Kazakevičs: "Laukumā redzētais apliecināja meistarības atšķirību"

- Kāds ir vērtējums par spēli un īpaši pretspēli pirmajās 35 minūtēs, kas bija diezgan žēlīga?
- Ja spēli vērtē kopumā, laukumā redzētais visas spēles garumā arī apliecināja starpību meistarībā starp abām komandām. Diemžēl pirmajā puslaikā, īpaši tā pirmajā daļā, mums neizdevās izveidot pretspēli un divcīņās bija pārāk liela cieņa pret pretiniekiem, arī ar bumbu spēlējām diezgan sasteigti - pēc bumbas atgūšanas neizdevās pārdomāta pāreja no aizsardzības uzbrukumā. Tikai pašās beigās, kad uzbrucējiem, uzbrūkošajiem pussargiem jau izdevās ieķerties bumbā vai iziet no aizsardzības caur bumbas kontroli, tad mums arī parādījās momenti no standartsituācijām. Skaidrs, ka pirmais puslaiks, īpaši pirmā puslaika pirmā puse, mums neizdevās, bet tādās spēlēs bieži vien gadās arī tā, ka ir spēles posmi, kuros ne viss izdodas veiksmīgi. Tādos posmos ir organizēti jāspēlē aizsardzībā, jāpārvar šie posmi un jāatgriežas spēlē. Otrajā puslaikā, īpaši pirmajā pusē, mums tas izdevās un līdz otrajiem ielaistajiem vārtiem bijām spēlē, un arī pēc otrajiem ielaistajiem vārtiem bija pāris momenti, kuros varējām tikt līdz reālai vārtu gūšanas situācijai, bet kopumā var teikt, ka nebija viegli - nebija viegli cīnīties pret pretinieku ļoti spēcīgo un ļoti meistarīgo uzbrukuma grupu, un neradījām pietiekami daudz vārtu gūšanas momentu. Otrajā puslaikā bija daudz pāreju uzbrukumā un pusiespējas, tomēr reālu vārtu gūšanas iespēju neizveidojām. Tik un tā varu tikai pateikt puišiem paldies par pašatdevi, enerģiju, ko viņi atstāja laukumā. Jā, vairākiem futbolistiem un komandai kopumā nebija pati labākā spēle izpildījuma ziņā, bet spēlētāji centās to kompensēt ar citām kvalitātēm un citām īpašībām. Pēc spēles noteikti var runāt par taktiskām lietām, individuālās meistarības jautājumu, par kļūdām, bet nevaru pārmest pašatdevi, ziedošanos laukumā un viņu spēju kādā spēles posmā arī mazliet pamainīt spēles gaitu.

- Pirmā pusstunda vairāk apliecināja atšķirību meistarībā, vai bija arī konkrētākas taktiskās lietas, kuras komanda nespēja izpildīt?
- Viss kopā. Skaidrs, ka parasti tādās spēlēt favorītkomandas sāk agresīvāk, mēģina gūt agrus vārtus un līdz pirmajiem vārtiem izdara lielu spiedienu. Taktiskajā ziņā bija cits uzstādījums, jo sapratām, ka šāds spiediens būs, un sapratām, kāds būs spēles scenārijs. Mums neizdevās gan sadarbības laukuma vidusdaļā bumbas atņemšanā, ik pa laikam pretiniekiem ļaujot pārāk daudz spēlēt starp līnijām un pusflangos, kur mums bija jānospēlē ciešāk. Spēles sākumā tas līdz galam neizdevās. Un līdz ar to otrs būtiskais moments bija pāreja pēc bumbas atgūšanas.

- Bija lielas problēmas bumbas kontrolē, pieturēšanā. Vai izdevās trāpīt ar centra pussargiem, konkrētāk - kādēļ sāka Krišs Kārkliņš, nevis Artūrs Zjuzins?
- Tādēļ, ka Artūrs Zjuzins šajā spēlē nebija spējīgs spēlēt visas 90 minūtes un pat ne 45 minūtes. Funkcionālais stāvoklis to neatļāva. Toberam un Saveļjevam ir traumas, tādēļ izvēle bija Krišs Kārkliņš. Zjuzins funkcionāli nebija gatavs spēlēt.

