"Euro 2016" grupu turnīrs – maz vārtu, toties daudz spriedzes

Tikpat mazrezultatīvi turpinot, šajā finālturnīrā ir pavisam reāli labot Eiropas čempionātu antirekordu, kas pagaidām pieder 1980. gada finālturnīram, kad vidēji tika gūti 1,89 vārti. Pēdējos četros finālturnīros tika gūti vismaz 2,40 vārti, bet otra reize, kad vidējais rādītājs noslīdēja zem divu vārtu atzīmes, bija 1996. gadā – 1,98 vārti. Pasaules kausu finālturnīru antirekords pieder 1990. gada čempionātam – 2,10 vārti. Tiesa gan, ne tik sen notikušajiem 2006. un 2010. gada finālturnīriem pieder divi nākamie sliktākie rādītāji – attiecīgi 2,23 un 2,21 vārti.

Tieši 2010. gadu varam saukt kā pēdējo, kad čempionāta sākumā tika piedzīvots pamatīgs sausuma periods – nevienā no pirmajām septiņām spēlēm netika gūti vairāk par diviem vārtiem un pirmajā kārtā kopumā tika sakrāti vien 1,56 vārti vidēji mačā. Grupu turnīrā rādītājs pakāpās līdz 2,10 vārtiem, bet salīdzinoši rezultatīvās izslēgšanas spēles (vidēji 2,64 vārti) beigās ļāva vēl nedaudz uzlabot statistiku (2,21).

Statistikā nav iekļauti finālturnīri pirms 1980. gada, jo tajos, pirmkārt, bija ļoti maz spēļu un, otrkārt, tajos vidēji tika gūti krietni vairāk vārtu nekā turpmākajos turnīros.

Gluži kā Eiropas čempionātiem, arī Pasaules kausā finālturnīri līdz 1962. gadam mazāka komandu skaita un ievērojami lielākas rezultativitātes dēļ neiederas kopējā kontekstā.

Kamēr Eiropas čempionātu antirekords pieder 1980. gadam, pavisam skopi vārtu ziņā sāka arī 1992. gads, kad grupu turnīra 12 spēlēs tika gūti tikai 21 vārti jeb 1,75 vidēji spēlē. Tomēr šo finālturnīru paglāba trīs izslēgšanas spēles, kurās tika gūti 11 vārti. Līdzīga aina, kad izslēgšanas stadijā krietni pieaugtu vārtu skaits, Eiropas čempionātos gan nav bieža. No iepriekšējiem deviņiem finālturnīriem sešos starp grupu turnīru un "play-off" nebija ļoti nozīmīgas atšķirības, savukārt divos bija tieši pretēji – vārtu skaits krietni saruka. Piemēram, 1996. gadā septiņās izslēgšanas spēlēs (+125 pagarinājuma minūtēs) tika gūti vien deviņi vārti. Jāpiebilst, ka grupu turnīra vārtu skaitu nav pilnībā korekti salīdzināt ar finālturnīru, jo šādā statistikā parasti netiek ņemts vērā, ka "play-off" stadijā spēlēti arī pagarinājumi. Tādēļ šajā rakstā vārtu skaits rēķināts tieši pret 90 minūšu (tiesa, neieskaitot kompensācijas laiku), nevis spēļu skaitu.

Ņemot vērā, ka šajā finālturnīrā tikai piecas no 18 spēlēm noslēgušās ar vairāk nekā vienu vārtu starpību, varētu izvirzīt hipotēzi, ka tieši līdzvērtīgais komandu līmenis ir galvenais iemesls mazajai rezultativitātei. Sak, iepriekšējos turnīros vārtu skaits varētu būt sakrājies tieši pārliecinošajās uzvarās un sagrāvēs (šajā rakstā par tādām uzskatītas uzvaras ar vismaz trīs vārtu pārsvaru). Šāds pieņēmums apstiprinās vien daļēji. Ja iepriekš bija redzams, ka Pasaules kausos vārtu tiek gūts vairāk nekā Eiropas čempionātos, tad, izsvītrojot pārliecinošās uzvaras, aina ievērojami mainās un pat četros Pasaules kausa grupu turnīros līdzīgajās spēlēs vidēji gūts krietni mazāk par diviem vārtiem.

Pasaules kausos pārliecinošu uzvaru tomēr ir vairāk nekā Eiropas finālturnīros (un pārliecinošo uzvaru proporcijā meklējama atslēga arī rezultativitātes atšķirībā starp līgām un izlašu finālturnīriem, kuros individuālu spēļu nozīme ir daudz lielāka) , un nelielā spēļu skaita dēļ tas var jūtami ietekmēt statistiku. Piemēram, 2010. gada grupu turnīrā, rēķinot visas spēles, vidēji guva 2,10 vārtus, bet bez Portugāles sagrāves pār Ziemeļkoreju (7:0) – vairs tikai 2,00. Vai 1982. gadā, kad Ungārija ar 10:1 samala miltos Salvadoru – ar to 2,78 vārti, bez tās 2,54 vārti. Tomēr, kā jau sacīju, šāds apgalvojums piepildās vien daļēji, jo pēc citu turnīru statistikas redzams, ka arī starp līdzīgām spēlēm rezultativitāte agrāk regulāri bijusi lielāka – vairāk 2:1, 2:2, 3:1 un tamlīdzīgu rezultātu.

