Prūsis: "Čujam ir jābūt. To nevar ne nopirkt, ne uztrenēt"

- Līdzjutējus noteikti interesēs, kā mājās tika pārvestas daudzās medaļas, globusi un kausi. Vai tās tika vienkopus sakrāmētas kādā lielā kastē?
- No vienas puses tas bija apgrūtinoši, jo Pasaules kausa stikla globusi kopā bija pat septiņi (katram no četrinieka, katram no divnieka un viens par uzvaru kombinācijā).Bet tā noteikti ir patīkama problēma. Galvenais, lai vispār būtu ko vest mājās. Kā uz izstādi tos izlikuši nebijām, tomēr garāžā tie stāvēja redzamā vietā, lai par tiem neaizmirstu.

- Vai nav škrobe, ka sportistiem medaļas un globusi, bet treneriem – nekā.
- Nē. Tā tas bobslejā vienmēr ir bijis. Ko tad es tur lielīšos ar to, ka es arī tur biju. Viņi jau izcīnīja šīs balvas. Vieglatlētikā jau ir tāpat. Vispār individuālajos sporta veidos treneriem nekas netiek atšķirībā no komandu sporta veidiem.

- Mājās nebijāt desmit nedēļas. Kad runāju ar Oskaru Melbārdi, viņš atzina, ka vispirms grib beidzot atkal redzēt savu dēlu dzīvē, nevis tikai skaipā. Ar kādām domām brauci mājās tu?
- Ar tādām pašām. Kad bērni jau ir lieli, tad ir citādāk. Tomēr skuķim vēl ir tikai desmit gadi un viņa jau arī gaida. Dēliem jau ir 16 un 22 gadi – viņi jau ir savās problēmās iegrimuši un varbūt pat nepamana, ka esmu prom. (Smejas) Ja neskaita ģimeni, tad pietrūkst draugi. Katru sestdienu esmu pieradis iet pirtī, pietrūkst tās kompānijas. Kad notiek mači, tad laiks paskrien ātri, taču starp mačiem laiks rit lēnāk. Labi vēl, ja katru nedēļu esi citā vietā. Vai esi prom desmit, 12 vai 15 nedēļas – nav tik liela starpība, bet visgrūtāk ir, kad pagājis pirmais mēnesis prom no mājām.

- Tik ilgi prom divdesmit veču kompānijā. Droši vien kādā brīdī sāk „iet ciet”, jo diendienā redzi vienus un tos pašus cilvēkus, kopā ar viņiem strādā, dzīvo un ēd pie viena galda.
- Tas nav tikai sportā, bet, protams, ka „iet ciet”. Katra kustība un darbība jau kļūst paredzama. Taču tam visam jātiek pāri. Visi jau brīnās – beidzās mači, mēs aizejam uz apbalvošanu, paēdam, kāpjam mašīnās un braucam mājās vai uz nākamo sacensību vietu. Kā tad tā? Bet tāda ir mūsu dzīve.

- Vai jūti brīžus, kad vīru starpā uzšķiļas dzirkstele? Ko tādos brīžos darīt?
- Protams, ka jūtu. Tā ir smalka lieta. Viena lieta ir tur būt klāt fiziski, bet pavisam, kas cits ir būt šajā vidē iekšā garīgi. Laicīgi jācenšas paredzēt dažādas lietas. Kuri drīkst atrasties kopā, bet kuri nedrīkst. Jāizdomā, lai daži būtu pēc iespējas tālāk viens no otra. Tomēr kopumā vienam pie otra ir jāpierīvējas, nevari būt svešķermenis. Ja gribēsi būt pats par sevi, visur kavēsi un nepieliksi roku kopējā darbā, tad tevi ātri vien kā augoni izspiedīs laukā.

- Pats ej izrunāties vai sūti izlūkus?
- Eju pats , nav ko slēpties. Lietas ir jāsauc īstajos vārdos, nevajag tēlot vai dzīvot pēc formulām, uz lietām jāraugās reāli. Par ko parasti sākas kašķi? Zini, kad esam prom divus mēnešus, tad var saplēsties dēļ vismazākā sīkuma. Jebkura dzirkstele nepareizā laikā un vietā var pārvērsties par eksploziju. Ir gadījies. Pēc tam var jau savā starpā nerunāt, bet cik ilgi tad nerunāsi. Visi darām kopīgu darbu. Ir lietas, ar kurām jātiek galā. Jāsaprot, ka divus mēnešus komanda būs tieši tāda un nevis citādāka, tādēļ ir jāpieslīpējas.

- Vācieši savu himnu Vinterbergā tomēr dabūja dzirdēt…
- Jā, tā tas arī bija paredzēts. Vāciešu sporta veids, bez variantiem. Bet, ja mēs šajos svētkos nebūtu piedalījušies, tad intriga būtu krietni mazāka. Arī interese par mačiem būtu mazāka ne tikai no mūsu puses, bet arī starptautiski. Nekas sporta veidu tik ļoti nenogalina, kā vienas valsts vai viena cilvēka dominance. Lai piesaistītu skatītājus, nepieciešama intriga.

- Vai četrinieku sacensībās vāciešu nometnē varēja manīt nelielu paniku?
- Vācieši zina, kas veido rezultātu. Viņi pietiekami labi pārzina gan savas, gan mūsu stiprās un vājās puses. Kā jau izteicos čempionāta laikā, mēs esam sasnieguši maksimumu, ko var izdarīt, godprātīgi trenējoties. Ir vajadzīgas kaut kādas papildus nianses. Kaut vai tā pati slieču slīdamība. Ja mēs šajā virzienā nestrādāsim, tad tā arī paliksim. Kaut ko vinnēsim, bet pašu galveno – nekad. Var stāstīt, ko vien grib, par braukšanu, izejas ātrumiem, taču ir lietas, kas ir ārpus tā visa.

- Frančesko Frīdriha uzvara divniekos, tuvākos sekotājus apsteidzot par 1,06 sekundēm, to apliecina?
- Protams. Ja jau visu sezonu cīnās kā līdzīgs ar līdzīgu, bet te pēkšņi četru braucienu summā pārsvars ir sekunde, tad man var stāstīt, cik grib, par trajektorijām, ielēkšanu, izejas ātrumu. Es redzu, no kā šis sporta veids sastāv un kur iespējams kaut ko vēl izdarīt. Runājot par izejas ātrumu četriniekos, ko tad mēs pirmajā dienā, kad tas bija, darījām citādāk nekā otrajā, kad tā nebija. Saprotu Jāņa Ķipura jājamzirdziņu, bet ir jau lietas, kurām vēl jāpievērš uzmanība. Zinot, kādi pēc manā rīcībā esošās informācijas ir konkurentu rādītāji fiziskajā ziņā, mums būtu jāpriecājas, ka izejas ātrumā no viņiem atpaliekam tika maz.

- Vasarā piesauci motivācijas trūkumu un uguntiņas neesamību. Vai tā parādījās vēl pirms sezonas vai tās gaitā?
- Pirmajās divās nometnēs šķita, ka džeki ir noguruši pēc olimpiskās sezonas un daudzajām intervijām, kas bija starpsezonā. Es pat biju gatavs, ka viņi trenēsies mierīgāk. Taču saproti – sports ir sports. Bija daudz jauno un viņi zina, ka es nerespektēju pagātnes sasniegumus. Konkrētajā brīdī stiprāko es ielikšu pirmajā komandā. Tādēļ jau no otrās, trešās nometnes viss bija kārtībā. Varu tikai paslavēt par viņu attieksmi pret darbu, drīzāk man viņus vajadzēja bremzēt.

- Melbārdis šosezon kāpa uz pjedestāla 17 no 18 sacensībām. Vai kaut kas tāds bobslejā ir noticis arī iepriekš?
- Droši vien. Varbūt tas pats Kristofs Langens 1995./1996. gada sezonā, bet precīzi nepateikšu. Varbūt tas šobrīd izklausīsies muļķīgi, bet esmu pārliecināts, ka būtu bijis 18 no 18, ja ne vāciešu negodprātīgā rīcība Kēnigzē trasē. Tad gan tas būtu kaut kas grūti aptverams un atkārtojams.

- Pēc Vankūveras olimpiskajām spēlēm tev bija pārdomas, ko un kā darīt tālāk. Sapratu, ka bija daži piedāvājumi un vienu no tiem jau praktiski biji pieņēmis, koferi jau bija sakrāmēti.
- Jā. Par 90%. Pēc Vankūveras olimpiādes manī bija dziļa pārliecība, ka šeit nekas nemainīsies, bet es biju paredzējis strādāt citādāk. Pateicu, ka vairs negribu ne ar vienu karot, kā sportists un treneris jau biju gana izkarojis. Ja man katru reizi ar putām uz lūpām jāaizstāv savs viedoklis, tad labāk eju strādāt tur, kur mani novērtē. Bija jācīnās par savu taisnību – kuru ceļu iesim. Vai to pašu, ko iepriekšējos četrus gadus, vai mēģinām kaut ko jaunu. Bija kandidāti, kas gribēja strādāt manā vietā, tādēļ daudz kas bija atkarīgs arī no personālijām, ar kurām būtu jāstrādā kopā.

- Kurā virzienā jau biji par 90% nolēmis doties?
- Divi virzieni jau tikai ir – uz Austrumiem vai Rietumiem. (Smejas) Tobrīd aktuāls bija piedāvājums no Austrumiem. Sapratu, ka man ir vajadzīgs darbs un nauda. Tas bija pārdomu laiks un atzīšos, ka vienlaikus runāju ar vairākām valstīm. Līdz amatu dalīšanai netikām, bet sapratu to, ka varu izstrādāt savu programmu un redzējumu, pie kura pieturēsimies.

- Pauze sarunās ar Latvijas Bobsleja federāciju bija gana ilga, lai vairs negaidītu pozitīvu atbildi.
- Man bija ilga, ļoti laba saruna ar federācijas prezidentu Jāni Kolu un mums bija līdzīgi viedokļi par nākotnes redzējumu. Bija arī lietas, kas mums nepatika, un tās bija kopīgas. Pirmās sarunas beigās viņš izteicās par to, ka varētu pamest amatu, un arī es atzinu, ka nopietni apsveru šādu iespēju. Taču tad nomira treneris Rihards Kotāns un mēs vēlreiz satikāmies viņa bērēs. Kols man bērēs pienāca klāt un vaicāja, vai man kaut kas ir mainījies? Atbildēju, ka savas domas neesmu mainījis un jau strādāju ar domām par nākamo darba vietu. Tad viņš teica, ka viņam gan situācija ir mainījusies, viņš palikšot un arī man ir jāpaliek. Tam sekoja federācijas sēde, kurā man tika oficiāli izteikts piedāvājums, pēc kura man nācās ieslēgt atpakaļgaitu sarunās ar tiem, ar kuriem jau bija teju vienojies.

- Vai tas ir ielika pamatus veiksmīgai sadarbībai? Jūs esat uz viena viļņa?
- Viedokļi šad tad atšķiras, bet es pat teiktu, ka no federācijas prezidenta līdz pat pēdējam tehniskajam palīgam – mēs esam uz viena viļņa. Iespējams, kāds no visiem strādā tikai slavas vai naudas dēļ, tomēr nedomāju, ka tā ir. Visa pamatā ir rezultāts. Ir svarīgi savākt komandu, kurai ir motivācija strādāt. Vienlaikus jāsavāc komanda, kura tev grūtā brīdī negaidīti neiegrūdīs dunci mugurā. Jābūt uzticamiem cilvēkiem. Mans mērķis ir nevis savākt cilvēkus, kurus es varu komandēt un bakstīt, bet gan savākt profesionāļu komandu, kurā katrs nebaidās uzņemties atbildību un risināt problēmas. Man patīk, ka tādi cilvēki mums ir.

- Cik saprotu, tad 2010. gadā tavs galvenais uzstādījums bija tāds, ka braukt jāmāca fiziski stiprie, nevis jāliek pie stūres tie, kuri zina trases.
- Jā. Tas pats tagad notiek daudzās citās komandās. Bez laba starta bobslejā nav ko darīt. Bija jāmaina sporta spēļu domāšana, ka foršu, tehnisku čali var uzkačāt un ar fizisko nebūs problēmu. Lai cik tas nebūtu bēdīgi, bet dzīvē tas nestrādā. Agrāk valdīja uzskats, ka meistarība un iemaņas ir galvenais, bet fiziskā sagatavotība veido vien 15% no rezultāta, taču tagad ir skaidrs, ka bobslejā tie ir vismaz 50%. Ar smuko stumšanu un smuko braukšanu tu nevienam neesi vajadzīgs. Un rezultāti to apliecina.

- Vai tu esi bobslejā radījis revolūciju?
- Absolūti nē. Tādi paši kādreiz bija PSRS izlases latviešu bobslejisti, kas iesāka bobsleju Latvijā. Kur tas pazuda? Tāpēc, ka visi aizgāja pa vieglāko ceļu. Arī tas pats Langens savulaik bobslejā ienāca, nemācēdams braukt, taču stūma visiem pa priekšu. Tas viss jau bija zināms, atlika tikai realizēt to dzīvē. Bija jāatrod pareizie cilvēki, kuri to izpildīs. Taču nevajag iedomāties, ka šie džeki nemāk braukt un rezultāts tiek sasniegts tikai pateicoties stumšanai. Viss ir svarīgs, taču pamatu pamats ir starts, tādēļ labāk mācīt braukt no nulles, bet tādus, kuri var iestumt. Kur ir aizgājuši krievi? Visi brauc forši, bet lielākā daļa ir bijušie kamaniņu braucēji, kuri zina trases un kuriem ir braukšanas izjūtas. Taču – kur tu aizbrauksi, ja nevari iestumt? Viss ir vienkārši.

- Kāpēc jau 2006. gadā, kad sāki strādāt ar Latvijas izlasi, nenāci ar šādu uzstādījumu?
- 2006. gadā es atnācu uz jau gatavu komandu, iestrādātu virzienu. Redz, kur mums ir līderis (Jānis Miņins) un viņam apkārt vajag uzbūvēt komandu, pārējam nav lielas nozīmes. Tā nebija stingri uzstādīta programma, taču redzēju, ka šādā virzienā tiek strādāts. Manos principos nav atnākt jaunā komandā un uzreiz kaut ko lauzt. Es vispirms vēlos redzēt, kā tas strādā un tikai tad sākt iejaukties. Jau pirmās sezonas beigās sāku šo to mainīt. Iespējams, ja nebūtu iejaucies, tad skeletonistiem tagad nebūtu tāds fiziskās sagatavotības treneris kā Mihails Arhipovs. Ne jau visi komandā un ārpus tās to pieņēma un ne visiem tas patika.

- Vai Latvijas bobslejā vispār ir daudz padomdevēju no malas?
- Mums droši vien ir līdzīgi kā Lietuvā ar basketbolu, kur spēlē pieci, bet pārējie trīs miljoni tobrīd ir treneri. Arī mums, kad brauc četrinieks, tad pārējie divi miljoni ir treneri. No bijušajiem bobslejistiem katrs bieži vien izsaka savu viedokli, bet nekaunīgi neviens neuzmācas. Agrāk domstarpības bija ar esošajiem treneriem, bet tagad tā vairs nav. Bija gan aizvainotie sportisti, kuru nebiju paņēmis komandā, gan aizvainotie treneri, kuri netika pieaicināti pie izlases. Taču tas ir normāli, opozīcijai ir jābūt.

- Secinājumus par to, kam un kā jābūt, izdarīji pats no savas karjeras?
- Galvenokārt. Tagad puiši pat nevar iedomāties, kādi agrāk bija apstākļi, jo tagad viss šķiet pats par sevi saprotams – viss ir noorganizēts. Arī Zintis Ekmanis pēc karjeras beigām saprata, kas viņam pietrūka un sāka šajā virzienā strādāt. Jau 1994. gadā, kad es vēl startēju, viņš nāca ar labām idejām un tas bija solis uz priekšu. Tāpat bija ar mani. Ir jābūt iekšā procesā un jāzina, kurā brīdī kas veidojas. To nevar iemācīt no malas kādā augstskolā. Ir praktiskas lietas, kurām ir jāredz pielietojums. Sportista karjeras pēdējos gados pats organizēju komandas darbu, tādēļ trenera darbs man nebija nekas jauns. Bija tikai lielāks mērogs un atbildība, jo bija jādomā par visiem kopā.

Melbārdim kā pilotam noticēji uzreiz?
- Nebija jau īsti variantu. Redzi, kur tas viss sākās? Kad aizbraucām uz treniņnometni Kalgari pirms Vankūveras olimpiskajām spēlēm, otrajā vai trešajā dienā Miņinam palika slikti un viņu aizveda uz slimnīcu. Atnācu uz savu istabiņu un sāku domāt. Pēc nedēļas ir atklāšanas ceremonija, bet mūsu galveno veci aizveda uz slimnīcu. Ko mēs šeit darām? Ko mēs visi – pārējie sportisti, treneri, mehāniķi – šeit darām? Viens cilvēks izgājis no ierindas un mēs vairs neesam vajadzīgi. Protams, tobrīd nebija doma, ka nekas nesanāks. Gan jau rīt vai parīt Jānis būs atpakaļ. Bet tobrīd kārtējo reizi guvu apstiprinājumu tam, ka nedrīkst visas olas krāmēt vienā grozā. Ir jābūt B un C variantiem, ja kaut kas atgadās. Tolaik pat divreiz dienā sazvanījos ar Zinču, viņš mani mierināja, bet es sapratu, ka nekas jau nemainīsies no tā, vai Miņins iznāks no slimnīcas šodien, rīt vai parīt. Problēma paliks tik un tā. Tāpēc ir jābūvē pavisam cita komanda uz pavisam citiem principiem. Man prasīja, vai ir kādi varianti? Es atbildēju, ka redzu tikai vienu – Melbārdis ir jāsēdina pie stūres, jāmeklē viņam līdzīgi veči un tikai tādiem jāmāca braukt.

- Kāpēc tieši Melbārdis?
- Pārējie jau iepriekš bija pamēģinājuši – gan Daumants Dreiškens, gan Intars Dambis. Varbūt tobrīd klāt nebija īstie cilvēki un viņi diezgan ātri aplauzās – sadauzīja sevi un tehniku, labi vēl, ka trasi nesalauza. (Smejas) Bija jāmeklē kaut kas jauns un izvēle krita uz Melbārdi. Tad atsāka braukt arī Uģis Žaļims, kurš iepriekš jau bija mēģinājis. Varēja manīt, ka Melbārdis „ķer labāk”, taču bija grūti paredzēt, kā viss izvērsīsies, kad sāksies sezona. Bet Osis reizēm progresēja ne pa nedēļām vai dienām, bet pa stundām – no brauciena uz braucienu. Viņam pielēca daudz ātrāk nekā citiem.

