Jerofejevs: "Pēc Ozoliņa aiziešanas Rīgas "Dinamo" vairs nebija kapteiņa"

- Bērnībā biji pārliecināts, ka būsi hokejists?
- Viss sanāca ļoti vienkārši – reiz aizveda uz šo sporta veidu, un man iepatikās. Lieta tāda, ka mans tēvs ir bijušais futbolists. Vasarā attiecīgi – futbols, bet ziemā viņš ar draugiem spēlēja hokeju. Draugi ieteica aizvest mani uz treniņiem. Kad man bija 12 gadi, futbolu jau biju nedaudz paspēlējis un, tuvojoties hokeja sezonai, izdarīju izvēli par labu nūjai un ripai – vecāki saprata, ar ko gribu nodarboties. Cita lieta, ka pašā sākumā ne īpaši gribēju būt aizsargs. Visu laiku rāvos uzbrukumā, bet treneris mani savaldīja. Izstāstīja, kādas ir manas priekšrocības, un pārliecināja, ka vajag spēlēt aizsardzībā.

- Aizsarga darbu laukumā uzskatu par pašu grūtāko.
- Neteiktu, ka tas ir grūts. Drīzāk atbildīgs. Ja aizsargs palaiž garām spēlētāju, praktiski vienmēr tas nozīmēs ielaistus vārtus.

Vienmēr interesanti, kā bērnībā veidojies viens vai otrs spēlētājs. Kurš vēl no taviem paziņām un vienaudžiem nokļuvis līdz profesionālajam hokejam?
- Māris Jass, Ervīns Muštukovs. Vispār sākām spēlēt kopā ar Mārtiņu Karsumu, Lauri Dārziņu. Pēc tam parādījās Baldera hokeja skola, un Karsums ar Dārziņu aizgāja trenēties uz turieni.

- Atgādināji par Ervīnu, un prātā uzpeldēja sens jautājums – vai aizsargu pirms spēles uztrauc tas, kurš būs vārtos?
- Lielākoties – nē. No otras puses, komandā nemēdz būt divi vārtsargi, kuri spēlētu vienādu hokeju. Katram ir savas iezīmes, trumpji un tāpat arī vājās vietas. Tavs jautājums drīzāk ir par uzticību vārtsargam. Saprotams, ka vienam sezona var veidoties ļoti laba, bet otrs var būt neveiksmju joslā.

- Atskatoties uz pagājušo sezonu, vari novērtēt abus vārtsargus?
- Kad pievienojos komandai, tā diezgan stipri zaudēja, tā ka vietu vārtos vispār reti kuram uzticēja. Nebija tāda, par kuru varēja pateikt – lūk, viņš noteikti ir pirmais numurs. Gan Masaļskim, gan Sedlāčekam bija gan savas kļūdas, gan arī lieliskas epizodes.

- Jakubs, spriežot pēc sociālajiem tīkliem, ir kompānijas dvēsele.
- Jā, puisis ir ļoti pozitīvs, viegli iekļaujas kolektīvā un ir ļoti runātīgs.

- "Dinamo" iepriekšējā sezonā šķīrās no Pujaca. No malas šķita, ka esat draugi.
- Jā, Žora Pujacs un Ļoha Širokovs ir tuvākie draugi, kas spēlē hokeju. Ar pārējiem esmu diezgan sen pazīstams, taču drīzāk esam čomi nekā draugi. Kāpēc Rīgas "Dinamo" no viņa šķīrās – nezinu. Neapšaubāmi, ka runājam par kaut kādām hokeja iekšējām lietām, taču neiztirzājam situāciju līdz pašai saknei. Pirms ierašanās "Dinamo" nesekoju līdzi statistikai, ja godīgi. Ja kaut ko teica radio vai televīzijā – ieklausījos, bet ne vairāk.

