Cipulis par darbu bobsleja izlasē: "Būsim komanda, nevis viens treneris, kurš nosaka visu"

Kā jaunajā amatā aizvadītas pirmās nedēļas?
Principā viss ir kā gaidīju. Šobrīd pilnā sparā rit sezonas plānošanas darbi. Beidzot esam sagaidījuši arī kamanas, kas bija ″aizķērušās″ ASV pēc pasaules čempionāta. Līdz ar to varēsim ķerties klāt pie darba ar tehniku. Darba pilnas rokas.

Kā tad kamanas varēja tik ilgi aizķerties?
Es pat precīzi nepateikšu. Tika vestas ar kuģi un kaut kur aizķērās.

Kā nonāci līdz šim lēmumam? Federācija uzrunāja vai pats aizsūtīji CV?
Saņēmu zvanu no federācijas ar jautājumu, vai es vispār izskatītu opciju trenēt Latvijas izlasi. Bez ilgas domāšanas piekritu. Nezinu, kāds šis atlases process bija federācijas iekšienē, bet mani uzrunāja un es piekritu. Dažas reizes satikāmies, lai izrunātu nākotnes plānus un tā tad arī nonācu līdz šim amatam.

Atgriezīsimies pie tavas aiziešanas no izlases. Tobrīd šķita, ka tev ar Latvijas bobsleju saistītā nodaļa ir noslēgusies. Tas bija tikai apkārtējo priekšstats vai tāda arī bija tava nostāja?
Tobrīd bija tāda sajūta, ka nekad [neatgriezīšos]. Kā zināms, nekad nesaki nekad. Esmu atpakaļ, bet citā amatā. Esmu savas valsts patriots, tādēļ pēc karjeras noslēgšanas turpināju sekot līdzi notikumiem Latvijas izlasē un arī aprunājos ar sportistiem. Principā visu šo laiku, kamēr nebraucu, biju lietas kursā.

Pašam vēl kādu reizi piezogas vēlme atgriezties pilota ampluā?
Nē, tas ir nolikts pie malas. Ja kādreiz būs piedāvājums nobraukt prieka pēc, neatteikšos, bet profesionāli trenēties un iet uz rezultātu vairs neplānoju.

Bobslejistiem karjeras laikā iekrātās traumas bieži vien ir nopietnas un pat neārstējamas. Vai tu paspēji no tām izmukt?
Protams, kaut kādas sekas ir jūtamas, bet varētu teikt, ka esmu veiksmīgi izsprucis cauri sveikā. Nav tā, ka no rītiem tikai ar grūtībām varu izkāpt no gultas.

Latvijas bobslejs šobrīd ir savā, iespējams, zemākajā punktā. Kā tavu lēmumu pieņemt darba piedāvājumu ietekmēja šis aspekts?
Mani tas nebaida. Fakts, ka šobrīd esam zemākā punktā, iespējams, pat palīdz. Protams, viegli nebūs, bet allaž vieglāk ir kārpīties uz augšu, nevis noturēt latiņu. Šis būs izaicinājumiem pilns gads, bet ar to arī rēķinājos.

Kritiķi teiks, ka esi par jaunu un nepieredzējušu. Kāda būtu tava atbilde uz šādu apgalvojumu?
Tā, šķiet, ir Latvijas darba tirgum raksturīga iezīme – pēc universitātes pabeigšanas no tevis prasa vismaz divu gadu pieredzi konkrētajā amatā. Darba pieredze ir jāgūst, tāpēc esmu ļoti pateicīgs par iespēju strādāt ar Latvijas izlasi. Es tiešām esmu motivēts un ar ambīcijām. Man deg acis palīdzēt večiem izcīnīt augstus rezultātus.

Kā tiki pie kolēģiem Edgara Maskalāna un Ērika Frankes?
Tieši tāds pats process kā ar mani. Federācija pieņēma lēmumu un mūs visus darbā pieņēma gandrīz vienlaicīgi. Man nebija jāizsaka savs viedoklis par speciālistiem, ar kuriem vēlētos strādāt kopā.

