Eiropas čempionāts basketbolā. Vērtē Armands Krauliņš (VI)

Fināls bija ļoti labs, tā bija fināla cienīga spēle, un slovēņi pierādīja, ka var pabeigt maču līdz uzvarai arī bez saviem līderiem. Slovēnijas izlase ir stipra arī kā komanda, spēlētāju meistarība ir augsta, pierādot, ka pārējie arī var spēlēt bez Dragiča. Beigas bija ļoti saspringtas. Bronzas spēlē bija līdzīgi – krievi noņēma nost Švedu un no mīnus 17 tika līdz mīnus četri. Pēc tam tomēr ar astoņiem punktiem zaudēja.

Tieši tā – katrs spēlēja ar tām kārtīm, kas viņam stipras. Pirmais puslaiks slovēņiem bija fantastisks uzbrukumā, bet serbi šausmīgi krampīgi spēlēja aizsardzībā. Un nevar jau visu spēli neviens basketbolists nospēlēt ar vienādu procentu. Visā spēlē noteikti būs momenti, kad bumba neiekrīt grozā. Tā jau bija fantastika, kā Dragičs meta pirmajā puslaikā. Redzot, ka otrajā puslaikā neiet, varējām tikai pārliecināties, ka arī līderi ir tikai cilvēki un arī viņiem ne vienmēr spēle iet no rokas. Kļūdās visi, tikai vienam tās kļūdas maksā vairāk, otram – mazāk.

Pēc pirmās spēles runājām, ka serbi prot uzvarēt maču galotnes. Re, kā vienmēr jau viņiem tas neizdodas. Serbiem šodien psiholoģiski bija grūtāk. Slovēņi bija vadībā, labi iesāka trešo ceturtdaļu, serbi ar pēdējiem spēkiem panāca un aizgāja pat priekšā. Serbu centri arī nenospēlēja tā, kā parasti – viņi jau cerēja uz saviem centriem. Serbi spēlēja uz groza apakšu, bet stabils metējs viņiem bija tikai Bogdanovičs. Pārējie arī bez šaubām varēja palīdzēt. Pirms spēles un pirmajā puslaikā vairāk pārliecības par savu spēku bija Slovēnijai, galu galā viņi bija spēlējuši bez zaudējumiem visā čempionātā. Uzvarot Spāniju ar 20, neapšaubāmi, ka viņiem pārliecība tikai pieauga.

Šodien bija fināls un tad emocijas ir saprotamas, bet šodien ļoti emocionāli arī spēlēja abu komandu soliņi. Ja prasi manas domas, es uzskatu, ka soliņam ir jābūt dzīvam, tas nedrīkst būt kurlmēms...

Vai visi play-off spēļu rezultāti, izņemot, protams, Latvijas un Slovēnijas spēli bija loģiski? Nē. Šobrīd es varu atkārtot tikai to, ko jau teicu pašā čempionāta sākumā – Latvijai bija jāspēlē finālā un jācīnās par čempionu zeltu. Es vēlreiz noskatījos Latvijas un Slovēnijas spēles videoierakstu un, runājot par puišiem, man jāsaka – viņi parādīja ļoti labu basketbolu un radīja tādu baudījumu visai latviešu tautai, kādu ilgi nebijām piedzīvojuši. Tas ir neapšaubāmi. Mums vajadzēja spēlēt finālā.

