Aparjods: "Šosezon biju otrais, nevis pirmais. Ar to neapstāsimies!"

"Aizvadīta ļoti laba sezona. Šķiet, tieši tādi vārdi tika teikti arī jau pēc iepriekšējām sezonām, bet šis gads atkal bijis labāks par iepriekšējo," teica Kristers Aparjods. "Emocijas pēc sezonas beigām? Nekā īpaša. Nav tā, ka tagad sēžu un cenšos savilkt kopā notikušo un aptvert, ka patiešām esmu finišējis tik augstu, nekāda šoka vai eiforijas nav. Es uz to gāju arī jau iepriekš, tikai tad kaut kas nesanāca, kaut kur nepaveicās, bet tagad esmu to sasniedzis. Varbūt kādam tas izklausīsies augstprātīgi, bet zināju, kas ir mans mērķis, kāds ir mans līmenis un uz ko tiecos. Mūsu komandā tehnika ir augstā līmenī, nobraukt lejā pa trasi māku, atlika tikai salikt visas sastāvdaļas kopā."

Aparjods Pasaules kausa sezonas kopvērtējumā ieņēma otro vietu, apsteidzot vairākkārtējo čempionu, Vācijas sportistu Fēliksu Lohu, kurš bija trešais, un piekāpjoties tikai dominējošajam Maksam Langenhānam. PK vēsturē Aparjods guvis Latvijas kamaniņu sporta lielāko panākumu individuālajās disciplīnās. Arī iepriekšējais labākais rezultāts - trešā vieta - piederēja viņam.

"Tas izdevās tikai ar lielu treneru korpusa palīdzību," sacīja Aparjods. "Mārtiņš Rubenis man ļoti palīdzēja, viņš ieguldīja lielu darbu un zināšanas manī. Jā, tagad man izdevies sasniegt kopvērtējumā vairāk nekā viņam savā karjerā, taču viņš arī bija spējīgs uz tādiem panākumiem, tikai tolaik bija citāda situācija sportā. Teiksim tā - visu potenciālu, ko viņam pašam neizdevās maksimāli piepildīt, viņš tagad iegulda tālāk manī, un principā vismaz 50% nopelnu šajā PK sudrabā ir arī viņam."

"Bet tā kopumā es statistikai daudz nesekoju un no posma uz posmu nerēķinu," turpināja Latvijas izlases līderis. "Šosezon jau visai komandai daudz panākumu, varbūt stafetēs tikai mums negāja tik labi kā gribējām, bija jau arī neveiksmes. Bet tā cilvēcīgi saprotu, ka tagad, kad mēs paši pieradinām cilvēkus pie regulārām medaļām Pasaules kausa posmos, tad cilvēki arī turpmāk vēlas to pašu, nevis salīdzināt ar situāciju pirms 5-10 gadiem. Tagad pēc sezonas brīvā brīdī izskaitīju, ka bija deviņi PK posmi un biju trijniekā sešos no tiem. Tobrīd gan tā aizdomājos, ka ikdienā jau vienkārši trenējos un braucu, par tādām lietām nepiedomājot, bet, kad tā saliec domas galvā konkrētā kārtībā, tad tās arī attiecīgi var novērtēt."

Aizvadītā sezona gan nebija tikai un vienīgi gaišos toņos. Sezonas svarīgākajās sacensībās pasaules čempionātā Aparjods piedzīvoja kritienu un izstājās. Vīriešu vieniniekos Latvija PČ ieguvusi divas medaļas, abas Mārtiņa Rubeņa rēķinā pirms 20 gadiem, un šajā PČ Aparjods tika uzlūkots kā ļoti reāls medaļas kandidāts. No PČ gan viņš tukšām kabatām tāpat neaizbrauca, iegūstot sprinta bronzu un stafetes bronzu.

"Altenbergas trasē ir asas virāžas, tur ir vairākas vietas, kur nedrīkst iebraukt pret fizikas likumiem, proti, nepareizā trajektorijā," atminējās Aparjods. "Taču kļūdījos un uzņēmu nepareizu trajektoriju. Sanāca, ka asi izgriezu kaklu, tas sāpēja arī pēc tam. Vēl tagad jūtu sekas, šonedēļ biju pie fizioterapeita, kur atkārtojām līdzīgu situāciju, un sapratu, ka joprojām sāp. Bet tas nekas, tagad beigsies aktīvie treniņi un varēs savest visu kārtībā. Kamaniņu sezona tomēr ir visai īsa - lai sasituma dēļ izlaistu PK posmu, jānotiek kaut kad patiešām trakam. Nelielas sāpes un diskomforts ir lietas, uz ko jābūt gatavam, turklāt pateikšu, ka mums ir lielisks personāls, kurš mūsu komandu uzrauga 24 stundas diennaktī. Tādēļ es pat neuztraucos par to, ka pēc tā kritiena varētu nākties izlaist kādu posmu."

