Lielā futbola smeķis Mančestrā: Holanna piecu vārtu izrāde un sapņu teātris

Gluži kā iepriekšējā līdzīga tipa raksta veidotājs, arī šo rindu autors un divi draugi vēlējās klātienē izbaudīt lielo Eiropas futbolu. Mūsu izvēlē nosliekties par labu Anglijai un tieši Mančestrai lielāko lomu spēlēja pašu interese par angļu futbolu, tobrīd (pagājušā gada decembra vidus) cenu ziņā pieņemamie tiešie lidojumi uz Mančestru ar izdevīgiem datumiem, lidostas tuvums pilsētas centram, zemās naktsmītņu izmaksas, kas ir krietni lētākas nekā, piemēram, Londonā, milzīgā futbola aura pilsētā un nenoliedzami arī, iespējams, karstākais futbolists pasaulē Ērlings Holanns.

Pēc astotdaļfināla izlozes, kurā Mančestras ''City'' tika ielozēta pret Vācijas ''Leipzig'', gan māca nelielas šaubas par iespējamo intrigu atbildes spēlē, taču, kā beigās izrādījās, tieši mančestriešu un leipcigiešu duelis kā vienīgais no astoņiem pēc pirmās astotdaļfināla spēles bija neizšķirts, ļaujot cerēt uz intriģējošu izšķirošo astotdaļfināla maču.

Lidmašīnas biļetes turp un atpakaļ ar ''Ryanair'' kopā izmaksāja nepilnus 65 eiro, savukārt naktsmītne izmaksāja 30 eiro no cilvēka par nakti – plašs trīs guļamistabu dzīvoklis Salfordas mikrorajonā. Tajā pašā, kas bijis viens no industriālās revolūcijas centriem pilsētā, un, kur šobrīd bāzējas Mančestras ''United'' leģendu izveidotā ''League Two'' jeb pēc spēka ceturtās līgas komanda ''Salford City''. Naktsmāju izvēlē ņēmām vērā arī stadiona atrašanās vietu, līdz kurai ērti varēja nokļūt gan ar sabiedrisko transportu, gan taksometru.

Kad nokļūšana un palikšana Mančestrā sakārtota, ķērāmies klāt mača biļešu iegūšanai. Izskatījām vairākus variantus, tostarp biļešu tālākpārdošanas platformas, taču, nevēloties lieki riskēt, izvēlējāmies tās iegādāties no Mančestras ''City'' oficiālās mājaslapas. Lai tiktu pie iespējas iegādāties biļetes uz tuvākajām spēlēm, jābūt kluba biedram, kas ''City'' gadījumā uz gadu izmaksā 35 sterliņu mārciņas jeb nepilnus 40 eiro.

Biedra karte teorētiski dod iespēju gada laikā Mančestrā atgriezties un bez problēmām apmeklēt vēl kādu ''City'' spēli ''Etihad'' stadionā. Šādu praksi piekopj vairums Eiropas futbola klubu, bet jo īpaši tā izplatīta tieši Anglijā, tādējādi stadionus kaut nedaudz pasargājot vietējos līdzjutējus un tradīciju ievērotājus no viņiem nevēlamajiem tūristiem. Tāpat šāds piegājiens vairo piederības sajūtu klubam un pašiem kvēlākajiem līdzjutējiem ļauj vienkāršāk tikt pie izbraukuma spēļu biļetēm. Daļa klubu, līdzjutējam tiekot pie biedra statusa, ļauj iegādāties tikai vienu vai divas biļetes, bet ''City'' biedri uz katru spēli var tikt pie maksimums četrām biļetēm. Arī šis ir viens no iemesliem, kāpēc izvēlējāmies tieši Mančestru, nevis Londonu vai Liverpūli, kur bāzējās pārējās Čempionu līgas astotdaļfināla dalībnieces no Anglijas.

Kļūšana par kluba biedru nes arī taustāmu labumu. ''City'' pēc iegādes uz Rīgu atsūtīja paciņu, kurā bez pašas biedra kartes bija arī kluba šalle, vairākas nozīmītes, telefona vāciņa aksesuārs, pastkartes ar komandas līderiem un viņu parakstiem, kā arī galvenā trenera Pepa Gvardiolas parakstīta personalizēta vēstule, kurā rakstīti pateicības vārdi par atbalstu Mančestras ''City''. Tāpat biedra karte ļauj stadionā iegādāties suvenīrus, kreklus, ēdienus un dzērienus ar 10% atlaidi.

