Hačatrjans: "Dzīvoju taču Latvijā, jāzina valoda..."

- Daudziem tu esi noslēpums – cilvēks ar armēņu vārdu, taču brīvi runā latviski. Pastāsti, lūdzu, par savām saknēm.
- Visa mana ģimene ir dzimusi Armēnijā, pats gan piedzimu šeit. Gāju latviešu bērnudārzā, tāpēc arī iemācījos valodu. Latviešu skolā gan neizdevās iestāties, tāpēc mācījos krievu skolā. Bet latviešu valoda bija pirmā, ko iemācījos pēc dzimtās. Komandā pārsvarā tomēr krieviski jārunā, taču ir mums divi latvieši, ar viņiem kontaktējos latviski. Daudzi pat brīnās, ka es protu latviešu valodu. Dzīvoju taču Latvijā, jāzina valoda... Armēniski neprotu ne lasīt, ne rakstīt, tikai runāt.

- Kādā vecumā sāki nodarboties ar futbolu?
- Piecu gadu vecumā. Sākotnēji tas bija pagalmā, bet jau tajā vecumā cilvēki pamanīja, ka man izdodas. 1999. gadā mani aizveda uz „Skonto” pie trenera Vladimira Beļajeva. Pēc tam tika izveidota komanda „Daugava”, aizgāju uz turieni. Tur spēlēju Sergeja Semjonova vadībā. Bijām arī Virslīgā, bet pagājušajā sezonā spēlēju 1. līgā. Tad sekoja uzaicinājums no „Gulbenes”. Pie viņiem varēju nokļūt jau pagājušajā sezonā, taču man „Daugavā” bija regulāra spēļu prakse, biju komandas līderis un nevēlējos to visu pamest. Kad „Gulbene” iekļuva Virslīgā, domu vairs nebija – vēlējos spēlēt augstākā līmenī.

-Šobrīd var teikt, ka esi beidzot kļuvis par izteiktu uzbrucēju?
- Jā. Sāku gan kā malējais pussargs, spēlēju arī centrā, „zem” uzbrucēja, bet tagad esmu nokļuvis uzbrucēja pozīcijā. Pēdējos trīs gadus biežāk esmu uzbrukumā, taču īstā pozīcijā, kas man labāk patīk, ir nedaudz dziļāk. Mana stiprā puse ir tehnika, cenšos apspēlēt pretinieku un tad uzbrukt vārtiem.

- Ar četriem vārtiem esi „Gulbenes” labākais vārtu guvējs
- Gandrīz visu ziemu izlaidu savainojumu dēļ un netrenējos, tāpēc sezonas sākumā nebiju formā un vēl nesitu vārtus. Pirms pirmās spēles guvu potītes savainojumu. Kad atgriezos, tad gāju uz maiņu, tikai vēlāk tiku sākumsastāvā. Tagad jau 5-6 spēles eju regulāru starta sastāvā. Forma gan vēl nav optimāla

- Procentuāli cik tev pietrūkst?
- 20-30 aptuveni. Noteikti vēl pielikšu. Tomēr tagad var just to, ka ziemas sezonā nav ielikta bāze. Šobrīd 75-80 minūtēm pietiek, bet beigās „nosēžos”.

- Daudzas komandas sūdzas par to, ka ir milzīgs nogurums. Kā ir ar jums?
- Jā, var just nogurumu. Taču tam, ka par daudz spēļu, gan nepiekritīšu. Labāl, ka ir tik blīvs kalendārs, nevis viena spēle divās nedēļās vai pat ar vēl ilgāku atstarpi. Visu laiku esi ritmā un nezaudē tonusu. Protams, nogurums uzkrājas, taču ir tā, kā ir. Tagad mums iedeva brīvdienas, varēsim nedaudz atvilkt elpu. Mājas uzdevumu iedeva – skriet.

- Dzirdēju, ka jums ir piecas brīvas dienas (saruna notika pirms Līgo – V.B.). Atceros gadījumu, kad pēc uzvaras Liepājā nākamo maču zaudējāt Daugavpilī. Pēc tās spēles treneris Mihails Koņevs dusmīgs teica, ka vairs nedos tik daudz brīvdienu. Tomēr iedeva...
- Jā, bija tāda saruna toreiz. Pats uzskatu, ka pietiek ar divām dienām, jo, ja ir vairāk, tad pēc tam grūti savākties.

- Kas notika Daugavpilī? Pēc uzvaras Liepājā iestājās atslābums?
- Pret „Daugavu” mums nebija otra uzbrucēja, spēlēju es viens pats, jo Ēriks Kokins pret „Daugavu” nedrīkstēja spēlēt, jo tiek īrēts no turienes. Vienam bija ļoti grūti, nekas neizdevās. Jā, var teikt, ka nedaudz atslābām pēc uzvaras pret „Metalurgu”, taču „Daugava” ir ļoti stipra komanda, pret kuru pat ar ļoti labu noskaņošanos neklātos viegli.

- Kura komanda bez „Ventspils” ir stiprākā, pret kuru šosezon nācies spēlēt?
- Neko oriģinālu nepateikšu – „Skonto”, Liepāja un „Daugava”.

- Spriežot pēc nesenajiem rezultātiem, ar „Skonto” un Liepāju tik grūti nemaz nebija.
- Jā (smejas). Abās spēlēs izdevās noskaņoties, izlikties par visiem 100%. Ja ideāli noskaņojamies, tad varam arī pret „Ventspili” nospēlēt.

- Varbūt pretinieks jūs nenovērtēja
- Arī tas. It sevišķi vēl čempionāta sākumā, nodomāja, ka jauniņie. Loģiski, ka rodas nenovērtēšana. Mums tas nāca tieši par labu, jo kārtīgi cīnījāmies un uzvarējām.

- Pret „Skonto” 75. minūtē iesiti vienīgos vārtus. Kādas tev pašam bija spēles pēdējās 15 minūtes?
- Tās man personīgi bija sezonas grūtākās 15 minūtes. Spēles beigās iesitu vārtus un ļoti vēlējos, lai tie kļūtu par uzvaras vārtiem. „Skonto” izdarīja pamatīgu spiedienu, bija grūti. Paši neiesēdāmies aizsardzībā un arī uzbrukumā. Protams, ka bija ļoti patīkami gūt vārtus, kas nodrošināja uzvaru pret čempioniem.

- Pašam pirms sezonas bija konkrēti mērķi, cik vēlies iesist sezonas laikā?
- Nē, nekā konkrēta gan nebija. Kā jau katram uzbrucējam, mērķis – iesist pēc iespējas vairāk. Traumas dēļ sezonas sākumā diez ko labi nejutos, tāpēc sākumā neko iesist nevarēju. Tad galvenais uzdevums bija iegūt formu.

- Un tiki atzīts par maija mēneša labāko spēlētāju. Kā tas notika?
- Pēdējie mači man pašam bija ļoti veiksmīgi. Domāju, ka liels nopelns šajā balvā ir uzvarai pret „Skonto”. Par balsojumu uzzināju tikai divas dienas pēc tā sākuma. Man draugs pateica.

- Pats par sevi nobalsoji?
- Nemelošu – jā, nobalsoju. Vēlos pateikties visiem, kas par mani nobalsoja. Arī komandas biedriem, jo bez viņiem tas nebūtu iespējams. Balvu gan vēl neesmu dabūjis. It kā bija uzrakstīts, ka saņemšu kādā no tuvākajām spēlēm, taču nekā. Nezinu... Gaidīšu!

- Kā jums notiek treniņi? Cik zinu, tikai daži futbolisti komandā ir vietējie.
- Treniņapstākļi Gulbenē ir lieliski – bāze un viss nepieciešamais. Bāzējamies Gulbenē. Protams, lielākā daļa futbolistu ir no Rīgas vai Daugavpils, brīvajā laikā braucam mājās, taču treniņu laikā esam Gulbenē. Treniņi mēdz būt dažādi – vienreiz dienā, arī divas reizes. Grūtāks ir būt prom no mājām, jo pats neesmu vēl pieradis. Visu laiku spēlēju Rīgā, bet tagad uzaicināja tālāk no Rīgas.

- Labāk taču spēlēt Virslīgā prom no mājām nekā 1. līgā tuvu mājām.
- Jā, protams! Pavisam cits līmenis. 1. līgā gadījās tādas spēles, kad izgāji laukumā atslābis, nebija konkurences. Pats gan vienmēr esmu sevi centies noskaņot spēlēt nopietni, jo man ir augsti mērķi. Šo sezonu vēlos labi nospēlēt Latvijā, bet pēc tam – kas zina... Varbūt izdosies aizbraukt uz ārzemēm, bet pagaidām jāspēlē šeit, jāgūst vārti.

- Tagad jau tev faktiski tādi pati situācija, jo ar Kokinu visu laiku spēlējat, bet Jānis Lapss pārsvarā iziet uz maiņu. Kā šobrīd ar motivāciju bezkonkurences apstākļos?
- Tā gluži nav, jo dažus no pussargiem var ielikt uzbrucēja pozīcijā, tāpēc nevaru izlaisties, būdams drošs par to, ka visu laiku spēlēšu. Ar vecumu arī esmu sapratis to, ka pie laba tāda attieksme nenovedīs.

- Vai par tevi jau ir bijusi kāda interese no ārzemēm?
- No klubiem nē, bet pagājušā gada beigās biju uz pārbaudi Armēnijas U-21 izlasē. Treneris viņiem dānis, esot teicis, ka esmu iepaticies un paturēs prātā nākotnes sakarā. Esmu Latvijas pilsonis, bet no Latvijas izlases, protams, nekādus piedāvājumus neesmu saņēmis. Gribētos jau spēlēt Latvijas izlasē, taču vēlos spēlēt arī savas etniskās dzimtenes izlasē. Gaidu piedāvājumus. Ja būs tāds variants, ka varēšu tikt cauri ar dubultpilsonību, tad bez šaubām spēlētu Armēnijas izlasē, bet no Latvijas pases neatteikšos.

- Pastāsti, lūdzu, sīkāk par atrādīšanos Armēnijas jauniešu izlasei.
- Armēņiem ir ļoti talantīga futbola jaunatne, tieši tāpēc gribētu tikt tādā komandā. Kad biju uz pārbaudi, tur atradās tāds futbolists kā Genrihs Mhitarjans no Doņeckas „Shakhtar”. Biju aizbraucis uz piecām dienām, katrā piedalījos treniņos. Tas bija pagājušā gada novembrī. Treneris pateica, ka pārbaudes spēlēs nesanāks uzspēlēt, jo tobrīd izlasei bija saspringts grafiks, ieskaitot Eiropas čempionāta atlases spēles. Ilgi nekādas intereses nebija, bet tagad sāku labi spēlēt, gūt regulāri vārtus un jau sāk parādīties kaut kāda interese, lasīju arī internetā.

- Latvijā profesionālus klubus var uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt, un vēl paliks pāri. Cik profesionāls ir klubs „Gulbene”?
- Līgumu mums nav.

- Ja reiz nav līgumu, tad vari jebkurā brīdi „uzmest” un aiziet.
- Uzskatu, ka tas nav normāli. Labāk ir visu cilvēciski izrunāt un normāli izskaidrot. Kluba vadība saprotoša un normāli palaidīs. Negribas jau arī, lai rodas situācija, ka cilvēkiem par tevi rodas slikts iespaids. Un var gadīties, ka kādreiz jāatgriežas.

- Un, ja nav līgumu, tad nav arī algas... Kā vispār izdzīvojat?
- Kaut ko jau saņemam, prēmijas par spēlēm. Nezinu par citiem, bet man vecāki palīdz. Jātiecas uz to, ka pats varēšu sevi pilnībā nodrošināt. Tieši tāpēc arī ir mērķis šo sezonu labi pabeigt un sevi parādīt.

- Kuras Virslīgas komandas aizsargi tev sagādājuši visgrūtākos brīžos?
- Viennozīmīgi „Ventspils”. Gan pret Jevgēņiju Postņikovu, gan Igoru Savčenkovu bija ļoti grūti spēlēt. Abi ļoti laba līmeņa futbolisti. Taču nevaru nosaukt nevienas komandas aizsargus, pret kuriem būtu viegli. Arī „Olimpam” jaunie puiši ir ļoti nopietni un centīgi. Nemaz tik viegli pret viņiem negāja.

- Kā pašam pietrūkst?
- Vienmēr esmu teicis, ka man pietrūkst ātruma. Varu asumā pielikt, taču ātrumu lielāku uztrenēt nevar. Man treneris teica, ka vienīgais variants ir muskuļu audzēšanas ceļā, taču runa ir ne vairāk par 10%. Pats skatos savas spēles un ļoti labi redzu to, kā man pietrūkst.

- Savu spēļu skatīšanās – tā tev ir regulāra nodarbe?
- Jā, ar tēvu ļoti bieži kopā skatāmies un analizējam momentus, kuros nospēlēju ne tā, kā vajadzētu, pie kā jāpiestrādā vairāk. Gandrīz katru spēli sanāk noskatīties. Citu komandu spēles gan atkārtojumos neskatos.

- Ja Latvijas čempionāta komandu spēles neskaties, tad izlases mačus gan?
- Izlases spēles cenšos iespēju robežās skatīties. Skatos arī Krievijas un Armēnijas spēles. No pārējām izlasēm patīk Spānija un Francija.

- Par Spāniju viss skaidrs, bet, kāpēc Francija?
- Francija tāpēc, ka mans visu laiku mīļākais futbolists ir Zinedins Zidāns. Vienmēr cītīgi sekoju visām viņam spēlēm gan izlasē, gan klubu komandās.

- Tad noteikti atceries viņa fantastiskos vārtus Čempionu līgas finālā pret Leverkūzeni?
- Protams, ka atceros! Robertu Karlušs atdeva piespēli no kreisās malas, un Zidāns uzreiz no gaisa iesita augšējā stūrī. Leģenda. Tagad vispār maz tādu spēlētāju palicis. Visi zina Lionelu Mesi, vēl varu atzīmēt tādu futbolistu kā Neimārs. Ļoti patīk viņa spēle!