis un Roberts Stumbris. Trīs spēlētāji bijuši no 1995. gada (Rolands Šmits, Kristaps Porziņģis un Anžejs Pasečņiks), 1996. gada (Rinalds Mālmanis, Rihards Lomažs un Klāvs Čavars), 1998. gada (Kristers Zoriks, Rodions Kurucs un Artūrs Strautiņš), kā arī no 2000. gada (Artūrs Kurucs, Artūrs Žagars, Anrijs Miška). Absolūti tukšais gads bijis 1999. gadā dzimušo basketbolistu talantu kalve. No šiem basketbolistiem lielajā sportā pagaidām palikuši Edgars Kaufmanis (spēlēs ‘’Valmiera Glass/ViA’’), Francis Lācis (spēlēs Nīderlandes ‘’Yoast United’’) un Gustavs Kampuss (spēlēs ‘’Latvijas Universitātē’’). Tikmēr Dāvids Atelbauers pēdējos gadus bijis NCAA ''University of Mary'' basketbola komandas spēlētājs.

Problēmas - bērnu skaits laukos, treneru motivācija un finansējuma trūkums

‘’Ko lai saka – diez ko veiksmīgs starts nav,’’ rūgtumu var dzirdēt Latvijas Basketbola savienības (LBS) Treneru komisijas vadītāja Agra Galvanovska balsī. ‘’U16 izlase izglāba mūsu godu. Skumji, taču tāda ir realitāte. Ja esam zem Austrijas, kas nosacīti nav basketbola valsts, tad sistēmā kaut kas nav kārtībā,’’ turpina speciālists, kurš pats trenē bērnus izveidotajā ‘’Basketbola klase’’, kā arī bija U16 galvenā trenera Gata Meldera asistents.

Problēmu ir pietiekami daudz, materiāla tapšanās gaitā noskaidroja šo rindu autors, sākot no finansējuma trūkumu visās jomās beidzot ar to, ka laukos jeb ārpus Rīgas, no kurienes pārsvarā nākuši talantīgākie bērni, to vienkārši paliek mazāk. Tāpat pietiekami daudz šajā vasarā dzirdēts par vājo sagatavošanās posmu jauniešu izlasēm, kā arī iespējami ne tik spēcīgajiem pārbaudes spēļu pretiniekiem. Visas puišu izlases Eiropas čempionātus sāka nepārliecinoši. U20 valstsvienība piekāpās Bulgārijai, U18 izlase zaudēja pirmās trīs spēles, bet U16 kadeti pirmo panākumu svinēja piektajā mačā. Taisnības labad jāpiezīmē, ka liela daļa U18 izlases spēlētāju īsi pirms čempionāta ievada izslimoja Covid-19, taču trūkumi laukumā būtu pamanāmi arī bez tā.

Latvijas Basketbola savienībai (LBS) ir kopējs budžets uz visām izlasēm, ieskaitot pieaugošo sieviešu un vīriešu valstsvienībām, portālam ‘’Sportacentrs.com’’ atklāj organizācijas ģenerālsekretārs Kaspars Cipruss. 2021. gadā šis skaitlis bijis aptuveni 550 tūkstošu eiro vērtībā, bet pēc tam, kad īsā laikā Eiropas čempionātiem nekvalificējās nedz sieviešu, nedz vīriešu izlases, finansējums izlasēm samazinājies par 150 tūkstošiem. Organizācijai to piešķir Latvijas Republikas Izglītības un zinātnes ministrija un valsts kapitālsabiedrība ‘’Latvijas Valsts meži’’. ‘’Uz astoņām izlasē 2022. gadā kopējais finansējums bija aptuveni 400 tūkstoši eiro. Neatkarīgi, cik daudz paredzētu spēļu, šis ir to budžets,’’ atklāj Cipruss. Saprotams, ka uz astoņām izlasēm tas ir nepietiekams. Ģenerālsekretārs skaidro – lai tikai aizvestu kādu no jauniešu izlasēm uz Eiropas čempionātu, jārēķinās, rupji rēķinot, ar aptuveni 40 tūkstošiem eiro. Jauniešu Eiropas čempionātos organizatori neapmaksā dzīvošanas izdevumus, līdz ar to arīdzan tie gulstas uz vietējo basketbola federāciju pleciem.