Es tikai varu pateikt, kā es kā treneris būtu rīkojies spēlē pret Slovēniju. Neapšaubāmi Bagatskis šobrīd ir labākais Latvijas treneris, viņa CV arī ir augstākais, vienalga, cik ilgi viņš nostrādāja ar “Maccabi”. Vai tas, ko es domāju, būtu palīdzējis uzvarēt, to neviens vairs nevar pārbaudīt un pierādīt. Noskatoties vēlreiz spēli, es būtu mainījis aizsardzības taktiku, pretiniekiem piedāvājot, ja ne trīs aizsardzības variantus vienā uzbrukumā, tad vismaz divus. Viena pretinieka uzbrukuma laikā samainīt cilvēks – cilvēku aizsardzību ar zonu vai zonas presingu pret cilvēku, radot pretiniekiem problēmas. Lai viņiem būtu problēmas uzbrukuma veidošanā. Šoreiz – kā gāja, tā gāja. Tas viens. Otra lieta, ko es laikam nebūtu darījis. Otrajā ceturtdaļā aizgājām mīnusos, notika spēlētāju maiņa, un tas sastāvs, kas bija laukumā otrās ceturtdaļas beigās, panāca slovēņus un aizgāja priekšā piecus punktus, tā arī beidzot puslaiku. Trešo ceturtdaļu viņš atkal iesāka ar pamatpiecnieku, dabīgi, ka laukumā vajadzēja atstāt tos pašus, kas bija panākuši slovēņus un normāli nospēlējuši. Ko meklēt? Gaidīt vēl uz kaut ko labāku? Savā laikā tā ir iekrituši daudzi treneri. Trešais moments. Nu nevar ar šādu principu dzīvot kā Valters pret “Principu” vai ko citu: lai viņi met, mēs iemetīsim vairāk. Eiropas čempionātā tas neiet cauri. Ielaist savā grozā 103 punktus – tas ir par daudz. Vēl viena lieta. Bagatskis jau pareizi minūtes pārtraukumā teica, ka jāspēlē ilgāk, mierīgak, nesasteidzot metienu. Tas netika uzklausīts. Ja tu nepakļaujies, tad nāc malā un sēdi. Uzbrukumā bija jāspēlē ilgāk, visas iespējas to darīt bija, nebija obligāti jāizšķiras par metienu. Bija par daudz nesagatvotu metienu, par ātru. Spēlē ar Turciju normāli nospēlēja Šķēle, bet pret Slovēniju viņš netika laukumā, man arī nav skaidrs, kāpēc laukumā netika Meiers, viņš arī varēja palīdzēt. Tās ir manas subjektīvās domas un nav garantijas, ka tas, ko es izteicu, būtu līdzējis vai nebūtu līdzējis.

Valtera izteikumus tviterī jau lasījusi visa Latvija. Tandēms Voins – Šneps ir ļoti daudz izdarījuši basketbola labā. Viss bija izdarīts, lai Eiropas čempionātā varētu normāli nostartēt. Un, protams, iedota arī liela nauda. Nav noslēpums, ka man 1993. gadā bija problēmas, bija jāspēlē ar Vācijas izlases formām, nemaz nerunājot par to, ka varētu kaut ko samaksāt arī otrajam trenerim. Latvijas Basketbola savienība šoreiz bija izdarījusi maksimumu, lai komanda varētu normāli aizbraukt un normāli sagatavoties čempionātam. Tagad runāt, ka nākotnē mums būs tā un šitā? Tā visa ir lirika, jo mēs nezinām, kas būs pēc nedēļas, nerunājot nemaz par mēnesi, kad sāksies Pasaules kausa kvalifikācija. Kas būs tajā komandā? Kuru atlaidīs un kuru klubs neatlaidīs? Mēs vēl ilgi šādu sastāvu neredzēsim. Ja mēs runājam par nākošo Eiropas čempionātu, tas būs tikai pēc četriem gadiem. Bet tā komanda, kas spēlēja Stambulā, tā noteikti ir labākā izlase, kas Latvijai bijusi. Un labākie spēlētāji.

5. vieta pati par sevi nav slikta, tas ir jauns Latvijas rekords jaunajos laikos, bet varēja spēlēt ilgāk. Ar šādu organizāciju un tādiem spēlētājiem, ko viņi individuāli rāda, ko komanda rāda, apmierinājums par 5. vietu nevar būt. Ne jau es viens, bet visi gaidīja, visa Latvija gaidīja, ka būsim tālāk. Un tā nebija akla gaidīšana, tam visam bija pamats.