Vēl divas interesantas iezīmes šā čempionāta sākumā ir lielais vārtu skaits, kas gūts tieši spēles izskaņā, un lielais vārtu skaits, ko gūst uz maiņu iznākuši futbolisti. Ja paskatāmies uz tām piecām uzvarām ar divu vārtu starpību, tad viegli pamanīt, ka arī šajos mačos otrie vārti tika gūti vien pašās beigās – vienreiz 87. minūtē un pārējās četras reizes tikai kompensācijas laikā. Kopumā 12 no 34 vārtiem (35,3%) gūti pamatlaika pēdējās vienpadsmit minūtēs (sākot no 80. minūtes ieskaitot) vai kompensācijas laikā, un šajā periodā izrautas piecas (!) uzvaras – divas no tām mājinieku francūžu rēķinā.

Līdz šim labākais rādītājs ir (bija?) "Euro 2008", kad pēdējās vienpadsmit pamatlaika vai pēdējās četrās pagarinājuma minūtēs tika gūti 21 no 77 vārtiem (27,3%). Tovasar īpaši izcēlās turki, kas, par spīti nomināli vājākam sastāvam un neskaitāmām traumām un diskvalifikācijām, izvilka vienu spēli pēc citas. Grupā Turcija tādā veidā pārspēja Šveici (2:1, uzvaras vārti 90'+2) un Čehiju (75. minūtē panāca 1:2, 87. minūtē 2:2 un 89. minūtē 3:2), ceturtdaļfinālā izglābās pret Horvātiju (ielaida 119. minūtē, bet 120'+2 panāca 1:1) un pusfinālā 86. minūtē izrāva neizšķirtu pret Vāciju (2:2), tomēr 90. minūtē pati izjuta, kā ir zaudēt izskaņā (2:3).

Starp citām līdzīga rakstura spēlēm var minēt Francijas uzvaru "Euro 2004" grupā pār Angliju (2:1), kad Zinedins Zidāns iesita gan pirmajā, gan trešajā kompensācijas laika minūtē, un, protams, arī "Euro 2000" finālu, kad Silvēns Viltors kompensācijas laika trešajā minūtē izglāba francūžus no zaudējuma Itālijai (1:1) un Davids Trezegē pagarinājumā nodrošināja zeltu (2:1). Pamatlaika beigās izšķīrās fināli arī 1980. un 1964. gados, kad triumfēja attiecīgi Rietumvācija un Spānija.

Kamēr horvāti pagarinājuma izskaņā jau domāja par pusfinālu, pēdējo vārdu sacīja turku uzbrucējs Semihs. Foto: AFP/Scanpix

Divus vārtus maču izskaņās turku uzbrucējs Semihs guva pēc tam, kad bija izgājis uz maiņu, un arī šādu spēlētāju ziņā "Euro 2008" ir starp līderiem Eiropas finālturnīros – 13 no 77 vārtiem jeb 16,9% guva spēlētāji, kuri nedevās pamatsastāvā. Labākais rādītājs gan pieder "Euro 1996", kad uz maiņu gājušie guva 11 no 64 vārtiem jeb 17,2%. Divi slavenākie vārti šajā finālturnīrā, protams, pieder vācietim Oliveram Bīrhofam, kurš finālā pret Čehiju gāja uz maiņu 69. minūtē pie rezultāta 0:1. Jau pēc četrām minūtēm viņš panāca izlīdzinājumu, bet 95. minūtē guva arī zelta vārtus (2:1).

Ar visefektīvāko rezervistu soliņu Eiropas čempionātu vēsturē var palielīties "Euro 2004" saimniece Portugāle, kurai piecus no astoņiem vārtiem guva tieši uz maiņu iznākušie. Divreiz iesita Rui Košta, bet pa reizei – Krištianu Ronaldu, Nunu Gomešs un Elders Poštiga. Savukārt individuālas spēles ziņā izceļas "Euro 1988" grupu turnīra spēle starp Itāliju un Dāniju (2:0). Alesandro Altobelli laukumā gāja 66. minūtē un jau nākamajā minūtē atklāja rezultātu, bet Luidži De Agostīni laukumā devās 85. minūtē un jau pēc divām minūtēm panāca 2:0. Starp citu, viņi toreiz nomainīja mūsdienās labi zināmus trenerus – Roberto Mančīni un Roberto Donadoni.

Ja spēs noturēt uzstādīto latiņu, šā gada finālturnīram ir lielisks potenciāls labot uz maiņu iznākušo spēlētāju vārtu rekordu. Francijā no 34 vārtiem uz maiņu gājušie guvuši deviņus jeb 26,5%. Pa reizei to paveica Francijas (Grīzmans), Slovākijas (Duda), Velsas (Robsons-Kanu), Krievijas (Glušakovs), Vācijas (Švainštaigers), Ziemeļīrijas (Makgins) un Ungārijas (Štībers) spēlētāji, bet Anglijas uzvarā pār Velsu (2:1) abi vārti bija uz maiņu iznākušo – Džeimija Vārdija un Daniela Staridža – kontā. Trīs no šiem astoņiem vārtiem bija uzvaru nesoši. Salīdzinājumam – pagājušajā Pasaules kausā uz maiņu izgājušie guva 31 no 171 jeb 18,1% vārtu.