Slaviša prom, Kazakevičs vietā: pieci dažādi viedokļi par izlases trenera maiņu

Kaspars GORKŠS, bijušais LFF prezidents

"Ja man prasa atbildi vienā teikumā, tad uzskatu, ka lēmums atbrīvot Stojanoviču ir ļoti tuvredzīgs un nepareizs. Varu tikai vēlreiz paskaidrot, kāpēc toreiz tika izdarīta izvēle par labu Slavišas iecelšanai galvenā trenera amatā. Tika izvērtēta viņa pieredze, kvalifikācija, rezultāti iepriekšējā darbā un piemērotība tieši Latvijas izlases vadīšanai. Tāpat svarīga bija uzņēmība vadīt izlasi, lai trīsarpus gadu laikā pamatoti cerētu uz konkurētspējīgas izlases izveidošanu, no kuras varētu prasīt attiecīgu rezultātu. Tas bija ilgtermiņa projekts. Skaidrs, ka arī man kā futbola līdzjutējam pirmā gada laikā nebija patīkami redzēt savu izlasi zaudējam, taču bija redzams progress, ko apliecināja pēdējās spēlēs parādītais sniegums un rezultāts. Lai kaut ko vērā ņemamu sasniegtu, ir jābūt pacietīgam un plānveidīgi jāvirzās pretī noteiktajam mērķim. Vienā dienā reti dzimst lieli panākumi. Noturīgu panākumu pamatā allaž ir mērķtiecīgs un nesavtīgs darbs.

Gada laikā cauri izlasei izgāja ļoti daudz spēlētāju - treneris iepazina spēlētāju resursu, kas nākamajos gados būtu bijis viņa rīcībā. No šiem spēlētājiem tiktu veidots komandas kodols, kas nestu mūsu popularizētās vērtības, ieskaitot komunikāciju ar līdzjutējiem un žurnālistiem. Tāpat šis bija laiks spēlētājiem pierast pie trenera prasībām, darba ētikas un mērķiem. Rezumējot - manuprāt, tika izdarīts ļoti liels darba apjoms, kas uz cikla beigām sāka dot vēlamo rezultātu. Personīgi man tas viesa optimismu nākamajam Nāciju līgas turnīram. Tādēļ pieņemtais lēmums šķiet tuvredzīgs un nelaikā.

Katrs treneris nāk ar savu filozofiju un redzējumu. Bet pats svarīgākais - katra trenera izvēles pamatā ir jābūt nevis nacionalitātei vai valodai, bet panākumiem karjerā un kvalifikācijai. Jāņem vērā arī pārējo iesaistīto pušu lēmumi, kā tie redzējuši nosprausto panākumu ceļu izlasei. Iespējams, tas šajā procesā iztrūka. Daini Kazakeviču kā izlases galveno treneri ļaušu vērtēt citiem. Bet, manuprāt, trenera izvēles kritērijiem ir jābūt ļoti skaidri definētiem. Ja tiek izvēlēts viens vai otrs treneris, tad visiem ir jābūt saprotamam, pēc kādiem kritērijiem viņu izvēlējās un kādas bija viņa priekšrocības attiecībā pret citiem kandidātiem. Turklāt šim procesam ir jābūt maksimāli izprotamam gan sabiedrībai, gan žurnālistiem. Primārajiem kritērijiem ir jābūt profesionālajām spējām un pieredzei šādā amatā, otrajā plānā noliekot dažādus emocionālos aspektus vai šoreiz nevietā skatīto finansiālo jautājumu.

Lēmums par tik nozīmīgu amatu ir jāpieņem ar vislielāko atbildību, un tam ir jābūt maksimāli labvēlīgam Latvijas futbola attīstībai kopumā. Kad apstiprinājām amatā Slavišu, tas bija valstsvienībai piemērotākais treneris. Ar savu darbu, entuziasmu un neatlaidību viņš to arī apliecināja. Ceru vēl pateikties viņam par darbu."

