Lipmans: "Ja es būtu latvietis, nevis ebrejs, mani nēsātu uz rokām"

"Meldonija skandāls ir amerikāņu pasūtījums"

- Mūsu lasītāju ļoti interesē meldonija tēma. Jūs taču grasījāties iesniegt prasību pret WADA – par jūsu uzņēmuma ražota preparāta nepareizu atzīšanu par dopingu?
- Prasība jau ir iesniegta. Palieku pie sava viedokļa. Šis stāsts ap meldoniju ir tīrākais pasūtījums. Varēju jums tagad vispār atklāt visus noslēpumus. Kurš, kā un kad nolēma – aiziet, iekļausim meldoniju dopinga kategorijā. Bet tas man būtu bīstami. Un negribas strīdēties ar noteiktiem cilvēkiem, kuriem ir ietekme pasaules sportā. Bet kaut ko pateikt varu. Piemēram, to, ka visu šo pasūtīja amerikāņi – lai Šarapova nepiedalītos olimpiskajās spēlēs.

Marija vienā no pēdējām spēlēm taču gandrīz uzvarēja to nēģerieti Viljamsu. Un tas visus ASV pamatīgi nobiedēja. Viņi tur uzskatīja, ka tikai ASV ir nepārspējami sportisti. Un sāka rakt, meklēt, kur aizķerties, zinot, ka Šarapova jau desmit gadu lieto meldoniju. Lūk, arī atrada preparātu, kur aizķerties. Bet tās taču ir tikai zāles, kuras izstrādāja sirds muskuļa nostiprināšanai. Ja esi sportists un 100 metrus skrien desmit sekundēs, vari apēst tonnu meldonija un tik un tā nenoskriesi 9,9 sekundēs. Toties meldonija lietošana palīdz saglabāt sirds veselību.

- Tātad par dopingu atzina preparātu, kurš vienkārši glābj veselību un sportistu dzīvības?
- Atceraties traģēdiju ar Sergeju Žoltoku? Ja viņš būtu lietojis meldoniju, nekad nenomirtu. Jā, justos smagi, bet sirds izturētu tās slodzes, kuras sportistam jāiztur spēles laikā. Arī Čerepanovu meldonijs būtu varējis glābt no nāves. Rīgas mērs Nils Ušakovs agrāk katru gadu skrēja tautas maratonā, bet pēc tam ar viņu notika nelaime. Nenoskrējis pat pusi distances, vienkārši nokrita un mēnesi gulēja slimnīcā. Bet ar šo preparātu, par kuru runājam, viņš sirds problēmas nepazītu. Riskēšu izteikt prognozi: WADA beigu beigās piekāpsies. Jau sāk to darīt un amnestē tos, kuri līdz martam dzēra meldoniju, runā par dozēšanu. Esmu pārliecināts, ka epopeja noslēgsies.

- Līdz Rio olimpiskajām spēlēm vai pēc?
- Cenšamies paātrināt procesu. Skatīsimies, vai pagūsim. Protams, gribētos pagūt līdz Rio, lai Šarapova un citi drīkstētu piedalīties spēlēs.

- Rietumu pasaulē pieņemts, ka aiz katra politiskā pasūtījuma slēpjas nauda. Vai nedomājat, ka kampaņa pret meldoniju ir mēģinājums izstumt preparātu no tirgus, aizstājot to ar citu uzņēmumu produktiem?
- Es kā šā uzņēmuma saimnieks varu jums teikt: pēc politiskās kampaņas pret preparātu sākšanās bizness necieta. Vispār, tieši pretēji – pārdošana uzlabojās. Apmēram divas reizes, bet Latvijā vispār trīs.

- Tātad WADA jūsu produkcijai radīja bezmaksas reklāmu?
- Jā, tā ir. Speciāli veicu aprēķinus – lai panāktu divkāršu pārdošanas pieaugumu, man būtu nācies PR un reklāmai iztērēt vairāk nekā miljonu eiro! Bet te puiši, paši to negribēdami, pasniedza man tādu dāvanu. Pēc visa šī trokšņa presē un televīzijā cilvēki uzzināja par meldonija noderīgajām īpašībām un sāka to pirkt, lai nostiprinātu sirds muskuli. Visi draudzīgi padomāja: "Pat sportisti lieto šo tableti, tātad man tā noteikti palīdzēs." (smaida) Paldies Dievam, būšu ļoti priecīgs, ja manas zāles glābs pēc iespējas vairāk dzīvību un palīdzēt cilvēkiem justies veseliem. Pārdodot meldoniju, mēs darām labu. Atšķirībā no īsta dopinga, šis preparāts organismam nekaitē.

