Organizēts haoss: talantīgā un mūsdienīgā Turcijas izlase

Pusfināli finālturnīros un agrākie vārti Pasaules kausa vēsturē
Atšķirībā no Izraēlas, kas ilgi mētājās starp Eiropu, Āziju un pat Okeāniju, un Kazahstānas, kas Eiropas zonā debitēja 2006. gada Pasaules kausa atlasē, Turcijas izlase gandrīz visu savu apzinīgo mūžu ir pavadījusi Eiropas futbolā. Tiesa gan, 1934. un 1958. gada Pasaules kausa kvalifikācijā Turcija tika ievietota tieši Āzijas zonā, taču abas reizes no atlases izstājās vēl pirms došanās laukumā, bet 1950. gada Pasaules kausa kvalifikācijas pirmajā kārtā uzveica Sīriju, abām spēlējot Eiropas zonā. Nākamajā kārtā Austrijas izstāšanās dēļ Turcija tika uz savu pirmo finālturnīru, taču finansiālu apsvērumu dēļ tajā tā arī nepiedalījās. Jau pēc četriem gadiem gan Turcija debitēja Pasaules kausā, un tas atkal notika mūsdienām neierastos apstākļos. Spānija Madridē uzvarēja ar 4:1, Turcija Stambulā revanšējās ar 1:0, un pēc mūsdienu loģikas varētu šķist, ka pie ceļazīmes ir tikusi Spānija, taču tie vēl bija laiki, kad divu maču summā tika skaitīti iegūtie punkti, bet vārtu starpība nemaz netika ņemta vērā – neizšķirta gadījumā tika veikta aklā izloze, kurā uzvarēja turki.

Arī finālturnīrā Šveicē formāts bija īpatnējs. Pirmkārt, četras komandas grupā tika sadalītas divās izsētajās un divās neizsētajās, kas apļa turnīra jeb kopumā sešu spēļu vietā paredzēja tikai četras – visi četri mači bija starp izsētajām un neizsētajām, bet izsētās, tāpat kā neizsētās, savā starpā netikās. Otrkārt, neizšķirta gadījumā tika spēlēts pagarinājums, bet neizšķirts tika fiksēts tikai tad, ja neizšķirts bija arī pēc 120 minūtēm. Treškārt, vienāda punktu skaita gadījumā pirmo un otro vietu izšķīra izloze, bet otro un trešo jeb tikšanu tālāk – pārspēle. Kas interesanti, astoņas izsētās komandas finālturnīrā tika noteiktas, vēl pirms bija zināmas visas finālturnīra dalībnieces, un šis "pārpratums" tika labots ar Turcijas kļūšanu par izsēto Spānijas vietā. Turcija debitēja ar zaudējumu Rietumvācijai (1:4), tad ar 7:0 sakāva Dienvidkoreju un nopelnīja pārspēli pret Rietumvāciju, kas zaudēja Ungārijai (3:8). Pārspēlē turki gan kapitulēja vēlreiz – 2:7.

Savu pirmo uzvaru finālturnīrā Turcija guva pret Dienvidkoreju, un tieši ar šo valsti arī saistāms valstsvienības lielākais panākums – trešā vieta 2002. gadā. Grupu turnīrā Dienvidkorejā Turcija jau pirmajā spēlē bija tuvu sensācijai pret Brazīliju (bija vadībā ar 1:0, ar 1:2 zaudējot tikai galotnē), tad zaudēja punktus pret Kostariku (1:1), taču ar 3:0 sakāva Ķīnu un tika izslēgšanas spēlēs, kur vispirms izsita mājinieci Japānu (1:0), pēc tam pagarinājumā uzvarēja arī Senegālu (1:0), bet pusfinālā atkal cienīgi piekāpās topošajai čempionei Brazīlijai (0:1). Cīņā par trešo vietu ar 3:2 tika uzveikta arī otra mājiniece Dienvidkoreja, bet turku leģenda Hākans Šikirs 1:0 panāca jau 11. sekundē, kas joprojām ir Pasaules kausa rekords. Turcija arvien ir piedalījusies "tikai" divos Pasaules kausa finālturnīros, bet šovasar iekrās jau piekto Eiropas čempionātu kopš 1996. gada - arī Eiropā (un arī Konfederācijas kausā) lielākais sasniegums ir pusfināls, 2008. gadā grupu turnīrā galotnē izcīnot trakas uzvaras pār Šveici (2:1) un Čehiju (3:2), bet ceturtdaļfinālā tikpat iespaidīgi pagarinājumā izglābjoties pret Horvātiju (1:1) un uzvarot pendelēs. Turki galotnē izglābās arī pusfinālā, tomēr pamatlaika pēdējā minūtē tik un tā zaudēja Vācijai (2:3).