Līdz ar biedra statusa iegūšanu tika iegādātas trīs biļetes otrajā stāvā aiz gala līnijas pie stūra karodziņa. Tās nebija nedz pašas lētākās, nedz arī dārgākās. Viena biļete izmaksāja 45 eiro, bet, pieskaitot uz trīs cilvēkiem sadalītās biedra statusa izmaksas, kopējais Mančestras pilsētas stadionā notiekošā Čempionu līgas mača apmeklējums izmaksāja nedaudz virs 58 eiro no cilvēka.

Uz spēli devāmies savlaicīgi un ar taksometru, kas šķietami bija lētāks nekā Rīgā. Neviens no 15-20 minūšu ilgajiem ''Bolt'' braucieniem neizmaksāja dārgāk kā septiņas mārciņas. Salīdzinājumam – viens brauciens autobusā no cilvēka izmaksāja divas mārciņas.

''City'' stadions, kas Premjerlīgas un Anglijas kausu izcīņās zināms kā ''Etihad'', UEFA aizlieguma dēļ iekļaut sponsoru nosaukumus Eirokausu mačos tiek dēvēts par Mančestras pilsētas stadionu un atrodas otrā pilsētas pusē no ''United'' slavenās mājvietas ''Old Trafford'', tādējādi arī aptuveni sadalot līdzjutējus. Tuvojoties ''City'' mājvietai, Mančestra kļūst zila, bet, esot tuvāk ''Old Trafford'' un pilsētas centram, tā ir sarkana.

Ierodoties pie stadiona divas stundas pirms mača sākuma, ap to jau spietoja lielas cilvēku masas, bet ielu tirgoņi mēģināja nopelnīt, izkliedzot piedāvājumus iegādāties īpaši mačam veidotās šalles ar ''City'' un ''Leipzig'' logotipiem, kā arī spēles programmas. Mēs izvēlējāmies apmeklēt stadiona tuvumā esošo ''City'' līdzjutēju bāru ''Mary D's'', kurā spēles dienā var iekļūt tikai ar derīgu biļeti. Tā kā angliski nerunājam mancunian akcentā un vienīgais, kas norādīja uz mūsu piederību ''City'' līdzjutēju pulkam bija līdz ar biedra statusu iegūtā šalle, apsargi pie ieejas mūs īpaši izvaicāja, lai pārliecinātos par mūsu atbalstu mājinieku komandai un nepieļautu potenciālas nekārtības lokāla iekšienē.

Pats ''Mary D's'' interjers veidots kluba tematikā, pie sienām esot ne tikai spēlētāju krekliem, bet arī dažādiem karogiem, plakātiem un citai ''City'' simbolikai. Tajā var ne tikai baudīt kādu atvēsinošu dzērienu, bet arī pirms mača iestiprināties, ko gan pēc mūsu novērojumiem izmantoja tikai retais līdzjutējs, populārākajam pasūtījumam esot pintei alus. Interesanti, ka bāru pirms spēles apmeklēja ne tikai pieaugušie līdzjutēji, bet arī ģimenes ar maziem bērniem, kuru pintes tilpuma glāzes tika pildītas ar sulām un limonādēm. Teju katram bāra apmeklētājam mugurā arī bija komandas krekls, šalle vai cepure.

Apmeklēt ''City'' līdzjutēju iecienītāko bāru izvēlējāmies pēc internetā atrastajām atsauksmēm, vēloties pirms lielā futbola izbaudīt arī kārtīgu angļu fanu atmosfēru. Bāra tālākajā telpā uz skatuves bija kāds kungs, kurš aktīvi izkliedza vairākus saukļus, pēc tam tos atkārtojot apkārt esošajiem līdzjutējiem. Personīgi visvairāk izbaudīju Mančestras komandas līdzjutēju versiju ''Boney M.'' dziesmai ''Daddy Cool'', kur piedziedājuma vietā tika piesaukts ''City'' centra aizsargs Džons Stounss, faniem kopkorī saucot ''Johnny, Johnny Stones''.

