M. Rēdlihs: "Nemaz negribēju atgriezties Jaroslavļā"

Tāpēc, ka runājam pirmdienā, jautāšu: arī hokejistiem nepatīk pirmdienas?
Mums ir nedaudz citāds dzīves ritms – nav nedz svētdienu, nedz pirmdienu. Mana brīvdiena var būt trešdiena vai ceturtdiena, nevis sestdiena vai svētdiena. Vienkārši tagad iekrita, ka brīva bija tieši svētdiena; protams, pēc brīvdienas no rīta ir grūtāk, taču bērniem ir savs ritms un viņi ceļas neatkarīgi no tā, vai man ir jābrauc uz treniņu.

Cik sarežģīti ir apvienot bērnu audzināšanu ar hokeju? Negulētās naktis netraucē?
Nē, man ir ļoti saprotoša sieva. Tagad ir tieši otrādi – gribu pēc iespējas vairāk laika pavadīt kopā ar bērniem, jo divus divus gadus biju prom, sevišķi otrajā sezonā.

Ģimene nebrauca kopā ar tevi uz Jaroslavļu?
Dzīvoja, bet tagad vecākā meita iet dārziņā, tāpat ir lieli izbraukumi, kad prom esmu desmit dienas. Un viņām palikt Krievijā, kad Latvijā ir savējie, mājas, dārziņš... Atbrauca pie manis, bet tad atkal divus mēnešus neredzējāmies. Liels periods, kad neredzi ģimeni.

Kad Jaroslavļas "Lokomotiv" piedāvāja līgumu, tas nebija šķērslis aizbraukšanai?
Ja godīgi, pēc ceturtās sezonas Rīgas "Dinamo" rindās tas bija loģisks solis karjeras attīstībai. Braukt uz Krieviju bija pašsaprotami, nemaz nedomājot – vajag vai nevajag. Tas bija solis augšup. Man nemaz nebija jāpieņem lēmums – pie sevis izlēmu: ja būs piedāvājums, tad braukšu. Tas ir jauns izaicinājums. Bija.

Līgumu piedāvāja tikai "Lokomotiv" vai bija vairāki interesenti?
Bija visādi piedāvājumi, taču Jaroslavļa bija pirmā. Vienojāmies ātrāk, negaidīju lielus piedāvājumus. Tāpat piedalījos komandas atjaunošanā, un iekšēji tas bija patīkami.

Cik savādi bija piedalīties "Lokomotiv" atjaunošanas procesā?
Bija dīvaini. Kad spēlē un trenējies, par to nedomā, taču vairākas reizes gājām pieminēt viņus. Pirms sezonas braucām uz baznīcu un katastrofas vietu, tad bija smagas sajūtas, sāc aizdomāties un saproti, cik daudz cilvēku, kas ir noticis... Tas tomēr ir briesmīgi.

Par līdzjutēju atbalstu nevarējāt sūdzēties.
Visa Jaroslavļas pilsēta dzīvo līdzi hokejam. Fani bija lieliski – katrā mačā pilnas tribīnes, atbalsts neapstājās nevienā mirklī.

"Lokomotiv" rindās debitēji ar vārtu guvumu, pirmajos astoņos mačos sakrāji četrus punktus. Un tad...
Trauma. Kad izdziedēju savainoto celi, tad kļuva skaidrs, ka operācija bija uztaisīta nepareizi: Krievijā kauliņu pieskrūvēja klāt celim, lai gan to vajadzēja tikai noņemt nost. Visu turpmāko sezonu spēlēju ar sāpēm, ar vienu kāju, ar diskomfortu. Kopā tas sakrājās. Vismaz labi, ka pēc sezonas viss tika paveikts kārtīgi un tagad nav nekādu problēmu.

Kad atgriezies ierindā un 24 spēlēs sakrāji tikai trīs punktus, nebija jūtams spiediens no malas?
Nebija. No malas, no komandas vadības nebija nekāda spiediena. Nebija pati veiksmīgākā sezona, bet nekādu spiedienu neizjutu.