Aizsāku visus tiesu darbus pret WADA ar vienu mērķi. Tāpēc, ka esmu saistīts ar sportu un principiāli vēlos pierādīt, ka meldonijs nav nekāds dopings. Par savu biznesu nebaidos, tās nav vienīgās zāles, kuras pārdod mans uzņēmums. Un arī no Krievijas, Kazahstānas, Baltkrievijas, Anglijas, Ungārijas, Polijas un Zviedrijas tirgus mani neizstumt, jo mana korporācija piedāvā 80 preparātus. Briti, piemēram, ir nervozi puiši un labi pērk preparātus, kas palīdz mierīgi gulēt.

- Meldonija reabilitācijas lietā jūsu intereses sakrīt ar Krievijas interesēm.
- Jā, tā ir tiesa. Lai Amerikā zina, ka mēs nepiekāpsimies. Lai domā. Mani nedaudz pārsteidz kas cits. Sākumā Krievija nopietni satrūkās un sāka rūpēties par meldonija problēmu. Davai, davai, man pat [Krievijas sporta ministrs] Mutko zvanīja, bija ļoti liela aktivitāte. Bet tagad krievi ir nedaudz pieklusuši, kaut gan viņu atbalsts man ir ļoti nepieciešams. Jāiet kopā.

- Kāpēc, jūsuprāt, mūsu valsts pieklusa?
- Tas viss savstarpēji ir ļoti sarežģīti. Skandāli politikā un skandāli sportā, ekonomiskā sāncensība un ekonomiskās intereses. Militārajā sfērā Krievija var nospiest jebkuru, bet ekonomikas jomā ne viss ir tik rožaini. Krīze jūsu valsti ir skārusi ļoti spēcīgi. Maskavā un Sanktpēterburgā viss ir normāli, bet citās pilsētās dzīvot nav viegli. Braucu uz Kursku apskatīt vienu rūpnīcu. Tur dzīvo nelaimīgi cilvēki! Daudz trūcīgo, bezdarbnieku, tā ka ne viss ir tik vienkārši.

- KHL klubi jau ir atteikušies no meldonija iegādes?
- Jā, pagaidām baidās, bet tas pāries – gan redzēsiet. Preparāts tiks reabilitēts. Īslaicīga sadarbības pārtraukšana ar krievu līgu biznesu neietekmē, jo KHL daļa bija tikai pieci procenti no pārdošanas apjomiem.

"Zvēru, bez manis Znaroka šajā profesijā nebūtu"

- Tas taču bijāt jūs, kurš hokeja pasaulei atklāja treneri Znaroku.
- Bez manis Oļega šajā profesijā tagad nebūtu. Zvēru. Kaut es tā dzīvotu, kā mēs par viņu rūpējāmies. Kad Znaroks beidza spēlēt, uzreiz paņēmu viņu par treneri bērnu komandā. Ko tikai nedzirdēju. Nav latvietis, nezina mūsu valodu, rupeklis, visu laiku lamājas. Un visu laiku tādi uzbrukumi, bet es Oļegu atbalstīju un visu laiku bīdīju uz priekšu. Jaunatnes izlasē nozīmēju par galveno, un par to man nācās dzirdēt negatīvas atsauksmes. Bet kad paņēmu jau uz lielo izlasi, tik vien dzirdēju" "Kā tu varēji?" Taču mani izsist no līdzsvara nav tik vienkārši, nepametu cilvēkus, kuriem uzticos. Ja pieaugušo izlase 21 gadu pēc kārtas piedalās pasaules čempionāta elites divīzijā, tātad Kirovs Lipmans ne reizi nav kļūdījies ar treneriem. Bet pasaules čempionāta ceturtdaļfinālā mēs iekļuvām tieši ar Znaroku.

