Lielais futbols Madridē klātienē - medus un mazas darvas karotītes

Jaunības maksimālismā šķiet, ka vari visu. Ķer, tver, grāb, skrien uz visām pusēm. Ar laiku saproti, ka visu nav iespējams. Tāpat saproti, ka kaut kam šai dzīvē esi derīgs un pretēji - kaut kam labāk pat tuvumā nerādīties. Tāpat apzinies, ka nevari allaž būt vienādā noskaņojumā - dažreiz esi priecīgs, dažreiz nīgrs. Un tamlīdzīgas vārsmas var izteikt par jebko šai pasaulē - viss ir līdzsvarā, lai cik nodrāzti tas neizklausītos.

Un tagad par piezemētākām lietām - laicīgo futbolu. Vēl 2013. gada rudenī ar diviem draugiem Daini un Viktoru tika nolemts visu kārtīgi saplānot un 2014. gada 2. martā apmeklēt īstu lielo futbolu - pēdējā laikā mūsu īpaši iecienīto Spānijas futbolu. "Atletico" pret "Real", Madrides derbijs. Šoreiz devos nevis kā futbola žurnālists, bet gan kā līdzjutējs parastais, vai precīzāk - kā futbola tūrists. Aizskrienot notikumiem pa priekšu, paturpināšu par līdzsvaru it visā - "savelkot galus", pēc mača bija jāsecina, ka arī šeit bija gan neaizmirstama augstākā māksla (lasi: futbola līmenis un futbola neaptveramie "izmēri", fantastiskā atmosfēra stadionā), gan arī tumšās puses (lasi: futbolistu provokācijas un simulācijas, līdzjutēju kultūra). Nav tikai balts vai tikai melns.

Mazliet "apvedot ap stūri" pats savu teoriju, teikšu, ka pozitīvais, protams, bija daudz lielākās porcijās nekā negatīvais. Un patiesībā negatīvais varēja patraucēt tikai snobam, taču ne īstam futbola cienītājam (starp citu, ko līdzīgu varu teikt par pašmāju Virslīgu - tie aizbildinājumi neiet uz futbolu...). Sportā ir teiciens "spēle aizmirstas, rezultāts paliek", bet Madrides derbija sakarā es to pārfrāzēšu - "negatīvais aizmirstas, pozitīvie iespaidi paliek".

Kāda bilde atmiņai bija taču jāuztaisa.

Spānijā šajās dienās bija tikai mazliet siltāks nekā Latvijā un +10 grādi ar lietus un auksta vēja klātesamību vismaz laika apstākļu ziņā nekādi neradīja siltas dienvidu zemes sajūtas. "Brīvajā laikā" tika aplūkota ne vien Madrides arhitektūra un pārējie "labumi", bet arī "Real" mājas stadions "Santiago Bernabeu". Tiesa, laika trūkuma dēļ tikai no ārpuses un, ja godīgi, pēc tā apskates mute atvērta nepalika, jo šis stadions bija ieskauts starp noslogotām pilsētas ielām un augstām ēkām, un tas šo futbola mājvietu mazliet nomāca. Citādi bija ar "Atletico" stadionu "Vicente Calderon" - lai gan tā ietilpība (55 000) krietni pieticīgāka nekā "Santiago Bernabeu" (85 000), atlētu arēnai apkārt nekas īpaši "netraucē" un "klajumā" tā vairāk atgādina vientuļu un lielu kuģi. Šāds variants man labāk tīk - šajā ziņā arī Polijā "Euro2012" jaunie stadioni bija forši.

"Vicente Calderon". Jāatzīst gan, ka ne tā veiksmīgākā fotogrāfija, ar kuras palīdzību pierādīt teikto

Uz spēli mierīgi aizdevāmies ar metro, un, izkāpjot pareizajā stacijā, cilvēki ar "Atletico" atribūtiku no malu malām virzījās tuvāk stadionam. Mājās gan bija jādodas kājām, jo nebeidzamas rindas uz metro turpinājās vēl virszemē...

