Bērziņš: "Profesionālās karjeras beigušie spēlētāji treniņus vairs redzēt negrib"

27 gadus vecais Rihards Bērziņš ar 210 cm raženo stāvu ir vistuvāk groza stīpai staigājošais "Gulbenes Buku" spēlētājs. Šosezon Nacionālās līgas turnīrā Bērziņa rādītāji sasniedz 11,2 punktus vidēji spēlē, bet kausa duelī pret "VEF Rīga" vienību basketbolists iekarsa, un viņam spēles protokolā tika fiksēti 18 gūti punkti. Savulaik pāris sezonas pavadījis profesionālajā basketbolā "Liepājas" kluba rindās, šobrīd Bērziņš ir aktīvs entuziastu turnīru dalībnieks galvaspilsētā, bet Latvijas basketbola līgu piramīdā pārstāv tēva dzimto novadu, cerot gaidāmajā pavasarī cīnīties par Nacionālās līgas spožākajiem cēlmetāliem.

Pārpildītas tribīnes nav katru dienu. Varbūt uz sezonas atklāšanas spēli pienāk pilns un tad, protams, spēlēs par medaļām. Kāda bija sajūta laukumā, jūtot, ka tribīnēs ne tikai nav brīvu vietu, kur apsēsties, bet daudzi cilvēki vēl stāv kājās ap laukumu?
Pagājušajā gadā pēc trešās vietas spēles, kad arī bija pilnas tribīnes, jau ieminējos, ka tas dod ekstra enerģiju. To, manuprāt, mēs ideāli parādījām spēlē. Lai gan spēle jau no pirmās minūtes sākās ar nenormālu ātrumu un intensivitāti, tāpat turējāmies līdzi un pat pirmo ceturtdaļu atstājām uz niču. Likām arī vefiniekiem iesvīst. Tas noteikti ir arī šis līdzjutēju atbalsts, kas palīdz un dod to papildus enerģiju. Mēs esam džeki, kas savācas uz spēlēm un kopīgi netrenējamies, un spējām turēties līdzi tāda līmeņa klubam kā VEF.

Talanta ziņā gan tu pats, gan virkne citi buku spēlētāji ir spēlējuši profesionālā līmenī. Kur laukumā ir tā atšķirība, kas nošķir profesionāļus no džekiem, kas savācas uzspēlēt Gulbenē? Tas ir tikai trenētības jautājums?
Tā intensivitāte ir cita. Var redzēt, ka viņi trenējās katru dienu. Tas ir pavisam cits fiziskums un ātrums. Šādā basketbolā tiek pielikts daudz vairāk spēka. Taktiskajā ziņā mēs tiekam līdzi, tur mums pieredze ir, tādēļ spējam to izskriet. Ātruma ziņā viņi ir par sekundi ātrāki, kur mēs varbūt nokavējam. Otra lieta ir tā, ka visas mūsu kļūdas viņi izmanto ar simtprocentīgu precizitāti. Kur mēs slikti nospēlējam uzbrukumā, tur uzreiz pretī dabūjam trīs punktus. Tur viņi to pārsvaru arī salasīja. Kad mums to pārsvaru ir jādzen klāt, tur jau viņi uz to fizisko spēku mūs nograuž. Kļūdu izmantošana ir tā, kas viņiem visvairāk palīdz.

Rihards Bērziņš kausa spēlē pret VEF. Foto: Aleksandrs Lustiks

Kas pirms spēles bija tie uzdevumi, kurus stādījāt, lai turētos spēlē? Kas bija tas, ko izdevās izpildīt un kuros elementos, no tā ko Raimonds Gabrāns bija uzlicis, neizdevās nospēlēt?
Principā, skatoties uz spēli, izdarījām visu, ko vajadzēja. Rādījām tiešām labu spēli. Manuprāt, punktu ziņā zaudējām ar vismazāko skaitu pret tehniski visstiprāko pretinieku. Spēle no mūsu puses bija laba. Vienīgais, kur viņi izrāvās, bija uz mūsu kļūdām, attiecīgi pēc tam noturot pārsvaru, jo viņiem ir vairāk iekšā. Viss, ko teica - nebaidīties mest. Brīvi metieni nebūtu bijuši šā vai tā. Izmantojām savas izdevības. Man arī labi aizgāja metiens. Nebaidījos mest, pat ja priekšā ir Pinnis ar savu divi padsmit augumu. Tiklīdz ir pusbrīvs metiens, tā tas ir jāizmanto un jādod iekšā.