- Lieliski atceros. Pirms septiņiem gadiem Bernē.
- Krievu hokeja menedžeri atzīst, ka bez manis neviens nezinātu tādu treneri kā Znaroks. Protams, Oļegam ir mīnusi raksturā, bet mēs tagad nerunājam par cilvēku personīgajām īpašībām.

- Jūsu audzēknis uzvarēs pašmāju pasaules čempionātā?
- Viņam būs ļoti grūti, bet Oļegam ir paveicies, ka ieradās spēlētāji no NHL. Ovečkins drīz tiks pāri aklimatizācijai, Kuzņecovs ir teicams spēlētājs, man viņš ļoti patīk. Izredzes uz zeltu ir, bet tikt līdz virsotnei būs ļoti grūti.

- Mūs pārsteidza, ka Maskavas čempionāta gadā Znaroks sastrīdējās ar izlases zvaigznēm – Kovaļčuku un Radulovu.
- Jā, viņi pasūtīja treneri uz vienu vietu…Oļegam ir nedaudz nesavaldīgs raksturs. Cits paklusēs, šis pateiks. Es, piemēram, cenšos nemētāties vārdiem, jo zinu, cik grūti atjaunot siltas un cilvēciskas attiecības. Un zinu, ka pēc strīda vienmēr paliek aizvainojuma sajūta. Jebkuru jautājumu var nokārtoti, sēžoties pie galda un runājot kā diplomātam. Tas ir mans princips. Citiem cilvēkiem ir citi principi.

"Ne Dānijai, ne Norvēģijai, ne Vācijai, ne Baltkrievijai nav tādas sistēmas kā mums"

- Latvija ir gandrīz vai neveiksmīgākā izlase Maskavas čempionātā. Trīs spēlēs zaudējāt pagarinājumā vai bullīšos.
- Sirmu matu man, protams, kļuvis vairāk, bet esmu pieradis uz visiem notikumiem skatīties pozitīvi. Nevar apstrīdēt to, ka Latvija ir unikāla hokeja zeme. Ar iedzīvotāju skaitu, kas mazāks par diviem miljoniem, mēs 21 gadu pēc kārtas noturamies pasaules hokeja elites divīzijā! Piekritīsiet, ka tas kaut ko nozīmē. Vai paskatīsimies vēl dziļāk. Junioru izlase – elitē. Jauniešu izlase – elitē. Ar tādiem panākumiem nevar palepoties citas, daudz apdzīvotākas un bagātākas hokeja valstis. Tādas sistēmas, piemēram, nav ne Dānijai, ne Norvēģijai, ne Francijai, ne Vācijai, ne Baltkrievijai, ne Itālijai. Kaut gan visas šīs valstis var ieguldīt hokejā daudz vairāk naudas nekā mēs.

- Bez plānveidīga un rūpīga darba no federācijas puses tādu sistēmu nevar izveidot.
- No saviem nopelniem neatsakos (smaida). Diemžēl mazām nācijām ir savdabīga mentalitāte. "Ja tev ir labi – man ir slikti, nevaru to pārdzīvot." Savā darbā pastāvīgi ar to saskaros. Atceraties, kā pirms desmit gadiem sarīkojām pasaules čempionātu?

- Bija lielisks turnīrs.
- Tikai 99% Latvijas iedzīvotāju līdz pēdējam neticēja, ka tiksim galā ar čempionāta uzņemšanu. Ar milzu pūlēm izsitu valstij superturnīru un ko tikai par sevi nedzirdēju! Nekad nespēsim cienīgi uzņemt čempionātu – tā bija pati maigākā replika. Premjerministrs toreiz bija Bērziņš. Lūk, starp citu, stāsts par viņu. Mana sieva ir neiropataloģe. Mēs ar viņu skatījāmies deviņos vakarā televizoru, un sieva, skatoties ekrānā, teica: "Skaties, Bērziņam mute sagriezusies, nospiests sejas nervs. Kirov, steidzami zvani viņam, lai atbrauc uz manu klīniku. Ja septiņu dienu laikā neizārstēs nervu, premjers visu atlikušo dzīvi staigās ar tādu seju." Uzreiz noteica problēmu, iedomājieties tik! Nekautrējos un deviņos vakarā piezvanīju ministram, sieva viņu izārstēja. Tagad ieraugot viņu, viņš uzreiz skrien apskauties: "Lūk, Aņečka, kura mani izglāba."