Ginešs atgriežas ar uzvaru pār pasaules čempioni un poda birsti
Finālturnīru varēja būt arī vairāk, ja ne trīs zaudējumu pārspēlēs – vienu no tiem 2003. gadā mēs atceramies ļoti labi (1:0 mūsu labā Rīgā un 2:2 Stambulā, atspēlējoties no 0:2), uz 2006. gada Pasaules kausu turkus nepalaida šveicieši (Turcijai 0:2, 4:2), bet uz "Euro 2012" aizbrauca horvāti (Turcijai 0:3, 0:0). Kopš 1994. gada Pasaules kausa, kad pārspēles Eiropas zonā kļuvušas par regulāru atlases posmu, Turcija "play-off" kārtā spēlējusi piecreiz, divreiz uzvarot un trīsreiz zaudējot. Vairāk pārspēļu ir tikai Īrijai (3-6) un Ukrainai (1-5). Šovasar turki spēlēs vienā apakšgrupā ar Itāliju, Velsu un Šveici, taču cīņas notiks Baku un Romā – Turcija pie mājas priekšrocībām nav tikusi arī šajā vēsturiskajā finālturnīrā, kas plānots 12 pilsētās. Pirms tam turki netika pat pie četru Eiropas čempionātu rīkošanas pēc kārtas – uz "Euro 2008", kas notika Šveicē un Austrijā, turki pieteicās kopā ar grieķiem, bet uz "Euro 2012" (Ukraina un Polija), "Euro 2016" (Francija) un "Euro 2024" (Vācija) kandidēja individuāli. Šovakar spēle notiks Turcijas lielākajā arēnā – Ataturka Olimpiskajā stadionā, kas var uzņemt 75 tūkstošus skatītāju un kur notika leģendārais Čempionu līgas fināls starp "Liverpool" un "Milan" 2005. gadā, kurā angļi atspēlējās no 0:3 un uzvarēja pendelēs. Šajā stadionā bija jānotiek arī iepriekšējās sezonas finālam, taču pandēmijas dēļ Čempionu līgas izšķirošo fāzi uzņēma Portugāle, bet Stambulā notiks šīs sezonas fināls 29. maijā.

Atlases grupu turnīri kopš 1994. gada Pasaules kausa

*Punkti pārrēķināti uz mūsdienu skaitīšanas sistēmu, lai salīdzinājums būtu atbilstošāks.

Ja no "Euro 2000" līdz "Euro 2004" kvalifikācijas grupu turniriem Turcija 26 spēlēs sakrāja 57 punktus jeb vidēji 2,19 spēlē (tieši "Euro 2004" atlases grupu turnīrs ir bijis labākais Turcijas vēsturē, kopš Eiropas atlasē būtiski audzis dalībnieču skaits), tad no 2010. gada līdz 2018. gada Pasaules kausam piecos atlases grupu turnīros Turcija nopelnīja tikai vidēji 1,62 punktus mačā. Pēc tam debijā Nāciju līgā sekoja pēdējā vieta B divīzijā (formāta maiņas dēļ Turcija gan izvairījās no izkrišanas), un 2019. gada februārī rumāņa Mirčas Lučesku vietā atgriezās Stambulas "Besiktas" vadītājs Šenols Ginešs – tieši viņš bija pie stūres gan 2002. gada Pasaules kausā, gan arī katastrofā pret Latviju. Un jau savā pirmajā ciklā Ginešs pārsteidzoši pārliecinoši ieveda Turciju "Euro 2020" finālturnīrā, aizvadot statistiski otro labāko grupu turnīru – 23 punkti 10 spēlēs, paņemot četrus punktus no pasaules čempiones Francijas (2:0 mājās un atspēlēšanās viesos – 1:1) un vienīgo zaudējumu piedzīvojot Islandē (1:2). Vēl pirms zaudējuma Islandē izcēlās starptautisks skandāls, jo Turcija iesniedza oficiālu protestu par sagaidīšanu lidostā – muitas kontrole esot krietni ievilkusies, bet pēc tās beigām, turku zvaigznei Emrem Belezolu lidostā sniedzot interviju žurnālistiem, kāds islandietis nolēmis pajokot, diktofona vietā sejas tuvumā pieliekot poda birsti.

