Runā eksperti: kāpēc "Riga" neiekļuva UEFA Konferences līgas grupu turnīrā?

Viktors Dobrecovs, bijušais futbolists, tagad treneris

Gibraltārs mums dara pāri – pirms tam jau izlases kontekstā, tagad klubu līmenī. Par ceturtdienas maču biju pārsteigts, jo “Riga” izskatījās nevarīgi, nespējot lauzt spēles gaitu. Viņi iesāka labi, taču “Linkoln Red Imps” pārņēma iniciatīvu. Rīdzinieki neko nespēja padarīt, kamēr Gibraltāra komanda sevī sajuta spēku un jaudu, tāpēc pelnīti iekļuva grupu turnīrā.

Domāju, šo neveiksmi nevar novelt uz Andri Rihertu. Viņš pie “Riga” stūres bijis tikai divus mēnešus, tik īsā laikā komandu nav iespējams pārveidot pa savam. Kaut kur pietrūka arī veiksmes faktors. Ja iepriekšējā kārtā izdevās izlīst, tad pret “Linkoln Red Imps” veiksmes nepietika.

Šāds iznākums ir pelnīts, jo komandai nebija nekā – ne spēles zīmējuma, ne korekcijas. Nesanāca nekas. Ja mēs Gibraltāra klubu būtu uzvarējuši mājās, būtu citādāk. Nospēlējām neizšķirti, un tas bija neliels trauksmes zvaniņš.

Esmu iesaistījies diskusijās par Rihertu. Esmu viņa pusē. Daudzi ir teikuši: “Kā Latvijas čempioni varēja paņemt Andri? Viņam taču nav pieredzes!” Taču viņš aiz Aleksandra Starkova ir pieredzējušākais Latvijas čempionāta treneris! Skaidrs, ka Riherts komandā grib ieviest savas korekcijas. Pie tā visa ir jāpierod. Es būtu tikai priecīgs, ja viņš turpinātu strādā “Riga” komandā un mēģinātu realizēt savu redzējumu. “Mettā” viņš parādīja, ka var, domāju, viņš spēs to pašu arī šajā klubā, ja viņam dos iespēju turpināt. Turklāt man ir liels prieks, ka abos vadošajos Latvijas klubos strādā Latvijas treneri.

Edmunds Novickis, Sportacentrs.com futbola apskatnieks

Kā jau vienmēr šādos gadījumos, tas ir vairāku faktoru kopums, bet izcelšu divus acīmredzamākos. Pirmais – līmeņu atšķirība acīmredzami nebija pārāk liela, lai “Riga” izrādītu savu pārākumu. Domāju gan, ka rīdzinieki ir meistarīgāki, bet atšķirība nebija tik liela, lai to pierādītu laukumā. Galvenokārt gribu pieminēt pirmo spēli Rīgā. “Riga” futbolistiem bija pārsvars un viņi bija pārāki izveidoto vārtu gūšanas momentu skaitā. Tas mačs bija jāuzvar, un tad uz otro spēli varētu iziet ar pavisam citiem taktiskiem ierakumiem, nebūtu arī lielā spiediena, ka obligāti nepieciešams uzvarēt. “Skonto” stadionā tika pazaudēta pirmā lielā iespēja – ja ne gluži nokārtot uzvaru šajā duelī, tad vismaz uz atbildes spēli doties liela favorīta lomā. Uz pretinieku laukumu, kur uz mākslīgā seguma Gibraltāra komanda jūtas daudz komfortablāk.

Otrais faktors varbūt pat ir svarīgāks. “Riga” mocījās jau pret Maltas komandu, un arī šķietami radās jautājumi, kāpēc ir tik grūti pret šāda līmeņa klubu. Mana atbilde: pirms sezonas un arī tās gaitā rīdziniekiem bija liela sastāva mainība. Futbols ir ilgtermiņa spēle, tajā ļoti svarīga ir savstarpējā ķīmija, saiknes un saspēlēšanās. Ja atceramies trīs rīdzinieku izcīnītos Latvijas čempiontitulus, viņiem bija spēlētāju kodols un leģionāri, kuri šeit bija pavadījuši divus trīs gadus. Šoreiz, kad bija svarīgas spēles par daudziem miljoniem eiro un iekļūšanu grupu turnīrā, “Riga” komandai principā bija nesaspēlēts sastāvs. Jā, atbildes spēlē bija spēlētāju diskvalifikācijas un traumas, bet, ja sausi paskatāmies uz vakardienas mača pamatsastāvu, tajā bija tikai trīs futbolisti, ar kuriem rīdzinieki pērn kļuva par Latvijas čempioniem – Felipe Brisola, Armands Pētersons un Veslijs Nata, kurš, patiesībā, komandai pievienojās vien pagājušajās sezonas beigās. Vēl trakāk, ka no šiem pārējiem astoņiem jaunpienācējiem pieci papildināja sastāvu šīs sezonas laikā. Tas nozīmē, ka viņi nepiedalījās treniņnometnē Apvienotajos Arābu Emirātos un nesāka Virslīgu kopā ar pārējiem.

