Lasvegasas pasaka bez laimīgām beigām

Lasvegasas "Golden Knights" savu pirmo četru zaudējumu sēriju piedzīvoja pašā nepiemērotākajā brīdī – Stenlija kausa finālā. Brīdī, kad bija palicis tikai solis līdz pasaules virsotnei. Taču no liekajiem spēlētājiem būvētā komanda tāpat paveica neiedomājamo un mūžam paliks Lasvegasas iedzīvotāju sirdīs. Pirms sezonas neviens neprognozēja "Golden Knights" iekļūšanu izslēgšanas spēlēs, kur nu vēl divīzijas titula izcīnīšanu, pirmās kārtas pārvarēšanu un Stenlija kausa fināla sasniegšanu.

Šķita, ka regulārais čempionāts dzīvo uz pavisam citas planētas un ka sērijā līdz četrām uzvarām debitantei klāsies daudz smagāk. Taču Lasvegasas "Golden Knights" bija pirmā komanda, kas sasniedza otro kārtu, ar 4-0 vienkārši pārbraucot pāri rūdītajai Losandželosas "Kings". Kad pretī stājās Sanhosē "Sharks", priekšnojauta teica to pašu. Skaistajam stāstam taču kādreiz ir jābeidzas, vai ne? Nekā. Savukārt Rietumu konferences finālā pret Vinipegas "Jets" komanda pirmoreiz nonāca iedzinējos, jo zaudēja pirmajā mačā. Atbilde dzēsa jebkādas šaubas – četras uzvaras pēc kārtas un vieta Stenlija kausa finālā.

Pirmais duelis ar Vašingtonas "Capitals" bija īsta hokeja izrāde – desmit gūtie vārti, neskaitāmas vadības maiņas, netīri spēka paņēmieni. 60 minūšu laikā nebija iespējams novērst acis no mača, un atkal uzvarēja "Golden Knights". Laikam tas bija pirmais brīdis, kas lika man noticēt, ka neiespējamais ir iespējams un ka ēnā bijušie hokejisti, apvienoti vienā komandā, var paveikt ļoti daudz.

Kā būtu, ja būtu – neatliek nekas cits, kā fantazēt, atceroties otrā mača galotni. Divas minūtes līdz beigām, laukuma saimnieki iedzinējos ar 2:3, un Aleksa Taka priekšā bija tukši vārti. Vismaz tā likās. Jo pēkšņi ripas ceļā parādījās Breidena Holtbija nūja, un Vašingtonas "Capitals" vārtsargs neticamā veidā izglāba no pagarinājuma. Nepamet sajūta – ja spēle ilgtu vairāk par 60 minūtēm, Lasvegasas "Golden Knights" panāktu 2-0.

Un kas notiktu, ja sērijā rezultāts būtu 2-2? Ceturtās cīņas ievadā, spēlējot skaitliskajā vairākumā, Džeimsa Nīla priekšā bija pilnīgi tukši vārti. Nīls pirms sezonas tika uzskatīts par "Golden Knights" uzbrukuma lielāko zvagzni – visās desmit NHL pavadītajās sezonās viņš guvis vismaz 20 vārtus. Bija laiks sagatavoties, notēmēt un iemest, bet tā vietā viņš trāpīja pa tukšu vārtu stabu. Ja Nīlam tiktu piešķirti tūkstoš metieni, šis droši vien būtu vienīgais, kuru viņš netrāpītu.

Kamēr Lasvegasa meta pa stabiem, neizmantojot vēl vairākas teicamas izdevības, "Capitals" meta ripas vārtos un nokārtoja 3-1 vadību. Šādu pārsvaru Stenlija kausa finālā bija izlaidusi tikai viena komanda, turklāt tas notika 1942. gadā. Stāsts ar sāpīgām un bez laimīgām beigām.

Kā Lasvegasas "Golden Knights" vispār nonāca līdz Stenlija kausa finālam? Pirmkārt, spēlējot ātru un aktīvu hokeju. Lai cik savādi tas arī nebūtu, no nevajadzīgiem hokejistiem veidota komanda panākumus guva, pateicoties žiglām kājām un meistarībai, nevis pretinieku spēles jaukšanai. Lai gan arī tas bija svarīgs aspekts – ar Lasvegasas forčeku mocījās visas komandas. Arī Vašingtona, taču tikai pirmajā spēlē, turpinājumā diezgan labi iemācoties tikt galā ar pretinieku spiedienu, un tā kļuva par vienu no panākuma atslēgām.

Otrkārt, vārtsarga sniegums. Marks Andrē Flerī pirmajās trīs kārtās bija neticams. Tik neticams, ka tika izskatīta iespēja viņam MVP balvu piešķirt pat gadījumā, ja komanda finālā zaudētu. Pēdējo 40 gadu laikā tas noticis tikai divas reizes – Žans Sebastjens Žigērs 2003. gadā un Rons Hekstāls 1987. gadā. Tomēr finālā Flerī kļuva ievainojams.

Kad tika komplektēts sastāvs, Flerī bija Lasvegasas "Golden Knights" lielākā zvaigzne. Visdrīzāk, arī vienīgā. Starp aizsargiem bija pieejami jauni un talantīgi hokejisti, ap kuriem nākotnē būvēt komandu – piemēram, Neits Šmits no Vašingtonas un Šejs Teodors no Anaheimas "Ducks". Visbiežāk uzdotais jautājums bija: kurš metīs ripas pretinieku vārtos?

Par komandas labāko snaiperi kļuva zviedrs Viljams Kārlsons, kurš guva 43 vārtus, kaut iepriekšējā sezonā pretinieku vārtos iemeta tikai sešas ripas. Viņš bija spilgtākais piemērs tam, kas notika ar Lasvegasas "Golden Knights" spēlētājiem. Tikai divi no pamatsastāva hokejistiem šajā sezonā iemeta mazāk vārtus nekā iepriekšējā – uzbrucēji Džonatans Maršeso (no 30 uz 27) un Deivids Perons (no 18 uz 16). Domāju, jebkura komanda, kuras spēlētājiem izdotos tā uzlabot rezultativitāti, spēlētu finālā.

Pirmo maiņu veidoja Kārlsons, Maršeso un Railijs Smits. Pirmais pārnāca no Kolumbusas "Blue Jackets", kamēr Maršeso un Smits – no Floridas "Panthers". Un komanda par to nemaz nepārdzīvoja. "Panthers" vēlējās atbrīvoties no Smita līguma (pieci gadi un 25 miljoni), un pierunāja Lasvegasu pārņemt saistības, kā atlīdzību līdzi dodot Maršeso. Un arī pieci miljoni par pirmās maiņas centru nav nekas tāds, kas apgrūtinātu komandu.

Jāsaka, ka Lasvegasas "Golden Knights" iekļūšana Stenlija kausa finālā bija pamatīga apstākļu sakritība, aiz kuras neslēpjas atkārtojama formula. Tas bija aizraujošs stāsts, kas noteikti tiks pārvērsts grāmatās un filmās. Taču māc šaubas, ka tuvākajos gados bruņiniekiem izdosies tikt tuvumā Stenlija kausam – labākā iespēja tika palaista garām.