Sporta arēna pret Saeimas tribīni - profesionāli sportisti Latvijas parlamentā

Pretendē arī olimpieši un pasaules čempioni

No 19 sarakstiem 14. Saeimas vēlēšanās kandidē ap nepilns pussimts ar sportu saistītu cilvēku – gan sporta klubu un federāciju amatpersonas, un citu sporta institūciju funkcionāri, gan sporta treneri, gan arī deputāta amata kandidāti, kas vēl turpina savas aktīvo sportistu gaitas.

Aktīvo profesionālo sportistu cunfti vēlēšanās pārstāv trīs atlēti no trim dažādiem sporta veidiem, taču ne no atšķirīgiem sarakstiem. No partiju apvienības “Attīstībai/Par!” Rīgas apgabalā ar 22. numuru kandidē Spānijas pēc spēka otrās līgas kluba “Palencia” basketbolists Dāvis Rozītis, savukārt no “Saskaņas” saraksta uz vietu Saeimā pretendē bijušais WBC, IBF un WBO čempions pirmajā smagajā svarā, bokseris Mairis Briedis (#3 Rīgā), kā arī hokejists Ēriks Ševčenko (#14 Vidzemē), kurš pārstāv Polijas čempionāta klubu “JKS Jastrzebie”, taču savulaik spēlējis arī Rīgas “Dinamo” un bijis regulārs Latvijas izlases dalībnieks pārbaudes spēlēs.

Visaktīvāk sporta jomas pārstāvjus savos sarakstos iekļāvusi partija “Latvija Pirmajā Vietā”, kuras vēlēšanu biļetenos būs atrodami seši sporta nozares pārstāvju vārdi. Zināmākais no tiem – Latvijas Svarcelšanas federācijas prezidents Viktors Ščerbatihs. Divu olimpisko spēļu medaļniekam ievēlēšanas gadījumā tā nebūtu pirmā pieredze parlamentā, jo 2006. gadā no ZZS saraksta Ščerbatihs tika ievēlēts 9. Saeimā.

Ar pieciem sporta cilvēkiem seko jau pieminētās “Saskaņa” un ZZS, kā arī “Attīstībai/Par!”, kas savas ieceres attiecībā uz sporta jomu priekšvēlēšanu programmā aprakstījusi visplašāk. No ZZS saraksta uz vietu parlamentā kandidē 1980. gada olimpiskais čempions šķēpmešanā Dainis Kūla (#12 Kurzemē), bet ar 30. numuru Rīgas apgabalā vēlēšanās startēs 2006. gada olimpisko spēļu dalībniece, tagad šorttreka trenere Evita Krievāne. Turīnā startēja arī “Attīstībai/Par!” kandidāte, bijusī kamaniņu braucēja Aiva Aparjode (#19 Vidzemē). Starp zināmākajiem kandidātiem bijušo sportistu vidū jāizceļ Anete Jēkabsone-Žogota no “Attīstībai/Par!” (#3 Zemgalē). Latvijas sieviešu basketbola izlases zvaigznei gan uz politikas parketa šis nav pirmais iznāciens, jau otro sasaukumu strādājot Rīgas domē.

Vēl krietni lielāku pieredzes bagāžu uzkrājis cits olimpietis, bijušais svarcēlājs un spēkavīrs Raimonds Bergmanis no “Apvienotā saraksta” (#2 Vidzemē), kā arī Saeimas veterāns, trīs olimpisko medaļu laureāts Ivans Klementjevs no “Saskaņas” (#7 Rīgā). Olimpiskajās spēlēs kanoe airēšanā startējis arī Ivana Klementjeva brālis Jefimijs (“Stabilitātei!”; #7 Rīgā).

