Dārziņš: "Es un Indrašis bijām tur, kur ripa atlēca. Kaut tā būtu biežāk"

Normunds Sējējs, Rīgas "Dinamo" galvenais treneris: "Pirmkārt, gribu apsveikt pretiniekus ar uzvaru. Nesākām tik aktīvi, cik gribējām un kā runājām. Otrajā trešdaļā jau bijām aktīvāki, izveidojām momentus, bet pievīla realizācija. Beigās iemetām, taču vilciens jau bija aizgājis.

Koltons Gilīss pašlaik sēž ģērbtuvēs. Smaida, izskatās, ka viss kārtībā. Tas, kā viņš jutīsies vēlāk, gan vēl ir laika jautājums, skatīsimies. Savukārt Tims Sestito nespēlēja, jo ir saslimis.

Ja es zinātu, kāpēc ripas tik grūti iet vārtos, pateiktu recepti pret šo problēmu. Bet tas, ka pretiniekiem atpūtai bija par vienu dienu vairāk nekā mums – ziniet, kalendārs ir tāds, kāds tas ir, un nav nekādas izvēles. Vienu reizi tev ir šāda situācija, nākamajā reizē – jau citiem. Nebija aktīvais sākums, kuru vēlējāmies redzēt, bet pēc tam izveidojām daudz un labus mometus."

Lauris Dārziņš, Rīgas "Dinamo" uzbrucējs: "Nē, divi punkti pret divām Austrumu konferences līderēm nav pieņemami, jo šos mačus vienalga traktējām kā mājas spēles, un tajās gribam izcīnīt vairāk punktu. Neesam apmierināti ar diviem punktiem. Bija gods spēlēt pret čempioniem un viņus uzvarēt, bet šoreiz pretinieks uzvaru guva nedaudz par vieglu.

Kad braucām šurp, kaut kā baigi nerēķinājos ar līdzjutēju atbalstu. Igauniju laikam vēl nevaram nosaukt par hokeja zemi. Halle būs pilna, un šķita, ka uz jebkuru momentu reaģēs ar uhiem vai ahiem. Tā arī bija. Kad bija bīstami momenti, bija arī šums. Jā, pirmajā spēlē Magņitogorskai ovāciju bija vairāk, kamēr šoreiz nebija tik izteikti. Ja es būtu galīgi neitrāls līdzjutējs, laikam arī vairāk uhotu un ahotu, skatoties, kā spēlē Sergejs Mozjakins un Daniss Zaripovs.

Apmales tiešām ir zemākas nekā citviet. Tur, kur ir stikls, tas nespēlē lielu lomu, taču tur, kur ir soliņi, tās tiesām ir ļoti zemas. Domāju, ka tas diži neietekmē, lai gan tomēr varētu būt traumatiskāki momenti. Borti bija kvalitatīvi, un tas nozīmē, ka mīksti, nevis atsities kā pret betonu. Tas bija līmenī. Halle bija sagatavota, atmosfēra galu galā bija laba. Paldies arī mūsu līdzjutējiem, kuri atbrauca. Halle bija dzīva, lai kam līdzi justu vietējie. Ja turpmāk kāda spēle būs Tallinā, tās nebūs zobu sāpes."

Iemetis pret bijušo komandu, Dārziņš guva pirmos vārtus kopš 10. novembra un pie 0:3 samazināja deficītu līdz diviem vārtiem. Viņš izcēlās tāpat kā maiņas biedrs Miks Indrašis – vārtu priekšā tiekot pie atlēkušās ripas. "Mēs ar Induli vispār esam baigie rībaunderi," ar smaidu teica Dārziņš. "Zini kā, nekad nenotiek tā, ka pirms spēles baigi sazīmē, uzzīmē, kā iemetīsi, izej un tieši tā gūsti vārtus. Ļoti reti tā ir. Līdz ar to ir jābūt kaut kādām domām, ko mēs kā maiņa darīsim. Paredzēt ir ļoti grūti, ir jāreaģē katrā momentā un jāuzticas saviem refleksiem. Šoreiz bijām tur, kur ripa atlēca, kaut tā būtu biežāk."

