Veinbergs: "Limbažos basketbolā esam objektīvi augstākajā līmenī, kādā varam būt"

15. novembra vakarā Olimpiskā centra "Limbaži" komanda uzņēma pie sevis "Sigulda/Elvi" basketbolistus Latvijas basketbola "Užavas" kausa atbildes spēlē. Pēc pirmās spēles limbažniekiem bija četru punktu deficīts, bet spēles gaitā komanda panāca 17 punktu pārsvaru. Ventam Veinbergam savainojuma dēļ spēle noslēdzās jau pirmā puslaika izskaņā, bet viņa kolēģiem nosargāt vadības grožus neizdevās, ceturto gadu pēc kārtas nepārvarot kausa pirmo pretinieku barjeru. Arī Nacionālās līgas turnīra ievads vienībai nav izdevies kā cerēts, gūstot vienu panākumu sešos cīniņos.

Kas notika tajā epizodē, kur nonāci nost no laukuma? Vai atsvaidzināji ko jau esošu, vai tas ir kas jauns? Izskatījās, ka uzreiz saprati, ka šodien spēlētājs vairs nebūsi.
Šis ir jauns. Pagājušās sezonas beigās izslēgšanas spēlēs pret "Saldu" pilnībā pārrāvu potītes saites. Visu vasaru sanāca izlaist. Tik ilgs mirklis bez basketbola man vēl nekad nebija bijis. Sāku spēlēt. Gribēju tikt ritmā un spēlēju visur, kur vien varēju. Vietējā rajona čempī trešā spēle nedēļā - cirksnis aizgāja un viss. Tas bija pagājušonedēļ. Tagad atsvaidzināju. Mums jau trešdien bija spēle Nacionālajā līgā pret "Siguldu". To es nespēlēju. Tagad ļoti gribēju palīdzēt komandai, likās, ka varēšu. Taču atkal pastiepu cirksni, un viss beidzās.

Limbažnieku frakcijā jums te ir, kā ir. Tu tagad izkrīti, Pēteris Penka staigā "zābakā". Cik liela traumu sērga šobrīd ir komandā, un cik daudz iepaliekat no tā labākā sastāva, ko vajadzētu likt laukumā?
Ja salīdzina ar pagājušo gadu - mums bija Eduards Alberts Vīksna. Viņš ar visu ģimeni pārvācās un tagad spēlē "Grobiņā". Tad mums bija ideāli. Bija viens smagais centrs un viens vieglais kustīgais centrs. Penka dabūja stresa lūzumu pēdā, un tagad ir uz sešām nedēļām ārā. Vēl Valdis Seņkāns mums ir super svarīgs spēlētājs - tīrais saspēles vadītājs. Viņam ir problēmas ar muguru. Šī bija pirmā spēle, ko viņš mēģināja spēlēt. Tagad, kad es esmu ārā, tad mums četri spēlētāji no tādiem astoņiem deviņiem svarīgiem rotācijas spēlētājiem nav. Tāpēc mums pa šiem 12 gadiem ir vissliktākais sezonas sākums -, manuprāt, 1-7. [Kausa atbildes spēlē gan bija neizšķirts, taču emocionāli tas komandai ir kā zaudējums - autora piebilde]

