Ledesma: "Tagad bērniem ir viss, laukumi, labi apavi; es Brazīlijā spēlēju basām kājām"

Ņemot vērā, ka es brazīlietis, šis varbūt ir lieks jautājums, un tomēr - pastāsti, kā sāki spēlēt futbolu!
Kopš vien sevi atceros, spēlēju futbolu. Pat nezinu, cik gados sāku. Man vienmēr bija tikai viena dāvana, ko vēlējos saņemt svētkos - bumba. Tad sāku trenēties futbola skolā, un tad tas viss kļuva nopietnāk. Tad arī sāku aizdomāties par to, ka vēlos būt futbolists. Kad dari to, kas tev patīk, nejūti ne nogurumu, ne vēlmi pamēģināt ko citu. Es tikai spēlēju, spēlēju, un viss attīstījās pakāpeniski, līdz es kļuvu par profesionālu spēlētāju, kāds esmu arī tagad.

Vai bija brāļi?
Man ir māsa, bet viņa futbolu nespēlē (smejas). Visi teica, ka mans tēvs bija labs spēlētājs. Viņš gan bija tikai amatieris, ne profesionāls futbolists. Es redzēju viņu spēlējam, kad vēl pats biju bērs, un viņš patiešām bija labs spēlētājs. Līdz pat šim brīdim visi saka, ka viņš būtu varējis kļūt arī par profesionāli. Taču kaut kādu iemeslu dēļ viņš par tādu nekļuva. Varbūt negribēja, varbūt viņam nebija motivācijas tolaik spēlēt profesionālā līmenī.

Kādos apstākļos un kādos laukumos sāki savas futbolista gaitas?
Kā jau Brazīlijā - visi sākām dauzīt bumbu brīvā veidā, basām kājām. Tas ir kā ielu futbols, kurā apgūst prasmes, trikus, tehniskos paņēmienus. Parasti dzenāju bumbu netālu no mājām, tur bija laukums bez zāles, ar zemi, smiltīm. Un tas arī viss - visu savu bērnību pavadīju tajā laukumā. Protams, ka laikā, kad biju bērns, labu laukumu nebija. Tagad ir citādi. Kad biju mazs, mājās vienmēr pārnācu ar nobrāztām kājām.

Tagad jaunajiem jelgavniekiem ir labāki apstākļi, kādos spēlēt futbolu?
Protams. Pirms 25 gadiem bija citādi. Tagad bērniem ir visas iespējas: laukumi, labi apavi, bumbas. Manos laikos nekā no tā nebija. Mani vecāki smagi strādāja, lai dotu mums visu labāko. Man nebija labu apavu, kuros spēlēt futbolu. Spēlēju ar tiem pašiem apaviem, ar kuriem gāju uz skolu.

Māte nerājās par tādu izšķērdību?
Protams, ka rājās. Arī man tas īsti nepatika, bet nebija jau citas iespējas. Tomēr vecāki vienmēr mēģināja palīdzēt.

Kādā līmenī tu spēlēji Brazīlijā?
Augstākajā līgā. Pirmajā gadā profesionālajā līmenī spēlēju "Juventude" klubā. Tolaik viņi spēlēja augstākajā līgā. Aizvadīju 32 spēles tosezon, gūstot piecus vārtus. Tā man bija ļoti laba sezona. Debijas gads augstākajā līmenī, katru nedēļu laukumā cīnījos pret spēcīgām komandām, labiem spēlētājiem. Tobrīd man bija tikai 21 gads, un neko labāku droši vien nemaz nevarēju vēlēties.

Kāpēc daudzsološajam sākumam nesekoja vēl veiksmīgāks turpinājums?
Pēc sezonas devos īrē uz vienu no slavenākajiem Brazīlijas klubiem "Flamengo". Pēc īres beigām atgriezos savā klubā, un man bija piedāvājums pārcelties uz Portugāli. Tolaik ar apspriedu visu ar aģentu, un kopīgi nolēmām, ka ir īstais laiks pārcelties uz Portugāli. Parakstīju divu gadu līgumu, un tad... Es nezinu, futbola liktenis mēdz būt arī šāds. Kas zina, varbūt mana karjera būtu izvērtusies arī citādāk, ja būtu palicis Brazīlijā ilgāk, taču to mēs nekad neuzzināsim. Tobrīd likās pareizāk pārcelties uz Eiropu. Domāju, tas bija pareizs solis. Portugālē spēlēju "Academica" klubā. Ja būtu tur spēlējis labāk, visādi varētu notikt.

Kuri ir slavenākie futbolisti, ar kādiem kopā un pret kuriem esi spēlējis?
Oi, tādu ir daudz. Brazīlijā esmu spēlējis pret Kakā, Romariu... Daudz dažādu slavenību. Kopā esmu spēlējis ar tādiem vīriem kā Žuliu Sezars, Tjāgu Silva, Naldo, kurš tagad spēlē Vācijā, "Wolfsburg" klubā. Dante ir man labs draugs līdz pat šim brīdim. Tagad viņš spēlē Francijā, "Nice" klubā. Ir daudzi spēlētāji, ar kuriem uzturu kontaktus, bet viņi ir vairāk pazīstami Brazīlijā, nevis Eiropā.

Kuru spēli uzskati par tiktāl nozīmīgāko savā karjerā?
Domāju, ka vienas no nozīmīgākajām spēlēm manā karjerā bija, kad UEFA Čempionu līgas kvalifikācijā ar "Kaunas" apspēlējām skotu "Rangers". Mājās uzvarējām ar 2:1, Skotijā noturējām 0:0. Ar to komandu, kas mums tolaik bija, tas bija izcils panākums. Apstākļus Kauņā nemaz nevar salīdzināt ar tiem, kas bija "Rangers" rīcībā. Ņemot to visu vērā, tās bija izcilas spēles. Gan komandai, gan man pašam. Bet, protams, bija arī citas svarīgas spēles. Kad ar "Flamengo" spēlēju principiālus derbija mačus "Maracana" stadionā astoņdesmit tūkstošu skatītāju klātbūtnē, tās arī ir ļoti īpašas atmiņas.

Tu esot pazīstams arī kā Rafaēls Gaučo, nevis Ledesma. Kāpēc Gaučo? Vai par godu Ronaldinju?
Es dzīvoju Brazīlijas dienvidos, štatā, kas robežojas ar Urugvaju un Argentīnu. Visi, kas dzimst tur, ir Gaučo. Tie, kas dzimst Rio, ir Kariokas. Ronaldinju dzima tajā pašā štatā, kā es, tāpēc viņš bija pazīstams kā Ronaldinju Gaučo. Taču ne visi izmanto šo vārdu. Kad spēlēju “Flamengo” klubā, mums tur bija divi Rafaēli. Kaut kā bija jāatšķiras. Tāpēc mani dēvēja par Gaučo tur. Par Ledesmu mani sāka saukt Lietuvā. Tā tas arī palika.

Kādas bija sajūtas pēc spēlēšanas augstā līmenī nokļūt Lietuvā?
Zini, pirms tam biju brazīļu klubā “Atletico Mineiro”. Tad saņēmu piedāvājumu no “Kaunas”, aģents man piezvanīja un iepazīstināja ar finansiālajiem nosacījumiem spēlēšanai Lietuvā. Tie bija daudz labāki, nekā Brazīlijā. Man piedāvāja piecu gadu līgumu. Es to visu apdomāju, apspriedos ar ģimeni un piekritu. Sapratu, ka Kauņas klubā apstākļi nebija salīdzināmi ar situāciju Brazīlijas augstāko līgu klubos. Pārcelšanos uz Lietuvu uztvēru kā izaicinājumu. Protams, sākumā bija ļoti grūti: valodas barjera, aukstie laikapstākļi, kluba infrastruktūra. Ar laiku adaptējos, un tad jau viss bija labi, sāku spēlēt labi, gūt vārtus, izcīnījām titulus. Kad laukumā viss rit labi, adaptēšanās norit ātrāk.

Tomēr visus piecus gadus Lietuvā nenospēlēji. Kāpēc tā?
Kluba īpašniekam [Vladimiram] Romanovam tobrīd piederēja vēl divi klubi: skotu “Hearts” un baltkrievu “Partizan Minsk”. Viņš paskaidroja, ka nevēlas pārāk daudz naudas ieguldīt Lietuvas klubā un dažiem spēlētājiem viņš piedāvāja pārcelties uz Baltkrieviju par tādiem pašiem finansiālajiem nosacījumiem. Tobrīd man nebija citu piedāvājumu, tāpēc turp arī devos. Pēc četrām nospēlētām spēlēm pārrāvu krusteniskās saites un visu turpmāko sezonu vairs nespēlēju. Ierindā atgriezos vien nākamajā gadā. Tobrīd mums bija gados ļoti jauna komanda. Es laikam biju vecākais toreiz. Mūsu komanda izkrita līgu zemāk, un es tiku izīrēts uz augstākās līgas klubu Minskas “Dinamo”. Pēc tās sezonas viņi gribēja mani nopirkt, bet Romanovs to nepieļāva. Vēl joprojām nezinu, kāpēc viņš tā darīja. Atgriezos Lietuvā un gaidīju, kādas iespējas piedāvās Romanovs. Nonācu “Sūduvā”, kur aizvadīju fantastisku pirmo sezonu. Guvu, ja nemaldos, 24 vai 25 vārtus. Nākamajā sezonā mani mocīja traumas, kluba īpašnieks kļuva aizdomīgs un mums bija konflikts, pēc kura vienkārši pārcēlos uz Kipru. Tur bija finansiālas problēmas, piecus mēnešus kavējās algu izmaksa. Tad četras sezonas aizvadīju Maltā dažādu komandu rindās. Un nu esmu “Jelgavas” spēlētājs.

