Vīriešu volejbola izlases bijušo spēlētāju atklātā vēstule

Jau otru gadu desmitu mēs un arī volejbola atbalstītāji tiekam baroti ar solījumiem, ka līdz ar kārtējiem zaudējumiem iegūstam pieredzi, kuru varēsim likt lietā nākotnē. Viena spēlētāju paaudze (brāļi Celitāni, Medenis, Štāls, Iecelnieks, Koržeņevics) jau ir beigusi vai tūlīt beigs aktīvā sporta gaitas, un nākamajai spēlētāju paaudzei tuvākās sezonas var būt noteicošas, vai beidzot izdosies īstenot sapni par cīņu Eiropas čempionāta finālturnīrā. Diemžēl šos sapņus neizdodas realizēt, jo netiek veikts profesionāls un mūsdienu sporta organizāciju prasībām atbilstošs darbs no federācijas un treneru puses.

Atbraucot no nogurdinošas sezonas ārvalstu klubos, mēs nokļūstam citā realitātē – Latvijas izlasē, kur spēlētāja intereses nav pirmajā vietā un mums nākas samierināties ar apstākļiem, kas varēja būt pieņemami pirms 20 gadiem, – spēlētājiem netiek veiktas medicīniskās pārbaudes, uz sacensībām dodamies ilgos lidojumos un pārbraucienos cauri visai Eiropai, lai gan, savlaicīgi plānojot, var saīsināt ceļu līdz sacensību vietām. Nav veselības apdrošināšanas, pat par sīkiem sadzīviskiem jautājumiem ir bijis jātērē daudz laika un enerģijas – tikai pēc ilgstošas lūgšanās var izprasīt sporta apavus, ceļsargus.

Izlases darba organizācijā nekas būtiski neuzlabojas jau pēdējos 10 gadus. No vienas puses, tie ir sīkumi, kurus ar plānveidīgu darbu varētu novērst, no otras puses, šie sīkumi ļoti ietekmē kopējo noskaņojumu izlasē. Mūsu galvenā sāpe ir tāda, ka neredzam no federācijas un galvenā trenera puses ieinteresētību sasniegt maksimālu rezultātu un motivēt spēlētājus!

Ansis Medenis: “Profesionalais sports ir nežēlīgs, pieprasa ātru progresu un elastību. Diemžēl šis progress nav vērojams Latvijas volejbola izlases pēdējo padsmit gadu veidotajos apstākļos. Rodas sajūta, ka esošā federācija nav sapratusi, ka sportisti sen vairs nav padoti federācijai, bet gan pati federācija ir vajadzīga tikai, pateicoties sportista panākumiem. Vajadzīga, lai radītu labvēlīgu un sadarboties spējīgu vidi – pietiekamu medikamentu, ārstu un fizioterapeitu nodrošinājumu, elastīgus pārlidojumus, modernu inventāru, par veselības apdrošināšanu un sponsoru piesaistīšanu vispār nerunājot. Mums, spēlētājiem, ārzemēs spēlējot, par sliktu sniegumu tiek apgriezti algu čeki. Vai mums būtu jāatbild un jācieš par Latvijas volejbola vadības neizdarību izlases apstākļu veidošanā?

Viktors Koržeņevičs: “Laika posmā, kad biju izlases spēlētājs, sezonas laikā izlases treneris vai izlases menedžeris ne reizi nav interesējies, kā man iet klubā, kāda ir veselība, rezultāti utt. Par savu kandidatūru un dalību izlasē vienmēr uzzināju tikai federācijas mājaslapā un dažas dienas pirms nometnes sākuma - e-pastā.”

Emocionāli turnīra gaitā ir bijis grūti atrast motivāciju un parādīt maksimālo sniegumu, ja šādas pašas vēlmes nav treneru kolektīvam. Mums ir skumji redzēt, ka iespējams tika izniekotas zināšanas, ko var dot, piemēram, Boriss Kolčins vai piesaistītie profesionālie statistiķi, jo izlases galvenais treneris diemžēl nav pieradis šādos, uz sasniegumiem orientētos, apstākļos strādāt. Pēdējos gados vienīgā pozitīvā tendence ir laba fizioterapeita piesaiste, bet kopējā medicīnas aprūpe palikusi pagājušā gadsimta līmenī. Par trenera izstrādātiem taktiskajiem zīmējumiem un profesionālu attieksmi pret spēli mēs varam tikai sapņot – ja vadošajām izlasēm uz rezervistu soliņa ir “trīs portatīvie datori” un detalizēta statistika par katru pretinieku spēlētāju, tad mums jādodas cīņā laukumā no baltas lapas, precīzāk – no trenera asistenta Aināra Cīruļa kladītes pierakstiem.

Gundars Celitāns: “Itālijā, Modenas klubā, pat ikdienas regulārajos treniņos tika veikta spēlētāju filmēšana un detalizēta statistikas analīze.”

Ansis Medenis:“Galvenā mūsdienīgu treneru pazīme ir tāda, ka treneris ar spēlētājiem diskutē par dažādām spēles niansēm, par labākajiem risinājumiem. Diemžēl šāda situācija nav iedomājama Latvijas izlasē.”

Gundars Celitāns: “Mūsdienu sportā treneru rotācija pēc neizpildīta izvirzītā mērķa ir pašsaprotama lieta, un par to nav jākaunas. Ir, protams, treneri ilgdzīvotāji klubos (piemēram, Vladimirs Aļekno Kazaņas “Zenit”), taču viņš izpilda vismaz 1–2 sezonas uzdevumus. Ir desmitiem piemēru, kur treneri rotē katru sezonu, vai izlases, kur treneru rotācija un neieciklēšanās uz vienu speciālistu dod rezultātu. Redzamākais piemērs tālu nav jāmeklē – Igaunijas izlase.”

Ansis Medenis:“Spēlējot izlasē un runājot ar medijiem, bieži esmu pievēris acis uz reālo situāciju. Bet, mūžīgi pieverot acis, vari palikt akls... Un tad atliek iet dzīvot alās pie kurmjiem. Aicinu Latvijas volejbola saimes "vadītājus" beidzot rēķināties ar sportistiem, kas bija jādara jau sen. Jo kurmji lien ārā no alām:)”

Gundars Celitāns (profesionāli spēlējis Francijā, Krievijā, Itālijā, Turcijā, Dienvidkorejā)

Ansis Medenis (profesionāli spēlējis Itālijā, Brazīlijā, Grieķijā, Katarā, Somijā)

Viktors Koržeņevičs (profesionāli spēlējis Somijā, Grieķijā, Vācijā)

Austris Štāls (profesionāli spēlējis Igaunijā)

Valters Ramma (profesionāli spēlējis Kiprā, Bulgārijā, Krievijā)

Armands Celitāns (profesionāli spēlējis Beļģijā)

Artis Caics (Baltijas līgas uzvarētājs, profesionāli spēlējis Igaunijā)