Kaufmanis: "Gulbenē buki ir reliģija - mājās skatītāji mums neļauj tizloties"

Profesionālās karjeras lielāko daļu Jānis Kaufmanis ir pavadījis Valmierā, kur kļuvis par pilsētas profesionālā basketbola visu laiku rezultatīvāko punktu guvēju. Pagājušo sezonu "Valmiera Glass/ViA" sastāvā aizsargam priekšlaicīgi lika noslēgt trauma, bet starpsezonā profesionālais basketbols tika nolikts malā, lai pievērstos bērnu trenēšanai. 35 gadus vecajam Kaufmanim, kurš karjeras laikā bez Valmieras spēlējis arī "VEF Rīga" un "Ventspils" komandās, kā arī kļuvis par Igaunijas čempionu ar Tallinas "Kalev/Cramo" un arī pārstāvējis komandas Grieķijas un Spānijas otrajās un trešajās līgās, basketbolu spēlēt vēl gribējās, dodoties palīgā savam kādreizējajam komandas biedram Raimondam Gabrānam un viņa trenētajiem "Gulbenes Bukiem". Nacionālajā līgā 19 aizvadītās spēlēs Kaufmaņa statistika vidēji sniedzās līdz 13,1 punktam, 4,3 izcīnītām atlēkušajām bumbām un 3,5 rezultatīvām piespēlēm.

Kurā citā vietā, ja ne Valmierā iemetīsi savu sezonas rekordu? 28 punkti. Šajos grozos bumbas pašas krīt iekšā?
Nu jā, visticamāk. Kādus 15 gadus ir mests uz šiem groziem. Nevarētu teikt, ka bija vairāk motivācija, bet tā bija mūsu pēdējā spēle regulārajā sezonā. Uzvaru vajadzēja.

Ja paskatāmies turnīra tabulā, tad it kā nevajadzēja būt smagajai spēlei. Buki tabulas augšā, valmierieši nedaudz virs play-off svītras. Tomēr tā īsti aizbēgt nesanāca. Kas bija tie elementi, kas radīja pret valmieriešiem grūtības un kas ir jāizlabo, lai play-off spēlēs sniegums būtu pārliecinošāks?
Mums gandrīz visas spēles ir tādas, ka vai nu neiesākam uz visiem 100% un tad spēles laikā nevaram īsti ieslēgties. Daudzas spēles tādas ir izvērtušās. Jaunie skrien un sedz pa visu laukumu. Mums tā fiziskā gatavība nav tik lielā kā viņiem, tieši skraidot no viena groza uz otru. Es jau arī nebiju domājis, ka te būs kādi +20 vai +30. Viņi ir normāla komanda. Tie jaunie trenējās divas reizes dienā. Mums tagad ir kāda nedēļa vai divas līdz play-off spēlēm. Laikam ir jāiet ārā paskriet krosiņi. Pārējais viss jau ir. Metiens un spēles izpratne nav nekur pazudusi. Jāpieliek pie fiziskās kondīcijas. Regulārajā sezonā var izbraukt arī visās spēlēs nekapājoties uz visiem 100%. Play-off spēlēs būs jāmauc kārtīgi. Tad, kad pievienojos "Gulbenes Bukiem", nenācu ar domu paspēlēt šā tā. Gribējās vēl spēlēt basīti un cīnīties par pašām augstākajām vietām.

Vēl par tām spēlēm pret jauniešu komandām, no skatītāju perspektīvas var padomāt - nu ko viņi te maisās pa kājām. Īpaši apmeklētas šīs spēles no līdzjutēju puses nav. Atmosfēra varbūt bišķiņ labāka kā treniņspēlē. Kādas ir šīs spēles laukumā, kur atmosfēra nav tāda, kurā skatītāji dzītu uz priekšu, bet pretiniekiem tā fiziskā kondīcija ir pietiekami augsta?
Ir mazliet savādākas. Mums mājās Gulbenē atmosfēra ir diezgan laba. Mājās skatītāji neatļauj mums laukumā tā vienkārši tizloties. Buki - tā Gulbenē ir reliģija. Ne uz visām spēlēm ir pilna zāle, bet tomēr vienmēr skatītāji atnāk. Bišķiņ ekstra ir jāsaņemas. Šodien Valmierā vēl tā, bet, kad aizbrauc citur, tad ir vēl grūtāk -, piemēram, Ogrē vai Līvānos. Ja brauc uz spēli, tad ir jāspēlē. To basketbolu mīli, un ir jāizrāda cieņa pret spēli.

Pirms šīs sezonas tev LBL 2. divīzijas līmenī var atrast divas spēles, kuras nospēlēji "Valmiera U21" komandā 2009. gadā. Kā tu teiktu, kā atšķiras šis turnīrs no tā, ko gaidīji, pret to, ar ko tagad šeit esi saticies? Kā atšķiras tās iedomas par turnīru no reālās situācijas?
Es teikšu tā, ka līmenis ir normāls. Šeit spēlē A grupas juniori. Zeļļiem ir laba otrā komanda. Jāatzīst, ka ir labs līmenis. Jaunieši mūsdienās jau trenējas divas reizes dienā. Fiziski viņi ir gatavāki un māk basketbolu spēlēt jau 16 un 17 gados. Arī šīs jauniešu komandas ir vērā ņemami pretinieki. Es arī gaidīju, ka nekas viegls tur nebūs. Tās divas spēles, kas tur agrāk bija, es nemaz neatceros. Protams, otrā līga ir visai tālu no Latvijas - Igaunijas līgas līmeņa. Tur nav ko salīdzināt, bet esmu pārsteigts, ka tas līmenis ir tīri solīds.

