Vasiļjevs: "Mans lielākais ienaidnieks ir manis paša bailes"

Deniss Vasiļjevs labi apzinās, ka par jauno talantu viņu vairs neviens nesauc. Viņam ir 23 gadi un pavisam drīz jau būs sasniegti daiļslidotāja karjeras brieduma gadi, un šeit nav grūti savilkt kopā līnijas, lai secinātu, ka viņa lielās sacensības solās būs 2026. gada olimpiskās spēles Milānā un Kortīnā D`Ampeco. Sarunas laikā Deniss gan vairākkārt uzsvēra, ka par savas daiļslidošanas karjeras galveno atskaites punktu neizvirza izcīnītās vietas, titulus vai medaļas, lai gan, protams, nepieciešami arī tie, lai varētu turpināt darīt to, ko viņš mīl - izpaust sevi daiļslidošanā.

Būt latvietim - kas tas īsti ir?

"Vēlos, lai saruna ar Latvijas mediju būtu tikai latviski," sarunas ievadā stingri norādīja Vasiļjevs, kurš dzimis krievvalodīgā ģimenē un pēc tam savā ārzemju karjerā pārsvarā ikdienā izmanto angļu un franču valodu. "Zinu latviešu valodu, turpinu mācīties latviešu valodu, taču ikdienā tā man praktiski sanāk kā ceturtā valoda. Tāpēc iepriekš esmu varbūt nedaudz kautrējies to izmantot un devis priekšroku saziņai angliski."

"Kad rakstīju bakalaura darbu latviski, sapratu, ka neiet tik labi, kā gribētos," smaidīja Deniss. "Bet tomēr to nokārtoju un tagad Daugavpilī studēju jau maģistru, kur turpinu uzturēt savu ikdienas saikni ar latviešu valodu. Es kopumā sevi savā dzīvē redzu kā cilvēku, kurš daudz ceļo, bet vienmēr turpina no sevis atstarot Latviju un tās kultūru. Kā sportists uzskatu, ka esmu latvietis, un man vienmēr bijis prieks ārzemēs iepazīstināt cilvēkus ar Latviju."

"Sports man devis ir daudzas iespējas ceļot un iepazīt pasauli, iemācīties jaunas valodas, ar kurām sajūtu saikni ar visu pasauli," teica Vasiļjevs. "Taču kvantitātē zūd kvalitāte, un jūtu, ka esmu nedaudz zaudējis saistību ar Latviju, ar vietu, no kuras nāk manas saknes. Nesen es pieķēru sevi, uzdodam sev jautājumu - ko īsti nozīmē būt latvietim? Sapratu, ka nespēju sniegt konkrētu atbildi, un tas man lika satrūkties. Jautājums un atbildes trūkums man pateica divas lietas - to, ka es to vēl īsti nezinu, un to, ka es to vēlos uzzināt. Saprast, kas es esmu un no kurienes nāku. Pēc sportista karjeras iztēlojos, ka varētu veltīt ilgāku laiku paceļot tieši pa Latviju, jo šobrīd visa mana uzmanība ir pievērsta tikai sportam, kas nozīmē ceļošanu pa sacensībām un treniņiem ārzemēs, un tad nekam citam laika vairs nepaliek."

Arī šoreiz Vasiļjevs Latvijā ieradies tikai uz dažām dienām un Ziemassvētkus šeit nesagaidīs, jo ārzemēs jau gaida nākamie sezonas pasākumi. Arī uz savu dzimto Daugavpili viņam aizbraukt sanāk retāk un retāk, jo jau ceļš pats prasa ļoti ilgu laiku - pēc ielidošanas Rīgā vai Viļņā vēl jābrauc vairākas stundas.

"Nekad nedomāju par savu sportu kā konkurenci"

Rīgā norisinājās "Latvian Open Trophy 2022" daiļslidošanas sacensības, kurās Vasiļjevs izcīnīja uzvaru vīriešu konkurencē, kas gan nebija liela - divi sportisti, jo daži citi paredzētie konkurenti tomēr nebija gatavi startam. Jautājumu par startu šādā mazā konkurencē Vasiļjevs gan īsti nevēlējās skatīt, sakot, ka viņam tas nav svarīgi, jo viņš uzskata, ka katrās sacensībās tāpat startē tikai viena dalībnieka konkurencē - savā.