- Nu, bet kā to nosaukt, izskaidrot. No kā tas atkarīgs? No izglītības līmeņa?
- Nebūšu moderns. Šajā lietā allaž pielietoju terminoloģiju krievu valodā, bet ir vajadzīgs čujs. To nevar ne nopirkt, ne uztrenēt. Katrā sporta veidā var atrast šādas līdzības. Piemēram, vai nu tev ir vārtu gūšanas momentu izjūta vai nu tās nav. Čujam ir jābūt. Viena lieta ir braukt tā, kā tev to māca treneris, censties atcerēties to dzejolīti, kādu tev treneris ir noskaitījis. Bet otra lieta ir tam pieiet pašam ar savu domu, jo ja pieļauj kļūdu un rodas kāda neordināra situācija, tad no tās jāiziet pašam. Protams, Melbārža gadījumā tā ir arī veiksme jeb, krieviski sakot, haļava, jo varēja arī neaiziet. Daudzi jau smējās, ko Prūsis grib izdarīt ar šo kadru?

- Kas smējās?
- Daudzi mani bijušie kolēģi un bobsleja „speciālisti” šeit uz vietas. Arī ārzemēs, kad turp devāmies nākamajā sezonā.

- Eiropas kausa posmā Melbārdis krita un cēlās, krita un cēlās...
- Jā. Kā tagad atceros, ka pirmais posms bija Īglsā. Miņins nobrauca kā pirmais no mūsējiem, Maskalāns kā otrais, Melbārdis kā trešais, bet Žaļims kā ceturtais. Un rezultāti nebija bezcerīgi, lai gan Melbārdim tolaik starts nebūt nebija tas labākais. Interesanti, ka Osis tad brauca ar Arhipovu, lai gan pirmajā gadā, kad Melbārdis atnāca uz bobsleju, viņš bija stūmējs Arhipovam. Viņi bija uztaisījuši rotāciju par 180 grādiem. Tas bija mans redzējums. Bet es nevienam neaizliedzu nodarboties ar bobsleju. Ja tajā brīdī neņemu viņus Latvijas izlasē par valsts naudu, tad kāds cits ir labāks vai perspektīvāks. Vienlaikus saprotu, ka palikt bobslejā ārpus izlases – tur ir jābūt baigām iekšām un baigai motivācijai.

- Stūmēji droši vien nemaz negribēja sēsties Melbārža kamanās…
- Nekad jau negrib. Nevar teikt, ka neviens, bet lielākā daļa stūmēju nevar ciest bobsleju. Viņus interesē tikai starta rezultāts. Kratīšanās bobā viņus neinteresē. Interese par braukšanu parādās tikai tad, ja ir labs rezultāts finišā. Pārējais ir mocības – viņus daudz un sit.

- Pilota karjeras sākumā Eiropas kausa posmā Vinterbergā Melbārdis treniņos nokrita pat trīs reizes. Vai stūmēji jau nesāka uz tevi lūrēt ar šķību aci?
- Stūmēji skatījās man mutē un acīs Melbārdim. Kad es viņam jautāju, vai esi gatavs vēl braukt, stūmēji pie sevis cer, ka atbilde būs „nē”, taču viņš pasaka „jā” – tātad mums jābrauc. Protams, ja kāds ir nodauzīts un „karājas”, tad noteikti vairs nebrauksim, bet, ja viss ir kārtībā, tad jābrauc. Bet Vinterbergā bija interesanti. Vienā dienā bija trīs braucieni. Melbārdis brauc un nokrīt. Atceros, ka tolaik brauca arī jaunie krievu piloti – Aleksejs Stuļņevs un Ņikita Zaharovs, kuri arī krita. Viņi savāc mantas un notinas, bet skatās un brīnās – Melbārdis brauks vēlreiz. Osis brauc un atkal noliekas uz muti. Paliek vēl viens mēģinājums, viņš brauc un atkal kritiens. Taču pēc gada Vinterbergā viņš izcīnīja savas pirmās medaļas Pasaules kausā. Nu labi, divniekos mums paveicās ar laika apstākļiem, taču četriniekos visiem apstākļi bija vienādi. Es viņam teicu: „Tas tev par pagājušo gadu, kad nenoraustījies tiki atalgots par drošsirdību.” Tas viss atmaksājas. Bobslejā ir svarīgi pārvarēt sevi. Nav jau nozīmes mukt, nākamgad atkal mači šeit notiks. Tev ir jāiepazīst un jāiemīl trase.