🇹🇷The Turkish NT were forced to wait for hours in customs after arriving in Iceland today

The NT and travelling journalists are furious with the conduct of the Icelandic authorities

To make matters worse a reporter decided to hold a toilet brush to the face of Emre Belözoğlu pic.twitter.com/Ahh1NxSa1t

— Turkish Football (@Turkish_Futbol1) June 9, 2019

Skatāmā un talantīgā Turcija ar visvairāk "Top 5" spēlētājiem
Turcija rudenī jau otro reizi pēc kārtas izkrita no B līgas (Ginešs gan daudz rotēja sastāvu, un Turcija, trijās spēlēs atspēlējot deficītu, līdz pat pēdējai kārtai reāli pretendēja arī uz tikšanu A līgā) un, ja šoreiz nekas nemainīsies, nākamajā Nāciju līgas sezonā spēlēs C līgā (tāpat kā D līgā uzvarējušais Gibraltārs), taču tieši turki ir pašreizējie mūsu grupas līderi, vispirms mājās pārspējuši grupas galveno favorīti Nīderlandi (4:2) un pēc tam Spānijā pārliecinoši uzveikuši arī Norvēģiju (3:0). Norvēģi pārtraukumā veica vārtsargu maiņu, jo Berlīnes "Hertha" vārtu vīrs Rūne Jarstains jutis vājumu un palūdzis maiņu, bet pavisam drīz pēc Ozana Tufana izcila grieztā sitiena kapitulēja arī viņa dublieris Andrē Hansens – turkiem tie bija jau ceturtie vārti šajā ciklā, kas gūti ārpus soda laukuma. Pandēmijas ceļojumu ierobežojumu dēļ izbraukuma spēle pret Norvēģiju notika Malagā (arī Norvēģijas "Molde" Eiropas līgā spēlēja Spānijā), par ko Ginešs bija ļoti pikts, jo iepriekšējo maču pret Gibraltāru norvēģi spēlēja tikai 106 kilometru attālumā pa gaisa līniju. "Rudenī Norvēģija dabūja tehnisko zaudējumu [pozitīvu analīžu dēļ tika liegts lidot uz Rumāniju – A.S.], bet tagad UEFA, tieši pretēji, iedeva priekšrocības. Kamēr mēs lidojām no Stambulas un ieradāmies pilnīgi citā klimatā – Ataturka stadionā tikko vēl sniga, Norvēģija iepriekšējo spēli aizvadīja tepat blakus. Nākamreiz mēs mačus uzņemsim Kazahstānā, lai pretinieki lido pie mums."

Turcijas izlases sastāvs martā

Piezīmes: 1) spēlētājiem norādītas izmantotās pozīcijas izlasē, nevis klubā, ar oranžu izceltas kausa spēles, ar zaļu - Eirokausu spēles. V - vārtsargs, KA - kreisais aizsargs, CA - centra aizsargs, LA - labais aizsags, CP - centra pussargs, CUP - centrālais uzbrūkošais pussargs, MP - malējais pussargs, CU - centra uzbrucējs.