Ja nu kādam Madrides derbiju nav izdevies vērot pat TV ekrānos - neskatoties uz divu Madrides komandu derbiju, stadionā 95% (vai pat vairāk) dodas atbalstīt mājinieku komandu. Arī šajā reizē. "Real" faniem bija atvēlēts tikai mazs placītis aiz vieniem vārtiem augšējā stūra sektorā. Tiesa, Karaliskā kluba līdzjutēji bija itin labi dzirdami pēc abiem "Real" vārtiem - gan paši skaļi, gan "Atletico" atbalstītāji tik satriekti, ka bija apklusuši.

Lai gan stadiona apkārtnē policijas darbinieku netrūka (kas it kā liecināja, ka "tur kaut kam ir jābūt"), jāsaka, ka neizjutu ne mazāko nedrošību. Futbola cilvēki tur ar huligānismu un nekārtībām uz "jūs", kaut noteikti vēsturiski dažādi bijis. Ieiešana stadionā - ne mazāko problēmu (šeit jāatceras dažas nepatīkamas reizes ar "Skonto" stadionu Latvijas izlases mačos...). Kā man arī apgalvoja vairāk pieredzējuši futbola tūristi pirms ceļojuma, Spānijā "noteikumu" ziņā viss ir ārkārtīgi vaļīgi (un ne tikai futbola sakarā). Brīvi ienesu stadionā savu jaudīgo "zoom" kameru un no paliela augstuma un attāluma varēju tuvplānā nobildēt jebkuru "Real" vai "Atletico" zvaigzni. Tāpat varēja ienest ūdens pudeles, kā arī manīju dažus cilvēkus ar lietussargiem. "Nekādu problēmu - nekādu." (© Bet Bet)

"Real" zvaigznes (Habi Alonso, Pepe, Krištianu Ronaldu, Garets Beils), manis bildētas! Ronaldu ir tik stilīgs, ka pat iesildīšanās laikā bija vienīgais atšķirīgais - pusgarajās biksēs, kamēr pārējie šortos.

Spēle laba. Jā, mazliet nesimpatizēja, ka cīņas gaita tāda mazliet saraustīta - laika vilkšana pie atsitieniem no vārtiem, ilgas pauzes spēlētāju un treneru konfliktu brīžos (katrā tādā reizē futbolisti gluži kā Holivudas aktieri izspēlēja kādu etīdi). Un pat spēles raksturs bija izteikti mainīgs - te vieni uzbrūk pozicionāli, te otri uzbrūk pozicionāli (attiecīgi pretinieki izmanto ātros uzbrukums), te vispār pasīva spēle no abu komandu puses, te atkal skriešana no vieniem vārtiem uz otriem.

"Atletico" bija aizmigusi pirmajās 25 minūtēs, "Real" neizprotami sāka vilkt laiku uzreiz pēc pirmajiem vārtiem 2. minūtē - abas par to samaksāja, "Atletico" nonāca zaudētājos, "Real" savu vadību ātri izsēja. Savukārt pēc pārtraukuma "Atletico" nenogalināja "Real" pie 2:1, lai gan iespējas bija, turpretī "Real" pie 1:2 nespēlēja tā, it kā sviltu pēcpuses - ripināja bumbu pārāk aukstasinīgi, un patiesībā rezultātu izlīdzināt palīdzēja "Atletico", kas būtībā pati atveda vārtus. Ņemiet vērā, ka esmu ļoti piekasīgs - skaidrs, ka jebkurā gadījumā tas bija augstākā līmeņa futbols, un jebkura no šīm komandām ir spējīga ne tikai "paņemt" Spānijas titulu, bet arī Čempionu līgas titulu. Taču pret tādiem klubiem attiecīgas prasības futbola kvalitātes ziņā.