"Nekad nedomāju par savu sportu kā konkurenci. Piemēram, kā par vieglatlētiku, kur tev jānoskrien distance ātrāk par citu cilvēku," teica Vasiļjevs. "Vienmēr skatos uz daiļslidošanu kā lietu, kas man pašam jādara labāk nekā to darīju iepriekšējā reizē. Es neslidoju, lai apslidotu citus, es slidoju, lai izpaustos un izprastu pats sevi. Lai redzētu savu līmeni un pēc tam pārvarētu to."

"Es daiļslidošanu redzu kā vienmēr augošu un vienmēr attīstībā un pārmaiņās esošu procesu. Drīzāk kā skulptūras veidošanu un mūžīgu pieslīpēšanu, nevis kā, piemēram, gatavas mēbeles izveidošanu," sacīja Vasiļjevs, kurš par savu sporta veidu runāja ļoti izjusti un aizrautīgi. "Tas nav taisns nogrieznis, drīzāk redzu to kā cilvēks, kurš iegājis mežā un meklē savu ceļu. Šajā brīdī tu arī izvēlies savu ceļu un veido savu raksturu un personību."

Vasiļjevs nedaudz rūgti norādīja, ka bieži saskaras ar cilvēku neizpratni par to, ka daiļslidošana nav tikai tīrs sports, bet arī māksla: "Tajā ir lietas, ko skatītāji var izjust, bet kuras nav novērtējamas rezultātu sistēmā. To nevar izteikt ar vietām vai punktiem, kas parasti parādās priekšplānā, taču daiļslidošanas aisbergā apakšā ir vēl daudz vairāk, un es ļoti vēlētos, lai cilvēki ne tikai sekotu rezultātiem, bet patiešām iedziļinātos šajā sporta veidā un izveidotu savu personīgu viedokli par to."
Daiļslidošanā ir noteikti vairāki tehniskie elementi, kuri ir jāveic savā programmā, proti, nav tā, ka sportists iziet uz ledus un dara, ko vēlas. Taču Deniss norādīja, ka viņa programma tāpat ir citāda katrā reizē: "Jo daiļslidošanā tas nav tā, ka tev ir distance, kas jānoskrien pēc iespējas ātrāk. Tev ir jāparāda izrāde, un izrāde būs ar savām niansēm un arī pēc noskaņojuma, jo daiļslidošanā es sniedzu skatītājiem savas emocijas, izstarojot tās savā priekšnesumā. Pats personīgi uzskatu, ka daiļslidotājs ir drīzāk kā mākslinieks."

Deniss gan piekrita, ka šeit sanāk tāds kā apburtais loks, jo punkti un vietas ir vajadzīgi, lai varētu turpināt startēt un izpaust sevi daiļslidošanā. Ja nebūs augstu vietu, tad arī drīz zudīs iespējas piedalīties sacensībās. "Manuprāt, šajā sakarā var pieminēt, ka daiļslidošanas rezultātu sistēma nav ideāla, jo tā neatspoguļo visu, kas ir daiļslidošanas būtībā," viņš norādīja. "Tāpēc arī neizvirzu pašmērķi par kaut kādām konkrētām vietām. Protams, šeit var izanalizēt sistēmu un pateikt, OK, par šīm lietām punktus nedod, bet par citām lietām dod vairāk, tad es darīšu tikai tās lietas, par kurām ir vairāk punktu. Tas tā, primitīvi aprakstot. Taču tas nav tas, ko es redzu daiļslidošanā."