Vladimirs KOĻESŅIČENKO, bijušais izlases spēlētājs un bijušais "Skonto" komercdirektors

"Izlases trenera jautājums jāskata kontekstā ar LFF finansiālajām problēmām. Šobrīd LFF ir aptuveni 800 neapmaksāti rēķini, katrs apmēram 1000 eiro vērtībā. Ja kompensācija par līguma laušanu Slavišam ir 150-170 tūkstoši, kā tiek runāts, tad kopīgais parāds sanāk jau tuvu pie miljona. Šādā veidā paši sev iedzenam naglu zārkā. Raugoties no šādām pozīcijām, šobrīd atlaist Stojanoviču bija muļķīgi. Bet, ja skatāmies no sportiskās puses, tad ir skaidrs, ka rezultātu viņš nebija sasniedzis un bija jāatlaiž, taču tas bija jāizdara jau agrāk.

Runājot par Daini Kazakeviču, nesaprotu, kādēļ šobrīd viņš būtu jāieceļ par izlases galveno treneri. Es gribētu redzēt nopietnas kandidatūras šim amatam, piemēram, Tamazu Pertiju un Romānu Grigorčuku. Tad varētu izvērtēt, kurš no viņiem ir labāks vai piemērotāks Latvijas izlasei. Dainim nebija nekādu panākumu ne strādājot Virslīgā, ne vēl jo vairāk pie U21 izlases stūres. Uzvarēt divus gadus jaunākos beļģus - tas nav arguments. Tikmēr viņa vadībā tika zaudēts Igaunijai un Maltai. Ja reiz viņu lobē konkrēta cilvēku grupa, tad kandidātu vidū varēja piesaukt ne tikai Jurģi Pučinski, bet arī, piemēram, Dmitriju Kalašņikovu vai Aleksandru Cauņu. Bet tad uz viņu fona izvēlēties Kazakeviču kā labāko. Ir jābūt konkursam, ir jāskaidro, kādi ir amata kandidāti. Kurš tagad pieņem lēmumu par izlases galveno treneri? Biedri šādām tiesībām nevirzīja ne Edgaru Pukinsku, ne Arturu Gaidelu, kuri paraksta līgumu. Tas ir absurds, farss."

Askolds ULDRIĶIS, bijušais žurnālists un futbolistu tēvs

"Uzskatu, ka slinkāku un bezatbildīgāku treneri par Stojanoviču pie Latvijas izlases stūres neesmu redzējis. Tas pat ir svarīgāks kritērijs par rezultātiem. Līgumu ar viņu parakstīja uz trim gadiem, bet viņš to ļaunprātīgi izmantoja. Varēja strādāt lēnām, neiespringt par rezultātu. Slavišas trūkumi izpaudās gan ikdienas darbā starp spēlēm (Virslīgas maču skatīšanās, komunikācija ar izlases spēlētājiem), gan nometņu laikā. Arī nometnēs komunikācija nebija pietiekamā līmenī, kas agrāk bija viens no Aleksandra Starkova trumpjiem, jo palīdzēja iepazīt futbolistu raksturus un dzīvesveidu. Problēmas bija arī ar komandas gatavošanu spēlēm - sastāva iespēlēšanu un saikņu veidošanu. Parasti sastāvs tika nosaukts vien divas stundas pirms spēles, un tad pirmajās 15-20 minūtēs spēlētāji laukumā viens uz otru skatījās, mēģināja saspēlēties. Turpretī agrāk Latvijas izlase bija spēcīga tieši ar komandas spēli, jo īpaši, aizsardzībā, un tas nesa augļus. Taču šajā gadījumā spēlētāji pat nezināja, kurš spēlēs un kurš ne.

Pēdējie divi izlases galvenie treneri jau ir bijuši ārzemnieki. Tagad Latvijas futbolā ir posms, kad vairums izlases kandidātu spēlē tepat, Latvijā. Varbūt ziemā pēc greizās leģionāru kvotas atcelšanas sāksies aizplūšana uz ārzemēm, tomēr pagaidām loģiski būtu, ja valstsvienību vadītu vietējais speciālists, kurš futbolistus redz ikdienā un labi pazīst. Uzskatu, ka pašlaik mums nevajag ārzemju treneri, jo ārpus Latvijas nespēlē 20-30 kandidāti, no kuriem būtu jāizvēlas labākie un jāveido komanda. Kamēr tā nav, optimāls variants ir vietējais treneris. Dainis Kazakevičs ir viens no kandidātu loka, kurā, manuprāt, vēl varēja būt arī Marians Pahars un Tamazs Pertija.