Ronaldu? Citreiz viņš ir krietni pamanāmāks un šajā lielajā spēlē mazliet "pazuda", taču atkal - viņu nevar nenovērtēt. Pāris epizodēs viņš tā iznirst (nejaukt ar niršanu, kas šim portugālim arī dažreiz raksturīgs, cenšoties izlūgties tiesneša svilpienu), ka pretinieki vienkārši netiek līdzi. Ronaldu ir impulsīvs, "sprāgstošs", nepārspējams spēlē uz apsteigšanu. Vienā epizodē viņam nepaveicās, uzsitot mazliet garām ar galvu, bet 82. minūtē savu iespēju sagaidīja un ar lielu pārliecību, zinot, kas attiecīgajā situācijā jādara, paglāba "Real" no otra zaudējuma derbijā. Atgādināšu, ka 1. aplī "Santiago Bernabeu" "Atletico" uzvarēja ar 1:0.

Galu galā mums, trim ceļabiedriem, riktīgi nospīdēja, skatoties tik emocionālu, notikumiem bagātu un rezultatīvu spēli - 2:2! Jokaini, taču pirms šīs spēles man izdevās precīzi uzminēt rezultātu - vai tā bija vēlme pēc tik rezultatīva un skaista iznākuma, vai intuīcija, kas to lai tagad zina un kāda gan tam nozīme!

Īsziņu sarakste pirms spēles.

Pēc spēles Ronaldu apskāvās ar pretinieku līderi Djēgu Koštu, kurš atšķirībā no portugāļa visu spēli smagi strādāja. Atkal. Kā vienmēr. Košta ik sekundi ir pretīgs labā nozīmē - lien, meklē sev vietu, grūstās ar aizsargiem par labāku pozīciju un, saņemot bumbu, veic neskaitāmus reidus. Apstādināt bez pārkāpuma viņu it ļoti grūti - īsts tanks. Šoreiz vārtus neguva, tomēr viņa lietderības koeficients bija augsts. Tai skaitā Košta pret Serhio Ramosu nopelnīja tīrāko pendeli, cik vien tīra futbolā var būt, taču mistiski vājš šoreiz bija tiesnesis, kurš neredzēja to, ko skatītāji redzēja no ikvienas vietas tribīnēs. Mazliet ironizēju par "allaž zinošajiem" skatītājiem, taču šoreiz patiešām 11 metru soda sitienam bija jābūt.

Labi, par spēli pietiks! Aplis jānoslēdz ar to, ko sāku - pozitīvais un negatīvais. Līdzjutēju sakarā. Lai nav tikai medus, būs arī darva, jo visam taču jābūt līdzsvarā. Un nudien nav viss Spānijā tik daiļi, lai varētu teikt "Labi ir tur, kur mūsu nav". Jau minēju, ka pats esmu visai iecietīgs un man stadionā galvenais ir futbols, taču esmu drošs, ka, ja pārpildītā "Skonto" stadionā Latvijas izlases spēlē vairāki līdzjutēji uzvestos tā, kā pieredzēju Madridē, tad noteikti atrastos kāds mūsu vietējais, kas tādus vēlētos pārmācīt un varbūt arī pārmācītu. Mazliet uzskaitīšu:
- spāņi nenormāli aizraujas ar pīpēšanu un, protams, bez jebkādām ceremonijām smēķē un pūš dūmus blakussēdētājiem (vienā mačā pasīvi saelpoju pēdējo piecu gadu gadu normu); tēvi bez sirdsapziņas pārmetumiem pūš virsū arī saviem piecgadīgajiem dēlēniem,
- spāņi ir ārkārtīgi ekspresīvi, runājas kliedzot, stiepjas tev pāri, žestikulē, laiž lietā elkoņus (jāuzmanās!), citus būtībā neievēro; vicinot fanu šalli, nesatraucas, ja trāpa tev sejā,
- spāņi stadionā ēd saulespuķu sēkliņas un "apvalciņus" spļauj, kur pagadās (nu re, teorija apgāzta - tā nav tikai Maskačkā!),
- ja tu stāvi kājās, nebrīnies, ja kāds spēli mazliet nokavējis spānis, vēloties tikt savā sēdvietā, ar dubļainiem zābakiem bridīs tev aiz muguras pa... tavu sēdvietu,
- šis ir visur, bet tomēr (minu, jo daudzi taču neiet uz Virslīgu, jo tur lamājas): lamu vārdi, tiesneša un pretinieku spēlētāju zākāšana rit pilnā sparā visas 90 minūtes. Jā, nezinu spāņu valodu, taču, pirmkārt, intonācija un izteiksme izsaka visu, otrkārt, vismaz vienu (populārāko) vārdiņu zinu gan - puta, puta!

