″Summas ir ļoti lielas...″ Dadzīte par prēmijām un to nepieciešamību

Raidījuma ″(Bez)maksas sports″ marta mēneša tēma ir ″Valsts prēmijas - cik godīgi sadalītas?″. Šo tematu pie sarunu galda kopā ar Sportacentrs.com žurnālistiem Rolandu Eliņu un Jāni Celmiņu apsprieda ″VEF Rīga″ dibinātājs Edgars Jaunups, Latvijas Handbola federācijas ģenerālsekretārs Uldis Strautmanis un bijušais Latvijas bobsleja izlases galvenais treneris Sandis Prūsis.

Šī sērija skatītāju televīzijas ekrānos kanālā TV4 nonāks 31. marta vakarā. Tāpat to būs iespējams vērot arī TV4 ″YouTube″ kanālā. Savukārt epizodes audio versija būs pieejama visās populārākajās audio straumēšanas platformās.

Šajā publikācijā ar pārdomām par sporta prēmiju sistēmu Latvijā dalījās LPK prezidente Daiga Dadzīte.

Kā šobrīd vērtēt sporta sasniegumu prēmiju sistēmu Latvijā?

Divējādi. Sportisti paralimpisko spēļu sezonā iegulda daudz savas naudas. Tā pati degviela, jo daudzi sportisti Rīgā, kur transports ir bez maksas, nedzīvo. Tāpat līdzekļi jāiegulda rehabilitācijā, ko Latvijas Paralimpiskā komiteja [LPK] nesedz.

Piemēram, Diāna Krūmiņa un Aigars Apinis paši apmaksā arī treniņnometnes. Arī jaunu disku vai šķēpu viņi pērk par saviem līdzekļiem. Smieklīgi vai nē, bet Diāna Krūmiņa, Aigars Apinis un Emīls Dzilna mums (LPK) ir ″lētākie″ parasportisti, jo viņi savas prēmijas iegulda atpakaļ. Arī Rihards Snikus. Viņam jāuztur zirgs, jo mēs par to nemaksājam. No mūsu kabatas tiek segts atalgojums trenerei, kas ir 800 eiro mēnesī pirms nodokļu nomaksas. Mēs maksājam sportistam 1000 eiro pirms nodokļiem, kā arī nosedzam dalību sacensībās.

Ja no tādas perspektīvas skatāmies uz prēmijām, tās ir vajadzīgas, jo iespējams ieguldīt tālākā attīstībā.

Kāda tad ir otra monētas puse?

Tās summas ir ļoti lielas. Redzam, kāda ir situācija valstī. Raksta, ka cilvēkiem vidējais atalgojums ir 2000... Man laikam rados neviena ar šādu algu nav. Par zeltu saņemt prēmiju 142 tūkstošu apmērā ir forši, bet, manuprāt, tas ir pārāk daudz.

Manuprāt, labu modeli piekopj Lietuva. Mindaugs Biļus, kurš šobrīd ir Lietuvas Paralimpiskās komitejas prezidents, 2016. gadā lodes grūšanā izcīnīja zelta medaļu. Viņš uzreiz saņēma prēmiju 30 tūkstošu eiro apmērā, bet pēc tam viņam tiek nodrošināta ikmēneša sporta stipendija. Šī prēmija tiek pielīdzināta valsts iekšzemes kopproduktam. Ja ceļas vidējā alga, aug arī šī stipendija. To var salīdzināt ar pensiju indeksāciju. Kā viņš pats smējās, stipendiju saņems līdz trīs saujām smilšu.

Ja nemaldos, Mindaugam medaļas izcīnīšanas brīdī bija 36 gadi. Šobrīd viņš jau 10 gadus katru mēnesi par šo godalgu saņem 2000 eiro mēnesī.

Lietuvā šādas stipendijas ir pirmajam sešiniekam. Protams, šīs summas atšķiras. Ja par zeltu ir 2000, tad par sesto vietu bija, šķiet, 400 eiro. Bet šo summu maksā visu atlikušo dzīvi.

Izskanējušas versijas, ka prēmēšanas procesā sporta veidi un to federācijas jāsadala pa grupām, katrai no tām piemērojot savus kritērijus. Kā vērtējat šādu risinājumu?

Tas noteikti būtu labs variants. LPK šobrīd ir 22 juridiskās organizācijas. Mums ir ļoti grūti izstrādāt vienādus kritērijus. Nevaram nolikt nedzirdīgos sportistus blakus sēdvolejbolam, kur spēlētājiem nav roku vai kāju. Atšķiras arī izmaksas, jo, piemēram, sēdvolejbolā nepieciešami ratiņkrēsli vai ortozes un protēzes.

Tāpēc parasportā šos kritērijus noteikt ir tiešām grūti, bet es noteikti piekrītu, ka komandu un individuālajiem sporta veidiem jābūt atsevišķi. Mums airēšanas federācijā ir tikai viens airētājs. Viņam uz gadu tiek iedoti 3000 tūkstoši, kas, principā, ir viens brauciens uz sacensībām.

Latvijā starp paralimpisko un olimpisko komiteju liekama vienādības zīme. Tikai mums, vismaz pagaidām, sporta likums vēl nosaka to, ka jānodrošina iespēju nodarboties ar sportu jebkurai personai ar invaliditāti. Tad nu mums jādomā, kā sadalīt naudu pa federācijām, uzturēt organizācijas darbu un domāt par jauniešu attīstību. Mums ir vairāki labi jaunie parasportisti, kuriem nepieciešams liels finansējums. Paldies Dievam, ka mums ir sponsori, jo ar valsts naudu vien mums nebūtu daudzu sasniegumu.

