Ko Latvijas hokeja čempionāts var dot Latvijas izlasei?

Ja es būtu ļoti strikts vērtētājs, tad pietiktu ar vienas rokas pirkstiem, varbūt pat ar pusi no tiem... Pārējos divos turot alus kausu! Kāpēc šāds pesimisms pasākumam, kuru visu sezonu vērtēju ar pozitīvu zīmi? Visu izsaka viens vārds – trenētība! Man var ļoti patikt kāds meistars no “Kurbada” vai “Mogo”, taču šī sešu spēļu sērija, kad mači ir ik pēc dienas, spilgti parādīja, ka lielākā daļa abu finālistu fiziski šobrīd nav spējīgi iet laukumā ik pārvakaru. Tieši tāds pārsvarā ir pasaules čempionāta grafiks... 30-40 gadu vecumā, ja tu netrenējies un nespēlē profesionāli, prasmes un izturība sāk zust un pat tāda fiziskās sagatavotības mašīna kā Mārtiņš Cipulis (1980) pagurst. Nemaz nerunājot par Agri Savielu (1982), kurš pat savos labākajos gados nav bijis izcils “fiziķis”. Šā vai tā – meistarība, prasme, veiksme vai Fortūna, bet it sevišķi piektā un sestā finālspēle parādīja, ka labāk izskatās tie, kas ir jaunāki un kuriem veselības vairāk, ne velti “Mogo” toni noteica trijnieks Sarkanis – Siksnis – Ziemiņš (K.Ozoliņš).

Ja man kā žurnālistam no finālsērijas būtu jārekomendē spēlētāji Ābolam, Masaļskim un Kuļibabam, tad reāls Latvijas izlases kandidāts (spēlētājs !) ir tikai viens – Rihards Marenis (1993) no “Mogo”. Pēc fiziskās kondīcijas es varbūt apstātos pie diviem kurbadiešiem – Edmunda Augstkalna (1994) un Laura Ranceva (1993) un diviem “Mogo” uzbrucējiem – Deivida Sarkaņa (1994) un Andra Sikšņa (1993). Tātad visi, kas nesen vai pirms dažiem gadiem bijuši t.s. Čekas projektā... Kas lielai daļai izlases fanu ir kā dadzis acī! Tikai ne to, tikai ne “Dinamo”!! Kā Latvijas virslīgas spēlētāji man patīk daudzi no finālistiem, arī Kārlis Ozoliņš (1994), Krišs Lipsbergs (1993), Gatis Gricinskis (1988), Kaspars Saulietis (1987), Elviss Želubovskis (1986) vai otrā pusē Juris Upītis (1991), Mārcis Zembergs (1988), Toms Hartmanis (1987), kuriem visā visumā viss ar fizisko kondīciju ir kārtībā, taču man ir simpātiska Saulieša un Upīša nostāja jau sezonas laikā – mūsu laiks izlasē ir beidzies! Pagājis. Vai pat garām aizgājis.

Pērn pavisam maz pietrūka, lai uz pasaules čempionātu Dānijā kā trešais vārtsargs aizbrauktu kurbadietis Uldis Čalpa. Negribu teikt, ka šajā sezonā Čalpa gājis soli atpakaļ, taču uz priekšu arī nav gājis. Vismaz man tā šķiet... Pēc novembra turnīra Minskā augstāk kotējās Jānis Auziņš (“Prizma”), bet pēc spēlēm Korejā – Rihards Cimermanis (“Zemgale”). Treneru kolektīvam un LHF spicei (Viesturs Koziols, Edgars Buncis) Korejas turnīrā bez Cimermaņa vēl patikusi Jelgavas aizsarga Kristapa Jākobsona spēle, kā arī divi mūsu leģionāri – viens no Francijas čempionāta rezultatīvākajiem uzbrucējiem Elvijs Biezais, kā arī Popradas (Slovākija) kluba aizargs Artūrs Salija.

Bet gan jau tuvākajās dienās mēs visi uzzināsim visu Latvijas izlases kandidātu uzvārdus, kuri tiks aicināti uz pirmo treniņu 8. aprīlī.