Izslēgšanas spēļu pirmajā kārtā pret Čerepovecas "Severstal" labojāt ilgākās spēles rekordu, bet tu no 119 minūtēm laukumā pavadīji tikai 3:25.
Treneris [amerikānis Toms Rovs – aut.] nelaida laukumā, kaut kas mums tobrīd neaizgāja. Morālais stāvoklis – esmu prom no ģimenes, traumēts celis, viss – sakrājās. Sākumā bija laba attieksme no trenera puses, bet, kad atgriezos pēc traumas, kaut kas bija mainījies. Vienmēr par visu esi atbildīgs pats, bet vairs nebija tādas uzticības kā iepriekš.

Zaudējums jau pirmajā kārtā bija likumsakarīgs iznākums?
Manuprāt, kaut kas ar komandu līdz galam nebija. Domāju, ka zaudējām likumsakarīgi.

Kādas bija Rova attiecības ar komandu? Viņa nomainīšana bija loģisks solis?
Lai cik jocīgi nebūtu, bet otrajā sezonā viņš ļoti uzticējās, nāca klāt un runāja, biju šokā. Jo pagājušās sezonas noslēgumā vispār nekontaktējās, nelika sastāvā, nemaz neteica iemeslu. Otrajā sezonā: maločiks, labi izskaties, esi labā formā. Tad, kad uzticējās un deva spēlēt, viņu nomainīja. Jau bija izveidojušās labas attiecības.

Tātad nebiji tas, kurš pēc trenera atlaišanas priekā sit plaukstas?
Nebija rezultāta. Nepriecājos, bet pārmaiņas bija nepieciešamas. Pirmajā gadā izslēgšanas spēles nebija pārāk veiksmīgas, tāpēc nākamajā komandai vajadzēja tikai ieganstu, lai viņu noņemtu. Sezonas sākums nebija pārāk veiksmīgs, tāpēc atlaida. Reizēm tā notiek: ja neaiziet, tad maina trenerus, lai mainītos arī situācija komandā.

Otrajā gadā "Lokomotiv" rindās pieredzēji trīs trenerus – Rovu, Pjotru Vorobjovu un kanādieti Deivu Kingu. Kad ierodas jaunais, tiešām visi grib sevi apliecināt, ir jaunas emocijas?
Kad atnāk jauns treneris, ir jaunas vēsmas un emocijas. Pārmaiņas vienmēr nes jaunas emocijas.

Paturpinot par ceļgala savainojumu: piedalījies 249 no 250 Rīgas "Dinamo" pirmajām spēlēm. Aizbrauci uz Krieviju un...
Uzreiz. Un tas ir jocīgi. Arī Laurim [Dārziņam] bija trauma, arī Karsiks [Mārtiņš Karsums] dabūja. Arī par to domāju. Jocīgi. Var analizēt, kāpēc tā. Taču man divi gadi Jaroslavļā bija nenovērtējama pieredze, nenožēloju, ka aizbraucu. Esmu priecīgs, ka aizbraucu, bet, saliekot visu pa plauktiņiem, Krievija laikam nav domāta man. Pārāk maz redzu ģimeni, un tālākais ir tikai ķēdes reakcija, jo neesi saskaņā ar sevi.

Par to, kāpēc latviešiem neveicas citās Kontinentālās hokeja līgas komandās, ir runāts daudz un dikti. Cik daudz laika esi pavadījis, domājot par to?
Grūti spriest. Karsikam pagājušajā sezonā gāja labi, bija daudz golu. Arī Laurim sākums Čeļabinskā bija labs, bet pēc tam traucēja savainojums. Nav melns un balts, nav tā, ka latvieši aizbrauc un ir sūdīgi. Ir iespējams atrast arī pozitīvos momentus, piemēram, kopā ar Janku [Jāni Spruktu] pagājušajā gadā izslēgšanas mačos palīdzējām komandai, iedevām savu artavu sasniegtajā rezultātā.