Nevaru nepaprasīt - kaut kāds lāsts kausā ir uzlikts? Četrus gadus pēc kārtas netiekat cauri pirmajai kārtai. Labi "Sigulda" ir līdzīga līmeņa pretinieks, bet nu visacīmredzamāk pirmajā gadā klupiens pret "Madonu". Pagājušajā gadā "Cēsis", lai gan viņi arī pastiprinājās un ir laba komanda. Vai nav tā, ka tas psiholoģiski jau spiež?
Nu jā, protams... Mēs jau smējāmies, ka Toms Kohanovs mums dažādās komandās pirmajos trīs gados pretī. Nu es nezinu... Mēs piesakāmies "Užavas" kausam, jo gribam uz šo pilsētu atvest LBL 1. divīzijas komandu. Izņemot "Gulbenes Bukus", katru gadu ir nomināli vājāka komanda pretī. Un katru gadu... Es nezinu, vai tas ir spiediens, jo esam amatieru komanda. Spēlējam pēc labākās sirdsapziņas. Divu nedēļu laikā ar "Siguldu" esam spēlējuši trīs reizes - zaudējam pa trīs, pa četriem un neizšķirtā. Ja spēlētu vēlreiz, noteikti būtu atkal piecu punktu atstatumā viss. Šodien bija +17. Bija iespēja panākt +19, bet tā vietā Uvis Vārna ielika pretī trojku no stūra. Tās ir mazas nianses, bet, ja būtu aizgājuši divdesmit punktus priekšā, - viņiem otrā pusē varbūt viss būtu beidzies. Vai tas ir lāsts? Es personīgi neticu tādām lietām. Katrā gadījumā mēs piedalīsimies arī nākamgad. Cerams, ka vienā reizē mums viss saies.

Pats noej malā, bet tas +17 uz tablo deg. It kā iet uz to, ka vajadzētu tikt tālāk. Kurā brīdī tu saprati, ka ziepes ir?
Es teiktu, ka pašā sākumā vēl nē. Tad, kad palika desmit punkti, tad jau vairs tas ir tikai divu uzbrukumu jautājums. Es teiktu, ka tas bija mirklis, kad viņi pamainīja uz presingu. Tas pat nebija tāds īsts presings, bet hibrīda presings. Viņi tādā kā avantūrā pa diviem nāca virsū, un tas viņiem strādāja. Kad Valdis bija laukumā, tad ar to tikām galā labāk, bet cita saspēles vadītāja mums nav. Kad viņš nebija, tad bija ļoti grūti, jo ir risks ar piespēlēm nokļūdīties. Uzskatu, ka ar presingu viņi salauza spēli. Visu pārējo viņi darīja tāpat kā pirms tam. Protams, negribi tā domāt, bet, kad aizgāja jau zem desmit, tad jutu, ka nebūs labi. Čaļiem jau sejas bija lejā, un jutām, ka sūdi briest.

Ejam nost no kausa temata, man interesē jautājums par infrastruktūru. Esmu jau trešo reizi gada laikā līdz Limbažiem atkūlies, un man no tribīnēm brīžiem ir bail par spēlētājiem. Sānu siena ir tuvu un vēl tie zemie beņķīši. Kad kārtīgi iet kaulā, bail, ka kāds nepaliek tajā sienā. Kā pašiem ir laukumā? Vai arī pats laukums līdz ar to nešķiet šaurāks kā citās plašākās zālēs?
Protams, ka ir tāda kā "Arēna Ogre", kur ieiej iekšā, un tur tas plašums jau liekas pārāk daudz. Mēs šeit Limbažos pie jau padsmit gadus spēlējam, iepriekš arī LBL3. Sienas gala līnijām es neteiktu, ka ir tik tuvu. Cēsīs, kur "Zeļļi" spēlēs spēli, ir vēl tuvāk un ir ar polsteriem sienas. Mums tas soliņš un betonētās trepes. Varbūt tas sāns ir bīstamāks. Man šeit nekad nav šaura sajūta. Tas tādēļ, ka esmu šeit visu bērnību pavadījis. Tas noteikti ir savādāk. Bet es neesmu dzirdējis, ka kāds kaut ko baigi būtu teicis, kā mēdz, piemēram, Hanzā teikt, ka tur ir šķībi grozi. Nav tā, ka atbrauc, un runā, kas jums te par lauku zāli. Katrā pilsētā ir sava lieta. Ir arī tribīnes, kas ir pietiekami lielas.

