Aizpurs: "Mana pirmā prioritāte ir nodot zināšanas tālāk buku jaunajiem spēlētājiem"

33 gadus vecais Ingars Aizpurs šobrīd noteikti ir dēvējams par "Gulbenes Buku" pēdējās desmitgades noturīgāko simbolu. Šajā laikā buki četras reizes ieguvuši Nacionālās līgas bronzas godalgas un vienu reiz triumfējuši NBL turnīrā. Pirms atgriešanās dzimtajā klubā Aizpurs četrus gadus spēlējis "Latvijas Universitātē", bet vēl divus pavadījis "Liepājā". Kausa izcīņas otrās kārtas spēlē pret LU uzbrucējs guva sešus punktus, bet pēc viņa piektās piezīmes buku cerības uz gaidīto uzvaru strauji kritās un beigās nācās sāpīgi piekāpties.

Viena lieta, kad tev atnāk pretī galvas tiesu spēcīgāki pretinieki un objektīvi zaudē. Bet šajā spēlē paši principā ar kļūdiņām izlaidāt uzvaru un vēstures rakstīšanu. Kāds bija tas beigu mirklis, kad sirēna noskan un pagarinājumā ir tomēr zaudējums par diviem punktiem?
Pati kausa izspēle ir ļoti forša lieta, jo mēs varam izspēlēties ar augstākās līgas komandām un redzēt, kur mēs esam tagad, un paskatīties, kādu līmeni viņi ir sasnieguši tagad. Protams, nepatīkami. Gribējām uzvaru un tā arī spēlei gatavojāmies. Treneri ieguldīja lielu darbu. Tajā pašā laikā jāatzīmē, ka skatītājiem tas bija skaists mačs. Paši izbaudījām spēli. Šoreiz bija par īsu. Tur neko nevar izdarīt, jo ir tie basketbola augstākie spēki, kuri kaut kādā brīdī nospēlēja LU par labu. Mums jau bija +20, un tad viņi parādīja to, ka trenējās katru dienu, un beigās nospieda mūs.

No tā, kā pirms spēlēs bijāt runājuši un iedomājušies spēles attīstību, kas ir tās lietas, kuras sanāca taktiski izpildīt un kur tas viens uzvaru nesošais metiens palika?
Treneris izdarīja ļoti labu darbu. Saņēmām skautinga informāciju par katru spēlētāju. Cik varējām, centāmies to ievērot. Teikšu, ka 35 minūtes mums tas ļoti labi izdevās. Beigās tās piecas minūtes izšķīra spēli. Kopumā mēs izdarījām, cik vārējām, bet iznākums ir ne tas, uz ko cerējām. Šī spēle mums ļāva saprast arī savas vājās vietas, kuras mums ir jāuzlabo arī Nacionālās līgas spēlēs. Šī bija izcila iespēja jaunākiem spēlētājiem redzēt to, kā spēlē augstākās līgas komandas.

Tev kā četrus gadus "Latvijas Universitātē" spēlējušam basketbolistam, kā no malas šobrīd izskatās "Latvijas Universitātes" basketbola klubs brīdī, kad tas sasniedzis savu nu jau pilngadību?
No tā laika, kad es tur spēlēju, komanda ir krietni mainījusi savu filozofiju. Redzam, ka ir ārzemju spēlētāji. Ir arī cilvēki, kuri nestudē. Filozofija ir mainījusies, bet nemainās viens, ka tā ir izcila platforma jaunajiem spēlētājiem, kur attīstīties. Šis te mērķis joprojām ir dzīvs. Tādēļ ir labi, ka mums ir šāda "Latvijas Universitātes" komanda.