- Oskaram Ķibermanim sākums bija vēl sāpīgāks…
- Viņš varbūt teiks, ka tik daudz vis nebija, bet mums tā anekdote ir tāda, ka viņš pašā sākumā astoņas reizes brauca un astoņas reizes nokrita. Lai gan bija labāki čaļi, kuri nobrauca bez kritiena, taču zināju testu rezultātus un sapratu, ka ir jāliek uz Oskaru. Runa ir par perspektīvu, kā viņi varēs iestumt pēc tik un tik gadiem.

- Kā vispār var raksturot šo sezonu viņa izpildījumā?
- Zinu, ka viņam tas nepatīk, bet viņš joprojām ir nepieklājīgi jauns . Tikai 21 gads, tie vēl ir pamatu pamati.

- Zintis sāka tikai 22 gadu vecumā. Cik gados tu ienāci bobslejā?
- Uz bobsleju atnācu 17 gadu vecumā un divus gadus braucu par stūmēju, taču jau pirmā gada beigās treneris prasīja, kurš grib nobraukt pie stūres? Es teicu, ka gribu un jau pēc pirmās reizes man tik ļoti iepatikās, ka zināju – mana vieta ir pie stūres. Protams, vēl dažus gadus netiku pie pilotēšanas, bet treniņos jau braucu kā pilots. Tolaik bija liela konkurence, bet fiziskajos testos es biju stiprs, tādēļ mani vienmēr paņēma kā stūmēju, parasti četriniekā. Tā kā man bobslejs iesākās jau 11. klasē.
Atgriežoties pie Ķibermaņa, vienmēr esmu teicis, ka bobslejs ir veču sporta veids. Tev ir jābūt nobriedušam ne tikai fiziski, bet arī morāli. Jābūt stabilam. Bet viņam emocionālās līknes ir ļoti mainīgas – viņš var nobraukt ļoti labi un vienlaikus ļoti slikti, pats nesaprotot kāpēc. Potenciāls viņam ir liels, taču viņš vēl nemāk to realizēt, sanāk pārcensties. Viņš nav tik slikts, kā viņš šosezon nobrauca četriniekos. 15. vieta nav ne viņa, ne viņa ekipāžas līmenis. Viņam bija jācīnās par astoto līdz desmito vietu.

- Kāds šobrīd ir Uģa Žaļima statuss?
- Mums ir trīs piloti un tā ir mūsu bagātība. Ir vēl ceturtais (Matīss Miknis), bet viņš pagaidām vēl ir tālu no tā visa. Salīdzinot ar lielvalstu komandām, viņi joprojām ir ļoti jauni. Cita lieta ir vācieši, taču tur bobslejā ir liela masveidība. Mums nav visām trim ekipāžām jāsacenšas ar Vāciju, tā būtu pašnāvība. Mums vajag vienu konkurētspējīgu ekipāžu. Runājot par Uģa statusu, mani tikai priecē, ka viņiem ir savstarpējā rīvēšanās. Labi, ka nav tā – ai, tie jau man nav konkurenti. Ja pieņemsim lēmumu Pasaules kausā startēt ar divām ekipāžām, tad būs jārīko atlase un jācīnās par otro vietu. Vasarā jāstrādā pie tā, lai mums būtu ne tikai trīs konkurētspējīgi divnieki, bet arī trīs konkurētspējīgi četrinieki. Neaizmirstot arī par jaunajiem. Manam laikam varbūt pietiks ar šiem, bet katra trenera pienākums ir atstāt kaut ko nākamajam. Ja strādātu ārzemēs, varētu par to nedomāt, bet Latvijā ir jādomā, lai sporta veids attīstītos arī pēc manis.

- Cik liela nozīme ir tam, ka Melbārža ekipāža pēc olimpiskajām spēlēm kā vienīgā palikusi nemainīgā sastāvā. Vai ir bijis plāns B un C, ja kāds tomēr iziet no ierindas?
- Protams, tam ir jābūt. Kādreiz bija tā, ka kādam kaut kas notika un tad bija jāsamainās, bet sākās atrunas – es no tās puses neesmu stūmis un lecis iekšā. Mans darbs ir balstīts uz to, ka sportistam ir jābūt elastīgam. Jā, viņam var būt sava stiprā puse, taču stūmējam ir jābūt gatavam startēt no visām pozīcijām.

