Novickis no "Euro 2016": saruna ar franču šoferi - par futbolu un teroristiem

Iespējams, būtu ietaupījis pāris simtus eiro, ja agrāk uzzinātu par lielisko "BlaBlaCar" servisu. Automatizēta sistēma, kas ļauj internetā samaksāt noteiktu summu par braucienu noteiktā maršrutā, zinot gan šoferi, gan viņa stāžu šīs sistēmas ietvaros, gan auto marku, gan lasīt lietotāju atsauksmes. Mazs mīnuss - internetā viss ir franču valodā, taču mūsdienās, kad visu var pietiekami precīzi iztulkot, tas tiešām ir tikai mazs mīnuss.

Ja par vilcienu šajā Parīze- Sentetjēna un vice versa maksāju intervālā no 70 līdz 105 eiro, tad par auto braucienu samaksāju 34 eiro (citās dienās redzēju cenas arī zem 30 eiro). Jā, 2-3 stundu vietā sanāk 4-5, taču ir arī savi plusi - var palūgt piestāt, bet galvenais, šoferi, pēc atsauksmēm spriežot un pēc savas šīs dienas pieredzes, ir runīgi, kas palīdz paskriet laikam nemanot.

Vakar pēc atnākšanas no stadiona naktsmītnē pāris stundas pavadīju, plānojot atlikušo ceļojuma daļu un pērkot biļetes un miegā devos pavisam vēlu - ar domu, ka automašīnā pagulēšu. Lai gan mašīnā, atskaitot mani, bija vēl divi pasažieri, kuri runāja tikai franču valodā, pagulēt neizdevās, jo 50% laika norunāju ar šoferi, kurš angliski prata. Nelielai atkāpei - viens no pasažieriem devās uz Parīzes lidostu, lai tālāk lidotu uz Dienvidameriku un zvejotu un medītu dzīvniekus dažādās Dienvidamerikas un Centrālamerikas valstīs.

Sarunas sākumā šoferis atzina, ka ārzemju pasažieri viņam ir reti (varbūt "BlaBlaCar" tomēr ir vērts tikt pāri franču ierastajam pašlepnumam un padomāt par mājas lapas anglisko versiju?!) un ka viņa minējums bijis, ka esmu horvāts, jo vakar, kā zināms, Sentetjēnā spēlēja Horvātija un Čehija. Nē, esmu no Latvijas!

Šoferis jautāja, vai Tallina ir Latvijas galvaspilsēta. Nekas, mazliet kļūdījās, toties izrādīja lielu interesi par mūsu valsti, un diezgan daudz stāstīju. Protams, arī mani daudz kas interesēja. Pirmkārt, noskaidrojām, kāpēc ir vērts izmantot "BlaBlaCar" servisu. Viņa pamatdarbs saistīts ar dzelzceļa industriju, un viņš piekrita, ka vilcienu biļetes Francijā ir nesamērīgi dārgas, un šāds straujš sadārdzinājums esot noticis pirms gadiem 10.

Tieši tā - algu proporcija (Francijā pēc viņa vārdiem vidējā/reālā alga uz rokas esot ap 1 500 eiro, Latvijā laikam 2-3 reizes mazāk) neatbilst vilcienu biļešu cenu proporcijai. Latvijā, piemēram, Rīga - Daugavpils izmaksā 7 eiro, kas ir 6 reizes lētāk nekā par līdzīgu attālumu Francijā. Protams, atšķiras arī serviss, taču galvenā funkcija tomēr ir nogādāt cilvēku no punkta A uz punktu B.

Garākās sarunas, protams, bija par futbolu - tādās valstīs kā Francija tikai retais vīrietis futbolā neorientējas. Viņš pats ir no Sentetjēnas, līdz ar to bija lieks jautājums, par kuru klubu viņš fano. Liela sāpe viņam ir par Francijas zemo (6.) vietu UEFA klubu rangā. Problēma, viņaprāt, precīzi tāda pati, par kuru bieži runā Anglijas futbola atbalstītāji - paviršā attieksme pret Eiropas līgu (Čempionu līgu viņš lika vienā plauktiņā ar pašmāju čempionātu).