Pašam pirmajā ceturtdaļā arī uzkrita un guvi pārliecību. Cik ļoti saprati, ka šī ir tava spēle un ir jāņem uz sevi, īpaši tādēļ, ka šodien Ingars Aizpurs nebija klāt?
Katru spēli jau ir pārliecība, ka var paņemt. Kā tas izdodas, tas jau ir kā kurā dienā. Cenšamies to līmeni noturēt. Tie divi metieni ieliekās, un ir sajūta, ka tā rociņa ir karsta. Komanda arī attiecīgi sāk vairāk spēlēt uz mani. Ceru, ka neliku vilties. Izlīdzinājām rezultātu un tā arī turējāmies, cik varējām. Sajutu spēli un izmantoju tās iespējas, kas bija.

Sezonas kopgriezumā šis bija pirmais zaudējums, bet arī vērtējams ar plusiņa zīmi. Atveram Nacionālās līgas tabulu, un tur ir tikai uzvaras. Vai šobrīd rādāt savu labāko spēli vai arī ir elementi, kuros varat pielikt, domājot par svarīgākajām pavasara spēlēm?
Pavisam noteikti ir, ko likt klāt. Nav bijušas spēles, kurās būtu nospēlējuši visas 40 minūtes perfekti. Domāju, ka tādu sniegumu varēsim rādīt tikai uz play-off pusi. Mēs jau savā starpā smejamies, ka jauniešu komandas ir visu vasaru trenējušās un savu labāko sniegumu rāda sezonas sākumā, pēc tam sezonas laikā lēnām sākot plīst nost. Mēs, veterāni, savu līmeni audzējam sezonai ieskrienoties un uzlabojam spēli ejot uz priekšu. Uzvaras ir. Savu mērķi pildām. Taču atslābt mēs nevaram - ir jārāda labāks un labāks sniegums. Otrais zars arī nekādi švakie nav. "Jelgava" un "Kandava/Turība" ir pretinieki, kurus nevar nenovērtēt.

Ieminoties jau par iespējamajiem pavasara pretiniekiem, vai paši jūtat, ka šis ir gads, kad pēc vairākām bronzas sērijām atkal aizķerties cīņā par finālu?
Pavisam noteikti. Mums jau katrs gads ir tāds, kad ejam uz zeltu un gribam lauzt bronzas sēriju. Visu laiku kaut kas bišķiņ pietrūkst. Pagājušajā gadā traumas arī mums neļāva pilnvērtīgi cīnīties ar "Salaspils" komandu. Skatoties uz šo sezonu - atgriezt zeltu Gulbenē pavisam noteikti ir mūsu mērķis. Esam atguvuši savu pamatsastāvu, kāds mums vairākus gadus ir bijis. Tikai Sandis Bēts mums pietrūkst. Arča Strēlnieks ir atpakaļ. Ejam uz priekšu un cīnāmies. Sagaidīsim Ingaru atpakaļ no mini traumas un tad būsim pilnā sastāvā.

Pats "Gulbenes Bukos" arī nonāci caur "Užavas" kausu. Tobrīd pamatā vēl spēlēji "Turības" sastāvā, bet kausa turnīrā atbrauci palīgā Gulbenei. Lai gan tā sērija toreiz pašam beidzās ar traumu, vai tas bija brīdis, kad saprati, ka buki ir tā komanda, kurā vēlies būt un pēc tam jau pienāci klāt pilnvērtīgi?
Jā, pavisam noteikti. Bija tā, ka Gatis Rikveilis painteresējās, vai nevēlos spēlēt. Man liels pluss ir tas, ka ir rada gabali šajā rajonā [Tirzas pusē]. Ome dzīvo tepat. Tēvs ir no Gulbenes gala. Tāpēc tā arī izdomāju. Principā sava zāle. Visi ir savējie. Liels prieks, ka mani uzrunāja un deva šo iespēju aizstāvēt Gulbenes godu.