- Zvans ar piedāvājumu pievienoties "Dinamo" bija negaidīts?
- Jā, viennozīmīgi. Noteikti negaidīju šo zvanu. Man deva iespēju sevi pierādīt – es to izmantoju. Konkrēti tajā laika periodā atrados Rīgā, trenējos, lai kaut kur aizbrauktu. Vispār, kad piezvanīja, biju pie stūres. Tas bija pārsteigums (smaida).

- Tu taču līdz tam jau biji spēlējis KHL. Vai tiešām neaizskāra tāda ignorēšana [no kluba puses]?
- Jā, sākumā bija sāpīgi, ka vietējiem spēlētājiem nedod iespēju parādīt sevi latviešu komandā. Cita lieta, ka ar to neizpratne arī beidzās. Ja vietējie nespēja iespēlēties Rīgas klubā, tātad tā arī bija jābūt. Katram savs liktenis.

- Bet tāds pats stāsts taču bija arī ar Latvijas izlasi. Kas notika?
- Kamēr Oļegs Znaroks bija Latvijas izlases galvenais treneris, es biju sastāvā. Pēc tam sākās problēmas – pleca operācija. Nedaudz vēlāk treneris nomainījās, un viņš acīmredzot izlēma, ka nederu viņa spēles sistēmai. Mani neaicināja.

- Tātad uzskati, ka visam sava kārta? Arī tavai pirmajai pieredzei ārpus Latvijas robežām?
- Jā, nospēlēju sezonu Liepājas "Metalurgā" un devos uz "Sioux Falls Stampede", nokļuvu programmā "House Family". Sacīt, ka nepratu angļu valodu – tas būtu maigi teikts. Divi trīs vārdi galvā bija, bet vairāk laikam arī ne. Jāatzīst, ka uz Ameriku aizbraucu diezgan vēlu - man bija ap 20 gadiem. Tāpēc, kad pirmajā dienā pamodos amerikāņu ģimenē, viņi centās noskaidrot, kas es vispār esmu un ko var gatavot brokastīs. Tagad smieklīgi atcerēties, kā viņi sazinājās ar mani ar vārdnīcas un attēlu palīdzību. Pēc tam mani nosūtīja uz migrācijas skolu mācīties angļu valodu. Veda visi, kas varēja – amerikāņu ģimene, reizēm pat treneris. Viss tika kontrolēts, bija labi izplānots.

- Daudz kas atkarīgs no tā, ar kuru spēlētāju tevi saliek vienā pārī. Kuru izlasē un klubā uzskati par ērtāko pārinieku?
- Uzskatu, ka mans labākais pārinieks izlasē bija Krišjānis Rēdlihs 2009. gadā. Starp mums bija pilnīga sapratne, un attiecīgi arī rezultāts bija tāds pats. Kas attiecas uz klubu, laikam pat neatceros. Lieta tāda, ka, ja spēlē Krievijā, nav pārliecības par to, kurš būs tavs pārinieks rīt vai parīt. Pēc trenera ieskatiem jebkurā brīdī tevi vai otru aizsargu var nomainīt jebkurš cits aizsargs.

- Iznāk, ka Krievijā viss ir daudz skarbāk.
- Vienkārši spēlētājam nav tiesību kļūdīties. Vienreiz kļūdies, un tevi nomaina kā cimdus.

- Krievu klubos tas pats notiek arī ar treneriem.
- To var saprast – no trenera gaida rezultātu. Tur pārāk daudz maksā par cerībām. Sistēma un politika pavisam cita.

- Tev noteikti ir radies iespaids arī par citām valstīm. Piemēram, Čehiju, Slovākiju.
- Jā, starp citu, Popradā biju kopā ar Mārtiņu Cipuli. Un tur iemācījos valodu. Neteikšu, ka zinu to ļoti labi, bet drīzāk, ka kaut kādu sajaukumu starp slovāku un čehu valodām. Ņemot vērā, ka Jurčina, Sedlāčeks un Hosa mani saprata, sanāk normāli (smaida). Bet konkrēti par iespaidiem – mani vienmēr vairāk vilcis uz krievu čempionātu. Tāpēc priecājos, ka varēju sevi pārbaudīt Ņižņekamskā un Novokuzņeckā. Vispār tagad nav tā, ka hokejistam būtu 3-5 komandas, no kurām izvēlēties.