Pats jau teici, ka šeit zālītē visu dzīvi esi dragājis. Kāda ir basketbola loma pilsētā? Vai tā ir pietiekami liela lieta, ko vairums mazie grib darīt? Nevis šīs LBL2 komandas kontekstā, kur daudzi arī no malas piebrauc, bet pašā pilsētā. Kāda ir tā basketbola komūna šeit uz vietas?
Kā teici, trešo reizi esi - redzēji, ka skatītāji ir. Mums ir, protams, bijuši vēl vairāk. Mūsu skatītājiem patīk basketbols. Mazajiem patīk. Sporta skolā visas grupas ir. Nav, protams, Superlīgā, bet basītis ir cieņā. Protams, ir alternatīvas. Ir airēšana, kas ir populāra, bet nav tā, ka visi tikai skrien uz airēšanu. Arī futbolu pie mums spēlē. Taču pieaugušo amatieru līmenī futbolā mums komanda ir pēc spēka trešajā Latvijas līgā, kamēr mēs basketbolā esam otrajā. Objektīvi esam augstākajā līmenī, kādā varam būt. LBL1 mums te nekad komanda nebūs. Te mēs esam, un domāju, ka spiežam maksimumu. Pagājušajā gadā bijām top 8. Pa visiem gadiem vēl vienu reizi esam bijuši top 8 un vienreiz pat top 4. Kad ir klāt play-off, tad skatītāji nāk vēl vairāk. Tas viss notiek bez mārketinga. Pilsēta ir tik maza, ka ir forši piektdienā atnākt basīti paskatīties. Jaunie motivējās un jaunie nāk. Viņi aicina Instagramos, dod pieci un nāk uz treniņiem. Arī pa nedēļas vidu, jaunieši nāk uz mūsu treniņiem. Var redzēt, ka jaunie pret tevi vairāk cenšas aizsardzībā. Viņi grib patestēt, kā tas ir. Te viss notiek pareizi. Domāju, ka basketbolam šeit ir arī nākotne.

Ir pietiekami aktīvs Limbažu vietējais čempis. Vai no tā ir kur pasmelties džekus un teikt - nu nāc pie mums uz LBL2 komandu un parādi, ko vari!
Nu tagad arī no jaunatnes nu neredzu, ka būtu gatavi. Mums ir viens talants Reds Martinsons, kurš tagad pie "Liepājas" spēlē. Viņš pie mums tā kā tika, tā kā netika laukumā. Iespēlējām viņu kā jauno. Tagad vienā spēlē Nacionālajā līgā vienā spēlē 34 punktus iemeta. Viņš ir jaudīgs, bet gadu atpakaļ vēl nebija tik nobriedis. Tas ir tāds liels retums. Kad sākām, mums bija seši septiņi tīri limbažnieki. Tagad esmu es un Pēteris Penka - tīrie limbažnieki. Pārējie ir draugu draugi. Paņemt no sporta skolas - nav viņi gatavi. Arī ar rajona čempionātu ir baigi lielā atšķirība. Ja man agrāk likās, ka starp LBL2 un LBL3 ir atšķirība, kas tagad vairs nav īpaši liela, tad starp rajona līgu un LBL2 ir milzīga atšķirība aizsardzībā, intensitātē un fiziskajā spēkā - visā. Es īsti neredzu variantus iesaistīt.

Jau ieskicēji, ka ir bijušas arī ļoti labas sezonas. Kas šobrīd nav "Limbažiem" šīs sezonas sākumā izdevies un kas ir jāpamaina, lai kā futbolā tagad populāri saka - uzņemtu pareizo vektoru?
Sajūta tāda, ka šobrīd mums ir par īsu resurss. Vajag atpakaļ īstu centru. Vajag atpakaļ īsto saspēles vadītāju ar labu pieredzi un pārliecību. Šobrīd spēlējam bez divām galvenajām pozīcijām un lāpām caurumus. Vajag šīs divas pozīcijas atpakaļ, un tad vajadzētu sākt kaut ko uzvarēt, lai nav par vēlu. Pietrūkst īsts centrs un saspēles vadītājs. Es spēlēju pa divi un trīs, un tās ir pozīcijas, kur jūtos ērti. Mums katram tagad jādara tās lietas, ko varam izdarīt.