Apmēram stundu pirms spēles arī ieradāmies pašā stadionā. Lai arī masas bija lielas, tajā iekļuvām bez aizķeršanās – ātra drošības pārbaude un pie turniketa noskenēta biļete. Savlaicīgā vietu atrašana arī ļāva nedaudz paklīst pa pārējo mums pieejamo teritoriju stadiona iekšienē. Aplūkojām arī trešo stāvu un secinājām, ka šādos stadionos sliktu sēdvietu praktiski nav.

Teicama cilvēku plūsmu organizētība visapkārt stadionam ļauj tajā iekļūt un izkļūt ļoti ātri.

Klusums pirms vētras.

Pirms cīņas sākuma izpētījām arī stadiona kafejnīcu piedāvāto klāstu. Japāņu ''Asahi'' lāgeralus pinte izmaksā 5,30 mārciņas jeb sešus eiro, bet glāze vīna (pieejams gan baltvīns, gan sarkanvīns), kas tiek pildīta alus glāzē un ir aptuveni puse no tās tilpuma, maksā 6,75 mārciņas jeb aptuveni 7,7 eiro. Ūdens stadionā maksāja divas mārciņas, saldinātie bezalkoholiskie dzērieni trīs mārciņas, bet tēja un kafija attiecīgi divas un divarpus mārciņas. ''City'' parūpējušies arī par plašu ēdienu izvēli, piedāvājot dažādus klasiskos angļu pīrāgus, kuri, atkarībā no pildījuma, maksā robežās no četrām līdz piecarpus mārciņām jeb no četrarpus līdz 6,2 eiro. Dažādas mazākas uzkodas maksāja ap divām mārciņām.

Tribīnēs nedz alu, nedz citus alkoholiskos dzērienus ienest nav iespējams. Šāds noteikums Anglijas profesionālo klubu mājas spēlēs pastāv kopš 1985. gada, kad tas tika ieviests, lai palīdzētu cīņā pret futbola huligāniem.

Tuvojoties lielās spēles sākumam, arvien vairāk piepildījās 55 tūkstošu skatītāju vietu ietilpīgās tribīnes, kliedējot pretinieku fanu interneta vidē plaši izplatīto Emptyhad stereotipu – ''City'' neesot līdzjutēju un kluba mājas spēles ir vāji apmeklētas. Jā, gan Anglijā, gan citās lielajās futbola zemēs bieži vien Eirokausu mačiem tiek piešķirta otršķirīga nozīme – svarīgākas ir vietējā čempionāta vai kausu cīņas, tam atspoguļojoties arī tribīnēs. Šosezon gan ''City'' teju katrā Čempionu līgas mājas spēlē aizpildījusi stadionu – vidēji maču apmeklējuši 51272 skatītāji, kas atbilst 93,2 procentiem stadiona ietilpības. Spēli pret Leipcigas futbolistiem klātienē noraudzījās 52038 skatītāji, lai gan vismaz no mūsu sēdvietām brīvas vietas pamanīt bija neiespējami un šķita, ka tādu nav.

Pirms starta vienpadsmitnieku izsaukšanas laukumā Mančestras pilsētas stadionā tika demonstrēts iespaidīgs gaismu šovs, pēc kura arī sanākušajiem līdzjutējiem tika paziņoti komandu sastāvi, īpaši izceļot mājiniekus un līdzjutējiem kopkorī saucot katra pamatsastāva futbolista uzvārdu. Lielākās ovācijas, protams, izpelnījās Kevins de Breine un Ērlings Holanns.

Mirkli pirms paša cīņas sākuma tika atskaņota arī ikoniskā UEFA Čempionu līgas himna, kas nepavisam pie sirds negāja ''City'' līdzjutējiem, kas to izsvilpa. Pēc cīņas beigām arī noskaidrojām, kāpēc tā – šāda izsvilpšana norit jau vairāk nekā desmit gadus. Tās pirmsākumi meklējami 2011./2012. gada sezonā, kad ''City'' rindas pārstāvēja itālis Mario Balotelli. Izbraukuma mačā pret ''Porto'' vietējās komandas līdzjutēji viņa virzienā veltījuši rasistiskus izteikumus, par ko Portugāles klubs vēlāk saņēmis 20 tūkstošu eiro lielu sodu. Mēnesi vēlāk paši ''City'' 30 sekundes pēc norādītā laika iznākuši uz otro puslaiku un tikuši sodīti ar 30 tūkstošiem eiro. Šis un vēl citi sodi no UEFA puses Mančestras vienības līdzjutējiem arvien ļauj turpināt izsvilpt Čempionu līgas himnu.

