Saulītis: "Mērķis ir nokļūt olimpiādē"

Kā nonāci šorttrekā un cik ilgi jau trenējis?
Šorttrekā esmu jau septiņus gadus. Nebiju no tiem, kas pārgāja uz šorttreku no riteņbraukšanu – gāju pa taisno. Mamma izlasīja avīzē, ka ir tādi treniņi, bet krusttēvs dzimšanas dienā bija uzdāvinājis slidas. Citur netrenējos, tāpēc nolēmām, ka jāaiziet uz šorttreku. Tie gan nebija paši pirmie treniņi, jo riteņbraucēji jau bija sākuši slidot.

Pirms tam netrenējies nevienā citā sporta veidā?
Nedaudz tenisā, bet tas bija divus gadus pirms sāku slidot, turklāt nebija pārāk nopietni. Pirms šorttreka vasarā biju nobraukājies ar "skritulenēm", tāpēc arī slidot bija vieglāk iemācīties. Vēl jau apmeklēju Skolēnu jaunrades namu, kur man strādāja omīte. Tur es dejoju, teātra pulciņā gāju, no māliem taisīju visādas figūriņas.

Septiņi gadi ir visai liels laiks. Vai nav nedaudz garlaicīgi visu laiku tā riņķot un riņķot?
Nē, nav tik traki. Dažreiz, kad jāslido vienam pašam, varbūt arī apnīk, bet tādos gadījumos mēģinu domāt par to, kam tas vēlāk noderēs. Protams, ne visai interesanti ir slidot 20–30 lēnos apļus, bet toties stafetes ir ļoti interesantas. Sanāk jau, ka jādara apmēram viens un tas pats, bet tā ir visos sporta veidos.

Šī sezona, iespējams, pagaidām ir veiksmīgākā?
Jā, šī sezona tiešām ir laba. Varbūt vienīgi pasaules čempionātā Vīnē viss nebija tā, kā varēju vēlēties. Sezonas sākumā gandrīz izdevās labot Latvijas junioru rekordu; līdz tam pietrūka pavisam maz. Tagad to jau esmu labojis. Rezultāti iet uz augšu. Domāju, vienkārši pats esmu sācis justies drošāk. Piemēram, pirms pasaules kausa posmiem trenējos kopā ar vāciešiem, bet ikdienā sanāk reti slidot kopā ar ļoti ātriem sportistiem. Tad jāmauc, jāmēģina, jāriskē, lai sacensībās nebūtu bail to darīt.

Droši vien sākumā nebija viegli pierast pie asajiem līkumiem?
Protams, tas nāca ar laiku. Pārāk smagi kritieni man gan nav bijuši, bet treniņos ir sanācis visādi.

Traumās arī esi iedzīvojies?
Traumas, kuru dēļ nevarēju trenēties un startēt, bijušas divas reizes. 2006. gadā vasarā pārtrenēju potīti, tādēļ bija jāizlaiž divi mēneši. Bija pat tā, ka domāju, ko darīt tālāk – trenēties vai netrenēties. Uz treniņiem nenācu vispār un par šorttreku neinteresējos. Tomēr uz ledus atkal uzkāpu, tiku pie jauniem zābakiem, aizbraucu uz vairākiem mačiem un interese atgriezās.

Septiņos gados bijusi vēl kāda reize, kad vēlējies šorttreku pamest?
Jā, pēc pirmā gada. Vasarā pamatīgi "izbesījos" pa treniņnometnēm, tāpēc neko vairs negribēju. Toreiz mani pierunāja treneris.

Līdz cik gadiem šorttrekā ir reāli turēties elitē? Tas taču nav sporta veids, kurā labākie gadi sākas pēc 30?
Nesen lasīju, ka Somijā, Zviedrijā un Norvēģijā sākas šorttreka popularizēšanu, un tur tiešām slido 30–40 gadu veci sportisti. Šorttreka elitē vecākie ir 33–34 gadus veci slidotāji, bet labākais vecums sākas ap 22 gadiem.

Tad jau tev arī lēnām jāsāk gatavoties labākajam vecumam?
Viens ungārs 16 gadu vecumā jau bija olimpiādē, tāpēc ar to vecumu nav nemaz tik vienkārši. Arī daži jauni korejieši jau tālu tikuši, bet Korejā viņi uz slidām kāpj jau no četru gada vecumu. Var teikt, ka slido visu mūžu. Galvenais, lai būtu mērķis, ko vēlies sasniegt. Pēc 2007. gada pasaules "čempja" tādu izvirzīju arī es, bet pirms tam tāda nemaz nebija. Šobrīd mērķis ir nokļūt olimpiādē.