Ar kādām emocijām uztvēri Sprukta pievienošanos "Lokomotiv"?
Man bija liels prieks, jo bijām spēlējuši kopā un mums ir ļoti līdzīga spēles izpratne. Plus vēl viens latvietis. Bija labi.

Un atkal – atbrauc Sprukts, bet trešajā mačā iedzīvojas savainojumā.
Domāju, ka jāskatās no malas, kāpēc tā notiek. Grūti spriest. Viss ir attīstījies interesanti. Tiešām nezinu, kāpēc. Visā var atrast dažādas likumsakarības.

Otrās sezonas lielākā daļa izskatās pēc binārā koda – tikai nulles un vieninieki –, bet pienāk izslēgšanas mači, kopā ar Spruktu un Rēdlihu spēlē Džefs Plets, un aiziet.
Nedomāju, ka aizgāja tāpēc, ka klāt pielika Pletu. Arī pie Vorobjova bijām kopā, nespēlējām slikti, bija momenti, taču nevarējām iemest. Izslēgšanas spēlēs aizgāja treneru maiņas dēļ, viennozīmīgi tas palīdzēja. Vorobjovu cilvēki ciena, bet es pie viņa nevarēju paspēlēt. Viņš kā treneris manās acīs... Mums nebija savstarpējās ķīmijas, teiksim tā. Mana trenēšanas filozofija atšķīrās no viņa metodēm. Man bija grūti viņa attieksmes dēļ, man nebija pieņemami, kā viņš attiecas pret spēlētājiem.

Vecā krievu skola?
Kaut kas tāds, jā. Viss bija pēc pilnas programmas. Protams, mēs esam profesionāļi un nedrīkstam iespaidoties, taču, kad spēlē hokeju, gribi iegūt prieku, tas ir pats svarīgākais. Ja ej spēlēt sakostiem zobiem, tad tas nav pareizi, tad nevar būt nekāds rezultāts. Pašam ir jāgrib, ir jāgūst prieks no tā, ko dari.

Ir jāiet sisties par treneri, nevis tāpēc, ka treneris lika.
Jā, tieši tā.

Iekļūšana Rietumu konferences finālā bija jaunā trenera Kinga nopelns?
Protams, pilnībā, tikai un vienīgi. Viņš atnāca, un cilvēki, kuri pie Vorobjova sēdēja malā, izslēgšanas mačos iemeta septiņus vārtus. Cilvēki, kuri baidījās no pusborta izmest ripu ārpus zonas, izslēgšanas mačos iemeta septiņus vārtus. Tas kaut ko liecina par psiholoģisko stāvokli. Negribu teikt, ka Vorobjovs ir slikts vai labs, bet viņam ir tāda pieeja. Un šajā situācijā mums... Uzskatu, ka Gagarina kauss parādīja: Vorobjovs nebija mūsu treneris.

Pirmajā kārtā pretiniekos bija pēdējo divu gadu čempione Maskavas "Dynamo". Pēc 0-2 sērijā joprojām saglabājās ticība, ka varat uzvarēt?
Jā, komandā bija iekšējs miers. Starpība starp treneriem, zaudējot ar 0:2: ienāk Vorobjovs un sāk kliegt, ka jau esam zaudējuši, ka ārprāts; ienāk Kings: "Viss kārtībā, es jums ticu, mēs varam uzvarēt, tikai sakārtojam taktiku." Laukumā izejam pozitīvi noskaņoti un izvelkam maču. Ir daži spēlētāji, kuriem palīdz, ja uz viņiem sakliedz, bet, manuprāt, ilgtermiņā tas īsti nedarbojas.

No Vorobjova varēja sagaidīt taktiskos risinājumus? Vai viņš ienāca ģērbtuvēs un visas 17 minūtes ziedoja balsi komandas labā?
Kā treneris viņš ir kaut ko sasniedzis, ir parādījis rezultātus. Negribu iet galējībās, bet man viņa pieeja tomēr šķita nepieņemama.