"Slidot bez skatītājiem tribīnēs - bezjēdzīga nodarbe"

Savā slidojumā Vasiļjevs vēlas redzēt dinamiku un plūdenumu, kad starp elementiem nav pārtraukumu, kamēr, piemēram, lielāka koncentrēšanās uz lēcieniem noved pie tā, ka šī plūdenā pāreja tiek izjaukta. "Man tas nepatīk," viņš atzina. "Tas bojā kopējo ainu, un es labāk sniegšu pilnu priekšnesumu. Piemēram, iepriekšējais Eiropas čempionāts un Pekinas olimpiskās spēles - šajos slidojumos es jutos patiešām biju brīvs, slidoju savam priekam un nemaz nejutos, ka esmu sacensībās. Tādā slidojumā vari smaidīt, jo dari to, kas tev patīk. Un šādi starti arī man sniedz vislielākās emocijas un sarūpē motivāciju turpinājumam. Jo daiļslidotājiem tomēr ir dots ļoti mazs laiks, kurā savu treniņos paveikto pasniegt publikai - četras minūtes savā priekšnesumā, kuram gatavojamies tik ilgi."

No saviem 23 dzīves gadiem Vasiļjevs 20 veltījis daiļslidošanai, un viņš paskaidroja, ka būtībā jau visu šo laiku veic vienus un tos pašus lēcienus, tikai arvien ātrākus un lielākus: "Ja tev ir 0.6 sekundēs jāveic lēciens ar četrkāršu apgriezienu, to nevar paveikt ar apziņu, tām jābūt jau instinktīvām kustībām. Ir jātrenējas tik daudz, lai muskuļi paši zinātu, kas jādara, un šeit pietiek ar mazākajām šaubām savā zemapziņā, lai nekas nesanāktu."

Taču vienas no vissarežģītākajām sacensībām Denisam bija pavisam aspekta dēļ: "Covid-19 laikā pasaules čempionātā startējām milzīgā ledus hallē, kurā tribīnēs vispār nebija cilvēku. Tur bija tik auksta un smaga sajūta, ko vairs nekad nevēlos vēlreiz pieredzēt. Slidojumā skatītāji ir puse no manas enerģijas, kamēr bez viņiem tas ir principā bezjēdzīgi. Es slidoju cilvēkiem, nevis vietām vai medaļām, man tas nav tikai sports un uzvaras. Bet nu es nedzīvoju mākoņos, es saprotu, ka šāda attieksme man rezultātu ziņā ir ar nedaudz negatīvu efektu. Taču uzvarēt uzvarēšanas pēc - tas neesmu es. Jāsaglabā balanss un jāatrod līdzsvars starp sevis saglabāšanu un rezultātu sistēmu."

Latvijas daiļslidotājs atzīmēja, ka daiļslidošana ir piedzīvojusi lielas izmaiņas, kaut vai salīdzinot ar viņa trenera karjeras gadiem: "Šobrīd daiļslidošana ir vairāk tehniska, vairāk atlētiska, nepieciešams izdarīt precīzas un sarežģītas lietas, bet trūkst smaidu un emociju, trūkst izrādes. Galu galā, tieši tas mani iesaistīja daiļslidošanā un es vēlos būt tas, kurš to saglabā."

2026. gada olimpiskajās spēlēs slidojumu vēlas pabeigt ar smaidu, ka viss ir izdarīts

Savu mīlestību pret savu sporta veidu Vasiļjevs atzīmēja arī ar vārdiem par Trīs zvaigžņu balvu, kurā viņš ir viens no pieciem nominētajiem uz Latvijas gada sportista titulu (vēl arī Kristaps Porziņģis, Rihards Lomažs, Martins Dukurs un Kristers Aparjods). Viņš sacīja, ka priecājas par šo nomināciju, jo tā sniegs papildus reklāmu daiļslidošanas sportam Latvijā: "Lai cilvēki vairāk slido, lai izmēģina šo brīvības sajūtu un sadzird ledus šņirkstoņu". Šis sports sniedz iespēju visu laiku censties atrasties balansā, bet reizē iet uz priekšu. Slidojot visu laiku atrodies uz smalkas līnijas, kurā centies noturēties, bet nepārkāpt. Šī nominācija ir konkrēts apliecinājums, ka daiļslidotājs ir starp Latvijas labākajiem sportistiem, un šis apbalvojums ir lieliska iespēja vēl plašāk parādīt, kas īsti ir daiļslidošana, jo tajā ir daudz kas vairāk par rezultātiem, tā gluži vienkārši ir ļoti skaista, un es vēlētos, lai pēc iespējas vairāk cilvēku šo skaistumu ieraudzītu."