Iedomāsimies scenāriju, kurā parasportists izcīna godalgu un visa prēmija tiek piešķirta federācijai, kura tad to pēc saviem kritērijiem arī piešķir medaļniekam. Kā skatāties uz šādu scenāriju?

Tiklīdz nauda tiek iedota federācijai, tā apliekas ar nodokļiem. Valsts samaksā šo prēmiju, tad arī nodokļus sedz valsts. Ja naudu maksājam mēs, tad mums jāmaksā arī nodokļi, līdz ar to summa kļūst mazāka.

Ļoti daudzas federācijas cilvēki vada brīvprātīgi. Tad būtu jāīrē papildus finansists, kurš tiek galā ar šiem nodokļiem. Šobrīd ļoti daudz vadītāju ar grāmatvedību nodarbojas paši. Nopērk programmu ″Zalktis″ un darbojas.

Domāju, ka vajadzētu palikt pie formāta, kurā prēmijas, ja tādas būs, maksā valsts. Šīs summas, kas tiek maksātas federācijām, par labu nāk lielo sporta veidu organizācijām, kur bērni jau no ļoti agra vecuma iesaistās.

Piemēram, parasportā puse no saņemtās naudas jāiegulda sporta attīstībā. Mēs nevaram ″taisīt″ bērnus ar invaliditāti...

Parasportu pārstāv cilvēki, kuriem problēmas ir ne tikai kopš bērnības. Tās ir visādas avārijas, lēkšanas uz galvas ūdenī, neveiksmīgs kritiens pēc spuldzītes ieskrūvēšanas vai darba traumas. Šis cilvēks iepriekš dzīvē ir sportojis, tad kaut kas notiek un viņš atceras, ka bērnībā, piemēram, meta disku. Šādi cilvēki caur parasportu var atgriezties atpakaļ sociālā dzīvē. Kad notiek kāds negadījums, tu divus, trīs gadus esi ārā no dzīves. Parasports ir viens no veidiem, kā atgriezties dzīvē.

Ir pierādījies, ka parasportā cilvēki arī atrod otrās puses. Tāpat, ja cilvēks nopietni vēlas sportot, viņam jāiet strādāt, jo ar naudu, ko piešķiram mēs, nepietiks. Kā piemēru varam minēt kērlinga komandu, kas nesen atbrauca no ziemas spēlēm. Viņi visi strādā vēl citā darbā.

Atgriežoties pie summas, kas jāiegulda attīstībā, jāpiemin arī tas, ka nosacījums ir šo naudu ieguldīt jauniešos. Jā, es neko nesaku par veseliem jauniešiem. Var būt arī tāds scenārijs, ka cilvēks satraumējas 23 gadu vecumā, bet viņš vairs nav jaunietis, neskatoties uz to, ka parasportā ienāk ″no nulles″. Esam lūguši, atļauju līdzekļus ieguldīt jaunos sportistos. Ar to domāju cilvēkus, kas var būt arī gados vecāki, bet parasportā ienākuši tikko.

Kādas bijušas sarunas par šī noteikuma izmainīšanu?

Šogad pirmo reizi panācām punktu, kas iekļauj parasportā tikko ienākušu sportistu finansēšanu.

Kā jau minēju, mēs atbildam par 22 federācijām. Iepriekš, ja Diāna vai Aigars LPK atnes prēmiju, mēs to ieguldījām, piemēram, loka šaušanā. Mēs šo naudu sadalījām pa vairākām federācijām. Pēdējo divu gadu laikā, kad kā federācija saņemam prēmiju, mums tiek noteikts, kur to ieguldīt.

Nobeigumā pieskarsimies gana plaši apspriestajam Snikus un Apiņa gadījumam. Viņiem par sniegumu pasaules čempionātā pienācās prēmijas, bet, ņemot vērā, ka sacensībās nepiedalījās 10 valstu pārstāvji, viņiem šīs prēmijas netika izmaksātas. Lielākā sāpe, šķiet, tajā, ka šāds 10 valstu noteikums nav atrakstīts likumā?

Likums ir likums, bet varēja uztaisīt atsevišķu nolikumu. Tad viss būtu godīgi. Tikko bija ziemas paralimpiskās spēles ar ratiņkērlingu, kur startēja astoņas komandas. Tās ir labākās pasaulē un vairāk to arī nebūs. Kopā ir 32 valstu komandas, bet uz paraspēlēm tiek astoņas. Tas ir četru gadu darbs.

Pirms paraspēlēm uzdevu jautājumu tieši par ratiņkērlinga turnīru, bet saņēmu atbildi, ka šīs ir paralimpiskās spēles, līdz ar to 10 valstu nosacījums netiks ņemts vērā.

Ja runājam par pasaules čempionātiem, tur nevar braukt kurš katrs. Ir jāizpilda normatīvi, kas ir ļoti augsti. Piemēram, Diānas Krūmiņas un Aigara Apiņa klasēs šie normatīvi ir tik augsti, ka pasaulē kādi 15 sportisti to spēj izpildīt. Un vēl jau nav teikts, ka visi normatīvu izpildījušie sportisti aizbrauc uz pasaules čempionātu. Ja negribi braukt uz Indiju, tu nebrauc. Nevienam obligāti nav jābrauc.

Katrā medicīniskajā klasē ir trīs sportisti no vienas valsts. Piemēram, ir trīs latvieši, poļi vai indieši. Tā jau nekad šīs 10 valstis nesanāks. Esam to skaidrojuši, bet neviens neņem vērā.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījuma saturu atbild TV4.