Pēc četriem gadiem LU, aizej uz profesionālo klubu "Liepāju", kur pavadi divus gadus. Kurš bija tas brīdis, kad tomēr saprati, ka tam profesionālā basketbola sapnim pakaļ tomēr nedzīsies un pamatā darīsi ko citu?
Protams, visi, kuri sāk spēlēt jaunatnes līgā, sapņo, ka spēlēs lielo basketbolu. Man ceļš sanāca cits. Bija gan traumas, gan citi apstākļi, kas to veidoja. Tas nebija pēkšņs lēmums, tas bija mērķtiecīgi. Tāpat kā man noderēja Latvijas Universitātē iegūtā izglītība, tāpat tālāk izmantoju šīs iespējas. Es neredzēju perspektīvu lielajā basketbolā. Sapratu, ka tas nebūs mans. Es redzēju citas perspektīvas un sapratu, ka varu turpināt spēlēt basketbolu arī ne augstākajā līmenī, ne kā profesionālis un ne kā savu pamata darbu. Tik un tā varēju izbaudīt spēli, savienojot to ar savu ārpus basketbola dzīvi.

Esot pamatā citā lietā, cik ļoti basketbols dod piepildījumu? Cik ļoti tas ir tā teikt sirsniņai?
Kā no bērnības basketbols ir sirdī, tā arī tas tur ir palicis. Es varu izskrieties un nodot savas zināšanas tālāk komandas jaunajiem spēlētājiem. Šī ir mana prioritāte numur viens. Es domāju, ka daru labu darbu. Visi, kas mums bukos spēlē, to parāda. To parāda jaunieši, kuri jau tagad spēlē, ka viņiem ir izcila platforma, kur turpināt savas basketbola gaitas. Vai tas tālāk būs hobija līmenī, pusprofesionāli vai profesionāli, tas jau tālāk ir atkarīgs no pašiem jauniešiem. Mūsu vide ir lieliska vieta, kur atsperties. Treniņprocess tiek nodrošināts profesionāls. Šeit jauniešiem tiek ļauts spēlēt, un viņi caur savām kļūdām var mācīties. Mēs pieredzējušie spēlētāji nododam savas zināšanas tālāk viņiem.

Esot militārajā arodā, cik daudz tavā dienas ritmā ietilpst basketbols. Trenēšanās pašam sanāk pietiekami nopietna vai arī kā citās komandās pieredzējušie piebrauc klāt un nospēlē uz pieredzīti?
"Gulbenes Buki" aizvada minimālu skaitu basketbola koptreniņu. Runājot par manu militāro karjeru, tad militārais novirziens un fiziskā sagatavotība vispār ir viens no stūrakmeņiem, lai labi veiktu savus pienākumus. Ikdiena ir pietiekoši piepildīta, lai varētu braukt uz spēlēm un turpināt spēlēt amatiera statusā.

Man sociālo tīklu lentēs ik pa laikam uzpeld Nacionālo bruņoto spēku sporta kluba ieraksti. Kā basketbola sekotājam tur figurē ne mazums pietiekami labi zināmu spēlētāju. Basketbola komandu trenē arī Uvis Helmanis. Pastāsti, kas notiek tajā pusē, ko mēs parastie groza bumbas līdzjutēji neredzam.
Jau divus gadus mums ir sporta klubs ar profesionālo noskaņu. Treneru korpusā ir piesaistīts Uvis Helmanis. Mums ir gan Valsts aizsardzības dienesta karavīri, gan profesionālā dienesta karavīri. Ir iespēja divas reizes nedēļā trenēties ar profesionāla ievirzes treniņprocesu, ko nodrošina treneris. Mēs spēlējam Izaicinājuma līgā un Darba dienu līgā, kas ir amatieru turnīri. Tie, kas dienestā vēlas spēlēt basketbolu, var šādi savu ikdienu piepildīt. Mums ir arī pilns klāsts ar citiem sporta veidiem, kuros profesionālie karavīri un Valsts aizsardzības dienestā iesauktie var nodarboties. Tiek piedāvātas plašas iespējas. Kā jau teicu, fiziskā sagatavotība ir viens no stūrakmeņiem arī dienestam.