Dainis sešarpus gadus ir strādājis U21 izlasē, kur iepazinis futbolistus gan kā spēlētājus, gan kā cilvēkus. Ar U21 izlasi viņš strādāja gana rūpīgi. Jā, rezultāti nebija tik labi, taču U21 līmenī arī iepriekšējiem treneriem ir bijis grūti sasniegt labu rezultātu, jo komanda jākomplektē no spēlētājiem, kuru vecums atšķiras par diviem trim gadiem. Ir tukšie gadi, bet U21 izlasei tik un tā jābūt. Un tad vēl labākos paņem nacionālā izlase, kā tas šajā ciklā bija ar Robertu Uldriķi un Kristeru Toberu. Ar tādiem līderiem noteikti būtu labāki rezultāti. Bet U21 izlasei galvenais mērķis ir futbolistu gatavošana un iepazīstināšana ar izlases prasībām, lai tie būtu gatavi lielajai izlasei. Tāpēc uzskatu, ka Dainis ir labs variants. Arī viņam pašam tas būs izaicinājums, jo viņš vēl joprojām ir jauns treneris. Esmu pārliecināts, ka viņš strādās apzinīgi. Vairs nebūs tādas paviršības kā Slavišam, kuram Latvijas izlase bija tikai kārtējā komanda karjerā."

Viktors DOBRECOVS, 2015. gada Virslīgas čempions "Liepājas" galvenā trenera amatā

"Lai spriestu par notikušajām izmaiņām, pirmkārt, ir jāzina kāpēc tās tika veiktas. Ir izskanējušas daudzas replikas, ka Stojanovičs ir "pārāk dārgs" vai "labs, bet mums īsti neder". Jāsaprot, kāds bijis pamatojums trenera maiņai. Vai viņu vajadzēja atlaist tagad vai jau agrāk? Uzskatu, ka viņam bija jāaiziet pašam, kad izlasei bija zaudējumu sērija ar rezultātiem 0:3, 0:5 (jūnijā attiecīgi pret Izraēlu un Slovēniju) un 0:6 (septembrī pret Austriju).

Ja runājam par Daini Kazakeviču, tad nezinām, kā šis lēmums tika pieņemts. Nav starpības, vai runa ir par Daini, Kasparu, Mārtiņu vai Viktoru - ja zinātu lēmuma pieņemšanas procesu, tad varētu komentēt plašāk. Šobrīd varam apspriest, kas ir labi vai slikti, bet visu jau parādīs darbs. Ja dzenamies pakaļ kompensācijām un, iestājoties darbā, domājam par tām, tad tas nav gluži pareizi. Sabiedrība noteikti gribētu zināt, kā ieceļ futbola izlases galveno treneri, bet federācijā tautu pārstāv biedri, kuri izvēlas valdi, ģenerālsekretāru un prezidentu - tātad cilvēki viņiem ir uzticējuši pieņemt šādus lēmumus. Arī Rīgā iedzīvotājiem taču neprasīs, kādu treneri jāieceļ pie kluba stūres. Līdzīgi ir federācijā. Bet laiks un rezultāti rādīs, kam bijusi taisnība."

Edmunds NOVICKIS, Sportacentrs.com futbola apskatnieks

"Pirmkārt, esmu kategoriski pret veidu, kā LFF atlaiž un apstiprina trenerus (kā zeķes, dāsni maksājot kompensācijas). Nabaga Slavišu "varenā" valde mocīja, lika gatavot atskaites un vīzijas, bet beigās pēc "Kerča meistarpauzes" tik un tā atlaida. Cik zinu, šai neskaidrību laikā Stojanovičs divreiz noraidīja darba piedāvājumus, cerot uz Latvijas futbola vadītāju veselo saprātu (ha, ha!). Slovēnijas serbam ar Latvijas apstākļiem iespaidīgu CV neizdevās sevi pierādīt par labu esam, kamēr Kazakeviču mierīgi varēja izvēlēties apšaubāmā veidā – pats Pukinsks atzina, ka intensīvas sarunas par jauno treneri notika vien pēdējās nedēļas laikā. Ķap, ļap un gatavs!