Tavai komandai sezonas sākumā ir daudz savainotu spēlētāju, tāpēc tava loma pirmajos mačos droši vien ir vēl lielāka. Tiktāl tavā rēķinā ir divi vārti un trīs rezultatīvas piespēles piecos mačos. Tas nozīmē, ka esi adaptējies jaunajā komandā?
Manuprāt, Latvijas un Maltas futbols ir krasi atšķirīgs. Šeit vairāk spēlē futbolu, tur ir vairāk divcīņu, kontakta…

Vairāk nekā “Jelgavā”?
Nē, es domāju tā vispārīgi. Protams, “Jelgava” arī ir cīnītāji. Cik esmu dzirdējis, ar jelgavniekiem neviens nevēlas spēlēt, jo būs smagi jācīnās. Es gan neesmu tāda tipa spēlētājs, bet mums ir citi futbolisti, kuri cīnās līdz pēdējam. Mums ir laba komanda. Manuprāt, vēl neesam pilnībā gatavi demonstrēt visu, uz ko esam spējīgi, bet sezonas sākumā svarīgākais ir rezultāti. Un tie rāda, ka šis tas mums padodas, ja reiz esam otrajā vietā pašlaik. Esmu dzirdējis, ka pagājušajā sezonā pēc pirmajām piecām spēlēm punktu bijis krietni mazāk. Tātad kaut ko mēs darām pareizi. Cīnāmies, gūstam vārtus. Mans galvenais uzdevums ir palīdzēt organizēt uzbrukumus, izdalīt piespēles. Neesmu snaiperis. Esmu vairāk spēles veidotājs, pleimeikers. Vienmēr cenšos izdarīt kaut ko citādi, improvizēt, lai palīdzētu komandas biedriem. Tiktāl spēlēs jūtos labi, un tas ir svarīgi. Ja ir pārliecība un fiziskā kondīcija, viss nāks. Ceru, ka varu spēlēt vēl labāk.

Pats jau pieminēji, ka tava komanda cīnās un ka pats esi mazliet cita veida spēlētājs. Vai jūties iederīgs savā komandā?
Veiksmīgās komandās ir jābūt dažādu spēlētāju miksam: jābūt vīriem, kuri kapā, un jābūt spēlētājiem, kuri rada vārtu gūšanas iespējas. Tad varam gūt panākumus. Protams, ka arī es esmu gatavs cīnīties katrā epizodē, taču neesmu tāds cīnītājs kā Ošs, Ginča Freimanis. Viņi ir fiziski spēcīgi. Es cenšos palīdzēt, kā varu. Esmu 34 gadus vecs, nevaru vairs skriet tā, kā viņi, lai gan es arī to ļoti vēlētos (smejas). Svarīgākais, lai esmu vesels.

Tavs treneris Aleksandrs Kurtejans sacīja, ka viens no taviem uzdevumiem klubā ir palīdzēt progresēt Gļebam Kļuškinam, kurš esot līdzīga tipa spēlētājs kā tu. Kāds tev ir priekšstats par Gļebu?
Cik esmu redzējis, tehniski viņš ir fantastisks spēlētājs. Turklāt viņš var palīdzēt komandai arī bez bumbas aizsardzībā, atšķirībā no manis. Esmu spēlējis daudzās valstīs ar daudziem labiem spēlētājiem, un varu pateikt droši, ka, manuprāt, viņš noteikti var spēlēt ārzemēs labā līmenī. Taču tas atkarīgs no daudziem citiem apstākļiem. Mans personīgais viedoklis – viņš ir labs un gudrs spēlētājs, kurš jau ir gatavs doties uz ārzemēm.

Nākamās divas spēles jums būs pret ambicioziem klubiem: “Riga” un RFS. Kā, tavuprāt, jāsagatavojas šīm spēlēm?
Ja godīgi, neko daudz par pārējām komandām nezinu. Cik man zināms, tās ir organizētas komandas. Zini, mēs esam futbolisti, un mums vienmēr jādomā par to, kā uzvarēt spēles: vienalga, pret ko un kurā laukumā. Mūsu mērķis ir uzvarēt. Treneri mums dos norādījumus, kā spēlēt pret viņu labākajiem spēlētājiem, kā neitralizēt viņu trumpjus. Tomēr, manuprāt, mums vairāk jādomā par mūsu pašu sniegumu. Tad jau laukumā redzēsim, kurš uzvarēs?

Vai ar sajūsmu gaidi laiku, kad komandas sāks spēlēt uz dabīgā zāliena?
Jā, es to gaidīju ļoti. Šonedēļ sākām trenēties uz zālītes, un tā ir pavisam cita lieta. Pat skriešana nu vieglāk padodas. Uz sintētikas ir sajūta, it kā kaut kas tevi bremzētu. Varbūt skatītājiem no malas liekas, ka nav liela muiža, kur spēlēt – uz paklāja vai zāles –, bet mums tā ir liela atšķirība. Ceru, ka uz dabīgajiem zālieniem spēlēsim vēl labāk.

Izmantotie resursi:
SynotTip virslīga