Kamaniņu sporta virtuve Vācijā un Latvijas izlase - saruna ar treneri Eihornu

Kā pieņēmi lēmumu pievienoties Latvijas komandai?
Daži no Vācijas komandas pārstāvjiem nolēma ar mani nesadarboties. Arī man vairs nebija noskaņojuma tur strādāt. Izvēlējos nākamo tuvāko valsti, kas manas sievas dēļ [Maija Tīruma-Eihorna] ir Latvija.

Latvijā šāds lēmums, iespējams, izpelnītos nodevēja “birku”. Kā ir Vācijā?

Vācijā ir tāpat. Vēlos darboties ar komandu, kas tiešām vēlas strādāt. Vācijā ir šī “zelta paplātes” mentalitāte – visam jābūt pasniegtam uz "zelta paplātes". Viņi vairs nestrādā tik smagi. Redzu, ka sadarbība ar Latviju var būt veiksmīga, un tāds ir arī viens no maniem mērķiem – palīdzēt komandai tikt pie sasniegumiem.

No kolēģiem esmu dzirdējis, ka tevi var dēvēt par vecās skolas treneri, kā rezultātā Vācijā cilvēki vairs nevēlējās ar tevi sastrādāties. Vai piekrīti šādam apgalvojumam?

Jā. Manas galvenās prasības ir disciplīna un nedaudz cieņas pret treneri. Es teicu, ka bez disciplīnas un smaga darba pie panākumiem netikt. Vācijā tas cilvēkiem nepatika, līdz ar to mana pieeja tika nosaukta par vecmodīgu un pārlieku skarbu.

Kādi ir tavi mērķi darbā ar Latvijas izlasi?

Jums ir gados jauna komanda. Tas bija svarīgākais aspekts. Citām komandām, piemēram Vācijai un Austrijai, ir daudz līdzekļu, bet jūsu sportistiem deg acis. Piemēram, [Mārtiņš] Bots and [Roberts] Plūme grib būt augsta līmeņa braucēji. Mans mērķis ir palīdzēt viņiem sasniegt šīs virsotnes. Ar Latvijas tehniskajiem treneriem jau esam pārrunājuši nianses, kas nākotnē, cerams, palīdzēs izveidot labākas un ātrākas kamanas.

Nedēļu kopā ar Latvijas komandu oktobrī jau aizvadīji. Pirmās atziņas?

Interesanti. Viss ir ļoti atšķirīgs. Vācijas komandā sportisti ir vecāki. Jums, kā jau teicu, ir jauna komanda. Jūsu sportisti vēlas parādīt, ka var būt labāki. Man patīk Latvijas sportistu darba ētika. Kad ierados treniņā, viņi jau mani gaidīja. Bija norunāts ierašanās laiks, bet sportisti bija klāt jau pirms tā. Vācijā sportistus parasti gaidīju es, nevis otrādi.

Bija patīkami strādāt ar Latvijas braucējiem, jo viņi vēlas progresēt un pēc kopā pavadītās nedēļas, izrādīja cieņu, pasakoties par paveikto darbu. Tas bija vairāk nekā gaidīju.

Savulaik pats trasē sacenties ar latviešiem, pēc tam ar mums konkurēji jau trenera ampluā. Kā vērtē Latvijas šā brīža situāciju, ja salīdzinām ar pagātni?

Kad trenēju pret Latviju, allaž domāju, kurš ir boss? Vācijā ir galvenais treneris, kurš pārvalda citus trenerus. Latvijā treneri cīnās viena mērķa labā. Man patīk, ka Latvijas komandā nav noslēpumu, jo Vācijā notiek cīņa arī pašas komandas ietvaros. Piemēram, Oberhofas audzēkņi pret Kēnigzē braucējiem. Nebija viegli strādāt šādā vidē.

Iepriekšējais jautājums attiecās arī uz talanta līmeni mūsu šā brīža komandā. Gribētos teikt, ka mūsu līderi ir augstākās raudzes braucēji, bet tālāk ir nedaudz “plānāk” nekā kādreiz. Kāds ir tavs vērtējums?

Jā, man ļoti patīk jūsu labākie braucēji. Piemēram, Kristers Aparjods, Mārtiņš Bots un Roberts Plūme, kā arī Elīna Bota. Ja kāds no šiem līderiem, pasarg dievs, satraumējas, nav tik daudz aizstājēju. Latviju nevar salīdzināt ar Vāciju. Korektāks salīdzinājums būtu Tīringene (Vācijas federālā zeme ar 2,19 miljoniem iedzīvotāju). Ņemot vērā jūsu valsts lielumu, teiktu, ka kvalitatīvu sportistu ir gana daudz.

Varbūt tas ir arī naudas jautājums, jo kamaniņu sportu var apgūt tikai braucot. Būtu labi, ja latviešiem katrā disciplīnā būtu par braucēju vai diviem vairāk.

Latvijā ik pa laikam uzvirmo jautājums par Siguldas trases stāvokli un tās nepieciešamību. Kāda ir vāciešu kopējā attieksme pret kamaniņu sportu?

Kopumā par kamaniņām runā maz, jo mums ir futbols, biatlons, kalnu slēpošana un citi sporta veidi. Jāsaka, ka netrūkst klubu, kuri audzina kamaniņu braucējus. Vecākiem patīk bērnus vest uz kamaniņu sportu, jo viņi redz vadošo sportistu sasniegumus.

Ja runājam par politiku, tad galvenā problēma ir nauda. Mums ir četras trases, jo šobrīd aktīvi norit sarunas par Kenigzē trases “pārstartēšanu”. Līdz ar to regulāri tiek diskutēts par četru trašu nepieciešamību.