"Kopumā par PČ bija dalītas sajūtas - jā, divas medaļas, bet arī kritiens. Vēlāk nedaudz aizdomājos par sevi un savu reakciju, proti, kāpēc man tā bija tieši tāda?" viņš domīgi izteicās. "Es zinu savu raksturu un emocijas, kas vienmēr pieprasa perfekciju, tāpēc likās, ka es aizdomīgi viegli uztveru savu neveiksmi PČ. Piemēram, pirms gada es paliku trešajā vietā Eiropas čempionātā, un tas mani iespaidoja pēc tam vēl trīs nākamajās sacensībās, jo uzskatīju, ka esmu slikti nobraucis. Cilvēkiem no malas gan jau likās: ko tur tur nervozē, trešā vieta EČ taču ir ļoti labs rezultāts. Bet man pašam tas, ka nesasniedzu savu maksimumu un zināju, ka varu nobraukt labāk, atstāja iespaidu un lika pārdzīvot."

"Bet PČ neveiksmi, kas patiešām bija neveiksme, uztvēru viegli un samierinājos bez lieka psiholoģiskā sloga," sacīja Aparjods. "Grūti paskaidrot tam iemeslu. Varbūt laika gaitā iegūts neliels rūdījums. Arī apziņa, ka šī jau nebija mana vienīgā un pēdējā iespēja kādam kaut ko pierādīt, tagad bija sajūta, ka par spīti tam PČ kritienam tāpat esmu augšpusē. Tad nu pārslēdzu galvu uz Pasaules kausa posmiem, lai tur revanšētos," teica Aparjods, kurš pēc pasaules čempionāta izcīnīja divas uzvaras PK posmos un divreiz ieguva otro vietu.

Abas uzvaras PK posmos pelnījušas plašāku aprakstu. Pirmkārt jau tāpēc, ka Aparjodam un visam Latvijas kamaniņu sportam uzvaru PK posmu individuālajās sacensībās nemaz nav tik daudz - viņš pats savu rēķinu šosezon pacēla no trim PK uzvarām uz piecām, turklāt tikai otro reizi izcīnīja uzvaru trasē ārpus Siguldas.

Oberhofas trasē februāra vidū notika interesantas lietas. Pavasarīgo laikapstākļu dēļ ledu trasē nebija iespējams noturēt ideālā stāvoklī, turklāt laikapstākļi strauji mainījās un ledus ātri bojājās. Tas viss radīja situāciju, ka sportisti, kuri startēja agrāk, varēja uzrādīt daudz labākus rezultātus nekā tie, kas startēja vēlāk, un tas lika vairākiem pirmā brauciena favorītiem izvēlēties taktiku aizvadīt lēnākus pirmos braucienus, lai pēc tam būtu labākās pozīcijās otrajā braucienā.

Aparjods pirmajā braucienā bija 17. vietā, bet otrajā braucienā tika pie uzvaras. Par jautājumu, vai viņš arī pirmajā braucienā speciāli piebremzējis, Aparjods pasmējās: "Es tur pats kļūdījos, tāpēc sanāca sliktāks rezultāts, kas mani pirmajā braucienā pabīdīja uz leju. Tā ka tā mana piebremzēšana bija netīša. Paveicās ar apstākļiem, un tos izmantoju."

"Bet nu jā, tas posms bija nozīmīgs pagrieziena posms," viņš jau nopietnākā balsī skaidroja. "Starptautiskās kamaniņu federācijas valde pēc tam sanāca kopā, lai spriestu par nākotni un kā izvairīties no līdzīgām situācijām. Bet par to apzināto piebremzēšanu... divējādas sajūtas, ko nav nemaz tik viegli izteikt vārdos. Uzreiz pateikšu, ka nevienu nenosodu, katrs startē ar savu pārliecību un pēc saviem principiem un katrs pats izvēlas veidus, kā cīnīties par uzvarām. Man pašam tas laikam nelikās īsti sportiski, sak, kā es tagad speciāli braukšu lēnāk sporta veidā, kur mēs visu laiku cīnāmies par sekundes tūkstošdaļām? Vajag tomēr sacensībās piedalīties pēc labākās sirdsapziņas. No otras puses, ja tā filozofiski paskatās, pirmais brauciens jau domāts tieši tam, lai iegūtu pēc iespējas labāku izejas pozīciju otrajā braucienā. Šoreiz tikai atšķīrās, kas ir šīs labākās izejas pozīcijas, ka labāk bija startēt agrāk."

