Macijevskis iedzīvojies Pekinā un attīsta nepopulāro hokeju Ķīnā

Vēl 2018. gadā Macijevskis kā galvenais treneris aizveda “Kurbadu” līdz Latvijas čempiontitulam. Tieši šajā vienībā viņš 2017. gadā aizvadīja hokejista karjeras noslēdzošo maču, bet par tās stūrmani bija līdz 2019. gada pavasarim, kad finālsērijā nācās atzīt “Mogo” pārākumu.

“Toreiz bija varianti turpināt strādā Latvijā, taču piedāvājums no Ķīnas bija nedaudz ātrāk,” atceras Macijevskis, kurš Ķīnā ir Pekinas hokeja asociācijas treneris un strādā ar dažāda vecuma grupu komandām. Tajās pulcēti reģiona labākie talanti. Macijevska pārraudzībā ir arī pieaugušā vecuma hokejisti.

Astoņos pasaules čempionātos spēlējušajam Macijevskim kompāniju darbam Pekinā sastāda vēl viens Latvijas speciālists Artjoms Ogorodņikovs, tāpat iesaistīti ir arī treneri no Somijas, Zviedrijas un Čehijas. Komunikācija starp treneriem un spēlētājiem noris angliski. “Ķīnas valoda ir ļoti grūta. To apgūt vispār nav variantu. Ja to vēlies, ir jāmācās ļoti nopietni un daudz, bet caur telefona aplikācijām komunicēt ar vietējiem nav iespējams.”

Saziņa savā starpā gan neesot problēma, jo liela daļa vietējo hokejistu angļu valodu saprotot itin labi. Ja kāds arī nē, tad komandas biedrs treneru sacīto iztulko. Pirms gadiem trim četriem Ķīnas hokeja centrs bija Harbinas pilsēta, bet pēc dažādus speciālistu piesaistīšanas – tostarp latviešu – par to kļuvusi tieši Pekina.

Kaut arī Ķīna ir milzīga valsts ar 1,4 miljardiem iedzīvotāju, hokejistu šajā valstī ir maz – vien nepilni 10 000 reģistrēti spēlētāji. Latvijā ir tikai aptuveni par 2000 mazāk. Arī Pekinā notiekošajās olimpiskajās spēlēs lielu daļu no Ķīnas nacionālās izlases veidoja naturalizētie, ne vietējie spēlētāji.

Aleksandrs Macijevskis darbā ar jauniešiem. Foto: Pekinas hokeja asociācija

Hokejs Ķīnā nav populārs sporta veids, un tam piekrīt arī Macijevskis, norādot, ka, bērniem kļūstot vecākiem, viņi pamet šo sporta veidu un pievēršas citām lietām. “Mums Pekinas čempionāts, kas tieši jaunākās vecuma grupās ir intensīvāks ar vairāk komandām un treniņiem. Ar laiku liela daļa bērnu no hokeja aiziet un izvēlas mācības."

“Pekinas čempionātā tādējādi vairs nav tik daudz komandu, pazūd arī līmenis. Jo vecāki kļūst hokejisti, jo samazinās viņu iespējas spēlēt. Lielie varēja spēlēt MHL un VHL, bija vismaz kaut kādas spēles. Tagad kovida dēļ nav nekā,” Macijevskis saka, ka Ķīnā nacionālais čempionāts notiek reizi gadā turnīra formātā, kas katrai komandai sniedz tikai sešus septiņus mačus. Līdz ar to katrā vecuma grupā spēlētājiem trūkstot spēļu prakses.

Macijevskis izbaudot darbu Ķīnā, taču tam ir viena problēma – ģimene ir ļoti tālu, jo dzīvo Rīgā. Īpaši smags bijis laiks, kad pasauli pārņēma Covid-19. Latvijas speciālists mājās nevarējis doties 15 mēnešus, bet pērn viņam izdevās atbraukt vasarā un arī uz Ziemassvētkiem un Jauno gadu. Nesenākais ceļojums gan bijis ar epopeju, jo vīrusa dēļ tika atcelti daudzi reisi un bijis sarežģīti aizlidot atpakaļ uz Ķīnu.

“Ķīnā ir strikti noteikumi. Ierodoties tur, pēc tam trīs nedēļas jāsēž karantīnā. Nevari iziet no viesnīcas numuriņa. Arī tas bija ļoti grūti,” atzīst Macijevskis, kurš neslēpj, ka iedzīvoties Ķīnā arī neesot bijis vienkārši. “Vajadzēja stipri pierast, jo šeit ir citādāka kultūra. Domāšana un procesu organizēšana ir pavisam atšķirīga. Tāpat arī ēdiens – tas ir krietni citādāks nekā Eiropā. Pie tā pieradis neesmu joprojām. Tie ķīniešu restorāni, kas ir pie mums Latvijā, nav ķīniešu restorāni. (smejas)”

Latviešu speciālists arī saprot, kādām grūtībām šajās olimpiskajās spēlēs gājuši cauri to dalībnieki. Ja citos sporta veidos uz testa sacensībām varēja braukt ārzemnieki, hokejā olimpisko objektus pārbaudīja vietējās komandas.