- Tarasova izvēle aizsardzības centrā bija acīmredzama vai dilemma bija grūta? Kādas īpašības izvēli nosvēra par labu viņam?
- Centra aizsargi kopumā aizvadīja nesliktu spēli. Skaidrs, ka viņiem neklājās viegli, un bija situācijas, kurās pretinieks viņus nostādīja diezgan sarežģītos momentos. Izvēle? Domājām par variantiem, un Igors nebija vienīgā izvēles iespēja, bet, saliekot visus plusus un mīnusus, izvēle krita par labu viņam. Tai skaitā ar aprēķinu, ka gaidījām, ka viņš būs drusku mierīgāks spēlē ar bumbu un labā centra aizsarga pozīcijā varēs sākt uzbrukumus, bet šajā ziņā, īpaši pirmajā puslaikā, ne viss izdevās.

- Vai ir izdevies noskatīties piespriesto pendeli, un kādas ir domas par šo epizodi?
- Redzēju video, un man pamatigu komentāru nebūs. Domāju, ka tas pats, kas notika ar mūsu komandu, mazliet notika arī ar citiem spēles dalībniekiem citās spēles epizodēs - bija pārāk liela cieņa. Nerunāju tikai tikai par šo 11 metru soda sitienu, bet arī līdzīgu epizodi otrajā puslaikā pie 2:0 - pretinieku soda laukumā, manuprāt, bija strīdīga epizode pret Artūru Zjuzinu. Ja pirmās epizodes sekas bija 11 metru soda sitiens, tad, iespējams, cits lēmums varēja būt arī tajā otrajā situācijā. Bet tiesnesis ir laukumā, viņš pieņem lēmumu, un viņa lēmums bija 11 metru soda sitiena piespriešana. Skaidrs, ka gadījās ļoti neveikla situācija, bija tehnisks brāķis no aizsarga, un paši diemžēl izprovocējām šo situāciju.

- Holanns ir viens no labākajiem uzbrucējiem pasaulē. Kāds bija plāns, kā viņu neitraizēt?
- Redziet, stāsts ir par to, ka viņš jau nav viens tāds tajā izlasē. Bija jāņem vērā daudz faktoru. Pretinieku uzbrukumu grupas spēlētāji, pat tie, kuri beigās iesaistījās uz maiņu, ir ļoti augsta līmeņa. Skaidrs, ka ņēmām vērā katra uzbrukuma grupas spēlētāja individuālās kvalitātes, bet pirmām kārtām koncentrējāmies uz viņu raksturīgajām sadarbībām - ko viņi mēģina darīt, kā viņi mēģina tikt līdz vārtu gūšanas situācijām. Protams gribētu atzīmēt mūsu vārtsargu sniegumu, jo viņi vairākās epizodēs glāba vārtus un diezgan ilgi atstāja mūs spēlē. Ja izdotos veiksmīgāk nospēlēt uzbrukumā, mēs pat būtu varējuši pretendēt uz kaut kādu intrigu rezultāta ziņā.

- Vai ir kaut kas zināms Šteinbora savainojuma sakarā? Vai Ozola izvēle bija pilnīgi skaidra, vai bija dilemma arī Matrevica sakarā?
- Runājot par Pāvelu, lielas skaidrības vēl nav. Viņam bija sasitums, jo viņš saskrējās ar pretinieku. Jāskatās, cik nopietna būs trauma, un domāju, ka rīt jau varēsim kaut ko saprast skaidrāk. Savukārt par maiņu: gan Roberts, gan Rihards bija izvēles iespējas, bet spēles gaitā izlēmu par labu Robertam, jo viņš iepriekšējā nometnē bija ar spēļu praksi un izlasē jau bija spēlējis kopā ar šiem spēlētājiem. Ja vārtsargu izvēlētos pirms spēles, tad nianses varētu būt bijušas arī citas, bet spēles gaitā man neapšaubāmi nebija nekādu šaubu - pieņēmu lēmumu par labu vārtsargam, kuram jau ir bijusi spēļu prakse izlasē konkrēti šajā sastāvā.