Sportisti ar ministru portfeļiem un “Nerunīgais trijnieks”

Pētot Saeimas sasaukumu deputātu sarakstus pēc neatkarības atjaunošanas [sākot ar 5. Saeimu], jāsecina, ka sportisti pa Jēkaba ielas 11. nama durvīm ienākuši pamazām. Pirmo trīs sasaukumu sastāvā vienīgais deputāts–izbijis profesionāls sportists bija 70.-80. gadu mijas VEF meistarkomandas basketbolists Vilis Krištopans. Pēc sportista karjeras beigām Krištopans kļuva arī par leģendārās Rīgas komandas trenera asistentu un galveno treneri, savukārt, nolicis basketbola bumbu un trenera dēlīti malā, 1989. gadā pievērsās uzņēmējdarbībai, un tieši no šīs vides vēlāk iesaistījās politikā.

Krištopans bija viens no partijas “Latvijas Ceļš” dibinātājiem, un no tās saraksta 1993. gadā arī tika ievēlēts 5. Saeimā. Nākamā sasaukuma laikā Krištopans kļuva par satiksmes ministru Andra Šķēles valdībā, kur nostrādāja līdz 1998. gadam. 7. Saeimā no “Latvijas Ceļa” trešo reizi ievēlētais deputāts togad kļuva arī par premjerministru, kas ir līdz šim augstākais pakāpiens, ko kādam no bijušajiem sportistiem Latvijas politikas scēnā izdevies sasniegt.

Politiķis gan bija uzņēmies mazākuma valdības vadīšanu, un, amatā pavadot vien nepilnu gadu, 1999. gada 5. jūlijā paziņoja par demisiju. Premjeram tika pārmests par slikto ekonomisko situāciju valstī, bet pats Krištopans norādīja uz neuzticību no koalīcijas partneru puses, kad “Tēvzemei un Brīvībai” parakstījusi vienošanos ar tobrīd opozīcijā esošo “Tautas Partiju”. 2002. gadā Krištopans paziņoja par aiziešanu no “Latvijas Ceļa”, un 8. Saeimā tika ievēlēts no “Zaļo un Zemnieku savienības” saraksta.

Pēc tam uz ilgāku laiku pagājis malā no aktīvās politikas, Krištopans gan nav vairījies izteikt viedokli par norisēm valstī un aktīvi komentēt politiskos procesus. Pērnā gada vasarā politiķis kļuva par vienu no Aināra Šlesera partijas “Latvija Pirmajā Vietā” dibinātājiem un tika stādīts priekšā kā finanšu ministra amata kandidāts, ar pirmo numuru startējot Latgales apgabalā. Jāatzīmē, ka savulaik minētajā Krištopāna valdībā Šlesers ar premjera rīkojumu tika atstādināts no ekonomikas ministra amata.

9. Saeima 2006. gadā 100 deputātu lokā pulcēja trīs profesionālus atlētus: Ivanu Klementjevu un Mihailu Zemļinski no “Saskaņas Centra”, kā arī Viktoru Ščerbatihu no ZZS. Kanoe airētājs Klementjevs sportista karjeru, kuras laikā izcīnīja trīs olimpiskās medaļas 1000 m vieninieka distancēs – zelta godalgu PSRS izlases sastāvā (1988, Seula), kā arī divas sudraba medaļas, pārstāvot Latviju (1992, Barselona; 1996, Atlanta) -, noslēdza 1997. gadā, bet pirms iekļūšanas Saeimā vienu sasaukumu bija nostrādājis arī Rīgas domē. Vēl sportista karjeras laikā olimpietis paguva arī LSPA iegūt doktora grādu pedagoģijā.

Klementjevs viennozīmīgi saucams par politikas ilgdzīvotāju sportistu vidū, jo parlamentā nostrādājis jau piecus sasaukumus pēc kārtas. Turklāt, salīdzinot ar citiem sporta jomas kolēģiem, Saeimas sēdēs bijis gana aktīvs dalībnieks. Savā pirmajā termiņā deputātu rindās Klementjevs iesaistījies debatēs par desmit jautājumiem, 10. Saeimā [2010. līdz 2011. gads, kad referendumā tika nobalsots par Saeimas atlaišanu] – četri ziņojumi un trīs debates, bet nākamajos sasaukumos Klementjevs parlamenta tribīnē kāpis arvien biežāk. Esošā parlamenta ietvaros “Saskaņas” deputāts sarunās par Saeimas sēžu jautājumiem uzstājies 63 reizes, kā arī iesniedzis 17 ziņojumus. Klementjevs 13. Saeimā darbojies Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas, kā arī Ilgstpējīgas attīstības komisijās, Sporta un Stratēģiskās komunikācijas apakškomisijās.