Atkārtošos vēlreiz - tādā spēlē tas netraucē un neesmu no cimperlīgajiem un tādiem, kas piekasās par itin visu. Tikai gribēju ilustrēt, ka savas utis ir arī futbola lielvalstij un ir aspekti, kuros mēs esam kulturālāki. Tai pašā laikā spāņu līdzjutēji, protams, rādīja sevi arī no labās puses. Nepārtraukti un ļoti organizēti atbalstīja savu komandu (arī pie 0:1 un neizteiksmīga snieguma), dziedāja dziesmas. Milzīgajā pūlī nemanīju nevienu neadekvātā stāvoklī (lasi: piedzērušos). Jā, viņi lamājas un uzvedas emocionāli, taču tās vairāk ir verbālās izpausmes - nevienu brīdi nepieļāvu iespēju, ka kāds varētu pārkāpt kādas robežas, kļūt vardarbīgs. Nebija gan arī, ko sist, jo visi savējie, taču pašam iekšēji bija sajūta, ka kautiņa nebūtu pat tad, ja abu komandu līdzjutēji stadionā būtu vienādā skaitā (nesāciet šobrīd meklēt Jūtūbē sliktos piemērus!). Skaļa, taču miermīlīga futbola vērošana.

Stundu pirms spēles, līdzjutēji "sāk" ierasties.

Aiz vārtiem kā allaž labākais atbalsts.

Noslēgumā nevaru vēl nepieminēt arī futbola mīlestību un svarīgumu Spānijā. Lai kur mēs gājām, futbols bija ik uz stūra. Pirms spēles (arī divas dienas pirms), ieejot kādā kafejnīcā, TV ekrānā varēja vērot Madrides derbija pirmsspēles vērtējumus, komandu treniņus, treneru presenes, fanu prognozes. Ne tikai kafejnīcā - pat metro uzstādītais ekrāns rādīja futbola sižetus. Atnākuši pēc mača savos apartamentos un ieslēdzot TV - aiziet! Jau sīka spēles analīze, strīdīgo epizožu atkārtojumi no jebkādiem leņķiem. Stadionā esot, lai cik centīgi vēroju cīņu, pamanīju vienu tīru (un neiedotu) pendeli, bet TV stundu pēc spēles, papildinot epizodes ar spilgtiem video efektiem un grafikām, varēju skatīt četrus neiedotus 11 metru soda sitienus. Kāda gan mašinērija ap futbolu Spānijā!

Un vēl. Novēlu tiem, kas vēl nav bijuši, kaut reizi mūžā aizdoties uz tādas nozīmes spēli. Izdevumi? Mūsu gadījumā no dvēseles aptuveni tā: 80 EUR par biļeti ļoti labā vietā (aiz vārtiem, šķiet, bija ap 40-50 EUR), 200 EUR par lidojumiem turp/atpakaļ, 70 EUR par trim naktīm Madrides centrā ne viesnīcā, bet privātpersonas apartamentos (airbnb.com), plus izdevumi "uz vietas" pēc pašu ieskatiem. Nav tik traki un noteikt ir tā vērts!

Ceļabiedra filmētais. Tas fans 13. sekundē - joprojām nosmejos katru reizi, kad skatos.

Šeit vēl nekas īpašs - kāda fana minimāla/ierastā neapmierinātība