Nupat aizvadījām smagu spēli pret Nīderlandi, kurai netrūkst skaļu vārdu pasaules futbolā, tomēr nedaudz paslīdējis garām fakts, ka mūsu grupā tieši Turcijas izlasei pirmajās divās spēlēs bija vidēji visvairāk vadošo piecu līgu futbolistu. Izsaukto visvairāk gan bija Nīderlandei (13 pret 11, bet abās izlasēs vairāki spēlētāji nu jau ir svītroti traumu dēļ), bet pamatsastāvā sūtīto un vidēji laukumā esošo "Top 5" spēlētāju ziņā pirmo divu kārtu līdere grupā bija tieši Turcija - abās spēlēs pamatsastāvā bija pa septiņiem, bet vidēji laukumā atradās 6,78 vadošo līgu futbolisti, kamēr Nīderlandei un Norvēģijai tādu bija attiecīgi 5,37 un 5,30. Tā gan, protams, ir kvantitāte, un Turcijas un Nīderlandes būtiskākā atšķirība ir kvalitātē: pirmkārt, Nīderlandei ir ļoti daudz salīdzinoši kvalitatīvu spēlētāju no vietējiem grandiem ar Amsterdamas "Ajax" priekšgalā, un, otrkārt, Turcijai reti kuru šobrīd varētu saukt par Eiropas līmeņa zvaigzni – ja nu vienīgi Hākanu Čalhanolu, kurš ir viens no "Milan" līderiem, izdarījis visvairāk saasinošo piespēļu A sērijā, ir līgas dalīti labākais rezultatīvo piespēļu autors un ir viens no labākajiem tālo tiešo brīvsitienu izpildītājiem elites futbolā. Uz Frenkija de Jonga, Mateisa de Lihta, Memfisa Depaja, Džordžinjo Veinalduma fona turki, saprotams, nobāl. Un nobāl pat uz tā fona, kur vēl ne tik senā pagātnē bija "Euro 2016" cikla turku līderis Arda Turans.

Izlašu "Top 5" līgu spēlētāji martā

Iepriekšējā teikumā rakstītais gan jāprecizē ar "pagaidām vēl nobāl", jo turkiem ir ļoti talantīga paaudze – iespējams, talantīgākā valsts vēsturē. Ginešam amatā nomainot Lučesku, turku treneris ievērojami atjaunoja sastāvu un to apvienoja ar vairākiem veterāniem – ja Emre jau ir beidzis karjeru, izlases uzbrukuma līderis arvien ir 35 gadus vecais Buraks Jilmazs, kurš pret Nīderlandi izcēlās ar hat-trick un pārtrauca savu desmit sauso spēļu sēriju izlasē. Talantīgie centra aizsargi Čālars Sejindži, Merihs Demirals, Ozans Kabaks un uzbrukuma grupas spēlētāji Jusufs Jazidži, Džengizs Inders un Eness Inals (Demirala un Indera savainojumu dēļ šovakar gan nebūs) iepriekšējo sezonu laikā, tobrīd būdami 20-23 gadu vecumā, pārgāja par 14-21 miljonu eiro vērtiem transfēriem, un vēl virknei šādi transfēri vēl, domājams, ir priekšā – pirmām kārtām, labās malas aizsargam Zeki Čelikam, kurš Lillei pirms trim gadiem izmaksāja tikai divarpus miljonus eiro. No pirmajās divās spēlēs 18 izmantotajiem futbolistiem tikai četri ir dzimuši agrāk par 1994. gadu un septiņi dzimuši 1996. gadā vai vēlāk - uzkrājot pieredzi, šā modeļa īstie brieduma gadi varētu būt nākamajos divos ciklos. Šajā ziņā mūsu grupa izceļas, jo tajā ir daudz izlašu, kurās uzticas jauniešiem vai vēl mazpieredzējušiem futbolistiem, kuriem pļaujas gadi, cerams, vēl tikai priekšā. Starp citu, arī mums, jo kritikas viļņos brīžiem piemirstam, ka lielai daļai pamatsastāva spēlētāju vēl ir tikai 22-25 gadi (izlašu futbolā tas tiešām ir tikai), nemaz nerunājot par 2000. gadā dzimušajiem Kristeru Toberu un Danielu Ontužānu un 2001. gadu Raimondu Krolli.

Turku spēlētāju transfēri un pašreizējās vērtības (TransferMarkt)

Tabulā iekļauti šomēnes izsauktie spēlētāji - Tosuna, Demirala un Čelika veselības problēmu dēļ kandidātos pirms Latvijas spēles vairs nav.

Izlašu vecuma struktūra

Piezīmes: tabulā norādīts pirmajās kārtās laukumā izgājušo spēlētāju skaits.