Latvijā arvien plašāku publikas uzmanību izpelnās konkrētu sacensību vai sporta veidu finansējums no valsts kabatas. Vācijā ir līdzīgi?

Jā. Manuprāt, pavērsiena punkts bija veselības apdrošināšanas kompāniju iesaiste sporta attīstībā. Šīs kompānijas uzstāj, ka sports ir nepieciešams un lēnām uzsāk bērnu sporta programmu finansēšanu. Ir jākustas! Bez sporta, mūzikas vai kultūras mēs daļēji zaudētu kvalitātes, kas mūs padara par lielisku nāciju. Protams, sports nav vienīgā nodarbe. Tā var būt māksla vai mūzika, bet bērniem kaut kas ir jādara.

Pirms dažām nedēļām Latvijā tika aizvadīta kamaniņu sporta sezonas atklāšanas preses konference. Mārtiņš Rubenis diezgan gari un plaši stāstīja par zinātnes sasaisti ar renes sporta attīstību. Kāda šī mijiedarbība ir Vācijā?

Vācijas komanda arī sadarbojas ar vairākām universitātēm. Piemēram, tiek pētīta slieču ietekme uz ledu. Tāpat tiek izmantots arī vēja tunelis. Mārtiņš prasīja, cik daudz naudas Vācija iegulda kamaniņu sporta attīstībā. Tuvojoties olimpiskajām spēlēm, tas parasti ir miljons eiro.

Ir kompānija, kuru izveidoja daži no BMW aizgājuši cilvēki. Šī kompānija veido sensorus, kas tiek izmantoti DTM (Deutsche Tourenwagen Masters) autosporta sacīkšu mašīnās. Šie paši sensori tiek izmantoti arī kamanās.

Mums tevi stādīja priekšā kā nepilna laika treneri. Kāds būs tavs grafiks?

Man ir līgums ar Vācijas armiju, kas ļauj iet pensijā 55 gadu vecumā. Latvijas komandas pārstāvjiem teicu, ka līgumu iespējams izpirkt, bet šī summa bija pārāk liela.

Es gribēju strādāt ar latviešiem, tāpēc nācu klajā ar risinājumu – izveidoju uzņēmumu, kurā varu strādāt brīvdienās. Latvijas kamaniņu komanda bija pirmā, kas mani uzrunāja. Brīvdienas veltu Latvijas komandai.

Latviešiem palīdzēšu divos Pasaules kausa posmos Oberhofā, kā arī Eiropas un pasaules čempionātos. Tas, protams, nav viss, ko daru. Man ir ļoti cieša sadarbība ar Mārtiņu [Rubeni]. Viņš man dod darbus, kurus varu darīt no mājām.

Jau pieskāries pasaules čempionātam. Šogad tas norisināsies Vistleras trasē Kanādā. Vai sacensības ārpus Eiropas latviešiem dod labākas izredzes cīņā pret vāciešiem?

Vāciešiem patīk Vistlera. Pagājušās sezonas Pasaules kausa posmā Vistlerā bijām ļoti ātri. Apskatot Bota/Plūmes un Elīnas [Botas] laikus, redzu vietas, kur iespējams veikt uzlabojumus.

Ja problēma ir tur, kur domāju, Bots/Plūme pasaules čempionātā pavisam noteikti varēs cīnīties par medaļām. Nebūs viegli, jo arī austrieši ir ļoti ātri, bet esam atraduši divas vai trīs vietas, kur iespējams veikt uzlabojumus.

Divas dienas pētīju laikus un pēc sarunām ar Botu izsecinājām, kurās vietās tika zaudētas pagājušās sezonas [Vistleras] sacīkstes.

Vācijas izlasē darbojos 11 gadus. Tas nozīmē, ka ar latviešiem tikai tagad sākam strādāt pie aspektiem, kurus vācieši izkopa visus šos gadus.

Kas ir tavs amats Vācijas armijā?

Šobrīd strādāju sporta departamenta ofisā. Pārraugu fakultātes un to noslodzi treniņprocesā. Kopumā var teikt, ka nodarbojos ar organizatoriska rakstura darbiem.

Man piedāvāja pārcelties pie robežas ar Lietuvu. Šie piedāvājumi ir finansiāli ļoti izdevīgi, bet izvēlējos palikt esošajā dzīvesvietā.

Kā vērtē kamaniņu sporta nākotni pasaulē?

Dažreiz izskan runas, ka kamaniņu sporta olimpiskajās spēlēs drīzumā nebūs. Ceru, ka nākotnē tiks plašāk tiks izmantots mūsu tehnoloģiju potenciāls. Pirms sacīkstēm tiek demonstrēts video, kurā redzams kamaniņu braucēja ātrums un G-spēka ietekme. Šajā video tiek izmantota Vācijas komandas mērījumu sistēma. Tiesa, tā nav pat desmitā daļa datu, kas katrās sacīkstēs pieejama vāciešiem.

Ceru, ka mūsu sportu nākotnē pienācīgāk atspoguļos skatītājiem. Šis sporta veids ir interesants un tehnisks. Esmu organizējis korporatīvos pasākumus, kuros cilvēki ar kamanām brauc ne ātrāk par 70 kilometriem stundā. Viņiem šķiet, ka tas ir daudz, bet ikdienā mēs braucam ar divreiz lielāku ātrumu.

Manuprāt, šis ir interesants sporta veids, kuru iespējams pienācīgāk popularizēt.