Matulis prāto par handbolu un latviešiem
Ja žurnālists sešus gadus vismaz reizi mēnesī “prātojis”, tad laikā, kad vairs it kā nav lielas vajadzības to darīt, šķiet, ka kaut kā tomēr pietrūkst. Kaut pats savu rubriku “Sporta Avīzē” sarunās biežāk saucu par Matuļa murgiem. Ja nenotiks kaut kas neparedzēts un no manis neatkarīgs, tad turpmāk reizi mēnesī šāds prātojums (murgojums) būs atrodams “Vienos vārtos”. Tā kā mans pirmais publicētais raksts 1983. gada 1. aprīlī bija par handbolu un pirmais kolēģis, kuru iepzinu sporta zālē, bija Anatolijs Kreipāns, tad tikai loģiski, ka arī “VV” debitēšu handbola druvā.
Negribu apgalvot, ka esmu handbola cilvēks, bet Dzintars Kurmis, Andris Gulbis, Indulis Krūmiņš, Andris Ķipēns, Jānis Vilsons utt. man nav nezināmi cilvēki. Gana daudz ir skatītas “Celtnieka” spēles PSRS čempionātos. Lai gan šajā prātojumā būtiskas nav ne zināšanas, vai handbola kā sporta veida pārzināšana, tur es joprojām varētu būt tikai Kreipāna skolnieks. Bet! Kopš agras jaunības man ir skaidrots un mācīts, ka sportā vienmēr galvenais ir rezultāts, ko parasti mēra metros, centimetros, sekundēs, nosacītajos punktos jeb ballēs un šie visi rādītāji summējas sportista vai komandas izcīnītajā vietā. Kā likums – pēc sacensībām vienīgajā Latvijas sporta laikrakstā “Sports” bija ne tikai emocionāli pastāstīts, kā, piemēram, brīvajās kustībās gājis Natālijai Laščonovai, bet raksta sākumā vai statistikas daļā skaidri un saprotami uzrakstīts, kāda tad viņai/viņam šajā sporta forumā (PSRS čempionāts, olimpiskās spēles, Eiropas un pasaules čempionāts) bijusi izcīnītā vieta.
Uzmanīgi pārlasu trīs Latvijas lielās dienas avīzes, bakstos latvju interneta portālos, bet... nekur nav atrodams, kāda vieta ir Latvijas handbola izlasei 2020. gada Eiropas čempionātā. Dažs kolēģis ir analizējis pat katra handbolista veikumu trijās spēlēs, bet vismaz pagaidām visi kautrējušies, vai arī tā vienkārši ir neprofesionalitāte un nolaidība, kaut ar pušplēstu vārdu pieminēt, ka 2019. gada Latvijas labākajai komandai komandu sporta veidos šajā Eiropas čempionātā ir... 24. vieta. 24 finālturnīra dalībnieču konkurencē. Zinu, ka viens otrs sava sporta veida žurnālists-fans sofistiski būt gatavs skaidrot, ka tā rēķināt nedrīkst. Jo Latvijai Tronheimā grupā pretiniekos bija divi no Eiropas grandiem (Spānija, Vācija), bet... rēķinot Eiropas handbola izlašu rangu, visas 24 izlases tiks strikti saliktas pa vietām, ņemot vērā papildrādītājus. Kuri Latvijai no sešu grupu pēdējām komandām ir paši sliktākie. Visu sešu grupu ceturtās vietas zaudēja visās trijās spēlēs, tāpēc vietas Eiropas 2020. gada čempionātā no 19. līdz 24. tiek vētītas pēc vārtu starpības. Ukraina virs Serbijas, jo vairāk gūto vārtu.
