Krāšņā LBL sezona jeb pozitīvais četrinieks

Jau sezonas pirmajā mačā nācās dzirdēt, ka Valmiera līdz ar ģenerālsponsora ambīcijām spējusi savākt lielāko algu budžetu visā čempionātā. Cik tajā taisnības, nezinu, bet tas, ka vidzemnieku rīcībā spēlētāju, treneru un štāba atalgošanai šogad bija plus mīnus tikpat eiro, cik lielajiem grandiem, ir ārkārtīgi ticami. Varbūt nebija nevienas superzvaigznes (ja nu vienīgi Armanda Šķēles "atgriešanās" versija), taču dziļš, latvisks un kaujasspējīgs sastāvs cīņai par visaugstākajiem mērķiem gan.

Neapstājies iepriekš kritizēts, šogad kluba ģenerālmenedžeris Mārtiņš Bērziņš kļuva par sezonas MVP. Un savu kvalitāti pierādīja nevis siltumnīcas apstākļos, bet reālā konkurencē ar saviem kolēģiem citos lielajos klubos, kuros tādi vispār ir. Nevelti ir teiciens, ka no kļūdām mācās, un šosezon kluba vadība negaidīja līdz pēdējam, bet laicīgi pieņēma sāpīgus lēmumus (Zvirgzdiņa atbrīvošana), pārdzīvoja grūtus brīžus (sagrāve pret “Baronu” un trenera meklēšana) un saglabāja skaidru skatu, ejot uz priekšu. Galu galā nekāda jauna Amerika jau netika atklāta – Bērziņš noalgoja tos spēlētājus (un treneri!), kas iepriekš bijuši “Ventspils” vai VEF sastāvos, gūstot labu pieredzi starptautiskajā līmenī un zinot, ko nozīmē spēlēt finālā un uzvarēt tajā. Nianses bieži vien izšķir titulus un kluba vadības līmenī par visām niansēm bija padomāts. Jācer, ka runas par ģenerālsponsora mazāku ieguldījumu turpinājumā arī paliks tikai runas, un klubs varēs turpināt stūrēt uzņemtajā kursā.

Valmiera atgriezusi sportisko intrigu, ažiotāžu un prieku apmeklēt vietējā čempionāta spēles. Sērijas septītajā spēlē atmosfēra Valmieras zālē jau atgādināja to, ko personīgi pēdējos gados nācies piedzīvot Itālijā - kad skatītāji meklē, kur piemesties uz trepītēm tribīnēs; kad pēc spēlētāju saķeršanās rodas iespaids, ka pirmās rindas būs gatavas mesties aizstāvēt savas komandas spēlētāju; kad diskutablas tiesnešu svilpes tiek pavadītas ar skaļu ūjināšanu un svilpšanu; kad ļaudis nekautrējas celties kājās un ar aktīviem žestiem pārmest pretinieku spēlētājiem un treneriem, viņuprāt, necienīgas rīcības; kad līdzjutēji ar aplausiem pavada spēlētāju, kurš tiek nomainīts, lai sniegtu enerģiju pēc brīža atgriezties laukumā; kad komanda pēc spēles veic goda apli, pateicoties līdzjutējiem; kad karsējas slaucīja prieka asaras laukuma malā un šķita, ka minūtes pārtraukumos pat papildus izklaides nav vajadzīgas, jo uz spēli ir atnākuši nevis skatītāji, bet īsti līdzjutēji. Nākamais mērķis ir sasniegt šādu ažiotāžu un atmosfēru katrā spēlē.