‘’Mums ir divi varianti. Pirmais – varam publiski bļaut un čīkstēt, ka viss ir slikti. Otrs variants – mums ir izveidojies labi pārdodams produkts Latvijas nacionālās izlases veidolā, kas ir vienīgais peļņu nesošais projekts. Pateicoties pēdējā laika izlases sniegumam, ar nopelnīto finansējumu varam nosegt iztrūkumus jauniešu, dāmu izlasēm, LBL un LJBL organizēšanā,’’ turpina Cipruss, kurš pie reizes saka paldies Izglītības ministrijai par līdzšinējo atbalstu, bet nopeļ Veselības ministriju par striktajiem ierobežojumiem Covid-19 laikā. ‘’Mēs bijām tā valsts, kur sportot liedza visilgāk. Kāpēc Lietuvā ir labi rezultāti? Viņi nesportoja īsu brīdi, un šobrīd redzams, cik laba ir viņu trenētība. Latvijas Komandu sporta spēļu asociācijā esam lūguši ministriju mūs laicīgi informēt par gaidāmajām problēmām novembrī, taču informāciju neesam saņēmuši.’’

LBS ģenerālsekretārs pieminēja jauno spēlētāju trenētību un to īpaši izcēla Galvanovskis. Viņa vadībā ir izveidotas vadlīnijas ar ieteikumiem, kā būtu jātrenējas vecumā no 13 līdz 18 gadiem, pie tam, ir izstrādāti kontrolnormatīvi. Pēc paša vārdiem – ne visi treneri tos ievēro. ‘’Treneriem pašiem jāskatās, cik entuziastiski viņi strādā un kādas ir pašreizējās basketbola novitātes. Jau divus gadus ir ieviesti kontrolnormatīvi, bet kas notiek sporta skolās? 80% gadījumos tie netiek pildīti.’’ Treneru komisijas vadītājs pievēršas gan individuālo iemaņu trūkumam, gan problēmām pret agresīvo aizsardzību un fiziskās sagatavotības trūkumam. Visas no šīm iezīmēm bija vērojamas katras no puišu izlases sniegumā. ‘’Caurgājiens uz grozu mums ir tikai pēc divsoļa – tā ir problēma. Mēs spēlējam kombinācijas, lai slēptu trūkumus un palēninātu spēli. Velkot laiku, gūstam rezultātu. Sadarbības notralina. Ja vājāku tā var apspēlēt, tad pret stiprāku komandu, kas spēj apiet bloku, rodas problēmas, jo jāsāk spēlēt viens uz viens.’’ Agresivitātes trūkumu un problēmas pret agresīvu aizsardzību Galvanovskis pierāda ar to, ka jaunatnes līgā reti kurā komandā ir desmit konkurētspējīgi basketbolisti, kas tādējādi ļautu piekopt šādu spēles stilu.

‘’Mums jāstrādā 30% labāk un būsim sešiniekā. Ja komandā būs kāds īsts talants, iespējami cīnīties par trijnieku,’’ ne visu melnās krāsās zīmē treneru komisijas vadītājs, taču norāda, ka jauniešu treneros redzams pārāk mazs entuziasms. Apkopojot jauniešu treneru atalgojumu, par motivācijas trūkumu var nebrīnīties. Valsts finansējums katram sporta skolas trenerim ir 700 eiro, bet katra pašvaldība, raugoties savās iespējās, var piešķirt līdzmaksājumu. Ne visās gan tas notiek un mazā atalgojuma problēmu redz arī LBS ģenerālsekretārs. ‘’Atalgojums nav atbilstošs. Ja treneri pastrādā ilgāk, motivācija viņiem sāk zust. Dažās pašvaldībās ir labas piemaksas, bet citas atradušas tādu vai citādu risinājumu, lai motivētu trenerus.’’ Tik tiešām – pašvaldībām ir jāmeklē likumiski veidi, kā veikt piemaksas vai atrast kādas papildus noslodzes sporta skolu treneriem. Pēc likuma ir aizliegts vecākiem maksāt treneriem. Tas rada pretrunīgu situāciju. Bērna jaunatnes trenerim vecāks nedrīkst maksāt, taču tā vietā viņš savu bērnu var sūtīt pie individuālajiem un fiziskās sagatavotības treneriem, kuriem maksā prāvas naudas summas. Lai arī dažādā pieredze var dot augļus personības attīstībā, pārāk daudz viedokļu var dot arī pretēju efektu, pie reizes samazinot konkrētā bērna sporta skolas trenera devumu viņa attīstībā līdz pat profesionālajam līmenim.