“Pagājušā gada aprīlī bija viens turnīrs un pēc tam vēl viens novembra beigās. Spēlējām ar pieaugušo komandu un dzīvojām tāpat kā šobrīd olimpieši. Pieredzējām visu to, kam Pekinā šajā laikā izdzīvojušas hokeja izlases – arī ar visām kontrolēm, testēšanām un ēšanu. No savas pieredzes varu teikt, ka šāda dzīvošana tiešām ir grūta,” Macijevskis piekrīt, ka līdz ar striktajiem ķīniešu ierobežojumiem šajās spēlēs zudis olimpiskais gars, kas noteikti ietekmējot sportistus un viņu noskaņošanos mačiem.

Savukārt olimpisko hokeja turnīru Macijevskis gan izbauda – tas ir interesants, jo grūti prognozējams. Īpaši sākumā. “Pirms turnīra absolūti nevarēja pateikt, kurš uzvarēs. Par ķīniešiem sapratu, ka viņi nekādā ceturtdaļfinālā neiekļūs, bet bija arī skaidrs, ka desmit vārtus katrā mačā viņi neielaidīs. Jā, sākumā bija drudzis pret ASV, taču kopumā tā bija tīri normāla komanda.”

Turnīrā daudz ko izšķīrušas nianses, un Macijevskis domā, ka Latvijas izlase pret zviedriem un somiem droši varēja ņemt punktus. “Pret somiem gols piecas minūtes pirms spēles beigām – baigi nepaveicās. Bet pret dāņiem otrajā periodā mums vajadzēja mest iekšā. Ja būtu 4:1, dāņi pēc tam neko neizdarītu. Neiemetām, un dāņiem iekrita, tāpēc mums bija jābrauc mājās. Interesants turnīrs, nebija tā, ka kādu nomētātu ar cepurēm.”

Aleksandrs Macijevskis. Foto: Pekinas hokeja asociācija

Latvijas hokejisti Pekinas olimpiskajās spēlēs piedzīvoja zaudējumus visās četrās spēlēs, taču trijās no tām varēja pacīnīties arī par pozitīvāku iznākumu. Federācija jau izteikusi atbalstu valstsvienības galvenajam trenerim Harijam Vītoliņam, un tam pievienojas arī Macijevskis.

“Izlases groži jādod savējam. Jābeidz ar ārzemniekiem. Nesaku neko sliktu par Bobu Hārtliju, taču Haris ir tas cilvēks, kurš var vadīt izlasi. Ar treneru korpusu viss ir kārtībā. Trenerus arī nevajag mainīt pārāk bieži, turklāt Haris strādā labi, viņam ir sava vīzija un taktika, kas nostrādāta līdz niansēm,” spriež Macijevsis, kurš piebilst, ka šobrīd valstsvienībā pietrūkst gados jaunu hokejistu.

“Jādod iespēja jaunajiem, taču vispirms jāsāk ar Rīgas “Dinamo”. Saprotu, ka tā ir cita organizācija, bet smieklīgi skatīties, ka Rodrigo Ābols, brāļi Bukarti, Mārtiņš Dzierkals un citi brauc uz zviedrijām, čehijām vai citām KHL komandām, un pie mums peļņā atbrauc ārzemnieki,” atzīst speciālists. “Mēs nekad neesam ”play-off”, esam pēdējie. Nav loģikas. Tieši tāpēc nacionālā izlase nevar parādīt sniegumu, ko gaida skatītāji. Jāpalīdz savējiem – gan treneriem, gan spēlētājiem.”

Macijevskis uzskata, ka jaunie hokejisti Rīgas “Dinamo” klubā neattīstās, tāpēc netiek arī izlasē, kā arī ātri vien izvēlas braukt uz ārzemēm.

“Tie jaunie, kuri parādās izlasē, nāk no ārzemju klubiem, ne Rīgas “Dinamo” sistēmas. Tas vairāk ir jautājums federācijai un “Dinamo” vadībai,” secina Macijevksis. “Gribētos, lai nav tā, ka visi jaunie spēlē ārzemēs, un lai nebrauc prom pie pirmās izdevības.”

Kaut arī Macijevskis ar darbu Ķīnā ir visai apmierināts, viņš neslēpj, ka labprāt atgrieztos Latvijā. “Gaidu kādu labu piedāvājumu, es būtu gatavs atgriezties arī Virslīgā. Labāk trenēju mājās nekā Ķīnā. Nauda ir nauda, bet gribu strādāt mājās.”

Noderīgas saites:

Pekinas OS ziņas
Latvijas olimpiskā komanda
Starti, rezultāti, tiešraides
Medaļu kopvērtējums