Pēc Dārziņa rezultatīvā trāpījuma Čeļabinskas "Traktor" meta izaicinājumu tiesnešiem un pieprasīja noskaidrot, vai pirms gūtajiem vārtiem nebija aizmugure. Lai gan Ziemeļamerikā šādas situācijas izraisa arvien lielāku nepatiku, Dārziņš uzskata, ka Kontinentālajā hokeja līgā situācija ir citāda. "NHL es viņus saprotu, jo tur pusi centimetra tiesneši nekad nesvilpa. Tagad daudzi goli tādēļ ir atcelti. Domāju, ka tiesnešiem ir pieradums nesvilpt to pusi centimetra, citreiz desmit centimetrus, un tāpēc daudzus golus atceļ. KHL tā nav, jo, ja līnijtiesnesis nezina, viņš vienmēr nosvilpj par labu aizsargājošajai komandai. Kā lai saka, tas nav nekas briesmīgs. Fair play, jo vārti ir jāgūst, ievērojot noteikumus, un, ja abām komandām noteikumi ir vienādi, tad lai tā būtu. Skaidrs, ka vilšanās varētu būt liela, ja neieskaita piecu centimetru dēļ. Turpini uzbrukumu, iztērē spēkus, izveido labus momentus un gūsti vārtus, bet pēc tam tos atceļ. Nevaru viennozīmīgi pateikt, ko domāju par to visu."

"Biju diezgan pārliecināts, ka būs," par sajūtām brīdī, kad tika vērots atkārtojums, sacīja Dārziņš. "Jerofejs [Aleksandrs Jerofejevs] ar kāju pasita ripu, un zināju, ka tur nebija zonas. Neredzēju, kas man notiek aiz muguras, bet pēc tam paprasīju Ginčam [Gintam Meijam], un viņš teica, ka vispār bijis tālāk. Tad nezināju, cik tālu tīs atpakaļ ierakstu, jo, kad izgāju no noraidīto soliņa, tur bija tāds... Cibuļa [Oskars Cibuļskis] meta manā virzienā, ripa gāja uz pārmetienu, tāpēc centos, lai no tā izvairītos. Ieslidoju zonā, tikko kā ripa bija šķērsojusi zilo līniju. Par to bija tāds jautājums. Šķita, ka tobrīd izturēju un ka nav, kur piesieties. Nebija, tāpēc mums bija iemesls mazliet papriecāties."

Tomēr daudz vairāk iemeslu priecāties bija bijušajam rīdziniekam, tagad Čeļabinskas "Traktor" pirmās maiņas centra uzbrucējam Polam Šehuram, kurš realizēja vairākumu un piespēlēja uzvaras vārtos. Viņš arī nebēdāja par to, ka nesanāca iegriezties Rīgā: "Mazliet ir vilšanās. Būtu jauki atgriezties Rīgā, bet arī šeit nebija ne vainas. Bija laba atmosfēra, laba spēle, patīkama pilsēta."

"Protams, ka iemest pret bijušo komandu ir patīkami. Kādu laiku nebiju guvis vārtus, tāpēc tas bija vēl labāk," sacīja Šehura, kurš ir Čeļabinskas "Traktor" rezultatīvākais spēlētājs, taču ar rezultatīvu metienu nebija izcēlies 20 mačos pēc kārtas. "Protams, dzīvošana Krievijā atšķiras no Eiropas, bet pagaidām nav bijis neviens iemesls sūdzēties. Arī laukumā mums iet labi. Ir laba aizsardzība un vārtsargi. Labi aizsargājamies, un tas ir mūsu lielākais pluss. Ja iemetam trīs vārtus, uzvarai ar to vajadzētu pietikt."

"Pirms spēles paguvu aprunāties ar pāris draugiem. Arī ar Sandi [Ozoliņu]. Apsveicinājāmies, un izklausās, ka viņam iet labi. Zinu, ka viņš komandai būs liels palīgs daudzās situācijās," pauda Šehura, kurš arī dalījās labākajās atmiņās par Rīgā pavadīto laiku. "Pirmajā vai otrajā sezonā mums bija ļoti laba komanda. Bija interesanti. Daudz uzvarējām, bija labs kolektīvs, un ieguvu daudz labu draugu, ar kuriem sazinos joprojām."