Atlase sāksies rudenī?
Jā, rudenī būs divi atlases posmi Ziemeļamerikā, tāpēc vasarā būs kārtīgi jāmauc. Jāpieliek gan tehnikā, gan spēkā. Piemēram, 500 metros no rezultāta jānomet apmēram divas sekundes. Katrā ziņā konkurence ir ļoti liela.

Vai ir kādas specifiskas lietas, kas treniņos būtu jādara šorttrekistiem?
Principā, galvenais ir treniņi uz ledus, jo jāpierod pie izjūtām uz tā. Daudz arī braucam ar riteņiem. Man pat liekas, ka mēs esam vienīgie pasaulē, kas brauc tik daudz. Varbūt vienīgi Haralds Silovs ar beļģiem Kanādā arī vēl daudz brauc.

Vai šorttrekā nepieciešamas kādas īpašas rakstura īpašības? Laikam jau grūtāk ir tiem, kuriem ir straujāks raksturs?
Šorttrekisti ir dažādi. Netrūkst arī tādu, kas mēģina izmantot katru iespēju kaut kur iespraukties vai pie pirmās saskares ar pretinieku krist. Varbūt to var saukt par sportisko nekaunību. Ir sportisti, kas tā nedara, bet ir tādi, kas izmanto to, ka slidojam barā. Protams, arī tādas lietas jāmāk. Jāskatās, lai tāds kritiens nebeigtos ar traumu.

Šorttrekā jāievēro kāds īpašs režīms?
Nu, ja no rīta ir treniņš vai starts, tad cenšos ātrāk aiziet gulēt. Cita nekā tāda gan nav.

Ir sportisti, kas ļoti stingri pieturas pie rituāliem pirms mačiem. Tev arī ir kaut kas tāds?
Parasti velku pirmo labo slidu, vispār pirms mačiem cenšos darīt vienu un to pašu. Sezonas sākumā, kad izgāju uz ledus, vilku uz tā ar pirkstu aplīti, bet nu to vairs nedaru.

Vai kādreiz gadījies, ka neizdari tā, kā parasti esi darījis, tādēļ sacensībās kaut kas nesanāk?
Vispār jau nav. Pēdējos mačos pamanīju, ka neuzvilku tās zeķes, kuras vajadzēja, bet šāds sīkums mani nekā neiespaidoja. Vispār tādām lietām pārāk uzmanību pievērst nevajag, jo tad var sanākt, ka tas sāk traucēt. Man ir viens kombinezons mačiem un viens treniņiem, tā kā arī lielas izvēles, ko vilkt, nemaz nav.

Svarīgākais šorttreka inventārā ir zābaki?
Tā laikam ir. Zābakiem jābūt stingriem. Parasti tie pat ilgu laiku berž kājas, tāpēc, kamēr ievalkā, tiešām sāp. Tagadējos zābakus taisīja īpaši man. Protams, ļoti svarīgi ir asmeņi. Ja gadās tajos iesist kādu robu, tad faktiski vari asmeņus izmest. Asināt sanāk gandrīz pirms katra treniņa, bet kopumā tie der vienu sezonu.

Asināt paši?
Asmeņu rādiusu veido ar īpašu mašīnu, bet lokam un asinām paši. Locīt asmeņus Ventspilī protam mēs ar Jāni Piusu. Vispār pirmajos gados bieži vien sagriezos, un dažkārt pat līdz kaulam.

Cik maksā tavs ekipējums?
Šie zābaki maksā 600 eiro, bet tagad būs jauni, kas izmaksās apmēram 700 latus. Asmeņi maksā 300–400 eiro. Labākie zābaku meistari ir Ziemeļamerikā un Āzijā, kur arī ir šī sporta veida tradīcijas.

Vai ir kādas modes lietas?
Īpaši nekā tāda nav. Varbūt vienu brīdi visiem patika pelēkie asmeņi. Piemēram, cimdus vai kombinezonus katrs sev pielāgo tā, lai būtu ērtāk.