Rihards Bērziņš cīņā zem groza ar "Līvānu" spēlētāju Madaru Kokinu. Foto: Jānis Magdaļenoks

LBL 2. divīzijai ir tā specifika, ka tādiem pieredzējušākiem spēlētājiem šajā turnīrā Rīgā nemaz nav kur spēlēt. Visi, kas ir Rīgā, ieskaitot tevi, spēlē dažādās turbo līgās. Kur ir tā problēma, kādēļ Rīgā netiek saorganizētas komandas šādam līmenim? Ja paņemam LBL otro un trešo divīziju, tad "East-Ball" ir vienīgā Rīgas komanda, kur ir kādi pieredzējušāki spēlētāji.
Tas noteikti ir attiecināms uz visiem darbiem. Visi, kas LBL2 līmenī no vecākiem, pieredzējušākiem spēlētājiem ir, ar basīti ikdienā nepelna. Tā ir sirdslieta un vaļasprieks, no kā viņi negrib atteikties. Visi darbi, ģimenes lietas un ikdiena liedz to iespēju kopā savākties. Visi, ieskaitot mani, kas ir nākuši no tās profesionālās puses - dzīvot cauri profesionālajam basītim ir pavisam cita lieta. Tur ir tā intensitāte, ka tikai ēd, guli un celies ar basketbolu. Tas ir tas, kādēļ daudzi, kuri beidz profesionālo līmeni, īsti treniņus redzēt vairs negrib. Viņiem patīk spēlēt, bet ieguldīt sevi treniņos tikai tik, lai saglabātu sevi kaut kādā formā. Lai "ēstu gaļu", tas vairs nav viņu interesēs. Viņiem patīk izbaudīt spēli. Tas ir lielā mērā attiecināms arī uz šodienas spēli. Patīk rādīt tādu spēli un šādā cīņā "grauzt zemi" par katru centimetru. Fiziskajā ziņā pietrūka, jo redzams, ka nevācamies un netrenējamies katru dienu divreiz dienā.

Pastāsti, kas ir tas, kas notiek tajās tā saucamajās turbo līgās? Ja paskatāmies spēlētāju vārdus, tur ir virkne ar tādiem, kas arī spēlē Nacionālās un Reģionālās līgas līmenī. Kas ir tas, kas liekt savākties un iet tajā basketbola mežā gaudot?
Es teiktu, ka tur var izbaudīt, es teiktu, tādu NBA stila basketbolu. Tur ir reālākais run and gun [skrien un met - no angļu val.]. Zini, ka neviens tev tur neko nepārmetīs. Nav nekādu treneru. Vienkārši savācās draugi, čomi vai vienkārši džeki no malas pasaukti uzspēlēt. Tu ej un izbaudi spēli. Nu aizmet garām, neviens tev nebrauc virsū. Visi izspēlējas basīti un vāc savus astronomiskos status. Pagājušogad komandas biedrs ielika 70 punktus. Par viņu pēc tam "Ūdenszeļļos" runāja. Tur viss tas ir tā aizgājis, ka ir tik daudz to gribētāju, kas grib vienkārši spēlēt basketbolu. Tā ir vieta, kur to izbaudīt un rādīt labu rezultātu.

Pirms pārnāci uz bukiem spēlēji "Turībā". Tur arī tribīnes tomēr ļoti patukšas, ja vispār ir. Labākajā gadījumā atnāk draudzenes un radinieki just līdzi. Ar ko spēlētājam atšķiras spēlēt reģiona komandā, kur līdzjutējs jūt piesaisti komandai, lai vai kā tie sastāvi mainītos, un nāk uz tām spēlēm atbalstīt no spēlēšanas studentu komandās, kur zāles tomēr ir patukšas?
Protams, daudz patīkamāk ir spēlēt reģionu komandās. Tas komandas logo ir sasaistīts ar pašu pilsētu. Piemēram, Gulbenei neviena cita sporta veida nav tik liela kā basketbols. Nāk gan skatītāji, gan ir visādi pārtraukumu konkursi un spējam piesaistīt arī atbalstītājus un lielus sponsorus. Tas ļauj katru sezonu aizvadīt diezgan kvalitatīvi. Ne visām šīm universitāšu komandām, tās, kas nav augstākajā līmenī, sports ir tik ļoti liela aktualitāte, kā to gribētos. Tādēļ attiecīgi nav arī šis skatītāju daudzums. Tur čaļi nāk un saka paldies par to, ka lielākajā daļā tiek atmaksātas šīs mācības, ka tiek dota iespēja studēt bez maksas un to apvienot ar basketbolu. Tas vairāk audzina raksturu. Reģionos tu jau spēlē priekš pilsētas. Tur ir tā bauda, ka nāk skatītāji, un tu aizstāvi pilsētas godu.

Lasi vēl...

# Magone: "Mēģināsim atgriezt lielo basketbolu Jēkabpilī"
# Vačila: "Ir pilnīgi cita atmosfēra Cēsīs, kur cilvēki nāk un jūt līdzi"
# Veinbergs: "Limbažos esam objektīvi augstākajā līmenī, kādā varam būt"