Viktors Ščerbatihs 9. Saeimā tika ievēlēts no ZZS saraksta, startējot ar 18. numuru Zemgales apgabalā. Svarcēlājs tobrīd vēl turpināja arī aktīvas sportista gaitas un gatavojās startam Pekinas olimpiskajās spēlēs, kur vēlāk izcīnīja bronzas medaļu, to pievienojot 2004. gada Atēnu sudrabam. Ar vienu roku ķeroties ap svaru stieni, ar otru – atbīdot deputāta krēsla atzveltni, lielākā daļa laika tomēr tika veltīta sportam - pēc Saeimas reģistrā pieejamās informācijas Ščerbatihs visa sasaukuma laikā tā arī neiesaistījās debatēs vai kādu ziņojumu iesniegšanā, lielu daļu laika esot prombūtnē sacensībās vai treniņnometnēs.

“Viktors ir bijis godīgs pret šo amatu: ja nav varējis piedalīties, tā arī pateica, ja nesaprata, par ko balso – arī demonstrēja savu attieksmi. Vai pirms ievēlēšanas kādam bija ilūzija, ka Ščerbatihs tagad kļuvis par Latvijas politikas Betmenu, vai kaut attāli līdzinās norūdītam politiķim? Viņš pārstāv noteiktu sabiedrības daļu, kas rēķinājās un joprojām rēķinās tieši ar šādu deputātu,” izcilā svarcēlāja gaitas parlamentā toreiz raksturoja žurnālists Armands Puče.

Vēlāk Ščerbatihs nesekmīgi kandidēja uz vietu gan 10., gan 13. Saeimā, bet gaidāmajās vēlēšanās tagadējais Latvijas Svarcelšanas federācijas prezidents kandidēs no LPV saraksta. Ščerbatihs bijis redzams partijas plakātos, kas vēsta par dabisku ģimeņu stiprināšanu, kā arī izcēlies ar pretrunīgiem izteikumiem vakcinēšanās pret Covid-19 sakarā. “Latvija Pirmajā Vietā” savā programmā piedāvā izveidot Sporta un jauniešu lietu ministriju, tieši bijušo svarcēlāju noskatot kā tās vadītāju.

Nulle uzstāšanās Saeimas tribīnē vai tikpat iesniegti ziņojumi 9. Saeimas sasaukuma laikā netraucēja ilggadējam Latvijas izlases futbolistam Mihailam Zemļinskim tikt ievēlētam parlamentā arī nākamajās trijās vēlēšanās. “Mūsu frakcijā ir cilvēki, kas runā daudz labāk, nekā es. Manas domas tiek uzklausītas frakcijas sēdēs. Dolgopolovs, Cilēvičs, Klementjevs – viņi māk skaisti un pareizi izteikties,” tā savu iesaisti savulaik skaidrojis pats Zemļinskis. 105 spēles Latvijas valstsvienībā aizvadījušais, kā arī “Euro 2004” finālturnīrā spēlējušais futbolists savu pirmo ziņojumu Saeimā iesniedza 2011. gada izskaņā [11. Saeima], bet deputāta amatā pavadīto deviņu gadu laikā tā arī ne reizes neiesaistījās debatēs un kopā iesniedza tikai 11 ziņojumus. 2018. gada vēlēšanās Zemļinskis palika ārpus ievēlēto deputātu loka, bet šogad vairs nekandidē.

12. Saeimā [2014.-2018.] fiksēts pagaidām lielākais bijušo sportistu skaits – Klementjevam un Zemļinskim piepulcējās arī blakusvāģu motokrosa kantētājs Artis Rasmanis, peldētājs Romans Miloslavskis, basketbolists Mārtiņš Bondars, kā arī spēkavīrs un svarcēlājs Raimonds Bergmanis.