VEF var pateikties Valmierai par Arēnas Rīga tribīņu pildīšanu finālsērijā, bet atmosfēras ziņā varbūt pat iespaidīgāk būtu bijusi Valmieras un Ventspils sērija – ventiņiem šaurāka halle nekā rīdziniekiem, līdz ar to tā būtu pilnāka. Ar vienu izņēmumu pagājušās sezonas izskatā Valmiera neapzināti mērķtiecīgi devusies pretī tam, lai sevi varētu saukt par “Latvijas komandu”. Jā, citā zemē varbūt arī VEF, kas pati sev vēlējās pielikt šo zīmolu, varbūt par tādu varētu kļūt, bet Latvijas basketbola līdzjutējam ir ārkārtīgi svarīgi tas, lai komandā būtu pēc iespējas vairāk vietējo seju, tāpēc mūsu apstākļos tieši valmierieši tuvāk atbilst šim apzīmējumam. Finālsērijas laikā saklausītajos viedokļos dzirdēju novēlējumus uzvarēt tikai Valmierai. Pat tie, kas mēģināja analizēt, teica: “Laikam jau VEF, bet gribētos, lai Valmiera!” Protams, ar visiem nerunāju un esmu drošs, ka bija arī tādi (runa ir par nosacīti neitrāliem līdzjutējiem – ne klubu darbiniekiem vai radiniekiem), kas cerēja uz VEF panākumu.

Negribu piekrist viedoklim, ka VEF sezona krāsojama tikai un vienīgi melnās krāsās un sezona būtu vērtējama kā izgāzta. Jā, rezultātu ziņā neizdevās sasniegt vēlamo un sasniegt mērķus, taču jāņem vērā apstākļi – lai arī kopējais budžets Rīgas klubam, visticamāk, kārtējo sezonu bija lielākais valstī, liela daļa izmaksu aizgāja, lai ceļotu plašajās Krievijas ārēs. Ir arī vairākas pozitīvas lietas, kas šajā sezonā parādījās. Pēc kļūdainajiem lēmumiem vasarā, piemēram, galvenais treneris, kurš vāca komandā savas pārstāvētās aģentūras spēlētājus, klubs laicīgi spēra sāpīgo soli šķirties no spāņu speciālista. Kas zina, vai VEF pat cīnītos par zeltu, ja Frade būtu palicis līdz sezonas beigām. Klubs uzticēja komandas vadību savējam – Jānim Gailītim, kurš VEF atjaunošanas brīdī tika piesaistīts kā spēlējošais menedžeris, vēlāk kļuva par pilna laika asistentu un tagad ieguvis vērtīgu pieredzi darbā vienā no Eiropas stiprākajām līgām. Savukārt šo milzīgo pieredzi Jānis varēs izmantot darbā ar talantīgo Latvijas U18 izlasi šovasar.

Gailīša vadībā pie iespējām sevi apliecināt laukumā arī nopietnos mačos nopietnos brīžos tika Dāvis Geks, kuram tikai nesen apritēja 21. Kā lai citādi, ja ne pozitīvi vērtē arī meksikāņa Pako Krusa “atklāšanu” Eiropas basketbolam. VEF deva iespēju Pako ar sekmīgu sezonu nopelnīt vismaz divreiz, bet ticamāk, pat trīsreiz lielāku līgumu nākamajai sezonai. Kas zina, varbūt pēc gadiem varēsim runāt par šo spēlētāju, kā savulaik par Džonu Robertu Holdenu, kurš savu izcilo karjeru Eiropas basketbolā arī sāka tieši Rīgā. Un jācer, ka arī Mareks Mejeris ar pēdējām divām sezonām VEF sastāvā būs ticis pie ienesīgāka nākamā līguma. Nobriedušāko sezonu karjerā aizvadīja arī cits Latvijas izlases spēlētājs Mārtiņš Meiers. Jānis Bērziņš nebija stabils, taču ar visu to aizvadīja labas spēles un dabūja ierakstu CV kā divu mēnešu spēcīgās VTB līgas labākais jaunais spēlētājs un sezonas otrais labākais jaunais spēlētājs. Arī tas noderēs, meklējot jaunu līgumu.