Uzvara pirmajā kārtā pret čempioniem bija kas īpašs?
Jā, tas bija patīkami. No otras puses: mēs par to īsti nedomājām, bijām saliedējušies kā komanda, gājām no spēles uz spēli, nedomājām pārāk tālu. Tikai pēc uzvaras pirmajā kārtā sākām domāt par otro. Protams, uzvarēt čempionus ir patīkami.

Otrajā kārtā tikāt galā arī ar Sanktpēterburgas SKA, bet konferences finālā piecos mačos piekāpāties Prāgas "Lev". Pietrūka spēka?
Varbūt. Jā, pirmās divas kārtas atņēma daudz spēka gan fiziski, gan morāli, taču gājām un cīnījāmies. "Lev" bija laba komanda, ne velti tika Gagarina kausa finālā. Disciplinēta komanda, kaut kur viņi bija labāki.

"Lev" bija labākā komanda, pret kuru spēlējāt?
Visdisciplinētākā no visām trim. Neiesaistījās nekādās provokācijās, neko. Viens par visiem, visi par vienu. Ļoti labi nokomplektēta komanda, kura darbojās kopā.

Cik lielu uzmanību pievērsāt pretinieku analizēšanai?
Mums bija uzstādījums spēlēt aktīvu hokeju, iet un sēsties virsū, padarīt grūtāku dzīvi pretiniekiem, negaidīt uz viņiem, bet skriet virsū. Pirmajās divās kārtās tas izdevās, bet "Lev" veiksmīgāk tika galā.

Ir pienākusi starpsezona. Juti signālus, ka neatgriezīsies Jaroslavļas "Lokomotiv"?
Jā. Ja godīgi, nemaz negribēju braukt atpakaļ. Viss notiek tā, kā tam jānotiek.

Paspēji aizbraukt līdz Jaroslavļai?
Nē.

Bet jaunais galvenais treneris Šons Simpsons taču teica, ka komandā ir septiņi leģionāri un tagad ir jāatrod liekais...
Nesaprotu, tas bija tik jocīgi. Nemaz nebiju aizlidojis uz Jaroslavļu; sēžu dārzā un internetā lasu, ka, izrādās, esmu Jaroslavļā un cīnos par vietu komandā. Bet es jau zināju, ka vairs nepalikšu. Viss notiek tā, kā tam jānotiek. Droši vien būtu braucis spēlēt, bet man laikam pietika ar diviem gadiem.

Ja nelauztu līgumu, būtu braucis atsist numuru?
Nezinu. Tomēr bija Janka, jauns treneris. Būtu braucis un cīnījies, tomēr gribu vairāk laika pavadīt kopā ar ģimeni.

Uz kādas nots notika šķiršanās?
Viss kārtībā. Viņi aģentam pateica, ka grib lauzt līgumu. Es teicu: "Ok!" Un ar to viss beidzās. Visi esam profesionāļi. Arī no viņu puses lēmums ir saprotams – divās sezonās leģionārs neko nav parādījis. Es viņus pilnībā saprotu. "Lev" atbrīvoja labu spēlētāju, kāpēc viņiem nepaņemt labus spēlētājus? [No Prāgas uz Jaroslavļu vasarā pārcēlās divi uzbrucēji: čehs Jirži Novotnijs un zviedrs Martins Tērnbergs – aut.] Es viņus saprotu, man nekāda rūgtuma nav. Jo es laikam to gribēju.

Pēc tam, kad "Lokomotiv" tavam aģentam pateica, ka "lūk, tavi 25% gada algas, un esi brīvs", galvā bija tikai viena komanda, kurai gribi pievienoties?
Jā, tikai viena komanda – Rīgas "Dinamo". Uzreiz aģentam pateicu, ka gribu spēlēt mājās. Un uzreiz piekritu pirmajam rīdzinieku piedāvājumam, nekādu garu sarunu nebija. Ko piedāvāja, to arī paņēmu.