I. Klementjevs (otrais no kreisās) un M. Bondars (pirmais no labās) darbā Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijā. Foto: Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisija.

Vairāku Latvijas rekordu īpašnieks un divu olimpisko spēļu dalībnieks (2004, Atēnas; 2008, Pekina) Miloslavskis un Rasmanis, pieckārtējs pasaules čempions Kristera Serģa ekipāžā, arī līdz ar Zemļinski “Re:Baltica” vērtējumā par 12. Saeimas deputātu darbu tika pieskaitīti “nerunīgo deputātu” lokam. No “Saskaņas” ievēlētais Miloslavskis četru gadu laikā ne reizes neizteicās no Saeimas tribīnes un sagatavoja trīs ziņojumus, savukārt ZZS politiķis Rasmanis ar runu uzstājās trīsreiz, taču ziņojumus par likumprojektiem neiesniedza.

Bondars, kurš savulaik pēc studijām ASV spēlējis gan “Brocēnu” rindās Eiropas klubu kausā, gan piecus mačus aizvadījis arī Latvijas basketbola izlasē, savulaik vadījis Krištopana premjera biroju un Vairas Vīķes-Freibergas prezidentes kanceleju. Kā “Latvijas Reģionu apvienības” valdes priekšsēdētājs un Vidzemes saraksta līderis Bondars tika ievēlēts 12. Saeimā. Bondara pārstāvētās partijas ienākšana parlamentā gan vairāk palikusi zīmīga ar viena no pēdējo gadu kolorītākajiem Saeimas deputātiem, Artusa Kaimiņa debijas cēlienu deputāta amatā.

Gadu vēlāk LRA virzīja Bondaru kā savu kandidātu uz valsts prezidenta amatu, tomēr parlaments lēma par labu pašreizējam Latvijas Basketbola savienības prezidentam Raimondam Vējonim. No LRA un “Latvijas Attīstībai” apvienotā saraksta 2017. gadā Bondars startēja Rīgas domes vēlēšanās. Arī šajā reizē līdz kārotajam amatam – mēra postenim – saraksta līderim aizsniegties neizdevās, taču, ieguvis vietu Rīgas domē, Bondars Saeimas deputāta mandātu nolika. “Basketbola cilvēku” vieta gan nepalika tukša – vietā nāca pieredzējušais treneris Varis Krūmiņš.

Tovasar Bondars atkāpās no LRA valdes priekšsēdētāja amata, to skaidrojot ar nevarēšanu atbildēt par partijas biedru pieņemtiem lēmumiem Saeimā, kurus viņš pats neatbalstot. Vēlāk politiķis izstājās arī no partijas, tai pārmetot kļūšanu “par ZZS piedevu” un ieņemto kursu, kas neesot Latvijas iedzīvotāju interesēs. 13. Saeimā Bondars tika ievēlēts no “Attīstībai/Par!” saraksta un tajā pildīja Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas priekšsēdētāja amata pienākumus. No šī posteņa deputāts atkāpās pēc tam, kad šī gada 2. jūnijā Saeima lēma par labu Bondara izdošanai kriminālvajāšanā – Ģenerālprokuratūra pret politiķi veic izmeklēšanu par iespējamu ģimenes mājas īpašuma tiesību šķirtības līguma viltošanu. Bondars pēcāk paziņoja, ka 14. Saeimas vēlēšanās nekandidēs, taču deputāta mandātu saglabās līdz sasaukuma termiņa beigām.

Svarcēlājs Raimonds Bergmanis, kurš 1992. gada olimpiskajās spēlēs Barselonā bija Latvijas delegācijas karognesējs, bet vēlāk guvis godalgotas vietas prestižajās spēkavīru sacensībās “Arnold Strongman Classic”, pirmoreiz Saeimā tika ievēlēts 2014. gadā no ZZS saraksta. Partijas biedram Raimondam Vējonim kļūstot par valsts prezidentu, Bergmanis ieņēma Vējoņa atstāto vakanto aizsardzības ministra amatu, ko saglabāja gan Laimdotas Straujumas, gan Māra Kučinska valdībās. Aptaujās Bergmanis tika atzīts par Kučinska valdības populārāko ministru.

