4. diena: laimīgā biļete uz neaizmirstamo Vācijas - Meksikas spēli

Vakar, tumsā atgriežoties Maskavas īrētajā dzīvoklī, no divu krievu puišu sarunas sērīgos toņos: "Teicu tev, ka uz Nigēriju nevajag likt..."

Mēs laikam vēl neesam pieraduši pie komforta, tāpēc reizē, kad nebija jāveic pārbrauciens un palikām Maskavā pa nakti, kur arī nākamajā dienā (svētdienā) mums spēle, no rīta pamatīgi nočammājāmies. Gan gulēts ilgi, gan mikrofona vadu nevarējām atrast, pēc tam garas brokastis/pusdienas čehu restorānā un veikts lieks līkums ceļā uz savu metro staciju. Likās, viss iet ne tā kā vajag un, iekāpjot vilcienā, sapratām, ka plkst.15:00 Lužņikos vēl nebūsim, kas nozīmēja, ka ieradīsimies vien divarpus stundas pirms spēles.

No mūsu dzīvesvietas, lai nokļūtu Lužņikos, jābrauc ar metro pa Maskavas trešo apli.

Atgādinu, ka vakar uz Argentīnas - Islandes spēli gāju es, bet šodien vienīgā portālam Sportacentrs.com piešķirtā biļete uz Vācijas un Meksikas dueli pienācās Arkādijam. Man palika cerība tikt uz spēli caur "Waiting list", taču bija risks, ka uz pieteikšanos nepagūšu - vakar "Otkritie" stadionā ieradāmies tikpat agri (vēlu) un Arkādijs palika bešā. Un tomēr viss bija kārtībā un varēju pierakstīties. Mans vārds "Waiting list" bija 28. pēc skaita - jā, daudz, daudz mazāk nekā vakar, kad esot bijuši 300 pieteikumi (Mesi faktors?), tomēr redzēju, ka starp žurnālistiem, ar kuriem bija "jākonkurē", bija cilvēki no ESPN, "New York Times", "Deutsche Welle". Arī igauņu kolēģis, arī vjetnamiešu un kādas tik vēl valstis nefigurēja.

Galu galā gaidīšanas sarakstā pieteicās ap 60 žurnālistiem un satraucošais brīdis, kad sāka izziņot laimīgos, pienāca aptuveni stundu pirms mača sākuma. Visi bija aplenkuši izziņošanas vietu un bez maz vai lika lietā elkoņus, it kā tas varētu palīdzēt. Tomēr drīz vien pēc trīs četru uzvārdu nosaukšanas pienāca informācija par brīvo vietu skaitu mediju tribīnē un par prieku klātesošajiem tika paziņots, ka vietas pietiks pilnīgi visiem. Yes, tas nozīmēja zaļo gaismu arī man! Tā izrādījās ļoti laimīga biļete, ņemot vērā, cik jaudīga bija šī futbola spēle.

Bija pāris amizantas epizodes biļešu dalīšanas procesā, kurā pa vienam tika saukti žurnālistu uzvārdi. Vispirms organizatoru pārstāve veltīja dusmīgus vārdus kādam Āzijas žurnālistam, kurš notiekošo filmēja: "Izslēdziet kameru! Mēs šeit strādājam, nevis muļķojamies - te nav nekā smieklīga." Kāds kamerūniešu žurnālists (ar iespaidīgiem drediem) burtiski palecās aiz laimes, saņemot savu biļeti. Kāda Turkmenistānas žurnālista vārdu biļetes dalošā sieviete nespēja nekādi izlasīt un sacīja: "Kāds no Turcijas." Vēlāk tika skaidrībā. Savukārt "New York Time" žurnālista Smita biļeti bija atnācis paņemt viņa kolēģis, taču sieviete bija stingra un, neskatoties uz medija lielumu, palika pie sava, ka biļete jāizņem tieši Smitam. "New York Time" žurnālists apsolīja piecu minūšu laikā sadabūt rokās Smitu, kurš tobrīd bija aizņemts, jo strādāja. Mani nosauca par Edmundo - kā gan lai nepasmaida par šādu neprecizitāti tik priecīgā brīdī!

Vēl pirms spēles nebija šaubu, ka tribīnēs dominēs meksikāņi. Daudzi no viņiem krāšņi apģērbti. Daži mani fotouzņēmumi apskatāmi šeit.

Dziesma pirms futbola spēles.

Ar kādu acteku.

Ņemot vērā šo situāciju ar papildus biļeti, sēdējām ar Arkādiju nodalīti. Man tika vieta pie paša, paša jumta augšējā rindā. Jā, tālu no laukuma, tomēr par redzamību sūdzēties nevarēju. Sēdēju ar Austrijas kolēģiem - varu kļūdīties, bet man radās sajūta, ka mača laikā viņi pārdzīvo par Meksikas neizmantojām iespējām pret Austrijas kaimiņiem vāciešiem.

Emociju, skaļuma, sajūtu ziņā šī spēle bija pilnīgi citā orbītā salīdzinoši ar līdz šim apmeklētajām MAR-IRN un ARG-ISL. Meksikas fani radīja apdullinošu troksni, izdarīja spiedienu uz vāciešu futbolistiem, maksimāli atbalstīja savējos. Arī pats futbols ne sekundi nelika vilties - meksikāņiem virtuoza tehnika, fantastiska pāreja no aizsardzības uzbrukumā, izcils pirmais pieskāriens, vāciešiem jaudīgs beigu spiediens, pilnīgi radās sajūta, ka ceļarullis pamazām nobrauks ziemeļamerikāņus. Nekā. Visa Meksika ekstāzē, meksikāņu žurnālisti pārlaimīgi. Starp citu, pēc pirmā puslaika vairāki ne-Meksikas žurnālisti aplaudēja - tā nav ikdienišķa parādība un acīmredzami šādi tika veltīta atzinība meksikāņiem par negaidīti ugunīgo sniegumu.

Izgāju stadiona koridoros un tur arī jau svinības pamazām sākās. Kaut ko pafilmēju.

Domājams, meksikāņu prieki būs redzami un dzirdami Maskavā visu vakaru un nakti. Jau vienā no iepriekšējiem blogiem minēju, ka Meksikas līdzjutēju skaits Krievijā ir milzīgs - kad tika ziņots, ka PK2018 apmeklēšot ap 100 tūkstošiem ASV līdzjutēju, tas šķita jocīgi un tagad liekas, ka domāta Ziemeļamerika, kas pamatā pārstāvēta tieši ar Meksiku.

Kamēr sadarījām visus darbiņus, jau atkal klāt vakars. Kopš ierašanās Krievijā ceturtdien, esam bijuši tikai Maskavā un Sanktpēterburgā, bet rīt (pirmdien) ļoti agri no rīta dosimies uz Ņižņijnovgorodu. Tur mūsu programmā Zviedrijas un Dienvidkorejas mačs. Par katru PK spēli var teikt, ka tas ir uz dzīvību un nāvi, taču šai reizē it īpaši. Meksika paņēmusi trīs zelta punktus pret Vāciju, kuru zviedriem un/vai korejiešiem, ļoti iespējams, tad arī būs jāapsteidz, lai iekļūtu 1/8 finālā. Neuzvarot pirmās kārtas maču nosacīto pastarīšu duelī, pamazām var sākt krāmēt koferus...

Mums atliek cerēt, ka Ņižņijnovgorodā drošības līmenis nebūs atbilstošs pašu krievu jociņiem par šo tēmu: