Dubra: "Baltkrievijas pirmie trīs klubi ir daudz bagātāki nekā Latvijas"

- Kā tevi no "Ventspils" palaida uz BATE?
- Sākumā jāsaka, ka pirms BATE man bija pārbaude Harkivas "Metalist". Tur, drīzāk, braucu, lai sagatavotos Borisovas klubam. Vienojāmies ar Aleksandra Jermakoviča komandu, ka noteikti braukšu pie viņiem - neatkarīgi no pārbaudes rezultātiem "Metalist". Aizbraucu uz turieni, patrenējos, viss bija augstākajā līmenī. Sākumā bija apmierināti, bet pēc tam teica, ka it kā esmu labs futbolists, bet, no otras puses, kaut kā pietrūkst. Manuprāt, tas nebija solīdi. Beigās aizbraucu mājās, sagatavojos BATE nometnēm. Ar Latvijas klubu līgums bija vēl uz pusgadu, bet vadība teica, ka, ja pienāks piedāvājums, tad varēšu braukt, trenēties un parādīt sevi. Un, ja kāds gribēs parakstīt līgumu, tad "Ventspils" tam nepretosies. Attieksme komandā pret mani bija laba. Divarpus gadu laikā kļuvu par savējo, palīdzēju izcīnīt ne vienu vien čempionu titulu.

- Kad pienāca piedāvājums no Borisovas kluba, droši vien runāji par to ar Māliņu.
- Protams, ar Geru runāju. Jo īpaši, ka ar viņu viens otru sen zinām - kopā spēlējām "Skonto", kļuvām par Latvijas čempioniem, tikām izsaukti uz izlasi. Māliņš deva tikai pozitīvas atsauksmes, nekādu negatīvu vārdu no viņa nedzirdēju. Teica, ka puiši ir labi, teicams kolektīvs, labi treneri, ir visi apstākļi futbolam. Tā ka atliek tikai trenēties un augt kā futbolistam.

- Latviešu futbolistiem Baltkrievijas čempionāts ir solis uz priekšu?
- Domāju, ja pāriet uz tādām komandām kā BATE, Minskas "Dinamo" vai "Shakhtyor", tad viennozīmīgi jā. Šie kolektīvi ir neapšaubāmi Baltkrievijas futbola līderi.

- Pirmo pusgadu BATE faktiski tikai trenējies.
- Jā, tā sanāca, ka maz spēlēju, nodarbojos papildus. Bet nekas, domāju, ka visiem futbolistiem ir tādi periodi, tie ir jāpārdzīvo. Tā ir vērtīga pieredze, kas norūda raksturu un dara futbolistu stiprāku.

- Baltkrievijā ieradies ar iespaidīgiem sasniegumiem. Vai pastāvīga sēdēšana uz soliņa neaizskāra pašcieņu?
- Tā kaut kādā ziņā motivēja strādāt vēl vairāk, parādīt sevi no labākās puses. Sakrita daudz faktoru, kuru dēļ nespēlēju. Tas nenozīmē, ka esmu vājš futbolists. Mūsu sporta veidu veido sīkumi, un katrs no tiem ietekmē spēlētāju.

- Baltkrievijas čempionātā esi paguvis aizvadīt vairākas spēles, sajust līmeni. Kādi iespaidi?
- Pat nezinu, vai pirmo spēli var saukt par pilnvērtīgu. Tā notika tādā laukumā, kurā ir grūti rādīt futbolu. Tā bija izbraukuma spēle pret "Granit", tur bija ne pārāk labas kvalitātes mākslīgais segums. Varbūt daudzi domā, ka tās ir atrunas, jo uzvarējām smagā spēlē. Bet tur tiešām bija grūti parādīt, uz ko esi spējīgs. Bumba jebkurā brīdī varēja palekties, vairāk cīnījies nevis ar pretinieku, bet gan laukumu. Bet pilntiesīga debija bija Mozirā. Un, neskatoties uz ilgo pauzi, jutos mierīgs. Vienīgais, izgāzām spēles beigas (5:3). Pilnībā apspēlējām pretiniekus, varējām gūt arī vairāk vārtu, bet pēdējās 15 minūtēs bijām izklaidīgi, un pretinieki mūs par to sodīja. Paši bijām vainīgi. Izanalizējām kļūdas, un ceru, ka nākotnē to vairs nepieļausim.

- Esi taču lietas kursā, ka "Ventspils" ir spēlējusi Baltkrievijā?
- Jā, spēlēja pret BATE, arī "Shakhtyor". Ar puišiem dažreiz par to atceramies. Viņi smejas par latviešu komandu, bet es vaicāju, kā tā nospēlēja ar baltkrieviem. Un viņiem nav ko teikt, uzreiz sākas atrunas par to, ka latviešus visu spēli vazāja un ka latvieši atsitās.

- Kāda ir galvenā atšķirība starp Latvijas un Baltkrievijas čempionātiem?
- Ja godīgi, lielas atšķirības nav. Vienīgais, jūs sakāt, ka jums ir slikti stadioni un infrastruktūra nav attīstīta. Bet jūs neesat redzējuši, kas darās Latvijā. Dažas komandas spēlē skolu stadionos. Ir, protams, labas arēnas. Piemēram, "Ventspilij", "Skonto".

- Tie droši vien ir bagāti klubi.
- Daudz nabadzīgāki nekā Baltkrievijas pirmais trijnieks.

- Cik daudz naudas ir Latvijas čempionātā?
- Daudz mazākas nekā jums. Par divām trim reizēm. Piemēram, cik zinu, Minskas "Dinamo" leģionāri saņem tādu naudu, kādas Latvijā nav bijis nekad. Kāda ir vidējā alga? Man tādas informācijas nav, bet skaidrs, ka dzīvošanai pietiek, bet daudz iekrāt gan neizdodas.

- Latvijas čempionāts leģionāru vidū ir pieprasīts?
- Ja atbrauc, tad pārsvarā jaunieši, kuri caur Latviju var nokļūt prestižākos Eiropas čempionātus, uzspīdēt Eirokausos. Vai arī pēc traumas, lai uzņemtu formu un arī aizbrauktu.

- Droši vien arī tu Baltkrievijas čempionātu redzi tādā veidā.
- Kaut kādā ziņā, bet no sākuma gribas nostiprināties BATE, izcīnīt čempiona titulu, pēc iespējas labāk startēt Eirokausos. Tas ir galvenais.

- Kas visvairāk pārsteidza Baltkrievijas čempionātā?
- Ja godīgi, nekas. Lai arī neesmu pārāk vecs, taču esmu redzējis pietiekami. Mūsu klubā viss ir lieliski - vienkārši trenējies un strādā.

- Stadioni nepārsteidza?
- Pārsteidza, bet labā ziņā, jo tie ir vairāk piemēroti futbolam. Vienīgie, kas biedē, ir skrejceļi. Gomeļā un Grodņā ir teicamas arēnas, Borisovā lieliska. "Traktor"? Uztaisīt kosmētisko remontu, un arī sanāks labs stadions. Laukums tur ir ideāls. Brestā vēl neesmu bijis. "Naftan" stadions? Eh, grūti par to runāt. Laukums nav labākās kvalitātes, bet arī pati arēna ne pārāk. Par ģērbtuvēm vispār nerunāju, jo par tām visi tāpat zina.

- Esi kādreiz redzējis tādas ģērbtuves?
- Tieši ģērbtuves - esmu, bet tualetes - pirmoreiz. Lūk, tas mani ļoti spēcīgi satrieca. Neesmu izvēlīgs cilvēks, bet biju pārsteigts. Vēl nometnēs puiši teica, ka atbraukšu uz Novopolocku, ieraudzīšu tualeti un teikšu, ka vairs nevēlos spēlēt Baltkrievijā.

- Ar kuriem no BATE spēlētājiem uzreiz sadraudzējies?
- Tā sanāca, ka, ierodoties uz nometni, mūsu bija nepāra skaitlis. Un man nācās dzīvot vienam. Pēc tam Iļja Aleksijevičs tika savainots, un mani izmitināja kopā ar Mišu Gordeičuku. Un mēs burtiski pēc divām stundām atradām kopīgu valodu, atradām daudz kopīgu interešu. Un pavisam drīz komandā jutos kā savējais, it kā jau sen tajā spēlētu. Jo vairāk, ka valodas barjeras nav, bet es esmu komunikabls cilvēks - ar visiem cenšos izveidot saikni.

- Kā tevi sauc komandā?
- Lielākoties par Kasu. Bet dažreiz serbus saucu par serbiem, bet viņi mani par latvieti. Starp citu, ar spēlētājiem no Balkāniem bieži runājos, saprotu viņus, tāpēc daži komandā mani jau ir pierakstījuši pie serbiem.

Ko pirmo ievēroji uzreiz pēc pārcelšanās uz Minsku?
- Šeit, tāpat kā Latvijā, ir diezgan tīrs. Zinu, ka daudziem tas ir retums, taču Minskā ar to problēmu nav. Tas laikam arī pirmais, ko ievēroju: viss ir sakopts, skaists, zālīte nopļauta, cilvēki cenšas, uzkopj. Bet pilsētā ievēroju, ka ēkas ir augstākas nekā pie mums, ir daudz augstceltņu. Mums lielākoties ir 9 vai 16 stāvus augstas mājas, ir arī ar 25 stāviem. Kopumā viss ir skaisti, Minskā ļoti patīk.

- Ja runā par cilvēkiem?
- Draudzīgi. Pagaidām ļoti bieži braucu ar metro. Esmu pārsteigts, ka cilvēki reizēm nāk klāt un vaicā, kāpēc pārvietojos pa pazemi, kaut arī esmu BATE spēlētājs. Bet kopumā visi cilvēki ir patīkami, agresīvus neesmu sastapis.

- Kas visvairāk pārsteidza Minskā?
- Pilsētas izmēri, šeit ir ļoti lieli attālumi. Lai tiktu līdz centram, vajag diezgan daudz laika. Rīgā viss ir tuvāks, kaut gan pilsēta ir pietiekami liela. Tā ka pirmajā mēnesī nebija viegli. Vēl jo vairāk, ka pēdējos gadus dzīvoju Ventspilī, bet tur pilsēta kā šejienes mikrorajons Uručje. Pārsteidza arī baltkrievu nauda, bet ātri pieradu - līgavai gan bija smagi. Viņa mēnesi pusotru nespēja tikt galā ar šīm lielajām summām - miljoniem, simtiem tūkstošu. Pārsteidza ļoti lielās cenas par apģērbu. Aizbraucām uz vienu tirdzniecības centru un bijām pārsteigti, ka parastos veikalos ir tik dārgas lietas.

Pilnu interviju lasiet ŠEIT