19. Ukraina -9 74-83
20. Serbija -9 72-81
21. Polija -12 73-85
22. Krievija -15 76-91
23. Bosnija -17 73-90
24. Latvija -20 73-93
Vai mums būtu jākaunas par 24. vietu Eiropā? Drīzāk jau nē. Jo reāli “Eiropas rangā Latvija stabili ieņem pozīcijas no 21. līdz 25. vietai”, jau pirms Eiropas čempionāta bija aprēķinājis Latvijas izlašu direktors Renārs Līcis. Līča domai, ka Latvija būtu kvalificējusies arī tad, ja “finālturnīrs būtu iepriekšējā sešpadsmit komandu formātā”, atļaušos nepiekrist. Jo mēs nekādi nevaram vairs pārbaudīt, kā kvalifikācijā spēlētu Nīderlandes izlase, kura sešpadsmit modelī paliktu ārpusē, bet, ja kvalificējas 21 izlase, tad ar to viņiem pietika. Taču šis nav uzbrauciens Līcim, bet gan mums, latviešiem, kopumā. Kas dažbrīd uz pasauli un notikumiem skatās caur stipri rozā brillēm.
Droši vien tie “VV” lasītāji, kas skatījās Gada balvas sportā pasākumu, atceras, ka par 2019. gada sporta spēļu komandu t.s. sporta eksperti atzina Latvijas handbola izlasi, balvu svinīgajā pasākumā saņemot federācijas prezidentam Mārtiņam Bičevskim. Mēģināju iebilst, ka mazliet par ātru, ka varbūt citu pretendentu padarītais Eiropas/pasaules kontekstā bijis nozīmīgāks. Pretī saņemot: “Jā, bet handbols ir kvalificējies Eiropas čempionātam un tas ir olimpiskais sporta veids!” Nelīdzēja mani iebildumi, ka potenciālo laureātu prezentācijā pirms balsojuma varbūt ģeldēja pierakstīt, ka šoreiz pirmo reizi finālturnīrā spēlēs 24 un nevis 16 valstis, kā tas bijis iepriekš. Nē, sporta spēļu izlases kvalificēšanās Eiropas čempionātam olimpiskajā (!!) sporta veidā esot liels panākums.
Izskatās, ka tā domāja ne tikai t.s. ekspertu grupa, bijusī prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, kurai šķita, ka handbols Latvijā netiek novērtēts, bet arī Latvijas Handbola federācijas vadība. Kas nesekmēja valsts izlases pienācīgu gatavošanos debijai Eiropas čempionāta finālturnīrā. Jo galveno – spēli pret Nīderlandi mēs (Latvija) izgāzām. Uz ko skaidri norāda Rīgas “Celtnieka” vadītājs Normunds Blome: ”..Izgāzām spēli pret Nīderlandi. Kad spēlējām pret viņiem kvalifikācijā Valmierā, bija redzams, ka komanda ir sagatvota konkrētajam pretiniekam, bet šoreiz tas nebija jūtams, lai gan uz finālturnīru taču braucām uzvarēt tieši viņus.”
Runājot visām mājsaimniecēm saprotamā valodā: izgāzām čempionāta svarīgāko spēli. Kurā sāncenši perfekti nosedza... Eiropas labāko handbolistu Daini Krištopānu. Ļaujot viņam iemest tika tad, kad viss bija izšķirts... Sajūsma par minimālo zaudējumu Vācijai (27:28) ir tikai lirika, bet pavisam dziļi demagoģijas džungļos mūs aizved it kā patiess prātuļojums, ka “vai kāds pirms EHF EURO prognozēja, ka LV handball nospēlēs vienā līmenī ar Franciju un Dāniju?” Jā, arī Dānijai un Francijai Eiropas čempionāts beidzās pēc trim spēlēm, bet mums līdz viņu līmenim... Piedodiet! Kā līdz Marsam.
[+] [-]
[+] [-]
+1 [+] [-]
Kaut kāds ļoti nenopietns tas tehniskais nodrošinājums šai vietnei, jo tā notiek regulāri. Tas ir diezgan nekorekti, jo tomēr šī ir maksas vietne.
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
Es, piemēram, tikai dēļ Jāņa jautājumu sadaļas vispār šito abonēju.
P.S. uzreiz uz 3 mēnešiem pa 8
[+] [-]
[+] [-]
Jāni, kad salabosiet, jautājumu atbilžu sadaļu???