Kādas attiecības ir Latvijas izlasē? Jūs trenējaties te, Haralds ar Evitu Krievāni citur...
Nav tā, ka attiecības būtu ļoti tuvas, bet nu runāt jau runājam, tāpēc domāju, ka ar to viss kārtībā. Sanāk, ka kopā vairāk turas Austrumeiropas sportisti, jo mēs ne tikai kopā braucam uz mačiem, bet arī treniņnometnēm. Amerikāņi vairāk turas kopā ar korejiešiem, bet ne ar eiropiešiem. Vispār mūs vēl īpaši nepazīst. Varbūt vienīgi Haraldu, ar kuru jau sveicinās arī korejieši. Ar kāju durvis vaļā vēl neveram. Tas attiecas arī uz tiesnešiem, kuri vairāk respektē pieredzējušākos sportistus un valstis. Varbūt tas arī nav slikti, jo tā jaunie šorttrekisti zinās, kā nevajadzētu darīt un piedomās. Arī ar mani tā ir.

Sanāk ļoti daudz būt prom no mājām. Vai tas nenogurdina?
Šosezon tiešām noguru. Divas nedēļas prom, nedēļu mājās, tad trīs nedēļas prom, tā visu laiku.

Pietiek laika kādām citām nodarbēm un hobijiem?
Ja grib izdarīt kaut ko vēl, tad laiks sanāk. Var jau atnākt mājās no treniņa, piesēsties pie datora un neko nedarīt. Laist "fufeli". Tāpat ir ar mācībām – ja gribi, tad tiec visam līdzi. Brīvajā laikā man patīk braukt ar "skritulenēm". Protams, arī klausos mūziku, lasu. Lasīt parasti cenšos pirms gulētiešanas.

Ar skrituļslidām Ventspilī nav grūti braukt? Visur bruģis, baigi jākratās?
Es cenšos braukt ātri, tad it kā tik ļoti nejūt. Lēni braucot gan baigi nogurst. Man ir izveidojies tāds aplis, kuru braucu kādas minūtes divdesmit.

Kādu grāmatu tagad lasi?
Man ieteica palasīt Remarku, to tagad arī lasu. Protams, kā kura grāmata, bet kopumā interesanti.
Vēl kādam sporta veidam seko līdzi? Esi sporta līdzjutējs?
Ne pārāk. Nedaudz interesē mūsu futbolistu spēles, jo klasē iet futbolists, kurš spēlē "Tranzītā". Uz spēlēm gan reti eju. Drīzāk palasu kaut kur, kā viņiem iet.

Tu teici, ka ar mācībām var tikt galā, ja ir vēlēšanās, tomēr tu tik bieži esi projām, ka gan jau ar to vien nepietiek?
Cenšos pats vienoties ar skolotājiem. Ja kontroldarbs nav uzrakstīts, tad cenšos sarunāt, un skolotāji jau arī nāk pretī. Ja grib, tad var visam tikt līdzi, vienkārši kādreiz esi pārāk noguris un negribas piedomāt. Sekmīgs esmu, un laikam jau tas nozīmē, ka viss kārtībā. Starp citu, Lietuvā ir šorttrekisti, kuri uz skolu neiet vispār, bet mācās ar interneta palīdzību. Skolotāji pa "Skype" iesūta materiālus, viņiem ir jāmācās un pavasarī jākārto tests. Daži korejieši vispār neiet skolā...

To var just?
Grūti pateikt, bet sportiskie rezultāti viņiem ir labi.

Vai arī mēģini apskatīt tās vietas, kur esi ieradies uz mačiem?
Brīvā laika vairāk tomēr ir mājās, bet sacensībās dažreiz ir tā, ka trīs dienas nodzīvo pa ledus halli un čau – brauc prom. Parasti jau arī treneris Māris Birzulis cenšas noskaidrot, kas interesants apskatāms pilsētā, uz kuru dodamies; ja sanāk laiks, mēģinām apskatīt. Šogad biju Pekinā, tur, protams, mēģināju apskatīt kaut ko vairāk. Iespaidīgs bija lielais mūris, bet pati pilsēta ne īpaši patika, jo ļoti daudz cilvēku.

Kāds Austrālijas sportists uzvarēja Olimpiskajās spēlēs, jo vairākos skrējienos nokrita visi konkurenti. Tev kaut kas tāds ir gadījies?
Nē, tā, lai nokristu visi konkurenti, gan nav bijis. Tam austrālietim arī vienreiz bija jāpaveicas, jo, cik zinu, viņam smaga dzīve bijusi. Divas reizes gandrīz gājies bojā, citos mačos arī nekad nav veicies, bet te piepeši tāda veiksme.

Tev vēl viens gads jāmācās vidusskolā. Kādi ir tavi plāni pēc tam?
Ventspils Augstskola, lai varētu turpināt trenēties, jo sportā man ir tālejoši mērķi. Mēģināšu sasniegt visu, ko varu sasniegt, tāpēc ceru sportot ilgi.

Izmantotie resursi
Laikraksts "Ventas Balss"