Varslavāns par zelta iespēju, sauso zāli un Serbijas un Albānijas salīdzinājumu

- Uzreiz jāvaicā par pašu pēdējo epizodi, kur trāpīji pa stabu. Pats sāki uzbrukumu, pats to arī noslēdzi.
- Pavisam vienkārši – līdz vārtiem tikai septiņi metri, tur bija jāsit iekšā! Visa komanda tur nospēlēja ļoti labi, fantastisks uzbrukums – man bija jāsit iekšā, nevaru teikt, ka nepaveicās. Esmu vīlies sevī, bet tas ir futbols, tā gadās – jāiet uz nākamo spēli. Ar acs kaktiņu varbūt instinktīvi pamanīju, kur ir vārtsargs, bet īpaši neskatījos, jo epizode tik ātri notika, bumba krita zemē, koncentrējos tam, lai labi trāpītu pa bumbu un sistu mērķī. Un arī izdevās labi trāpīt pa bumbu - tik tuvs attālums, bumba diezgan spēcīgi lidoja pa zemi, ja būtu trāpījis kaut drusku pa labi, vārtsargam praktiski nebūtu variantu atsist. Nedaudz pietrūka.

- Cik reižu jau esi skatījies sitiena video?
- Video neesmu paguvis noskatīties un pašlaik to epizodi atceros ar tādām emocijām, ka kādu dienu vai divas arī neskatīšos, un nezinu, vai vispār skatīšos, jo…[kremt neiesišana]. Komanda tik labi nostrādāja, arī visas spēles garumā, ka to vajadzēja kaut kā atalgot – tabulā diemžēl ierakstījām nulli punktu, neizšķirts jau būtu kaut kas cits.

- Visiem prātā paliks pēdējais sitiens, bet tev bija arī pirmais moments pie 0:0.
- Man bija pirmais, otrais un pat trešais moments (smaida), tā ka sanāca ļoti neveiksmīgi. Bumba atleca pie Andreja [Cigaņika], paskatījos uz priekšu un redzēju, ka tur ir pilnīgi brīva zona, un arī ieskrēju. Kā komandā esam runājuši, tava pozīcija uz maketa nav svarīgākā – ja redzi brīvu zonu, tā ir jāaizpilda, un tādā veidā arī ir jāspēlē. Vajadzēja labāk trāpīt pa bumbu. Neteiktu, ka kritu panikā, bet momentu, iespējams, nedaudz sasteidzu gan. Ar to epizodi noteikti neesmu apmierināts – sitiens varēja būt daudz spēcīgāks, varēju labāk saprast, kas man notiek apkārt.

- Pārtraukumā veicāt trīs maiņas un no 5-4-1 pārgājāt uz 5-3-2. Shēmas maiņa bija plānota vai reaģējāt uz situāciju?
- Tā bija reakcija uz situāciju, treneris izdomāja, ka kaut kas ir jāmaina. Es arī piekrītu, ka pirmajā puslaikā, spēlējot ar pretuzbrukumiem, bija ļoti grūti aizskriet ar vienu uzbrucēju, īpaši šādā laikā. Tādēļ esmu priecīgs, ka kaut ko pamainījām, un esmu priecīgs par sniegumu otrajā puslaikā. Spiediena beigās varbūt drusku pietrūka, bet otrajā puslaikā kopumā sajutām, ka varam uzbrukt, varam uzspiest un epizodēs kā komanda būt labāka par pretiniekiem. Pret Albāniju sajūta bija cita – tur mēs vienkārši centāmies izdzīvot un bija ļoti grūti. Tas nāk ar pieredzi. Negribu teikt, ka mums ir jauna komanda, bet mums ir salīdzinoši daudz spēlētāju, kuri tikai nesen sākuši spēlēt izlasē. Mums ir jāsaspēlējas, un tas mums iedos pārliecību – ja turpināsim kā šodien otrajā puslaikā, nāks arī rezultāts.

Spēlēt bija ļoti, ļoti grūti. Pēc mača runājām, ka gan mums, gan viņiem spēles temps bija ļoti lēns. Domāju, tas bija saistīts arī ar to, ka zāle pirmajā puslaikā diezgan ātri izžuva un bija ļoti sausa. Vēl arī gaiss un visa sajūta bija kā saunā, bija ļoti grūti skriet – abām komandām. Tādēļ futbols varbūt bija nedaudz lēnāks.

- Kāds bija aizsardzības uzdevums vidējai līnijai? Piemēram, vārtus serbi izspēlēja caur vidu – kādām tur bija jābūt palīdzībām, kā bijāt plānojuši spēlēt?
- Kā jau varēji redzēt, gribējām sagaidīt zemajā blokā, ielaist viņus mūsu laukuma pusē un tad spēlēt agresīvāk. Tas nogurums un lēnais futbols kopā ar viņu meistarību – viņi pirmajā puslaikā spēja izspēlēt. Arī viņu trāpītais sitiens bija ļoti, ļoti labs. Plāns tieši bija aiztaisīt ciet centru, ļaut spēlēt pa malām – gribu teikt, ka par 97% tas arī izdevās, bet tajās divās trijās reizēs, kad viņiem izdevās izspēlēt caur centru, arī radās visbīstamākie momenti. Tā ka ir vēl kur piestrādāt.