Ja LBS lapā paskrolojam "Limbažu" pieteikumu, tur redzams, ka ir Armands Ošiņš, ir Sandis Silavs un citi, bet spēlēs viņus neredzam. Pieklājības pēc viņi tur ielikti, vienkārši netiek uz spēlēm, vai arī šobrīd nav gatavi?
Mums pirms sezonas Armands Ošiņš bija gatavs atgriezties. Viņam ceļiem ir uztaisītas operācijas. Viņam ir tā pati Mārtiņa Pļaviņa trauma - skrimslim bija caurums. To izoperēja. Atnāca uz pirmo treniņu un sāka trenēties. Iepriekš pēdējo spēli pirms diviem gadiem pret "Saldu" bija spēlējis. Trenējās un saprata, ka viss - nebūs. Kaut kas tur aizgāja, un atkal ir jālabo. Mēs jau bijām gatavi, ka viņš spēlēs. Ošiņš ir tāds spēlētājs ar tik lielu pieredzi, ka, viņam pienākot klāt, tā komanda kļūst uz pusi labāka ar to, kā viņš to spēli redz un jūt. Mums bija arī Toms Straudovskis. Atvadījās no mums ar plēstu Ahilu. Atnāca Rīgā vienā amatieru turnīra spēlē un pie centra iemetiena uzreiz atkal pārplēsa to pašu Ahilu. Tas arī bija plānots mums papildinājums zem groza ar lielu kapiņu un spēku. Es negribētu teikt, ka mums neveicās, bet nu šobrīd ir jāzaudē - ļoti daudz jāzaudē. Tas nav vienkārši. Mēs to tomēr darām savam un līdzjutēju priekam.

Pagājušās sezonas izskaņā prasīju līdzīgi arī Immeram, kurš teica ka viņam interesantākie pretinieki ir "Līvāni". Pēc šīm spēlēm noteikti ar "Siguldu" būs karstākas attiecības. Kuri tev kā limbažniekam ir galvenie kairinātāji? Protams, noskaņošanās ir uz visām spēlēm, bet tomēr ir daži, kuriem ir tā izteiktāk.
Tagad noteikti vairāk, bet arī iepriekš ar "Siguldu" bija principiāli. Atklāšu, ka abus divus gadus "Sigulda" ir arī mani aicinājusi spēlēt pie viņiem. Esmu atteicis, jo man vienkārši gribās pie "Limbažiem" spēlēt. Pret jauniešu komandām man nav tāds kairinājums. Viņi regulāri trenējās, bet mēs ejam un darām, ko varam. Tādas komandas kā "Līvāni" un "Saldus", kurās ir mūsu gadu gājuma džeki, pret tiem visiem ir tāda kārtīgā sišanās. Arī "Gulbene". Pret "Gulbeni" nav sanācis vēl uzvarēt, bet vienmēr ir sajūta, ka varam viņus vinnēt. Katru gadu viņi ir četriniekā, un mēs pret viņiem varam labi nospēlēt. Pieredzējušās komandas ir tās, kas kairina visvairāk. Ar "Līvāniem" jau ir pierasts, ka katru gadu starp ceturto un sesto vietu vienmēr esam bijuši.

Lasi vēl...

# Putāns: "Vēl gribēju spēlēt profesionāli, bet naudas Latvijas sportā ir tik, cik ir"
# Ķēdis: "Ir interesanti mēģināt izskolot augšupejošos talantus"
# Ķeķis: "Nevaru iedomāties, ka LBL2 līmenī varētu spēlēt kur citur kā Saldū"
# Immers: "Basketbols krusto ceļus - uz Limbažiem atveda sapazīšanās ar Ošiņu"