Protams, pie šīs mainības arī jāpiemin treneru maiņa, jo Andris Riherts pie “Riga” stūres pavadījis tikai divus mēnešus. Tas ir ļoti neliels laika posms. Ne Riherts piedalījās sastāva komplektācijā, ne viņam bija daudz laika, lai izveidotu vienotu kolektīvu, kas futbolā ir ļoti svarīgi.

Tie varbūt kādam izklausīsies pēc attaisnojumiem, bet uzskatu, ka tie ir objektīvi faktori. Tomēr arī ar to “Riga” futbolistiem bija jāuzvar, jo viņi ir spēcīgāka komanda par “Linkoln Red Imps”. Klubā visiem ir jāieskatās spogulī, jo nevar izniekot šādu iespēju iekļūt grupu turnīrā. Domāju, visi to saprot un visiem sāp sirds. Redzēsim, kā reaģēs kluba vadība, bet, lai arī kādi būtu šie attaisnojumi, neizmantojām lielisku iespēju uz Rīgu atvest Eirokausu grupu turnīru.

Ilvars Koscinkevičs, "TV3 Sport"

Uz papīra “Riga” ir ar jaudīgāku sastāvu, turklāt spēlētāji salīdzinoši nesen bija ar pierakstiem labos klubos. Tomēr papīrs nekad nespēlē futbolu. Šī dueļa likteni izšķīra citi aspekti. Ja es ceturtdienas spēli būtu skatījies kā neitrāls vērotājs, man absolūti nerastos priekšstats, ka “Riga” ir favorīte. Labi, pirmajā puslaikā vēl bija lielāka bumbas kontrole ar viļņveidīgu pusmomentu bagāžu, bet pēc tam es laukumā redzēju stiprāku Gibraltāra komandu. Viņi bija stiprāki un pilnīgi pelnīti uzvarēja atbildes spēlē.

Katrai komandai nozīmīgu lomu spēlē tās līderi, tomēr Rīgas klubam aizstāt tādu lielmeistaru, kāds bija Stefans Paničs, nav tik vienkārši. To var salīdzināt ar laiku, kad Latvijas izlasē spēlēja Aleksandrs Cauņa. Mainījās paaudzes, mūsu lielmeistari pēc 2004. gada Eiropas čempionāta lēnām beidza karjeras. Cauņa bija meistarīgākais komandas spēlētājs, un bija milzīga atšķirība izlases sniegumā, kad viņš bija laukumā un kad tie paši futbolisti spēlēja bez viņa. Tādiem vīriem ir liela nozīme, grozies kā gribi. Bet tas neattaisno to, ka “Riga” uz papīra bija spēcīgāka. Līdzīgi ir arī lielajā futbolā. Kad Madrides “Real” vai kāds cits sapērkas lielas zvaigznes, spēlētāju savstarpējo ķīmiju nevar tik ātri izveidot. Andris Riherts ļoti nesen pievienojās komandai, un manā skatījumā tik īsā laikā nav iespējams iedēstīt to redzējumu, kādā “Riga” futbolistiem būtu jāspēlē. Laika bija pārāk maz, lai izveidotu komandas spēli.

Kad starp abām vienībām nav milzīgas atšķirības, liela nozīme ir tieši raksturam. “Linkoln Red Imps”, pateicoties pirmajai spēlei, saprata, ka viņi var parūpēties par pārsteigumu. Un tas ir tieši tas, ko viņi paveica. “Riga” pati šai komandai iedeva ticību. Ja mēs pirmajā spēlē būtu uzvarējuši ar divu vārtu pārsvaru, gibraltāriešiem atbildes mačā izredžu praktiski nebūtu. Savās mājās “Riga” nenogalināja savu pretinieku un iedeva cerību. Skaidrs, kāpēc lai “Linkoln Red Imps”, kas no Rīgas ir atvedis 1:1, neticētu, ka var uztaisīt brīnumu? Beigās lielu lomu spēlēja raksturs. Rīgas komandā neredzēju nez spēlētāju ķīmiju, ko Riherts vienkārši nepaguva izveidot, nez arī raksturu, ka futbolisti būtu gatavi sisties un cīnīties. Tas iet roku rokā ar komandas ķīmiju, kas iepriekšējās sezonās bija izveidota ļoti laba.