Foto: "3x3 čempionatas"

Viens no pienākumiem ir arī aizstāvēt Latvijas krāsas starptautiskajās karavīru spēlēs. Zinām, ka agrāk dažādos veidolos ASK komandas ir bijušas arī augstākajā Latvijas līgā. Vai ir arī kādas runas šobrīd par ko tamlīdzīgu?
Mūsu filozofija ir tāda, ka vēlamies, lai tie, kuri ir karavīri un izgājuši pamatapmācību, tad arī spēlē šos sporta veidus. Citām valstīm ir savi armijas klubi, kuros spēlē šie olimpiskās kustības pārstāvji un profesionālie sportisti, kuri skaitās zem dažādām valstu militārajām instancēm. Mūsu gadījumā paļaujamies uz tiem, kuri ir izgājuši pamatapmācību.

Džekiem, kuri uzspēlē basketbolu un pēc tam domā tālākos soļus, kā tu teiktu, kādu piepildījumu dod došanās militārajā sfērā?
Mana pāreja no basketbola spēlēšanas uz militāro dienestu bija ļoti viegla. Basketbols iemāca vērtības, kuras palīdz ne tikai dienestā, bet dzīvē. Tās ir disciplīna, komandas darbs un atbildības uzņemšanās. Caur šo prizmu kļūstam par cilvēkiem, kuri esam. Vai nu esam šie militārie cilvēki, kuri aizstāv mūsu valsts intereses, vai tie, kuri pārstāv valsti dažādos sporta pasākumos. Basketbols mums iemāca šīs vērtības un arī struktūru. Basketbola treneris ir kā komandieris. Kapteinis pārstāv šo komandu, un tā tas viss ķēdītē turpinās, lai īstenotu izvirzītos mērķus.

Tev kā Gulbenes patriotam un ilggadējam bukam, ko "Gulbenes Buki" nozīmē Gulbenei?
"Gulbenes Buki" pilsētai nozīmē daudz. Tas vēsturiski tā jau ir bijis kopš buki cīnījās augstākajā līgā par medaļām. Tālāk tas turpinājās LBL2 jeb tagad Nacionālajā līgā. Tas ir pasākums, kurā cilvēki var atnākt izlikt savas emocijas un atbalstīt vietējos puišus un savu komandu. Šis ir tā saucamais lokālais patriotisms. Tas ir pamats visai šai kustībai. Tādēļ cilvēki var nākt uz spēlēm par velti, atbalstīt un skatīties. Tie ir kā sirdspuksti Gulbenei.

Tev kaut vai aizejot uz veikalu ir tā, ka nav komentāri, ka pēdējā spēle bija tāda vai šāda, vai arī nākamā spēle tad un šad. Cik ļoti pilsētas ikdienas dzīvē ir šis buku temats?
Mēs kā latvieši esam tāda kautrīga un kūtra tauta. Tāpēc īpaši bieži tas tā nesanāk. Taču zinu, ka daudzi seko līdzi un zina arī, kas es esmu un ko šeit daru. Esmu šeit jau astoņus gadus pēc kārtas un spēlēju Gulbenē arī visu jaunatnes līgas laiku, paralēli arī vēl tā laika LBL 2. divīzijas spēlēm. Cilvēki tam visam seko līdzi un zina, kas notiek. Mums ir vietējais laikraksts [Dzirkstele], kas plaši arī atspoguļo basketbolu, tādēļ visi zina, kas notiek "Gulbenes Bukos".

Lasi vēl...

# Jonāts: "Šķiet, ka viss apnicis, bet tad paskaties kādu video un atkal gribas spēlēt basketbolu"
# Rūjienas laicīgais basketbols: nedaudz pieklusis, bet ar stiprām saknēm
# Strēlnieks: "Dēlu līdzjušana vēl dod motivāciju un enerģiju kustēties"
# Kaufmanis: "Gulbenē buki ir reliģija - mājās skatītāji mums neļauj tizloties"
# Bērziņš: "Profesionālās karjeras beigušie spēlētāji treniņus vairs redzēt negrib"