Pastāsti par starpsezonas procesu, kā nonāci "Gulbenes Bukos"? Vai Raimim [Raimondam Gabrānam] vajadzēja tevi pielauzt? Vai pats uzprasījies uz spēlēšanu? Kā vispār noliki malā profesionālo basketbolu?
Pagājušo sezonu pabeidzu ar traumu - bija lauzta pēda. Pats izgāju rehabilitāciju un visu vasaru tā tīri normāli trenējos. Vēl kaut ko cerēju un gaidīju, bet kļuva skaidrs, ka "Valmieras" lielajā komandā man vieta neatradīsies. Pirms diviem gadiem jau biju izmācījies par treneri un šogad parādījās iespēja to likt lietā. Oskars Virsis pārcēlās uz Zviedriju, tādējādi atvērās vieta "Bertānu Valmieras basketbola skolā" kā trenerim. Pieņēmu lēmumu sākt trenēt. Visam dzīvē ir savs laiks. Sāku trenēt mazos puišus. To zināju jau augustā. Biju trenējies un tomēr gribējās vēl arī uzspēlēt pašam. Piezvanīju Raimim. Viņš savā pusē aprunājās. Tad sekoja zvans no Gata Rikveiļa, un tā principā pāris dienās mēs vienojāmies. Tā arī tagad dzīvoju, esmu apmierināts un priecīgs būt "Gulbenes Buku" spēlētājs.

Tagad ir parādījušās runas, ka "Gulbenes Buki" varētu pēc ilga laika atkal tēmēt uz atgriešanos augstākajā līmenī. Tev pašam tagad, kad esi nokāpis lejā un paspēlējis Nacionālās līgas līmenī, ja teiktu, ka ir vajadzīgs šis pieredzējušais džeks, kurš var komandai palīdzēt, vai pašam būtu vēl interese iet un cīnīties? Vai arī kā man Rihards Bērziņš iepriekš teica, ka tie bijušie profesionāļi treniņus vairs redzēt negrib un vēlas tikai paspēlēt bumbu.
Būtu jāskatās, kāds būtu viss tas grafiks. Ja treniņi ir katru dienu, tad tas ir diezgan neiespējami izbraukāt. Man bērniem ir treniņi Valmierā. Nav jau tā, ka viss tagad ir palaists pašplūsmā. Turpinu iet uz svaru zāli un atnāku uz zāli pamētāt metienus. Tā ka gribētu divreiz dienā vai katru dienu trenēties - tas laikam ir aizgājis. Ja buki iet uz pirmo līgu un būtu piedāvājums, tad, protams, es domātu. "Gulbenes Buki" ir leģendāra komanda - būtu jau skaisti. Taču tas vēl būtu jāskatās pēc visiem apstākļiem.

Tagad esot bērnu trenera statusā, kas ir tas lielākais gandarījums, ko šis darbs sniedz?
Es sāku trenēt puišus septembrī. Tobrīd daudzi nemācēja, piemēram, divsoli. Nemācēja vispār driblēt vai driblēt ar abām rokām. Tagad ir pagājuši pieci vai seši mēneši, un tu redzi, ka visi māk divsoli. Sāk saprast uzdevumus un, piemēram, māk izmest autu. Aizbraucam uz pirmo turnīru un sākam gūt pieredzi. Dabūjam pa daudz punktiem iekšās. Viņiem šis ir pirmais gads turnīros. Tu vienkārši redzi to progresu un redzi, ka tas ieguldītais darbs sāk nākt atpakaļ. Tur ir gandarījums, ka redzi viņos attīstību, nevis pēc pieciem sešiem mēnešiem stāv uz vietas. Tieši progress puišos dod šo prieku. Es pats jau arī vēl esmu jauns treneris. Divdesmit gadus spēlēt pašam un pēc tam sākt trenēt mazus bērnus. Šī pāreja nebūt nav tik vienkārša. Sākumā bija grūti, bet nu jau esmu iedzīvojies. Man ļoti palīdz Sandis Amoliņš un citi kolēģi. Patīk šis jaunais darbs un esmu apmierināts to darot.

Lasi vēl...

# Bērziņš: "Profesionālās karjeras beigušie spēlētāji treniņus vairs redzēt negrib"
# Veinbergs: "Limbažos esam objektīvi augstākajā līmenī, kādā varam būt"
# Putāns: "Sirdī vēl gribēju spēlēt profesionāli, bet naudas sportā ir tik, cik ir"
# Siguldietis Ķēdis: "Ir interesanti mēģināt izskolot augšupejošos talantus"