Pašā mačā intriga par uzvarētāju bija līdz pirmā puslaika vidum, kad ''Leipzig'' neveiksmju virknes, ko ievadīja rupja Vācijas kluba vārtsarga kļūda, ''City'' īsā brīdī guva divus vārtus, gan no 11 metru atzīmes, gan no spēles precīzi sitot Norvēģijas supertalantam Holannam. Viņš pirmā puslaika beigās noformēja hat-trick, par vienīgo intrigu otrajam puslaikam paliekot tam, ar cik vārtiem Holanns spēli noslēgs. Rezultatīvais ''City'' uzbrucējs otrā puslaika ievadā atkārtoja Čempionu līgas rekordu ar pieciem gūtiem vārtiem mačā, bet gan mums, gan pārējiem līdzjutējiem bija grūti noticēt tam, kas tikko noticis Mančestras pilsētas stadionā. Holanns drīz vien tika nomainīts, bet spēles beigās skaistu punktu ar lielisku tālšāvienu pielika Kevins de Breine.

Cīņas izskaņā beļģu pussarga gūtos vārtus gan daļa skatītāju neredzēja jo, mums par nepatīkamu pārsteigumu vairāki līdzjutēji stadionu izlēma pamest un savlaicīgi doties mājup. Mēs, protams, maču noraudzījāmies līdz finālsvilpei un vēl pāris minūtes uzturējāmies sēdvietās, lai izbaudītu fantastisko futbola auru, vērotu ''City'' uzvaras apli un Holanna došanos uz interviju pēcspēles studijā ar Tjerī Anrī, Džeimiju Karageru un Maiku Ričardsu.

Lai arī lielākos pūļus pēc spēles nogaidīšanas dēļ nepiedzīvojām, izkļūšana no stadiona bija ļoti ātra daudzo izeju dēļ. Arī pati ''City'' rūpējās par fanu labklājību, iekšpus stadiona uz lielajiem ekrāniem norādot tuvākos un ātrākos sabiedriskā transporta laikus. Lieki piebilst, ka pēc spēles tika nodrošināti papildu autobusu reisi. Paši izvēlējāmies nelielu gabalu centra virzienā veikt ar kājām un pēc tam pašā centrā nokļūt ar sabiedrisko autobusu, kas, kā jau minēju, izmaksāja divas mārciņas no personas. Arī vakara turpinājumā tradicionālajos angļu pabos vairākkārt apsardzes darbiniekiem nācās pierādīt mūsu piederību Mančestras kluba fanu pulkam.

Nākamajā rītā devāmies uz otra Mančestras granda ''United'' mājvietu ''Old Trafford'' jeb sapņu teātri. Sākotnēji ceļojuma ietvaros vēlējāmies apmeklēt arī sarkano velnu mājas spēli, tomēr ''United'' kalendārs nesakrita ar mūsu viesošanās datumiem, tādēļ izvēlējāmies doties viena no zināmākajiem pasaules futbola stadioniem tūrē. Arī tā ir ļoti pieprasīta tūristu vidū, tāpēc rezervāciju veicām jau savlaicīgi. Izmantojām ''Virgin Experience Days'' mājaslapā atrodamo kuponu, kas ļāva nedaudz ietaupīt un maksāt mazāk nekā kluba mājaslapā norādītās 25 britu mārciņas.

Stadiona tūre sākas sera Aleksa Fērgusona vārdā nosauktajā tribīnē, kas ar 26 tūkstošiem sēdvietu ir lielākā futbola stadiona tribīne visā Anglijā. Ekskursijas ievadā atraktīvais gids ļauj iejusties ''United'' līdzjutēju ādā un vērot stadiona uzkopšanas darbus no sēdvietām, kamēr tiek izklāstīta stadiona un arī paša kluba vēsture.