Esošajā Saeimas sasaukumā Bergmanis kā ZZS pārstāvis darbojies opozīcijā. Lielāko daļu ziņojumu iesniedzis tieši saistībā ar Nacionālo bruņoto spēku, valsts aizsardzības un drošības likumprojektiem, bet runāt visbiežāk pieteicies saistībā ar lēmumiem par ārkārtējās situācijas izsludināšanu un tajā noteiktajiem ierobežojumiem pandēmijas dēļ. Tāpat Bergmanis bijis arī Visaptverošas valsts aizsardzības apakškomisijas priekšsēdētājs.

Šī gada maijā Latvijas Zaļā partija, kurā Bergmanis ieņem valdes locekļa posteni, paziņoja par izstāšanos no “Zaļo un Zemnieku savienības”, skaidrojot to ar vēlmi norobežoties no ZZS premjera amata kandidāta, krimināli sodītā politiķa Aivara Lemberga. Jūnijā Bergmanis kopā ar citiem Zaļās partijas deputātiem pameta ZZS Saeimas frakciju, bet 13. Saeimas vēlēšanās kandidēs no “Apvienotā saraksta”.

R. Bergmanis Sidnejas olimpiskajās spēlēs. Foto: Armands Puče, LOK, enciklopedija.lv

Savā sporta veidā ar augstiem rezultātiem izcēlusies cita pieredzējusi politiķe, kas regulāri pārstāvējusi arī Latvijas izlasi – šaha lielmeistare Dana Reizniece-Ozola. Bijusī “Zaļo un Zemnieku savienības” politiķe pirmoreiz Saeimā tika ievēlēta 10. Saeimā, veiksmīgi startējot arī nākamajās trīs vēlēšanās. 12. Saeimas sasaukumā Reizniece-Ozola kļuva par ekonomikas ministri Laimdotas Straujumas valdībā, bet Māra Kučinska vadītā Ministru kabineta sastāvā ieņēma finanšu ministres amatu.

Pašreizējā Saeimas sastāvā, darbojoties opozīcijā, Reizniece-Ozola nostrādāja nepilnus trīs gadus. Pērnā gada sākumā politiķe nolika deputātes mandātu, lai kļūtu par Starptautiskās šaha federācijas rīkotājdirektori un valdes priekšsēdētāja vietnieci. Junioru vecumā Reizniece-Ozola kļuvusi par divkārtēju Eiropas U-18 čempioni šahā, bet vēlāk, arī strādājot Saeimā, pārstāvējusi Latviju vairākās šaha olimpiādēs. 2016. gada turnīra spēlē deputāte Reizniece-Ozola apspēlēja pasaules čempioni un tā brīža dāmu reitinga līderi no Ķīnas.

Bokseri cīņā par politikas tituliem pasaulē

Starp piemēriem citur pasaulē visspilgtāk iezīmējas bokseru profesionālās darbības turpinājums politiskajā arēnā. Ukrainas galvaspilsētas Kijivas mēra amatā kopš 2014. gada atrodas bijušais WBO un WBC smagsvaru čempions boksā Vitālijs Kļičko. Vecākajam no leģendārajiem brāļiem politika un pilsoniskais aktīvisms nebija sveša lieta arī boksera gaitās. 2004. gadā, pirmo reizi aizstāvot izcīnīto WBC titulu pret arī Latvijas boksa faniem gana labi zināmo britu Deniju Viljamsu, Kļičko ringā devās melnos šortos ar piestiprinātu oranžu lakatiņu – šī krāsa simbolizēja “Oranžo revolūciju”, iestājoties pret krāpšanos 2004. gada valsts prezidenta vēlēšanu rezultātos un atbalstot opozīcijas kandidātu Viktoru Juščenko, kurš atkārtotā balsojumā uzvarēja. “Šī cīņa nebija tikai par mani, bet arī par demokrātiju Ukrainā,” pēc savas uzvaras ringā teica Kļičko.