Ja par turku kvalitāti var strīdēties (personīgi biju gaidījis, ka no divām talantīgajām komandām gatavāka martam būs Norvēģija, nevis Turcija, kurai sastāva problēmu netrūka vēl pirms iepriekšējām spēlēm), tad vienu gan atļaušos apgalvot – Gineša Turcija spēlē taktiski atraktīvāko futbolu mūsu grupā. Treneri bieži mēdz teikt, ka 4-2-3-1, 4-4-2 un citi izvietojumi ir tikai skaitļi, un Turcija tam ir spīdošs piemērs. Ja citām komandām šie sākumizvietojumi tomēr diezgan daudz pasaka par gaidāmo spēles struktūru, tad Gineša divu gadu posmā Turcija ir spēlējusi ļoti radošu futbolu ar milzumdaudz pozīciju maiņām – gan tiešā nozīmē, Ginešam spēles laikā mainot futbolistu pamatpozīcijas, gan netiešā veidā, dodot ļoti lielu rīcības brīvību un daudz lielāku uzsvaru atvēlot konkrētu spēles situāciju lasīšanai un atpazīšanai (aizsardzībā turki pielāgojas pretinieku izvietojumam, bieži vidusdaļā sedzot cilvēks cilvēku un brīvi izjaucot savu standarta shēmu, bet uzbrukumā izteikti aizpilda brīvās zonas, atkal neuztraucoties par shēmas izjaukšanu). Es to sauktu par organizētu haosu.

Turcijas spēlētāju pozīciju maiņas pirmajās minūtēs pret Nīderlandi

Attēls: chosen11.com

Divi piemēri no nesenajām spēlēm. Romai piederošā lesterieša Džengiza Indera prombūtnē paliekot bez sava labākā spārna (Kenans Karamans kluba 4-4-2 izvietojumā spēlē kā centra uzbrucējs), Turcijas sākumsastāvā pret Nīderlandi 4-1-4-1 izvietojumā labās malas pussarga pozīcijā sāka Jazidži (otrais uzbrucējs, zemuzbrucējs), un Ginešs, visdrīzāk sapratis, ka Jazidži tomēr netiks galā ar izsekošanu līdzi malējam aizsargam, jau piektajā minūtē pārkārtoja sastāvu – Karamans no kreisā flanga tika pārbīdīts uz labo, no kreisā centra pussarga par kreiso malējo pussargu pārtapa Čalhanolu (un no šīs pozīcijas viņš gan piedalījās pirmajos vārtos, gan arī pats guva vārtus otrajā puslaikā), bet Čalhanolu vietu ieņēma Jazidži, atgriežoties sev pazīstamākās zonās. Savukārt zemāk piemērs no spēles Malagā, kad turku pozicionālajā uzbrukumā labais aizsargs Merts Mildirs ieņēma augstu pozīciju, Karamans no labā flanga nokļuva smailē, Jilmazs atvērās bumbas saņemšanai, Jazidži no kreisās laukuma puses ilgstoši spēlēja kā labais aizsargs, bet Čalhanolu no kreisā flanga pēc bumbas atnāca uz balsta zonas labo pusi. Spēlējot tik brīvi un radoši, protams, rodas problēmas, ja bumba tiek zaudēta bīstamās zonās un ja spēlētāji nepietiekami ātri pieņem pareizos lēmumus pozīciju izvēlē, tādēļ Turcijai nereti kvalitatīvākas spēles iznāk tās, kurās var pacietīgāk un organizētāk aizsargāties zemākā blokā un gaidīt ātru pretuzbrukumu iespējas (pret Nīderlandi 36% bumbas kontrole, pret Norvēģiju 42%), nevis tās, kurās jāspēlē ar lielu bumbas kontroli un augstu aizsardzības līniju – totālajam futbolam kvalitātes un pieredzes vēl pietrūkst, un Turcija, īpaši flangos, var būt ļoti ievainojama pret pretuzbrukumiem. Tas gan, protams, nav nekāds atklājums – jebkurai komandai uzbrukt brīvās un plašās zonās ir vieglāk nekā šaurās un pretiniekiem pilnās (vai, otrādi, aizsargāt piesātinātas, nevis brīvas zonas).