- Vai uz tā rēķina kaut kas netiek pazaudēts?
- Es taču neprasu šķēpu aizmest 80 metru tālumā vai ar kārti pārlēkt sešus metrus. Ja tu vari startēt no jebkuras pozīcijas, tas tev kā sportistam ir ļoti liels pluss. Bet, ja tu varēsi stumt tikai no vienas pozīcijas, tad kāds būs par tevi labāks un tev vieta ekipāžā vairs neatradīsies. Fiziskajos rādītājos stūmējiem prasības ir vienādas. Man ir prasījuši – vai tad Dambim tiešām neatradās vieta olimpiskajā komandā? Vai viņš nebija labāks par Raivi Broku vai Helviju Lūsi? Jā, viņš bija labāks kopīgajos testos, taču viņš jau nesacentās ar Broku vai Lūsi. Dambis bija tikai aizmugurējais stūmējs un viņam bija jāsacenšas ar Jāni Strengu un Vairi Leibomu. Ja viņš varētu lēkt no sāniem, tad sacenstos arī ar pārējiem stūmējiem. Tas ir mīnuss, par kuru es runāju. Ja konkrētajā pozīcijā neesi pirmais vai otrais, tad tev ir jāsatraucas par vietu komandā.

- Pasaules čempionāta laikā intervijā krievu medijiem izteicies, ka „90% sportistu nemāk uzvarēt, bet vēl sliktāk ir, ja sportists nemāk zaudēt”. Melbārža noliektā galva pēc otrās vai trešās vietas jau kļūst nepieklājīga. Vai tiešām Osis tik ļoti pārdzīvo katru nosacīto neveiksmi jeb tā ir tikai viņa maska?
- Minētais teiciens gluži neattiecas uz Osi. Bet, jā, viņš tiešām pārdzīvo. Vienīgi man joprojām ir viena mīkla, ko neesmu viņam pašam prasījis. Pēc otrās vietas pasaules čempionāta divnieku sacensībās viņam acīs bija asaras un visi jau atkal norādīja, ka viņš atkal bēdājas. Taču nav teikts, ka viņš tiešām bēdājās. Varbūt, ka patiesībā tās bija prieka asaras, jo kur gan viņš bija četrus, piecus gadus atpakaļ? Runājot par nemācēšanu zaudēt, ar to biju domājis daudzas citas lietas. Oskars nekad nevienu nav vainojis, gluži otrādi – ja kaut kas nesanāk, viņš vaino tikai un vienīgi sevi. Reizēm pārspīlēti, kas nav pareizi, jo tas ir komandas darbs. Vaina jāuzņemas ne tikai viņam, bet arī pārējiem sportistiem, arī man kā trenerim. Taču viņš vienpersoniski vaino sevi. Tie, kas nemāk zaudēt, allaž atrod zaudējuma iemeslus citos, tikai ne sevī. Treneris sūdīgs, slieces neslīd, stūmējs vispār nevar iestumt utt. Lai gan lielākais zaudētājs tādos brīžos ir tieši tas, kurš to saka.

- Pirms gada pēc Soču olimpiādes Melbārdis atzina, ka tu esot viņus „salauzis”, jo pirms tam attieksme pret darbu ne vienmēr bijusi profesionāla. Vai tu saskati, ka viņi ir izmainījušies?
- Redzu skatuvi arī no otras puses, no aizkulisēm. Viņi ir kļuvuši vecāki, prātīgāki, apbērnojušies. Tas viss uzliek pienākumus. Agrāk pie katras izdevības tika savārītas kaut kādas ziepes. Arī man savulaik bija līdzīgi. Protams, ne jau apzināti. Taču allaž vienkāršas pasēdēšanas vai diskotēkas beidzās ar kaut kādiem sūdiem. Viņi vienkārši baudīja dzīvi, sak, mēs esam Latvijas izlasē, mums daudz kas ir nodrošināts, rezultātu tas būtiski neietekmēs. Šādas attieksmes dēļ viņiem daudz nācies ciest, jo īpaši iepriekšējā olimpiskajā ciklā (pirms Vankūveras olimpiādes), kad par dažādiem režīma un disciplīnas pārākumiem vienmēr viņus sodīju. Bet, lai cik tas šobrīd liktos smieklīgi, Osi es praktiski nekad neesmu sodījis, lai gan reizēm vajadzēja. Nesodīju tāpēc, ka jau tad varēja manīt, cik ļoti viņš pats šādās reizēs pārdzīvo. Viņš pats sevi jau desmit reižu vairāk bija nosodījis, priekš kam man vēl viņu sodīt?
Tas nav nekāds noslēpums, bet visvairāk visādā veidā, izņemot fizisku iespaidošanu, sodījis esmu Daumantu Dreiškenu. Viņš ir numur viens. Taču viņš ne vienu pašu reizi nav čīkstējis. Kas vispār mūsdienās pieaugušam cilvēkam ir sods? Lasīju, ka vienā futbola komandā sods bija tāds, ka visas komandas priekšā jānodzied dziesma. Manā izpratnē visefektīvākais sods ir finanses - sportista labklājība ietekmēšana. Protams, es apzinos, ja mēs kaut ko tādu izdarām, tad tas ietekmē viņu ģimenes. Tomēr arī viņiem ir jāsaprot, ko drīkst un ko nedrīkst atļauties.
Nekad neesmu bijis policists un naktī stāvējis pie durvīm, lai pārbaudītu, cikos un kādā kondīcijā kurš pārrodas. Mani interesē tikai darbs otrā rītā - lai viņš būtu ar svaigu galvu un gatavs strādāt. Vienreiz sodīju Daumantu, bet pārējie džeki par viņu iestājās: "Trener, nebija jau tik traki..." Ar domu, ka citas reizes jau ir bijis vēl trakāk. Bet es atbildēju: "Nu tad uzskati, ka tas ir arī par tām iepriekšējām reizēm, ja šoreiz nebija tik traki.” Es ar šiem cilvēkiem strādāju kopā diendienā un es labi zinu, kādi viņi ir skaidrā galvā un kādi – ar papildus uzturu. (Smejas) Neviens likums vai sods nav nekur uzrakstīts, tā ir mana improvizācija. Bet viņa zina to, ka sodi progresē. Tāpat kā kriminālkodeksā – par vienu un to pašu pārkāpumu, ja tas tiek izdarīts atkārtoti, sods ir bargāks.