Savukārt par uzvaru Siguldas PK posmā Aparjods izteicās, ka vispirms bijis neliels sarūgtinājums par to, ka nedēļu iepriekš Siguldā viņš ieņēma otro vietu (Latvijā norisinājās PK sezonas divi pēdējie posmi): "Man tāds raksturs, ka sniedzos uz visaugstāko visu laiku. Skaidrs, ka Sigulda mums ir mājas trase, kurā ierasti ceram uz labākiem rezultātiem, tad nu, ieguvis otro vietu, līdz galam apmierināts nebiju. Sapratu, ka nebūs tā, ka vienkārši atbraukšu mājās un mierīgi uzvarēšu. Turklāt tie pat bija labi braucieni, viss tika izdarīts labā līmenī, taču tāpat neuzvarēju. Sapratu, ka viss līdz galam tomēr nav ideāli, tad visu nedēļu strādājām ar tehniku, daudz lietas izmainījām un testējām. Tā ka noteikti vēl ir lietas, uz ko tiekties. To pašu es varu teikt arī par PK kopvērtējumu - biju otrais, nevis pirmais. Mēs ar to neapstāsimies!"

Uz jautājumu par to, cik lielu lomu nākotnes ambīcijās šobrīd spēlē 2026. gada olimpiskās spēles, Aparjods atteica, ka pagaidām gandrīz necik: "Līdz tam vēl daudz laika. Ja godīgi, patiešām neesmu daudz domājis par nākamajām olimpiskajām spēlēm, koncentrējos tuvākajiem mērķiem un sacensībām, proti, nākamajai sezonai. Par maniem mērķiem tajā var nemaz nevaicāt - vēlēšos uzlabot savu sniegumu, nobraukt vēl labāk un stabilāk, un uz to arī tiekšos. Bet olimpiskās spēles - nu, tur jau vēl nemaz renes trases nav, ko tur pagaidām plānot?" viņš pasmējās.

Kamaniņu sportā ierasti dominējusi Vācijas izlase, un šeit pat nav svarīgi, kurus sportistus Vācija sūta startēt konkrētajā sezonā, jo tāpat skaidrs, ka viņi būs galvenie favorīti. Arī cilvēki, kas ikdienā neseko renes sporta veidu aktualitātēm, tomēr droši vien būs dzirdējuši, ka lielais, bagātais un bīstamais kamaniņu sportā tur ir Vācijas izlase. Skaidrs, ka Latvijas izlasei tas nozīmē smagu konkurenci, taču reizē tā arī kvalitātes zīme - ja PK posmā apsteidz trīs Vācijas sportistus, tad uzreiz arī bez šo sportistu vārdiem izsecināms, ka sasniegts liels rezultāts.

"Cenšamies cīnīties, pavisam noteikti," sacīja Aparjods. "Jā, Vācija iegulda lielus līdzekļus savā darbā, bet nav jau tā, ka mēs pēc sezonas beigām uzreiz ejam gulēt. Arī turpinām darbu, testējam tehniku un neapstājamies. Tāpat domāju, ka svarīgi ir tas, ka mūsu komanda patiešām tiecas uz augšgalu, nevis tikai samierinās ar to, ka var aizbraukt uz ārzemēm un pavizināties pa trasi. Un patīkami redzēt, ka tas tiek novērtēts arī konkurentu vidū, piemēram, kad mēs aizvadām treniņbraucienus, tad trases malā sajūtama papildus interese, sak, jāpaskatās, ko latvieši tur sagatavojuši un ko varbūt varam paņemt no viņu braucieniem. Jā, Siguldā kā mūsu mājas trasē tas ir loģiski, bet tā notiek arī ārzemēs."

Konkurenti novērtē, bet kā ar vietējās sabiedrības atzinību? Par kamaniņu sporta panākumiem ir skaisti virsraksti un TV ziņu sižeti, bet netrūkst arī diskusiju par šī sporta veida lomu Latvijas sportā, tiek piesauktas Siguldas trases izmaksas un globālās auditorijas lielums. Pirms gada Aparjods bija nominēts Latvijas gada sportista titulam (ko ieguva daiļslidotājs Deniss Vasiļjevs), bet 2023. gadā, kad valdīja basketbols un hokejs, vairs nē.

"Vai jūtos Latvijas sportā attiecīgi novērtēts? Interesants jautājums, neesmu par to aizdomājies līdz šim," domīgi noteica Aparjods. "Apzinos, ka mūsu sports nav tik populārs kā citi, bet zinu, ka diezgan daudz cilvēku tāpat seko tam līdzi. Viņu dēļ mana godīga atbilde uz šo jautājumu ir jā, es jūtos."

"Bija situācija tagad nesen Siguldā, kad gatavojos sacensībām un vēl pirms iesildīšanās pienāca man klāt cilvēki apsveicināties un novēlēt veiksmi. Pavaicāju, no kurienes ieradušies, teica, ka no Rēzeknes. Tajā brīdī gan nedaudz apstājos, bija tāds "wow" moments. Cilvēki agri no rīta cēlušies un braukuši krietnu ceļu, protams, ka man bija patīkami un glaimojoši, un gribētu teikt, ka tas tomēr liecina par to, ka kamaniņu sporta vārds Latvijas sportā ir vērā ņemams faktors."