- Vai ir tāda vieta, uz kuru dotos ārkārtas, bezizejas gadījumā?
- Tas ir Kazahstānas čempionāts. Vispār, ja runā par latviešu iespējām spēlēt KHL, tad situācija ir diezgan kutelīga. Nav noslēpums, ka latvietis, kurš spēlē KHL, bet ne Rīgas "Dinamo", ir sava veida ūnikums. Viņš skaitās leģionārs, tātad viņu izvēlas kāda vietā no Ziemeļamerikas u.t.t. Tāpēc, ja vēlies spēlēt KHL ar Latvijas pasi, tev ir jābūt labam.

- Manuprāt, iepriekšējā sezonā ļoti labi iejuties komandā. Biji labākais.
- Nesteigtos sevi saukt par labāko. Kļūdās visi. Ja spēlētājs nekļūdās, tātad viņš nespēlē. Iegaumē šo izteicienu (smaida)!

- Tad jāuzskaita arī trenera kļūdas.
- To man ir grūti komentēt. Ja runā par pagājušo sezonu, latviešu trijnieks Ābols-Ņiživijs-Ankipāns meklēja iespējamos veidus, kā uzlabot puišu sniegumu. Ļoti daudz eksperimentēja. Viņi ļoti ilgi nespēja pieņemt šos rezultātus, kas arvien pasliktinājās. Treneru štābs bija labs, jauns. Iemācīties var visu un vienmēr, uzskatu, ka pati galvenā ir filozofija. Vienmēr ir uz ko tiekties! Ābolam bija ļoti liela atbildība, tāpēc viņš bija stingrs treneris. Biju ļoti priecīgs trenera vietā redzēt Sašu Ņiživiju, kaut gan man šķita, ka viņš vēl nedaudz uzspēlēs hokeju.

- Sakrita, ka komandā uzspēlēja arī jaunākais Ābols – Rodrigo.
- Puisi tiešām gaida liela nākotne. Viņš rausies un ies uz priekšu, tas ir redzams.

- Uz šī jaunā un talantīgā puiša fona redzams, ka starp spēlētājiem nav "tēta", kurš sabārs, dos padomu, savilks komandu vienā dūrē.
- Jā, visi zināja un zina, ka bez Ozoliņa esam zaudējuši kapteini. Tāda vienkārši nebija. Bija noteiktas lomas izpildītāji, bet ne kapteiņa. Ļoti ceru, ka kapteinis parādīsies. Pats interesantākais, ka, līdz sezonas beigām paliekot 10-15 spēlēm, nevienam "Dinamo" spēlētājam nebija domas atlaist grožus. Nē, un vēlreiz nē! Mums trūka kaut kā pavisam niecīga, taču ļoti vērtīga. Iespējams, saliedētības. Sapratām, ka katra spēle ir "play-off" vērtībā.

- Kam tu pievērstu uzmanību? Kur bija vaina?
- Uzskatu, ka, ja tiek pirkti leģionāri, viņiem jābūt galvas tiesu pārākiem meistarībā par vietējiem spēlētājiem. Saprotams, ka, aizskarot šo tēmu, to var paplašināt līdz attieksmei pret hokeju valstī, bet es tomēr runāju ne par to. Leģionāriem lūzuma brīdī jāspēj vest komandu uz priekšu. Tad viņi ir leģionāri. Kam viņi vajadzīgi, ja arī vietējie var ielaist tāpat vai nenoslēgt zonu?!

- Uz šī retoriskā jautājuma nots - ko novēli Rīgas "Dinamo" līdzjutējiem?
- Nezaudējiet dūšu! Esiet uzticīgi mūsu komandai, atbalstiet mūs! Bet mēs no savas puses pacentīsimies jūs nepievilt.

Izmantotie resursi:
Александр Ерофеев: если игрок не ошибается – он...