Uzrunātie jaunatnes basketbola treneri atzīst – šis darbs ir viņu sirdslieta, kurš netiek darīts atalgojuma dēļ, bet gan gandarījuma, lai arī ne vienmēr tā būtu pateicīgākā nodarbošanās. Tieši ārpus Rīgas un ārpus lielākajām reģionālajām pilsētām sporta skolu treneriem dzīve varētu būt vissarežģītākā tikai tā iemesla dēļ, ka bērnu laukos paliek arvien mazāk. Tas nozīmē arī to, ka nokomplektēt bērnu grupas ir grūtāk, jo treneri nākamos talantus meklē dažādos veidos. Tomēr ne visur ir slikta situācija, taču tā veiksmīgāka vai stabila izveidojusies entuziastisku personu dēļ. Savas pozīcijas jaunatnes basketbolā joprojām tur Ogrē, kas izaudzinājusi vairākus izlašu basketbolistus. Pozīcijas pamazām atgūst Gulbene, bet pēdējos gados strauji audzis basketbols Tukumā. Internāts ir arī Valkā, kur strādā gan treneri, gan izveidota sasaiste ar skolu, kurā redzamas sporta klases. Visus veiksmīgos piemērus gan apvieno viens vārds – kādas personas vai to grupas entuziasms, strādāšana idejas vārdā un nepagurstoša motivācija.

Tukuma basketbola viens no treneriem un galvenajām figūrām Mārtiņš Tīss atklāj, ka virzība uz priekšu sākusies 2013. gadā, kad pats atgriezies Tukumā un sācis strādāt Tukuma Sporta skolā. Toreiz basketbola puišu sistēmā bijuši vien ap 30 bērnu, bet šobrīd to skaits tuvojas 200. Tobrīd pilsētas infrastruktūra nespēja apmierināt tā laika vajadzības un, lai izstrādātu slodzes, treneri bija spiesti braukt strādāt uz netālajiem ciemiem Pūrē vai Slampē, kā arī meklēt iespējas trenēties brīvdienās. Basketbola skolas Tukums pirmsākumi meklējami 2015. gadā, kad kopā ar entuziastiskiem vecākiem tika nodibināta biedrība ar mērķi risināt situāciju un pielāgot bijušo "Lattelecom" sakara centra ēku sporta zāles vajadzībām. Projektu kopā ar pašvaldību realizēt neizdevās, tomēr sāpīgais jautājums bija izkustināts un infrastruktūra pilsētā ir sakārtota. Tukumā uzcelta jauna un moderna sporta halle, kā arī pirms tam atjaunots Tukuma Sporta skolas komplekss, radot kvalitatīvam darbam atbilstošus apstākļus.

Šobrīd pilsētā, kurā dzīvo aptuveni 18 tūkstoši iedzīvotāju, ir pieejami seši kvalitatīvi basketbola laukumi, kā arī pietiekami labā stāvoklī esoša āra infrastruktūra. Šovasar oficiāli tika atklāts arī Kristapa Porziņģa āra basketbola laukums. ‘’Sistēma darbojas uz četriem pīlāriem – infrastruktūras (tā mums ir), bērniem – tie mums ir, bet strādājam, lai būtu vairāk, treneriem – mums ir jauni treneri, kuri savu iespēju sagaidīs, un identitāti, kuru veidojam pamazām, taču redzam, ka pilsētā basketbols kļūst aizvien iecienītāks,’’ par basketbolu Tukumā stāsta Tīss, kurš šajā vasarā kā brīvprātīgais treneris strādāja Latvijas vīriešu izlasē.