- Kad izgāja Bruno Melnis, priekšējā un vidējā līnijā visi pieci bija "Metta" audzēkņi. Atgādini, lūdzu, cik daudz vai maz ar katru no viņiem izdevās saskrieties jaunatnes futbolā – vai ar [trīs gadus jaunākajiem] Dario un Bruno vispār bija kaut kādā veidā krustojušies ceļi?
- Izņemot izlasi, ar Dario un Bruno vispār ne reizi nebiju spēlējis kopā. Arī ar [gadu vecāko] Dmitriju maz – ļoti iespējams, esam spēlējuši U13 vai U14 komandā, kad biju pie gadu vecākiem. Tā īsti pat neatceros – ne ar vienu tā īpaši nebija sanācis spēlēt. It kā visi esam no "Metta", bet mēs ar Dmitriju jau esam citā vecuma kategorijā [nekā pārējie trīs] (smejas). Bet esmu ļoti priecīgs, ka laukumā bija pieci no "Metta" – ļoti laba akadēmija, kas tagad arī ir redzams.

- Pastāsti, lūdzu, par pāreju no "Audas" uz "Riga" – kā tā noritēja, cik liela teikšana pašam bija?
- Galīgais lēmums, gala izvēle, protams, bija mana – neviens neteica, ka tu ej tur, un viss. Esmu ļoti priecīgs, ka man bija tāda iespēja, un jau kopš pirmās dienas esmu priecīgs, ka esmu šeit. Cits ātrums, cita spēlētāju kvalitāte, visi apstākļi ir tādā līmenī, ka arī daži serbu spēlētāji būtu apmierināti būt tādos apstākļos. Esmu ļoti apmierināts un centīšos sevi pierādīt.

- Ļoti līdzīgs jautājums, kādu uzdevumu Emīlam Birkam, - svaru kausos noteikti svēri arī lomas, minūšu maiņu. Cik būtisks faktors tas bija, un kā vispār ir iekāpt jau braucošā, labi ieeļļotā vilcienā?
- Protams, tas ir grūti – kā jau minēji, viņi kopā spēlē jau ilgi, bet es esmu atnācis salīdzinoši vēlu, trīs mēnešus pirms sezonas beigām. Taču uzskatu, ka konkurence ir ļoti laba lieta, un dažreiz tieši vajag sevi pierādīt atkal no jauna. Drusku sevi sapurināt, piespiest sevi darīt vēl vairāk un saprast, ka nespēlēsi katrā spēlē un katrā treniņā ir jāpierāda, ka esi labākais, jāturpina progresēt. Tas, manuprāt, ir ļoti labi.

- Saki godīgi – pārejot uz "Audu", prātā jau bija doma, ka gribi nokļūt "Riga"?
- Godīgi, varu teikt, ka vispār ne. Tas noteikti nebija mērķis, kādēļ gāju uz "Audu", un arī nekas nebija atrunāts, ka pēc tam iešu uz "Riga". Tā galīgi nebija. Mans mērķis bija spēlēt "Audā" un sevi pierādīt, un tas jau nav noslēpums, ka mans galvenais mērķis bija un ir pamēģināt sevi ārzemēs. Ja tas notiks, sevi pierādot caur "Riga", tad vispār nav problēmu.

- Daudzi vasarā piefiksēja "Audas" pieaugošos nodokļu parādus [līdz 150 tūkstošiem eiro, nu tie ir pilnībā dzēsti – A.S.]. Vai spēlētāji to kaut kā izjuta?
- Nezinu kā citiem, bet es problēmas ģērbtuvē nesajutu. Dzīvē nekas nemainījās. Mikroklimats bija labs, bet to drīzāk varēja pabojāt neuzvarēto spēļu sērija.

- Esat izspēlējuši gan pret Albāniju, gan Serbiju. Kā vari salīdzināt šo komandu spēles stilu, līmeni – ko redzēji šovakar un ko gaidi otrdienas vakarā?
- Ļoti grūti salīdzināt, jo citi laika apstākļi, cits stadions, cits zālājs. Ja šodien būtu spēlējuši deviņos vakarā uz mitra seguma, tad, domāju, spēle būtu bijusi pilnīgi cita. Iespējams, mēs spēlētu daudz labāk, iespējams, arī viņi spēlētu daudz labāk. Grūti pateikt, tādēļ šīs spēles nevar salīdzināt, jo apstākļi bija ļoti atšķirīgi. Ja tagad būtu jāsaka, man šķiet, ka Albānija pret mums izskatījās daudz kvalitatīvāk, bet Serbijai spēlētāju kvalitāte ir lielāka un citā laukumā, citos apstākļos viņi izskatītos citādi.