Vāciskā Turcija
Vēl viena laba ziņa Turcijas futbolam ir tā, ka gandrīz visi iepriekš nosauktie jaunieši ir Turcijas turki. Lai arī Turcijā ir milzīgs iedzīvotāju skaits un Turcija neapšaubāmi ir futbola zeme, ilgus gadu desmitus tā ievērojami atpalika no Eiropas talantu audzināšanā un šajā gadsimtā arvien lielāku uzsvaru lika uz Rietumeiropas valstīm (īpaši Vācijai, kur dzīvo ap četriem miljoniem vai pat vēl krietni vairāk turku – precīzu nacionalitāšu datu trūkst) nočieptiem turku izcelsmes futbolistiem. Sākot no Imita Davalas, Tajfuna Korkuta un Jildiraja Baštirka gadsimta sākumā, identiskajiem dvīņiem Hamitam un Halilam Altintopiem, Nuri Šāhinam un Emeram Toprakam vēlāk un Čalhanolu mūsdienās. Pašreizējā modelī sākotnēji bija izsaukti vācieši Čalhanolu, Dženks Tosuns, Karamans, Kaans Ajhans un Nazims Sangarē, nīderlandieši Denizs Tiričs un Orkuns Kekči un austrietis Merts Mildirs, kuriem nu pievienojies arī beļģis Alpaslans Eztirks. Un pieci no šā astotnieka nekad nav spēlējuši Turcijas klubos – atšķirībā no senākiem laikiem, kad bieži vien ārzemju turki izlasē iekļuva jau no Turcijas komandām (etnisko turku agrāku masveida atgriešanos Turcijā gan var saistīt arī ar nto reižu mainīto leģionāru limitu, kas agrāk bija daudz striktāks, nekā tas ir tagad). Ja ārzemniekiem Čalhanolu un Tosunam joprojām pieder izlases šā modeļa dārgākie transfēri, noprotams, ka tas nav uz ilgu laiku (pats Čalhanolu gan arī varētu labot savu summu, taču, lai tas notiktu drīzā nākotnē, viņam ir jāpagarina līgums ar Milānu, kas beigsies vasarā). Interesanta tendence ir arī tā, ka netrūkst turku talantu, kuri nekad nav spēlējuši trijos Stambulas milžos, un ka Sejindži un Čeliks "Top 5" līgās nokļuva no…1. līgas (Sejindži pirms Anglijas pārcēlās uz Freiburgu).

Naturalizēto spēlētāju skaits

Statistikā iekļauts arī naturalizētais brazīlietis Mehmets Aureliu, kurš vienigais no šiem netika naturalizēts izcelsmes dēļ

Lai arī Turcijai, līdzīgi kā Nīderlandei, visvairāk augsta līmeņa spēlētāju ir aizsardzības centrā, marta nometnē no lielā četrinieka palikuši vairs tikai divi. Abas spēles ir sācis vienīgi lesterietis Sejendži, viņa pirmās spēles pārinieks Omars Kabaks, kurš šoziem īrē pārcēlās no Gelzenkirhenes uz Liverpūli un aizsargu krīzes dēļ regulāri spēlē šajā Eiropas grandā, Malagā izgāja tikai uz dažām minūtēm, bet Mateisa de Lihta kluba biedrs Demirals un vēl viens A sērijas centra aizsargs Ajhans veselības problēmu dēļ jau ir pametuši izlasi. Traumas dēļ kandidātos vairs nav arī pamatsastāva labās malas aizsarga Zeki Čelika, kurš izlaida arī spēli Malagā, un pirmo spēļu rezervistu Tosuna, Emres Kilinča, Dorukhana Tokeza un arī Sangarē un Irfana Kahvedži, kuriem svītru nācās pārvilkt jau nometnes sākumā. Traumu dēļ savukārt netika izsaukts potenciālais pamatsastāva malējais pussargs Džengizs Inders (Romai piederošs lesterietis - Turcijas izlasē ir mazas Lilles, Lesteras un Sasuolo kolonijas) un iepriekšējos ciklos daudz spēlējušais balsta pussargs Mahmuts Tekdemirs no "Basaksehir", kas pēc 2020. gada titula iegūšanas šosezon cīnās par palikšanu līgā. Traumu dēļ Ginešs vakar izsauca trīs debitantus, tostarp 20 gadus veco aizsargu Binjaminu Baldži un tikai 18 gadus veco uzbrucēju Enisu Destanu, kurš spēlē Turcijas...1. līgā. Destans iepriekšējo deviņu maču laikā ir guvis septiņus vārtus (trīs ar pendelēm), un nāk no kluba, kas izceļas ar modernu akadēmiju un kurā savus pirmos soļus profesionālajā karjerā spēra arī Sejindži un Inders. Vai Destanam izdosies iet Čelika pēdās un valstsvienībā debitēt kā 1. līgas spēlētājam?