Tā, lūk, pirms 2006. gada pasaules čempionāta tas pats Bērziņš man saka: "Vairs pie manis ar savu hokeju nenāc. Gribi – dari, gribi – nedari, bet es nepiedalos. Atbildēju: "Kā tu vari ko tādu teikt? Tu taču esi premjers! Sasauc savus ministrus, izdod pavēles. Mēs esam maza valsts, un mums ir jāapvienojas ap šo projektu. Jāparāda visai pasaulei, ka esam spējīgi uz citām lietām." Un pēc tam nolēmu vienkārši sev pierādīt, ka esmu spējīgs aizvadīt Latvijā pasaules čempionātu. Un aizvadīju. Tas jums kā piemērs. Tam, ka nekas nerodas no tukša gaisa. Lūk, Kazahstāna šajā čempionātā izlidoja no elites grupas. Un tai var sekot Baltkrievija. Ne Francijai, ne Vācijai, ne Itālijai, ne Norvēģijai nav spēcīgu izlašu junioru, jauniešu un pieaugušo līmeņos vienlaicīgi.

- Bet jūs šajā ziņā esat daudz tuvāk hokeja lielvalstīm – tādām kā Somija, Čehija, Krievija.
- Tā ir, bet pie mums ne visi to novērtē. Latvijai ir jālepojas ar savu hokeju, bet sanāk tā, ka mūsu izlasei Krievijā reizēm jūt līdzi patiesāk nekā pašu dzimtenē.

"Latviešu nacionālisms traucē draudzīgi dzīvot ar Krieviju"

- Jūs Latvijā patiešām nemīl daudzi masu mediji, daudzas publiskas personas. Mēs Krievijā nespējam saprast – par ko?
- Pirmkārt, daudzi apskauž mani kā veiksmīgu uzņēmēju. Cilvēku psiholoģija ir tāda – strādāt negribam un arī nestrādāsim. Toties visi ir gatavi uzlidot kā maitulijas un piesavināties paveikto. Sapņo savas kabatas piepildīt ar citu cilvēku nopelnītu naudu (smejas). Otrkārt, daudzi latvieši ir ļoti lieli nacionālisti. Viņiem ir spēcīgas antipātijas pret krieviem, pret ebrejiem. Ja es nebūtu ebrejs, bet gan latvietis, attieksme būtu pavisam cita un mani nēsātu uz rokām. Zvēru, tā tas ir.

- Labi saprotam, par ko jūs runājat. Paši redzējām, kā Rīgas "Dinamo" KHL ierindas spēles atklāšanas pasākumā speciāli visai arēnai nodemonstrēja pretīgu, milzīgu svastiku.
- Lūk, lūk, tas ir no tās pašas operas. Murgs. Īsts nacionālisms, kas traucē draudzīgi dzīvot ar Krieviju un kas liek mums, pilnvērtīgiem valsts iedzīvotājiem, reizēm justies šausmīgi.

- Fāzels teica, ka var Latvijai atdot 2022. gada pasaules čempionātu. Pēc visa, ko tikko izstāstījāt, jums ir vēlme tērēt spēkus un nervus vēl viena turnīra organizēšanai?
- Jā, visi mani cenšas pierunāt pieķerties lielai lietai. Izstāstīšu jums, kāda ir situācija. Liela un mūsdienīga arēna Rīgā parādījās manis dēļ. Ja Latvijā neaizvadītu 2006. gada pasaules čempionātu, nebūtu ne arēnas, ne latviešu komandas KHL. Bet tagad "Arēnu Rīga" pārpirka. Un ap to risinās komerciāla rakstura spēlītes. No vienas puses, pasaules čempionāts ir jāaizvada divās hallēs. No otras, mūsu labākās ledus arēnas īpašnieki negrib ne ar vienu dalīties peļņā. Grib būt monopolisti, pārdot visas biļetes. Bet man tajā visā piedalīties negribas. Vēl tad, kad gatavojāmies 2006. gada pasaules čempionātam, zaudēju daudz nervu. Vēl sieva prasīja: "Kam tev to visu? Ja negrib, nevajag!" Neviens nepalīdzēja ar organizēšanu.

Izmantotie resursi:
Киров Липман: «Кампанию против мельдония...