Skats no sera Aleksa Fērgusona vārdā nosauktās tribīnes pirmā līmeņa sēdvietām.

Gids arī sniedz ieskatu tajā, cik atsevišķiem līdzjutējiem Mančestras ''United'' klubs ir svarīgs. ''Old Trafford'' stadionā samērā regulāri tiek izteikti bildinājumi, retāk aizvadītas kāzu ceremonijas, un arī stadiona zālienā izkaisīti aizgājēju pelni. Vairākas stadiona sēdvietas ir arī personalizētas, ar metāla plāksnīti norādot, kurš tajā sēž. Šāds statuss tiek līdzjutējiem, kuri ir sezonas abonementu īpašnieki vismaz 25 gadus pēc kārtas, un tādu ''United'' ir patiešām daudz.

Marks Bairons šajā sēdvietā katru ''United'' mājas spēli vēro jau vismaz 25 gadus.

Tūres turpinājumā praktiski tiek izrādīta visa stadiona iekšiene – gaiteņi, viesu fanu sektori, ģērbtuve, simboliskas vietas un tamlīdzīgi. Īpaši tiek pieminēts leģendārais kluba stūrmanis sers Alekss Fērgusons un futbolisti Džordžs Bests, Deniss Lo un Bobijs Čarltons, kuri visi trīs kā komandas biedri ''United'' rindās tika pie augstākā individuālā apbalvojuma futbolā Ballon d'Or pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, kā arī Busby Babes – futbolistu grupa, kas Meta Basbija vadībā triumfēja Anglijas čempionāta augstākajā divīzijā un joprojām ir jaunākā, kas to paveikusi (vidējais vecums katrā no titulgadiem attiecīgi 21 (1956.) un 22 gadi (1957.)), un no kuriem astoņi gāja bojā Minhenes aviokatastrofā 1958. gadā.

Tūres noslēgumā iespējams paviesoties mančestriešu ģērbtuvē un noķert kaut nelielu sajūtu no tā, ko futbolisti izjūt, no ģērbtuves dodoties uz tuneli un tālāk laukumā gida pieteiktā ''United'' un niknākās sāncenses ''Liverpool'' duelī. Mēs gan laukumā netiekam un dodamies iesildīt rezervistu soliņu, kas šogad pirmo reizi vēsturē ''Old Trafford'' stadionā ir pa kreisi, nevis pa labi. Šādu ieradumu no Amsterdamas atvedis kluba pašreizējais galvenais treneris Eriks ten Hāgs. Tas nedaudz sarežģījis dzīvi kluba apkalpojošajam personālam, kam nācies atslēgt krēslu apsildi nu jau bijušajai ''United'' soliņa pusei. Viesu soliņa pusē palikusi arī sera Aleksa Fērgusona ierastā sēdvieta.

Mančestras ''United'' ģērbtuve.

Lūks Šo, Djogu Dalots un Rafaels Varāns - mančestriešu aizsargi plecu pie pleca arī ģērbtuvē.

''Old Trafford'' apmeklējums bija ļoti vērtīgs, lai secinātu, ka Mančestra ir vieta, kur atgriezties arī uz sarkano velnu spēli. Abu pilsētas grandu stadioni un maču apmeklējumi gan nav vienīgais, ko Mančestra var piedāvāt futbola gardēžiem – vēl ir iespējams apmeklēt Nacionālo futbola muzeju, kura apskatei gan šoreiz pietrūka laika. Tāpat stundas un pat īsāka vilciena brauciena attālumā no Mančestras stacijām iespējams nokļūt vairāku zemāko līgu klubu mājvietās un izbaudīt, iespējams, vēl patiesāku britu futbola atmosfēru, ko arī izmantojām.

Lai gan pēc futbola pārpilnības pēdējo sešpadsmit stundu laikā bija pielavījies neliels sagurums, apstāties neplānojām un devāmies uz Čempionāta jeb Anglijas pēc spēka otrās līgas maču netālajā Blekbērnā starp vietējo ''Rovers'' un viesiem ''Reading'', kuras rindās 2012./2013. gada sezonā 14 mačus Premjerlīgā aizvadīja Kaspars Gorkšs.

