"Olimpiskās spēles Siguldā" - vai šāds vārdu salikums paliktu sporta vēsturē?

Olimpiskās spēles ir milzu pasākums, kas sen pāraudzis savu sākotnējo vīziju 19. gadsimta sākumā (nemaz nerunājot par oriģinālajām spēlēm antīkajā Grieķijā), un arī Starptautiskā olimpiskā komiteja (SOK) nonākusi pie secinājuma, ka nav lielas vajadzības pilnīgi visas sacensības rīkot tikai vienā pilsētā. Izmaksu samazināšanas nolūkos SOK piekritusi, ka Milānas un Kortīnas D`Ampeco spēlēs renes sporta veidu sacensības varēs aizvadīt ārpus Itālijas robežām.

Divarpus gadus pirms OS sākuma nezināt, kurā vietā tiks sadalīti 10% medaļu komplektu, protams, nav ideāli. Tiek piesaukti Insbrukas un Sanktmoricas varianti, kamēr Itālijas valdība vēl meklē risinājumus, lai bobsleja, skeletona un kamaniņu sporta sacensības tomēr notiktu Itālijas trasē Čezānā. Problēma tik tāda, ka Čezānas trase ir slēgta kopš 2011. gada...

Itālijas valdība pamanījusi faktu, ka līdz šim ziemas olimpisko spēļu vēsturē rīkotājpilsētai vēl ne reizi nav nācies sacensības rīkot ārpus savas valsts robežām. Turklāt arī krietni plašākajās vasaras spēlēs tas noticis tikai divreiz.

1920. gadā Antverpes (Beļģijas) olimpisko spēļu burāšanas sacensībās viena disciplīna beigās tika pārceltas no Ostendes uz Amsterdamu Nīderlandē, jo radās problēmas ar trases bojām. Beļģijas spēļu organizētājiem nepietika laika, lai sacensības atkārtotu, un, tā ka abas ekipāžas bija no Nīderlandes, šīs sacensības līdz galam tika aizvadītas divus mēnešus vēlāk Amsterdamā, kas, protams, ir vairāk vēstures kuriozs nekā apzināts plānots notikums.

Pēc tam 1956. gadā Melburnas olimpiskās spēles pie sevis nevarēja uzņemt jāšanas sacensības, jo tobrīd Austrālijā pastāvēja stingri karantīnas noteikumi, kas liedza valstī ievest zirgus. Austrālijas valdība nolēma, ka olimpisko spēļu dēļ izņēmums netiks veikts, un SOK izvēlējās jāšanas sacensības sarīkot Stokholmā. Līdz ar to tika uzstādīts rekords - OS medaļas 1956. gadā tika izcīnītas 15.6 tūkstošu kilometru attālumā no rīkotājpilsētas.

Šis rekords, starp citu, drīz tiks labots. Parīzes OS 2024 sērfinga sacensības plānots rīkot Taiti salā, kas atrodas 15.8 tūkstošus kilometrus no Francijas galvaspilsētas. Taiti ir Franču Polinēzijas lielākā sala, kas ir Francijas aizjūras teritorija. Parīzes spēles kopuma būs ģeogrāfiski visnotaļ plašs pasākums, pat neskaitot milzīgo izņēmumu sērfošanas sacensību izskatā. Parīzes OS 2024 papildus valsts galvaspilsētai norisināsies vēl deviņās pilsētās, no kurām lielākā daļa būs pārstāvēta futbola sacensībās, taču, piemēram, Lillē notiks arī basketbola un handbola mači, Marseļa uzņems burāšanu, kamēr šaušanas sacensības notiks Šatorū pilsētā, 250km no Parīzes.