Aptuvens citāts: "Kamēr portugāļu, krievu, ukraiņu klubi koncentrējas Eiropas līgai un sakrāj daudz punktu, mūsu klubi aizbildinās ar sarežģīto grafiku un spēlēšanu reizi trīs dienās, blā blā blā, kaut arī citu valstu klubi to spēj un sasniedz labus rezultātus visos turnīros." Viņaprāt, tādas komandas kā "Braga" [šosezon spēlēja Eiropas līgas 1/4 finālā] un "Dnipro" [vēl pirms gada spēlēja finālā] Francijas augstākajā līgā būtu apakšējā daļā un tikai ar savu nopietno attieksmi pret Eiropas līgu panāk rezultātu. Jautāts, vai franču klubu attieksmi neietekmē līdzjutēju mazā interese, viņš atbildēja noliedzoši - runa ir tikai un vienīgi par klubu vadību attieksmi.

Viņš baidās, ka Francija, šādi turpinot, var zaudēt trešo komandu prestižajā Čempionu līgā, tomēr vienlaikus atzīst, ka Francijas klubu attieksme pret Eiropas līgu pamazām uzlabojas (to daļēji ietekmējot arī žurnālisti, kuri skaidro UEFA rangā krituma iespējamās sekas), un šosezon tieši "Saint-Etienne" bija pozitīvs piemērs - pavisam maz pietrūka, lai tiktu Eiropas līgas 1/8 finālā. Šoferis gan arī nenoliedza, ka Francijas klubu futbolā jebkurā gadījumā valda neliela krīze - to ietekmējot gan PSG pārlieku lielā dominance, gan arī tas, ka jebkuru jauno talantu pēc vienas cerīgas sezonas savāc bagātāko līgu, pirmkārt, EPL, klubi.

Ārpus Francijas viņš fano par "Bayern" un vispār ir Vācijas Bundeslīgas fans, skaidrojot to ar šīs valsts komandu vareno cīņassparu. Tāpēc arī nebija brīnums, ka kā vienīgo Latvijas futbolistu viņš zināja Artjomu Rudņevu. Stāstīju viņam arī par Jāņa Ikaunieka atrašanos "Metz", tomēr, ņemot vērā liepājnieka mazo ieguldījumu komandas spēlē un atrašanos otrajā līgā pagājušajā sezonā, viņš par šādu spēlētāju netika dzirdējis. Toties, piemēram, Ikaunieka komandas biedru un konkurentu, baltkrievu Sergeju Krivecu, gan zināja.

Viņš jautāja, vai esmu vienīgais žurnālists "Euro 2016" klātienē no sevis pārstāvētā medija. Kad atteicu, ka esmu vienīgais mediju pārstāvis no visas valsts, viņš nespēja noticēt. Tomēr, paskaidrojot sīkāk par futbola (ne)popularitāti Latvijā, viņam viss tapa skaidrs, un viņš labi mani saprata. Viņš ir dzīvojis Kanādā, kur ir tikai hokejs, un, smejoties noteica, ka tur futbolu tiešā nozīmē spēlē tikai sievietes. Tiesa, arī tur, pēc viņa vārdiem, situācija mainoties un, ņemot vērā ledus haļļu uzturēšanu dārdzību, visai agresīvi tiek likts uzsvars uz futbolu, veidojot aizvien jaunus un jaunus laukumus. Kad viņš, Kanādā strādājot, savā planšetē skatījies Čempionu līgu vai kaut ko citu no futbola, daudzi apkārtējie brīnījušies. Cita pasaule.

Protams, tuva tēma viņam ir Francijas izlase, par kuru viņš varēja runāt un runāt. Viņš ir liels Adila Ramī fans un nebeidza sajūsmināties par šo centra aizsargu. Tai pašā laikā atzina, ka vietējos medijos ir liela skepse tieši par Francijas aizsardzības līniju. Tāpat medijos esot daudz diskusiju par Dimitro Pajeta pareizāku izmantošanu - zem uzbrucēja 4-2-3-1 shēmā vai uzbrūkošā pussarga pozīcijā 4-3-3 shēmā. Pēc katras spēles žurnālisti savu viedokli mainot...