Ātri ieskrējām viesnīcā, uzvilkam siltākas drēbes (britu laikapstākļi pirmajā dienā no sliedēm izsita vienu komandas dalībnieku) un jau saucām taksi uz ''Picadilly'' staciju. Laikapstākļu un viesnīcas tuvumā esošo pārbūvju dēļ bija problēmas ar takšiem, līdz ar ko stacijā ieradāmies tikai piecas minūtes pirms izbraukšanas, tomēr nobeigumā viss veiksmīgi.

Uz Blekbērnu ar ''Northern Line'' vilcienu devāmies aptuveni 50 minūtes. Vilcienos šeit nav par ko sūdzēties - svaigi, ar labierīcībam, faktiski, kā ''Boeing 737'' un vietas pietiek visiem. Biļete turpceļam maksāja aptuveni deviņas mārciņas no cilvēka. Taisnības labad gan jāmin, ka biļeti pirkām aptuveni stundu pirms brauciena. Nedēļu iepriekš to var dabūt pat par 30-40% lētāk.

Lai gan attālums salīdzinoši tuvs, izkāpjot, vismaz pēc sajūtām šķita krietni aukstāks nekā Mančestrā. Stindzinošs vējs un klasiskais britu "smidzeklis". Vilnas zeķes, termoveļa un militārā sejas maska noderēja gan pirms spēles, gan stadionā.

''Ewood Park'', proti, Blekbērnas "Rovers" mājvietā ieradāmies aptuveni 50 minūtes pirms spēles. Laikapstākļi nebija rimušies un prasījās pēc iespējas ātrāk sasildīties.

Devāmies uz mūsu ieeju, kas šoreiz bija ''Jack Walker's Hospitality Suite'', kura nosaukta par godu britu uzņēmējam, kurš kļuva par Blekbērnas kluba īpašnieku un aizveda to līdz Premjerlīgas titulam 1994./1995. gada sezonā. Noteikti jāpiemin, ka līdz šim pēdējo reizi ''Rovers'' spēcīgāko klubu sabiedrībā spēlēja 2011. gadā.

Mūsu ieeja bija nosacītais VIP, proti, ''Hospitality Suite''. Caur to stadionā devās arī spēlētāji, kluba personāls un sponsori. Par šo luksus pieeju varam pateikt paldies mūsu draugam no Blekbērnas, kura saknes ved arī uz Latviju. Parasta biļete tieši uz spēli maksāja desmit mārciņas, jo klubs piedāvāja līdzjutējiem speciālu akciju ''Back The Boys'' – piepildīt stadionu, cik vien var, tādējādi stiprinot Blekbērnas uzsākto ceļu uz Anglijas Premjerlīgu. Šobrīd komanda ieņem sesto vietu, kas sezonas beigās dod iespēju spēkoties ''Championship'' play-off.

''Rovers'' stadiona klase bija jau daudz tuvāk mūsu slavenajam ''Skonto''. Aizvēsturisks piesitiens, kas iedeva savu šarmu. Atšķirību varēja sajust arī publikā. Ja uz ''City'' daļa līdzjutēju bija ieradušies kā uz teātri, tad starp ''Rovers'' līdzjutējiem faktiski visi bija iekšā spēlē. Troksnis bija tiešām pamatīgs, ņemot vērā, ka maču klātienē vēroja aptuveni 15 tūkstoši līdzjutēju, kas ir puse no ''Ewood Park'' ietilpības.

Viens no unikālajiem saukļiem, ko vietēji fani veltīja viesiem no Redingas – ''Who are they? Who are they?'', tādējādi norādot uz viesu atrašanos turnīra tabulas lejasgalā.

Pateicoties ''Hospitality Suite'' pārtraukumā tikām pie gardām maizītēm, kartupeļiem, tējas, kafijas un citiem bezalkoholiskajiem dzērieniem, kas lieti noderēja aukstajā vakara stundā. Pati spēle arī nelika vilties – trīs vārtu guvumi, noraidījums viesiem un leģendārais dānis Jons Dāls Tomasons uz ''Rovers'' komandtiltiņa.

Brauciens izdevies, apmeklēti trīs stadioni 48 stundu laikā un plāni nākamajiem braucieniem jau izkalti.

Daļa no puslaika pārtraukumā pieejamā ēdiena.