- Pirmajā puslaikā bija divas centrējamas standartsituācijas: pirmo Kārkliņš izgrieza autā, arī otra bija diezgan neveiksmīga. Izšķērdējām jau tā retās iespējas.
- Standartisutācijās oteikti neizdarījām visu vai daudz ko. Arī otrajā puslaikā mums bija standartsituācijas, no kurām vajadzēja izspiest vairāk. Izņemot Jāņa Ikaunieka bīstamo tiešo brīvsitienu pirmajā puslaikā, neteikšu, ka biju apmierināts ar uzbrukuma standartsituāciju izpildījumu. Īpaši tādā spēlē pret tādu pretinieku mums tur bija rezerves, kuras noteikti jāizmanto kvalitatīvāk.

- Jau norvēģiem sākot uzbrukumus, mūsu aizsardzības līnija spēlēja ļoti zemu. Tāds bija apzināts uzstādījums, lai ierobežotu viņu tālās piespēles?
- Jā, mums bija būtiski neatstāt lielu telpu aiz aizsardzības līnijas muguras, kur varētu ieskriet pretinieku uzbrucēji. Ideja kopumā bija pārblīvēt laukuma vidusdaļu, tur atņemt bumbu un tad pārslēgties pretuzbrukumos. Pirmajā puslaikā tas neizdevās diez ko veiksmīgi, bet otrā puslaika sākumā pārkārtojoties tas izdevās labāk un radās kvalitatīvākas pārejas. Bet, jā, aizsardzības līnijas augstums bija tieši saistīts ar pretinieku komandas uzbrukuma spēlētāju kvalitātēm.

- Pirmā puslaika izskaņā varēja manīt nelielu sarunu ar Robertu Uldriķi. Bija plāns viņu laist laukumā agrāk, vai saruna bija par ko pilnīgi citu?
- Nē, nē. Plāns bija cits. Līdz otrajiem vārtiem mums bija cita ideja, ko tagad vairs nav īpaši jēgas komentēt, un mēs ar Robertu runājām, ka viņš varētu sākt pašā otrā puslaika sākumā, Tomēr otrā puslaika sākumā spēle aizgāja diezgan labi un drusku pagaidījām, lai novērotu spēles virzību. Kad tika ielaisti otrie vārti, plus atsevišķi spēlētāji sāka pagurt, tādēļ sākotnējo plānu vajadzēja drusku mainīt.

- Fjodorovam diskvalifikācija, citiem traumas. Vai visi brauks uz Melnkalni?
- Par to jautājumu vēl padomāsim. Tobers? Skaidrība būs rīt, bet cerības nav lielas.

- Otrā puslaika otrajā pusē Uldriķis vairākās epizodēs gribēja un centās presingot, skatījās uz komandas biedriem - kur jūs esat, nāciet augstāk un palīdziet. Tas nenotika.
- Tās jau bija spēles beigas, un Roberts gribēja veikt sintuitīvu presingu, bet mums bija konkrēta vienošanās, kurā brīdī ņemam nost bumbu vidusdaļā un kurā brīdī to darīt ejam augšā, kādās situācijās ir reāli atņemt bumbu, jo skriet pa tukšo skriešanas pēc nebija nekādas jēgas. Pāris momentos Roberts mēģināja motivēt spēlētājus situācijās, kurās nebijām plānojuši tipveidā iet augšā. Tā bija normāla, savstarpēja komunikācija starp spēlētājiem, kurā viņi pieņēma lēmumu iet presingā ārpus situācijām, par kurām runājām, jo jau bija spēles beigas un sākotnējo plānu varēja arī mainīt.