Treneris min, ka Tukumā iesaistītie dara vairāk nekā, iespējams, būtu jādara. Basketbola skolas pārstāvji iesaistās āra infrastruktūras labiekārtošanā, treneru piesaistē un izglītošanā, turnīru organizēšanā un lielās komandas organizēšanā, kas piedalās pēc spēka otrajā līgā jeb Nacionālajā turnīrā. Kaut kur zemapziņā ir sapnis par spēlēšanu Latvijas Basketbola līgā, taču līdz tam vēl pakāpeniski jāizaug, saka Tīss, pieminot, ka līdz šim mērķim jāizaudzina basketbolisti no vietējās basketbola skolas, kā tas noticis Ogres gadījumā. Pilsētā futbols gan joprojām ir populārākais sporta veids, jo vienkārši ir priekšā 15 gadus basketbolam. ‘’Viņiem norit jau paaudžu maiņa, kad bijušie sporta skolas audzēkņi jau ved savus bērnus. Mēs šādus bērnus varam gaidīt pēc desmit līdz 15 gadiem.’’

Mārtiņš Tīss par galveno problēmu lielāku mērķu sasniegšanai uzskata sporta skolu sistēmu neefektivitāti, šobrīd nerunājot tikai par basketbolu. Prakse rāda, ka sporta skolu sistēmā ir daudz problēmu un tās gadu no gada nemainās. Lielākoties sporta veidi attīstās atbilstoši treneru entuziasmam. Labākās un progresīvākās sporta skolu sistēmas attīstās vienoti, pateicoties direktora kopējam redzējuma vai labām vadītāja spējām. Basketbols šobrīd ir kā piemērs, kur daudz valstis pievelkas mums vai sāk pat mūs apsteigt uz kvalitatīvākas un labāk organizētas sistēmas rēķina, jo kopumā šādas labi organizētas sistēmas Latvijā nav ļoti daudz, lai arī ir arī labi piemēri. Lielākoties, tās ir vietas, kur blakus sporta skolu sistēmai ir klubi, ar kuriem, kopā darbojoties, var nodrošināt labu un kvalitatīvu procesu.

Bez Tukuma augstu vienmēr kotējusies Valmiera, kas kopš 2020. gada pārsaukusies par Bertānu Valmieras basketbola skolu. Tās direktors Roberts Zeile atklāja, ka šobrīd sporta skolā ir aptuveni 300 bērnu, bet darbs notiek augstā līmenī. ‘’Katrā treniņā mums ir divi treneri zālē. Šķiet, esam vienīgie Latvijā, kur šo praktizējam. Savukārt ar talantīgākajiem bērniem strādā individuālais treneris.’’ Zeile uzskata, ka Valmieru joprojām var saukt par reģionālo centru Vidzemē. ‘’Tiem, kuri atnāk no tuvākajām pilsētām, nodrošinām dzīvošanu.’’ Nākotnē mērķis ir izveidot internātu, kurā pulcētu tuvākās apkārtnes talantīgākos bērnus, bet tuvākais uzdevums ir savas treniņu metodikas vadlīniju izstrāde, kuru tapšanā daudz iesaistīsies šīs vasaras U16 galvenais treneris Gatis Melderis. ‘’Vēlamies visu izveidot tā, lai treneriem ir jau priekšā uzrakstīts, kā jāvadās konkrētās situācijās.’’

Publikācijas otrajā daļā, kuru publicēs tuvākajās dienās, tiks aprakstīti jauno basketbolistu agrās došanās uz ārzemēm iemesli, kā arī iespējamie risinājumi, ar kuru palīdzību situācija jaunatnes basketbolā var uzlaboties.