Komā pabijušais skeletonists Zeila atsācis pilnvērtīgu dzīvi

Pērnā gada sākumā Zeila Siguldā guva 11. vietu pasaules junioru čempionātā, tomēr septembrī sociālajos tīklos izskanēja aicinājums uz ziedojumu vākšanu, jo sportists cietis smagā negadījumā.

"Pēc nelaimes gadījuma Kristaps nonāca komā ar visdrūmākajām prognozēm. Visas pesimistiskākās prognozes Kristaps ir jau apgāzis un kārtējo reizi pierāda, ka ir cīnītājs. Bet lielākā viņa dzīves cīņa ir tikai priekšā," tika teikts tobrīd draugu izplatītajā aicinājumā. "Kristaps pārstāvējis individuālos sporta veidus, tomēr vienmēr bijis īsts komandas spēlētājs. Tāpēc mēs lūdzam katru kļūt par daļu no mūsu komandas. Komandas biedru, kurš ar savu ziedojumu palīdzēs mums savākt līdzekļus rehabilitācijai un Kristapam uzvarēt šo viņa dzīves lielāko cīņu."

Tagad intervijā portālam mansmedijs.lv Zeila pastāstījis par pērn 11. augustā notikušo.

"Viss sākās ar pagājušo februārī, kad Siguldā norisinājās pasaules junioru čempionāts skeletonā. Ar treneriem gājām uz to, lai es sasniegtu labu rezultātu, un labu laiku tam gatavojāmies. Caurām dienām strādājām trasē, slīpējot braukšanu, kā arī trenējām manu fizisko sagatavotību. Bet, kad pienāca sacensības, totāli izgāzos. Neizturēju mājas trases spiedienu. Ja būtu nostartējis labi, iegūtu arī finansējumu nākamajai sezonai, bet nekā. Tā šķīrās mans ceļš ar skeletonu," stāsta Zeila. Gadu pirms tam tepat, Siguldas bobsleja trasē, bija notikušas "Red Bull Beton On Fire" sacensības. Uzreiz radās vēlēšanās pamēģināt, jo labi skrituļoju un nolēmu, ka to kādreiz pamēģināšu. Man laikam vienkārši patīk lielais adrenalīns, kas darbojas kā dopings un liek darīt arvien vairāk un labāk. Divas dienas pirms sacensībām treniņā kritu un nobrāzu kāju, kas droši vien arī bija kaut kāda zīme vai brīdinājums no augšas, kuru nesaklausīju. Nākamajā dienā nepiedalījos treniņos, lai mazliet sadziedētu kāju. Tajā dienā viens sportists krita un salauza plecu."

"Liktenīgajā 11. augustā tieši pirms manis brauca kāds sportists no Francijas, kurš piedzīvoja kritienu, un traumas apskatījušie mediķi, viņu nolēma nogādāt slimnīcā. Trasi uz neilgu brīdi slēdza un manu startu mazliet atlika. Pats gan neko tādu neatceros, man to atstāstīja. Kad trase pārbaudīta, tika dots starts man. Jebkurā sportā esmu maksimālists un vienmēr cenšos izdarīt visvairāk un vislabāk, arī tad droši vien centos izžmiegt maksimumu un nobraukt pēc iespējas ātrāk. Cik man stāstīja, pēc trases laikiem gāju lejā uz labu rezultātu, priekšā visiem, taču tad nokritu," atstāsta sportists, kurš līdz 16 gadu vecumam nopietni nodarbojās ar kalnu slēpošanu, bet pēc tam 11. klasē pievērsās skeletonā. "Sportā sākumā gāju ar mērķi nokļūt olimpiskajās spēlēs, bet izskatās, ka vairs nesanāks."

Zeila stāsta, ka komā pavadījis četras dienas, šajā laikā redzot sapņus, kas likušies ļoti īsti. "Tu darbojies un spēj domāt, taču tie ir tikai sapņi. Laika ziņā likās kā parasts nakts sapnis," atstāstīja sportists, paužot, ka pēc negadījuma ārsti viņu būtībā norakstījuši. "Gribētu tagad aiziet atrādīties ārstiem Gaiļezerā. Mani būtībā norakstīja. Taču tagad es spēju darīt visu, un viss ir kārtībā. Viņi savas prognozes balsta pēc viena cilvēka, kā viņam gāja un kā tas gadījums beidzās. Tas nav pareizi. Ceru, ka tagad viņi skatīsies uz līdzīgiem gadījumiem daudz savādāk – ar domu, ka viss ir iespējams."

Pēc negadījuma Zeila mēnesi pavadījis slimnīcā, bet tad bijusi četrus mēnešus ilga rehabilitācija Siguldā un vēl dažas nedēļas pavadījis Nacionālajā rehabilitācijas centrā Jūrmalā.

"Tagad dzīvoju daudz piesardzīgāk, jo katra diena var būt tava pēdējā. Noteikti vairāk filtrēju savas rīcības un to sekas. Pašlaik arī studēju Rīgas Tehniskajā universitātē. Esmu 2.kursā Muitas un nodokļu administrēšanas programmā. To absolvējot, skaitīšos nodokļu ekonomists. Man ļoti patīk skaitļi un rēķināšana liekas interesanta nodarbe jau kopš vidusskolas. Kādu brīdi bija piezagusies arī doma ņemt gadu brīvu no studijām, jo diezgan daudz biju iekavējis pirmajā semestrī, taču tad būtu pazaudējis budžeta vietu. Atveseļošanās arī notika ļoti ātri, līdz ar to nolēmu, ka tā nevar un ir jāapmeklē lekcijas," stāsta Zeila, kurš par profesionālo sportu vairs nedomā. "Pāris pavadītajos gados profesionālajā sportā sapratu, ka tā ir nežēlīgi smaga nodarbe un kādu pašatdevi tā prasa. Nolēmu, ka nevēlos atgriezties profesionālajā sportā, bet ar sportu nodarbošos pats sev. Es ļoti labi zinu, ko es varu. Rehabilitācijas laikā ieinteresēja fizioterapija un domāju, ka pēc universitātes beigšanas varētu kaut kur mācīties par fizioterapeitu, kas ir profesija, kas cieši saistīta ar sportu."

Izmantotie resursi:
Perspektīvais sportists pēc piedzīvotā kritiena...