Futbola OS mači bieži vien tiek izspēlēti citās pilsētās, jo šiem turnīriem nepieciešams vairāk stadionu nekā pieejams pat milzīgās metropolēs. Tāpat, par laimi, neviens nepieprasa, lai OS rīkotājpilsētas izraktu jūru, tāpēc burāšanas sacensību notikšana piekrastes pilsētās arī ir tīri normāla lieta, un šādā veidā OS sacensības Baltijas valstu teritorijā vienreiz jau notikušas - 1980. gada Maskavas spēlēs burāšanas medaļas tika sadalītas Tallinā. Tobrīd gan Baltijas valstis vēl atradās PSRS sastāvā, kas tās bija okupējusi, līdz ar to valsts robežas netika atstātas. Savukārt no nesenākām spēlēm jāatzīmē Pekinas OS 2008, kad jāšanas sacensības tika aizvadītas Hongkongā, 2000km attālumā no Pekinas.

Līdz šim OS vēsturē vēl nav bijusi neviena reize, kad olimpisko spēļu nosaukumā iekļautas divas pilsētas, pat tad, ja cita pilsēta uzņēmusi nozīmīgu daļu sacensību. Par pirmo šādu piemēru kļūs Milānas un Kortīnas D`Ampeco 2026. gada olimpiskās spēles. Zviedrijas 2030. gada pieteikumu par vienas pilsētas spēlēm nosaukt būtu pat negodīgi, jo papildus plānotajai Siguldas iesaistei zviedri vēlas sacensības rīkot arī Orē, Estešundā un Fālunā, tāpat tiek piesaukta iespēja, ka ātrslidošanas sacensībām varētu pieslēgties Norvēģija. Tas viss tādēļ, lai atbilstu SOK jaunajai nostājai, ka OS rīkošanai jābūt finansiāli izdevīgam un ilgtermiņa pasākumam, proti, nebūvējot jaunas sporta celtnes, kuras pēc tam īsti nelieto, bet gan izmantojot jau esošās būves pat tad, ja tās ir attālāk no OS rīkotājpilsētas.

Ņemot vērā precedentus un SOK pašreizējo pieļāvību sacensību infrastruktūras izvēlē (kas savukārt tiešā veidā saistīta ar to, ka OS rīkošanai pilsētas piesakās arvien mazākā skaitā), bobsleja, skeletona un kamaniņu sporta sacensību aizvadīšana citas valsts trasē nav nekas pārsteidzošs. Konkrēti Siguldas un OS2030 gadījumā netrūkst argumentu par to un pret to, taču arguments, ka dažu OS sacensību uzņemšana palīdzēs nest Latvijas vārdu pasaulē, gan diemžēl neiztur kritiku.

Pat Zviedrijas Olimpiskās komitejas mājaslapas preses relīzēs par savu pieteikumu OS2030 rīkošanai Siguldas pilsētas nosaukumu atrast var tikai ar krietnu piepūli, nemaz nerunājot par Siguldas vārda atrašanos pieteikuma virsrakstā. Cits nesens piemērs - kad novembra vidū Stokholmas pašvaldība sniedza savu atbalstu OS 2030 spēļu rīkošanai un šī būtiskā vēsts apšalca pasaules ziņu portālus, Siguldas vārds tajos parādījās ļoti reti. Labākajā gadījumā tiek norādīts kaut kas līdzīgs kā ziņu aģentūras AP rakstā: "Zviedrija plāno izmantot jau gatavas sporta būves visā valstī, ieskaitot vairākus simtus kilometrus attālo slēpošanu centru Orē un ledus trasi Latvijā, Baltijas jūras otrā pusē."

Ar to jārēķinās. Galu galā, cik daudzi aktīvie sporta fani, kuri nespecializējas sporta viktorīnās, savā atmiņā patur, kurā ģeogrāfiskā vietā īsti norisinājās tādas vai tādas olimpiskās sacensības? Arī 2010. gadā, kad bobslejisti un kamaniņu braucēji medaļas dalīja Vistlerā, viņi ieguva Vankūveras OS medaļas, un, ja nonāks līdz tam, ka 2030. gadā renes sporta veidu elite sacentīsies Siguldā, tur tiks izcīnītas Stokholmas OS medaļas, nevis kas cits.