Tagad zemapziņā nesēž ap komandu valdošā neziņa?
Esmu priecīgs būt mājās, būt kopā ar ģimeni. Protams, būs nepatīkami, ja vienā brīdī pateiks – naudas nav un nebūs. Taču pagaidām par to neesmu aizdomājies, man šķiet, ka viss būs kārtībā.

Ļoti daudz esi spēlējis vienā maiņā ar Lauri. Šķiet, daudziem tāpēc ir radies iespaids, ka ārpus laukuma esat labākie draugi.
Neteiksim, ka labākie draugi. Komunicējam, bet nešķirojam labākajos draugos. Kopā sākām spēlēt Rīgas "Dinamo" pirmajā sezonā. Jūties komfortabli, ir labas sajūtas, un tad arī sanāk. Katram ir citādi, bet man laukumā ir jājūtas labi, jāgūst prieks. Ja spēlēju, bet kaut kas nav līdz galam, tad man nebūs rezultāta. Man ir jāgūst kaifs un prieks no tā, ko daru laukumā, un tad ir rezultāts. Tā ir bijis vienmēr.

Spēlējot pie Jūliusa Šuplera, guvi prieku? Jo rezultāts auga no sezonas uz sezonu.
Protams, ka tas notiek pakāpeniski. Pakāpeniski ieguvi trenera uzticību. Jo lielāka uzticība, jo lielāks spēles laiks un brīvība laukumā. Tas iet roku rokā. Šuplers deva brīvību, arī vairākumā. Mums no laika gala bija Oļega Znaroka izdomātā kombinācija caur centru, un tā sistēma baigi gāja. Tagad runājām ar Arti [Ābolu], ka tas ļoti palīdzēja, jo izspēlējām zināmo shēmu, iemetām vienu golu, un uzreiz auga pārliecība.

Varētu domāt, ka kāda komanda kombināciju atšifrēs. Bet izdodas pret vienu, pret nākamo un arī aiznākamo. Kombinācija tiešām ir tik ģeniāla?
Nav ģeniāla, nekā tāda tur nav. Bet mums kombinācija ir kalpojusi labi, jā. Ļoti svarīgs ir centra uzbrucējs; kā jau teicu, mana un Sprukta spēles filozofijas ir ļoti līdzīgas, ar viņu jutos labi un komfortabli.

No mačiem Rīgas "Dinamo" rindās atmiņā ir palicis viens spilgtākais vārtu guvums?
Visspilgtāk atmiņā saglabājusies uzvara pret Maskavas "Dynamo" izslēgšanas spēļu pirmajā kārtā. Bija daudz pagarinājumu, bet pārlauzām viņus, izcietām vairāk nekā viņi.

Kā ar vairākumu pret...
...jā, bet tas neko nemainīja. Smuks gols, bet svarīgākā ir nozīme: izslēgšanas spēles, pagarinājums, septītā spēle. Vārtu guvums var būt nekāds, bet tas paliks atmiņā uz visu mūžu. Ja notiek īstajā momentā. Nevis ir 10:1, iemet 11. golu ļoti skaisti, bet nav nekādu emociju.

Tad nevis vārtu guvums devītniekā, bet, kā teica Lauris, kaut kāds mēsliņš?
Jā, mēsliņš iekrita, taču domāju, ka viņš atceras tieši to golu, nevis tādu, kurā apveda trīs pretiniekus. Atmiņā paliek mirklis, nozīmīgums.

Esi vienīgais Latvijas izlases kandidāts, kurš spēlējis pie jaunā Latvijas izlases galvenā trenera Aleksandra Beļavska, jo 2005. gada sezonu pavadīji Zviedrijā.
Laiks rādīs. Man tagad ir grūti spriest. Ir pagājis ilgs laiks, viņam iekrājusies pieredze. Man grūti spriest, kā tagad būs.

Pēdējais jautājums: "Miķeļa alus" saimnieks ir komandas biedriem sarūpējis degustāciju?
Neesmu, bet tas noteikti būs jāizdara. Tūdaļ sāksies sezona, negribu to darīt šobrīd. Bet kaut kad vajadzētu.