- Esi izteicies, ka jau bērnībā, spēlējot šahu vai zolīti, tev nepatika, ja kāds no malas teica priekšā, kā darīt pareizāk. Kā šāda īpašība spēj sadzīvot gan sportistā, gan trenerī?
- Spītīgs esmu bijis vienmēr. Allaž esmu gribējis pierādīt savu taisnību, bet ne vienmēr tas ir sanācis. Arī tagad nevienam neliedzu – pierādi, ja vari. Ar mani bieži vien ir grūti sastrādāties, bet domāju, ka ne visiem…

- Dialogs ar Jāni Ķipuru Latvijas Televīzijas tiešraidē lika nedaudz aizsvilties?
- Paldies dievam es neesmu dzirdējis un nemaz nevarētu noklausīties runāšanu stundas garumā bobsleja sacensību laikā. Visu cieņu Jānim par viņa paveikto un viņa zināšanām, bet Jānis tomēr šobrīd nav iekšā bobslejā. Lai kā viņam liktos, ka pamatvērtības un lielumi nemainās, taču ir lietas, kas mainās, tādēļ ir jāseko līdzi arī citām lietām. Novelt visu tikai uz līnijām un izejas ātrumu, tas ir nedaudz vecmodīgi. Jāskatās, kas notiek realitātē. Taču es noteikti nezinu, ko es viņa vietā stāstītu divreiz dienā pa stundai. Neapskaužu to darbu. Bet tā jau ir bijis vienmēr, ka gudrākie cilvēki ir otrpus ekrānam vai komentāros internetā. Tie vienmēr visu zina labāk.

- Sezona ar devīzi „jāsmeļ visu, ko varam” ir pagājusi. Nākamā solās būt grūtāka.
- Bez šaubām. Paveikt kaut ko jaunu un negaidītu allaž ir vieglāk nekā atkārtot jau sasniegto. Atceros, ka oktobrī man daudz prasīja: „Nu, vai komanda ir gatava sezonai?” Es atbildēju, ka nezinu. Manā izpratnē komanda bija gatava, bet es jau neredzu, cik stipri ir kļuvuši konkurenti, redzu tikai savējos. Savulaik nākamajā sezonā pēc Nagano olimpiskajām spēlēm uz pirmajiem mačiem braucām ar domu, ka gan jau pārējie tāpat kā mēs pēcolimpiskajai sezonai būs gatavojušies mierīgāk. Olimpiādē bija piektā vieta divniekos un sestā vieta četriniekos, bet nākamās sezonas Pasaules kausa 1. posmā divniekos bija 23. vieta, bet četriniekos – 15. vai 17. vieta. Nepārspīlēju. Kuram gan vajadzīga tā dusēšana uz lauriem? Kurš man varētu pateikt, ka, ja viņš šovasar nebūtu tā trenējies, tad būtu daudz stiprāks uz 2018. gada olimpisko sezonu? Vai man jaukt ārā četrinieku tikai tāpēc, ka visām pārējām komandām ekipāžās ir notikušas izmaiņas?

- Tagad latiņa ir uzstādīta augstāk nekā jebkad agrāk…
- Protams. Es jau ceru, ka līdzjutēji un sporta vadība sapratīs, ka to atkārtot būs ļoti grūti.