2005. gada nogalē, gatavojoties nākamajai titula aizstāvēšanas cīņai, ukraiņu smagsvars plēsa ceļgala krusteniskās saites, un lēma likt boksera karjerai punktu. Trīs gadus veālāk Kļičko gan atgriezās ringā, taču pa to laiku bija sācis sevi realizēt jaunā nozarē – politikā. Kļuvis par sevis atbalstītā prezidenta Juščenko padomnieku, 2006. gadā Kļičko kā “Ukrainas Demokrātiskās Reformu Alianses” [UDAR] saraksta līderis kandidēja uz Kijivas mēra amatu, kur ar 26% lielu atbalstu gan finišēja otrais, tomēr tika ievēlēts 120 Ukrainas galvaspilsētas deputātu rindās.

2012. gadā UDAR partija ar savu līderi veiksmīgi startēja Ukrainas parlamenta vēlēšanās, iegūstot trešo lielāko vēlētāju atbalstu [40 mandāti no 450]. Gadu vēlāk otro [kā vēlāk izrādījās – arī pēdējo] reizi paziņojis par boksera karjeras beigām, lai uz pilnu slodzi pievērstos politikai, Kļičko kā viena no pamanāmākajām politiskajām figūrām aktīvi iesiesaistījās Eiromaidana protestos. Tie tika vērsti uz tā brīža valsts prezidenta Viktora Janukoviča attiekšanos parakstīt sadarbības un tirdzniecības vienošanos ar Eiropas Savienību, tā vietā nostiprinot ciešākas saites ar Krieviju. 2014. gada sākumā Ukraina pieredzēja Krievijas armijas iebrukumu un Krimas aneksiju.

Opposition leader Vitali @Klitschko in Kyiv during carnage. #Ukraine #euromaidan pic.twitter.com/Df7rTlxPAQ

— NATOSource (@NATOSource) January 23, 2014

Boksa cimdus pret politiķa portfeli nomainījušais Kijivas domes deputāts sākotnēji grasījās startēt arī 2014. gada prezidenta vēlēšanās, vēlāk no ieceres atsakoties un paužot atbalstu turpinājumā ievēlētajam Petro Porošenko. Bez panākumiem politikas ringā Kļičko gan nepalika, togad jau ar 56,7% lielu Kijivas vēlētāju atbalstu ar trešo mēģinājumu kļūstot par pilsētas mēru. Panākumi pašvaldību vēlēšanās gan nozīmēja parlamenta deputāta mandāta nolikšanu.

51 gadu vecais politiķis 2020. gadā Kijivas mēra krēslā tika pārvēlēts uz vēl četru gadu termiņu un šo amatu ieņem joprojām, kļūstot par visilgāko laiku savā postenī pavadījušo Kijivas pilsētas galvu. Kļičko kopš 2010. gada aizvien ir arī UDAR līderis. Partija raksturota kā centriska un liberāla, ieņemot nostāju par labu ciešākai saiknei ar Eiropas Savienību, reformu ieviešanai tieslietu sistēmā, kā arī Eiropas standartiem izglītībā. Jāatzīmē, ka pašam pilsētas mēram ir divi grādi augstākajā izglītībā – doktora grāds sporta zinātnē [sports science] (2000.) un maģistra grāds sociālās attīstības menedžementā [social development management] (2011.).

Ap to pašu laiku, kad politikai nopietnāk pievērsās Kļičko, pirmos soļus šajā lauciņā spēra arī filipīnietis Menijs Pakjao. Viens no visu laiku izcilākajiem bokseriem, kurš karjeras laikā izcīnīja 12 čempiontitulus astoņās svara kategorijās, 2007. gadā paziņoja par kandidēšanu uz vietu Filipīnu Pārstāvju palātā no liberāļu saraksta, bet tajā tika ievēlēts ar otro piegājienu trīs gadus vēlāk. 2013. gadā Pakjao tika pārvēlēts uz otro termiņu, bet, tobrīd esot boksa karjeras virsotnē, darbam politikā atlika maz laika.