"Iepriekšējā sezona bija ļoti laba, un tas mani iedvesmoja strādāt vēl vairāk vasarā," turpināja Deniss. "Tagad esam vairākas lietas pamainījuši, un šobrīd jūtu, ka mana programma tieši atbilst manām vērtībām, bet reizē ir arī ļoti sarežģīta, ko tagad nepieciešams noslīpēt". Brīvo programmu Vasiļjevs šosezon veido ap Antonīna Dvoržāka skaņdarbu "Jaunās Pasaules simfonija", bet īso programmu izpilda ar "Sting" dziesmu "Englishman in New York".

"Vēlējos izdarīt ko jaunu, kaut ko, kas varbūt pat kontrastē ar iepriekšējo mani," rūpīgi izvēloties vārdus, teica Vasiļjevs. "Šajā dziesmā vārdi - "esi tu pats, lai ko arī viņi saka" - man liekas ļoti tuvi, jo, pat ja cilvēki vēlas redzēt tevi citādu, tad tev ir jāsaglabā savs "es". Bet mūziku kopumā nevar uzņemt ļoti smagi, tā jāklausās ar atvērtu prātu, tāpat kā vēsture. Man ļoti patīk vēsture, esmu daudz skatījies arī tieši par olimpiskajām spēlēm, kuras tā arī sauc - nevis olimpiskās sacensības, bet spēles. Mēs kaut kur to oriģinālo ideju esam atstājuši, tagad esam tik ļoti agresīvi un domājam tikai par vietām un uzvarām. Taču tas būtībā ir individuāls ceļš, kas varbūt nekad nebeidzas, bet tomēr liek tev sevi uzlabot un attīstīt. Es pats arī jūtu, ka ļoti daudz gribu, taču tieši tādēļ dažreiz sanāk kļūdas, līdzīgi kā svētdienas sacensībās Rīgā, kad vietējiem skatītājiem gribēju parādīt perfektu sniegumu. Bet vislabākais ir slidot ar tādu kā nedaudz atrautību no šādām domām un vēlmēm. Teikšu tā - mans lielākais ienaidnieks ir manas bailes. Un es vēlos no tām izlauzties."

Iepriekšējā sezonā papildus EČ bronzai Vasiļjevs divreiz ieguva 13. vietas - Pekinas OS un pasaules čempionātā. Līdz Milānai vēl ir tālu, taču pie horizonta jau vīd arī 2026. gada plāni, un Deniss šeit norādīja, ka tam vajadzētu būt laikam, kad viņš sasniegs savu maksimumu: "Vairs neesmu jaunākais puisis lielajās sacensībās, bet tagad pienācis laiks, kad manas fiziskās spējas ir gandrīz savā pīķī, kā arī domāju, ka ir sakārtota domāšana. Zinu, ka nākamajos četros gados vēlos izpaust daiļslidošanu no citāda redzes punkta, un ceru, ka man pietiks spēka pārvarēt pašam sevi un iziet no iepriekšējās komforta zonas."

Kāds būtu viņa ideālais scenārijs 2026. gada ziemas beigās Itālijā? "Iznākt laukumā ar smaidu un ar smaidu to arī atstāt," sacīja Vasiļjevs. "Vēlos redzēt, ka cilvēkus tribīnēs ir iespaidojis mans sniegums un ka varu ar lepnumu doties malā. Vēlos tajā brīdī uzsist dūri gaisā ar apziņu, ka esmu visu paveicis un ka nevaru neko nožēlot."

Un, protams, ja šīm emocijām komplektā nāks arī olimpiskā medaļa, tad Denisam principiālu iebildumu nebūs. Kaut vai tādēļ, ka tad pavisam noteikti Latvijā daiļslidošanu pamanītu daudzi.