Šoferis arī salīdzināja Francijas izlases pēdējā laika trenerus. Par Raimonu Domeneku viņš vienkārši iesmēja, spilgti atceroties PK2006, kurā Itālijas A Sērijas bombardieris Davids Trezegē tika turēts rezervē, par ko publiski paldies Domenekam teica pat pretinieku komandu spēlētāji, Džanluidži Bufonu (fināla sakarā) ieskaitot. Savukārt, salīdzinot Lorānu Blānu un šī brīža treneri Didjē Dešānu, mans franču šoferis iezīmēja, ka Blānam bija talantu izlase, kas viņam pašam šķita simpātiskāka, bet Dešāns ir vairāk pragmatisks treneris, kurš liek uzsvaru uz disciplinētiem, atlētiskiem futbolistiem kā, piemēram, Eliakims Mangalā un Musā Sisoko. Citiem vārdiem sakot, visiem šeit Francijā ir savs viedoklis par izlasi, un principā var teikt, ka šie viedokļi ir interesanti.

Kad šoferis franču valodā runāja par futbolu arī ar pārējiem diviem pasažieriem (to viegli bija saprast, dzirdot nosauktos uzvārdus), pajokoju, ka principā jau saprotu franču valodu. Tad nu arī sākām runāt par valodas tēmu. Pastāstīju, kā mums klājas Latvijā, bet viņš ar smaidu sejā minēja brazīlieša Brandau un Zlatana Ibrahīmoviča piemērus - viņi franču valodā nevarot normāli pateikt nevienu teikumu. Šoferis gan piebilda - Zlatana gadījumā tas ir normāli un neliecina par viņa intelekta trūkumu, jo... Zlatans ir Zlatans.

Bet Brandau, kurš pāris gadus pārstāvēja arī "Saint-Etienne", pavadījis Francijā ļoti ilgu laiku, taču esot bezcerīgs gadījums. Toties kā ļoti pozitīvu piemēru minēja Petru Čehu (par viņu sākām runāt, kad šoferis prasīja, kurš ir slavenākais futbolists, kuru esmu intervējis) - karjeras sākumposmā pāris gadus pavadot "Rennes", čehu vārtsargs jau pēc dažiem mēnešiem runājis gramatiski perfektā franču valodā, un vispār Čeha uzvedība un manieres ir apbrīnas vērtas.

Jautāju arī par to, kā Francijas medijos tiek skaidroti "Euro 2016" caurumi drošībā, ļaujot faniem tikt iekšā ar petardēm. Šoferis atbildēja, ka pat galvenajos futbola TV raidījumos, kuri Francijā katru vakaru tiek pārraidīti daudzu stundu garumā, neviena sakarīga skaidrojuma nav, un visi ir vienkārši šokā. Žurnālisti šausminās. Tai pašā laikā, piemēram, franču bijušais futbolists Johans Mikū Francijas televīzijā atklāja savus novērojumus, kas sakrīt arī ar manējiem - viņu kā parastu skatītāju pārbaudīja pamatīgi no galvas līdz kājām, kā arī novērots, ka dažām sievietēm no drošības sargu puses atņemtas pat lūpukrāsas un izmestas miskastē. Kā fani dabū gatavu savus nedarbus, nevienam nav skaidrs, un oficiālās puses klusē.

Ja jau par drošību, tad garām nepaejam arī terorisma tēmai. Šoferis atklāja, ka pērnā gada melnajā piektdienā, 13.novembrī, kad teroristi nogalināja 89 cilvēkus, viņš atradies pavisam netālu no notikuma vietas, "Bataclan" teātra. Tomēr franču nācijas filozofija ir nevis dzīvot bailēs un kaut kā ar to visu mēģināt sadzīvot, bet gan turpināt savu ikdienu tā, it kā nekas nebūtu noticis. Viņš pastāstīja, ka nākamajā dienā, 14.novembrī, ar saviem draugiem sēdējis turpat Parīzē netālu no asiņainās vietas terasē ar draugiem, un visi ir čalojuši. To pašu ir darījuši citi parīzieši - šoferis toreiz to visu pat iemūžinājis fotografējot. Jautāju viņam, vai tas vairāk ir franču stils un ikdiena atrasties ārā, vai kā signāls teroristiem, ka frančus šādi neiebiedēsi, viņš pārliecināti atbild: "Gan tas, gan tas."

Tā ir tikai neliela daļa no sarunas, ko šobrīd atcerējos. Ceļā pavadītās četras stundas patiešām paskrēja nemanot. Teicu viņam, lai noteikti kādreiz atbrauc kā tūrists uz Latviju un lai droši zvana man - palīdzēšu ar praktiskiem padomiem.