Tomēr popularitāte boksa ringā un filipīniešu tautas cieņa ļāva Pakjao spert soli augstāk, 2016. gadā kļūstot par vienu no 24 valsts augstākās likumdevēju varas – Senāta – locekļiem. Lai arī šādā statusā Pakjao izcēlās ar lielāku iesaisti, tik un tā trīs gadus pēc ievēlēšanas tika konstatēts, ka bokseris Senāta sēdes starp saviem kolēģiem apmeklējis visretāk, tiesa, Senāts pieņēmis četrus Pakjao izstrādātus likumprojektus. No “Apvienotās Nacionālistu Alianses” ievēlētais sentors savulaik atbalstījis arī likumprojektu par nāvessoda atjaunošanu, kas gan netika pieņemts.

2020. gadā Pakjao kļuva par tā brīža valdošās Filipīnu partijas, sociāldemokrātiskās “PDP-Laban” līderi un neslēpa savas ambīcijas uz augstākiem mērķiem. 41 gada vecumā Pakjao paziņoja par spilgtās boksera karjeras beigām, lai startētu Filipīnu prezidenta vēlēšanās. Tajās gan līdz uzvarai Pakjao bija ļoti tālu, un neveiksmīgo iznākumu iezīmēja jau priekšvēlēšanu periods, kad sašķēlās boksa leģendas pārstāvētā partija. Savā kampaņā Pakjao solīja izskaust korupciju valsts sektorā, pārskatīt Filipīnu ciešās attiecības ar Ķīnu un cīnīties par to, lai nodrošinātu bezmaksas mājokli 1,9 miljoniem nabadzīgo ģimeņu. Kā prioritāti Pakjao gan uzstādīja ekonomikas atgūšanos pēc pandēmijas. Tāpat Pakjao kā konservatīvu uzskatu piekritējs stingri iestājās pret viendzimuma laulībām.

Mēnesi pirms vēlēšanām publiskotajos kandidātu reitingos Pakjao ieņēma ceturto vietu vien ar 6% atbalstu, un devītā maijā notikušajā balsošanā savas pozīcijas titulētais bokseris neuzlaboja. Par Pakjao kandidatūru nobalsoja 3,6 miljoni vēlētāju, kas veidoja nepilnus septiņus procentus lielu atbalstu. Ar 59% procentiem tikmēr par Filipīnu prezidentu tikmēr tika ievēlēts Ferdinands Markoss juniors – pagājušā gadsimta otrajā pusē 20 gadus valsti vadījušā diktatora Ferdinanda Markosa vecākā dēls.

Vietējās politikas analītiķi spriež, ka Pakjao savā prātā jau bija iecēlis sevi prezidenta amatā un uztvēris to kā pašsaprotamu, liktenī ierakstītu nākamo soli, un uz tā rēķina veidojis pārāk klusu un pasīvu priekšvēlēšanu kampaņu, kurā lielāku uzmanību izpelnījās citi – aktīvāki - kandidāti. Sākotnēji Pakjao paudis atbalstu tā brīža prezidentam Rodrigo Dutertem, tomēr nesagaidīja to pašu pretī, un abi vēlāk ar neglaimojošiem izteikumiem skaidroja attiecības publiskajā telpā. Līdz ar to, neguvis atbalstu kā pozīcijas kandidāts, Pakjao nācās ieņemt opozicionāra lomu, taču bija par vēlu, lai sacenstos ar krietni populārākajiem konkurentiem.

Cits profesionāls atlēts 2017. gada izskaņā gan tika ievēlēts valsts prezidenta amatā – savācot 61,54% lielu balsu pārsvaru, Āfrikas rietumkrasta valsts Libērijas prezidenta krēslā sēdās Melnā kontinenta futbola leģenda Džordžs Veā. Futbolista karjeras laikā uzbrucējs izcīnījis vienu Francijas un divas Itālijas spēcīgāko līgu čempiona trofejas, un “Paris Saint-Germain” sastāvā 1994./95. gada sezonā kļuva par UEFA Čempionu līgas sezonas labāko vārtu guvēju.