Sērijas ceturtajā spēlē Rīgā VEF karsējmeitenes kādā no pārtraukumiem dancoja pie Mesas dziesmas “Prāta Rēbuss”, taču, šķiet, tas dažbrīd būtu atbilstošāks muzikālais pavadījums “Ventspils” spēļu minūtes pārtraukumā. Piedziedājuma vārdi “Kad tu negribi vairs, tad tu nevari vairs” nekavējoties lika iedomāties par atsevišķiem “Ventspils” leģionāriem sezonas izskaņā… Kas zina, vai šādas asociācijas būtu radušās, ja komandu būtu papildinājis nevis Deriks Nikss, bet, piemēram, Kšištofs Lavrinovičs vai Džereds Homens. Tā kā šoreiz par pozitīvo, tad šī amerikāņu “nevarēšana” deva atkārtotu iespēju parādīt latviešu varēšanu. Andrejs Gražulis atgādināja, kāpēc savulaik ventspilnieki paši viņu īpašā talantu konkursā izvēlējās kā potenciālo lielās komandas spēlētāju un ka šobrīd ir gatavs nopietnākai lomai un, ja ne Ventspilī, tad kādā citā tikpat stiprā organizācijā.

Jā, varbūt ventspilniekiem bija mikroklimata problēmas, komandas vadības un arī spēlētāju pirmssezonas cerības neattaisnojās, mērķus sasniegt neizdevās. Taču, ja meklējam pozitīvo, varam to atrast komandas jaunākā spēlētāja veidolā un sacīt, ka “Ventspils” izdarīja lielu darbu, lai sagatavotu Rihardu Lomažu Latvijas U20 izlases vajadzībām vasarā gaidāmajā Eiropas čempionātā. 20 gadus vecais aizsargs spēlēja pietiekami ilgas minūtes un galvenais – ne tikai atradās laukumā, bet arī reāli tika iesaistīts uzbrukumu veidošanā. Reizi pa reizei Lomažs arī tika atstāts, lai pie veiksmīgas “miss-match” situācijas spēlētu viens pret vienu, tostarp tad, kad izšķīrās ne tikai ceturtdaļas, puslaika vai spēles, bet gan visas sezonas liktenis - cīņā par bronzu. Šāda uzticēšanās jaunam spēlētājam noteikti iedod pārliecības lādiņu.

Pie tāda šajā sezonā tika arī cits bijušais “Ventspils” sistēmas spēlētājs Klāvs Čavars, kurš Liepājā izmantoja savu iespēju par visiem simt. Atšķirībā no otriem kurzemniekiem, liepājnieki, ņemot vērā savas iespējas, šosezon paveica labu komplektācijas darbu un trāpīja ar gandrīz visiem leģionāriem. Stīvs Zeks noteikti būs nopelnījis izmēģināt spēkus arī augstākā līmenī, bet pēc viņa savainošanās Čavars neko negaidīja un uzreiz paņēma savu iespēju, pierādot, ka jau tagad 20 gadu vecumā var būt ļoti efektīvs svarīgos mačos abos laukuma galos. Un tas tikai priecē, atkal domājot par U20 izlasi šovasar (tai pašā laikā uzliek lielāku slogu parādīt labu sniegumu un sasniegt labus rezultātus).

Atšķirībā no iepriekšējiem gadiem, šajā liepājnieki sezonas izskaņā nesalūza un spēja nodemonstrēt cienīgu un savām spējām atbilstošu sniegumu līdz pat finiša līnijai. Jādomā, ka tas ir galvenā trenera pirksts, iespējams, viņš veicis kādas izmaiņas savā treniņplānā vai metodikā, lai komanda līdz pat beigām izskatītos pietiekami svaiga un gatava rādīt labāko spēli. Vai tam būs turpinājums, nezinām, jo runā, ka liepājnieku treneri noskatījuši kādi vidzemnieki, kuri, sajutuši lielā basketbola garšu, nevēlas šo sajūtu laist vaļā. Gluži otrādi – iekosties šajā pīrāgā pa īstam.

Esam aizvadījuši skaistu klubu basketbola sezonu, tagad priekšā izlases vasara un cerēsim, ka tā nesīs pat vēl skaistākas emocijas! Basketbols nekad nebeidzas!