Kazakevičs kā treneris, bet varbūt pat vairāk kā futbola dzīves organizators atdzīvināja futbolu Jelgavā, atgriežot to Virslīgā. Gods un slava! Strādājot sporta direktora amatā, viņš sakārtoja futbola akadēmiju sistēmu. Gods un slava! Atšķirībā no daža laba, kurš izliekas par pašaizliedzīgu Latvijas futbola entuziastu, Kazakevičs patiešām cītīgi apmeklē Virslīgas mačus - arī drēgnos un lietainos laika apstākļos satieku viņu stadionos. Gods un slava! Un vispār Kazakevičs ir labs cilvēks, apveltīts ar foršu humora izjūtu. Vismaz es ar viņu dotos izlūkos. Tomēr tam ir pamaz sakara ar īpašībām/prasmēm, kas būtu nepieciešamas izlases galvenajam trenerim. Ir populāri smīkņāt par mūsu izlasi, un tās rezultāti arī liek to darīt, taču vienmēr jāatceras, ka vīriešu nacionālā izlase katrai valstij ir tikai viena. Izlase lielā mērā ir katras valsts vizītkarte un futbola izlasē spēlē profesionāļi, spēkojoties ar citu valstu profesionāļiem. Jebkuras izlases galvenā trenera amats ir prestižs un standartiem ir jābūt ļoti augstiem (pat ja reāli izlases rezultāti galvenokārt atkarīgi no spēlētāju kvalitātes, nevis trenera). Manuprāt, cilvēkam, kurš trenē izlasi, kā obligāts nosacījums ir augsti sasniegumi profesionālajā futbolā tieši trenera amatā. Nu vismaz Virslīgas līmenī.

Jā, Virslīgā dominē ārzemju treneri, tomēr pēdējo desmit gadu laikā astoņi Latvijas galvenie treneri godalgas tomēr ir pratuši izcīnīt, turklāt četri zeltu. Kazakevičs trijos gados (2010.-2012.), kad Virslīgas līmenis bija daudz zemāks nekā tagad, ar "Jelgavu" ieguva 6., 6. un 7. vietu. Viņa rīcībā bija mazs budžets un pusprofesionāļi? Bet izlasē būs jāstrādā ar profesionāļiem! Pārāk maz iespēju sevi pierādīt, jo pēc 2012. gada pamatdarbs bija LFF kabinetos? Bet nevar gribēt visu un sasniegt supermeņa līmeni – vadīt futbola dzīvi kabinetā, septiņus gadus nepiedalīties klubu futbolā kā trenerim, līdz pēkšņi bez sevis pierādīšanas ielēkt pie izlases stūres. Vismaz manā skatījumā nevar…

Visbeidzot U21 izlase – amats, kuru viņam deva Jānis Mežeckis. Jā, šeit gan Kazakevičs sešu gadu laikā guva nozīmīgu pieredzi, turklāt tieši izlašu futbolā – viņam taisnība, ka gūts zināms rūdījums, iepazīta starptautisko izlašu paužu specifika, turklāt lielajā izlasē strauji ienāk caur Kazakeviča vadīto U21 izlasi spēlējušie futbolisti. Tomēr kā tad paliek ar sportiskajiem sasniegumiem? Kazakeviča vadībā U21 izlases rezultāti bija ar lejupejošu līkni. Iegūto punktu procents 2015., 2017., 2019. un 2021. gada EČ kvalifikāciju turnīros: 25%, 30%, 13% un 13%. Kopš 2016. gada sensacionālās 1:0 uzvaras Beļģijā (sitieni 2:31) U21 izlase nav uzvarējusi 15 spēlēs pēc kārtas (0-6-9). Bijis gan arī daudz ļoti spēcīgu pretinieku, taču šai posmā divreiz ir spēlēts ar Andoru un vienreiz ar Igauniju, bet uzvaru nav. U21 rezultātu tendences pēdējos gados apmēram gāja roku rokā ar lielo izlasi, kamēr U19 rezultāti pēdējos gados bijuši lieliski.

Un vēl - ir tāda svarīga lieta kā autoritāte un harisma. Zinu, ka šī brīža LFF valdi "kontrolējošais mehānisms" pirms lēmuma pieņemšanas bija aptaujājis izlases pieredzējušos futbolistus un pozitīvas atsauksmes par Kazakeviču vairumā gadījumu nesaņēma. Arī es tādas nesaņēmu, privāti komunicējot ar futbolistiem. Kad Latvijas izlase izies laukumā, protams, no visas sirds vēlēšu Kazakevičam un komandai veiksmi. Galu galā Dainis pats sevi amatā nevarēja ielikt un nav uzskatāms par šīs situācijas grēkāzi. Taču skumji, ka Latvijas futbola dzīvi vada cilvēki, kuri izlasi uzskata par eksperimentu trusīti."