Skaidrs, ka Ēriks ir fiziskās sagatavotības treneris, bet, kāda ir Edgara loma?
Tā ir pieredze un lielas zināšanas tehniskajā jomā. Tāpat viņš ilgus gadus ir strādājis Starptautiskajā federācijā gan ar jauniešiem, gan tehnikas attīstības jautājumos. Edgara klātbūtne būs liels pienesums gan darbam trasē, gan pie tehniskajiem uzlabojumiem.

Pagājušajā sezonā darbojies ar Izraēlas komandu, kas bobsleja kontekstā uzskatāma par eksotisku valsti. Kā tur nonāci?
Komandas pilots [Deivs Nikolss] mani uzrunāja, jo iepriekš ar viņu bija strādājis arī Oskars Ķibermanis. Viņš jautāja, ko es daru periodā, kamēr nav pieejams viņa pastāvīgais treneris. Atbildēju, ka esmu brīvs un tā pamazām tur nokļuvu. Ilgu laiku ar viņu, protams, nepavadīju, bet tik un tā ieguvu jaunu pieredzi, jo tā ir pavisam cita mentalitāte.

Dažkārt bija arī zināms kultūršoks, bet tā ir jauna pieredze. Sezonas gaitā pastrādāju arī Beļģijas un Austrālijas komandās, kā arī ar pilnīgiem iesācējiem no Šveices, līdz ar to nevar teikt, ka man nav absolūti nekādas pieredzes bobsleja trenera amatā.

Kas no šīs raibās pieredzes buķetes šķita pats pārsteidzošākais?
Es teiktu, ka lielāko pārsteigumu radīja iespēja pirmoreiz uz bobsleju paskatīties no malas. Ko nozīmē koncentrēšanās uz apkārtējo, nevis tikai paša startu. Iespēja paskatīties arī uz citām komandām un to darba niansēm. Tas bija baigais ″klikšķis″, ka šādi viss izskatās no tribīnēm.

Ja salīdzinām Izraēlu ar Latviju, kā bobsleja komandu iekšiene izskatījās citās valstīs, kas ir objektīvi vājākas?
Pirmais aspekts ir cilvēkresursi – tur trūkst gan personāla, gan sportistu. Nav pietiekami liels cilvēku skaits, kas var palīdzēt trasē un arī ārpus tās. Loģiski, ka tas atspoguļojas rezultātos. Tāpat nav iespējams tikt pie trases video materiāla, kas palīdzētu ar dažādu elementu analīzi. Trūkst palīgu ar tehniku, fizisko sagatavotību un menedžēšanas aspektiem. Tur trīs vai četri pienākumi gulstas uz viena cilvēka pleciem, bet lielākā komandā, kā Latvijas izlase, pienākumi ir diezgan smalki sadalīti.

Kā tu vērtē Latvijas izlases šā brīža situāciju tieši cilvēkresursu ziņā?
Citreiz par daudz ir par daudz. Šobrīd, manuprāt, pietiek ar trīs treneriem, kuri katrs nes savu atbildību. Arī sportistu skaits pietiek diviem pilniem četriniekiem, kā arī ir divi rezervisti. Vēl atsevišķi darbojas arī mehāniķis. Līdz ar to es teiktu, ka cilvēkresursi ir pietiekami kvalitatīvam darbam.

Tu uzskaitīji Latvijas izlases aptuveno darbinieku un sportistu apjomu. Salīdzini to ar, piemēram, Izraēlas komandu.
Izraēlā bija viens pilots, viens stūmējs un viens treneris – es. Varam izdarīt secinājumus... [smejas]

Zinot, ka tu pats esi nodarbojies ar fizisko treniņu vadīšanu, cik grūti ir neiejaukties fiziskās sagatavotības trenera Ērika Frankes darbā?
Citreiz grūti neiejaukties tehniskajā izpildījumā, kad sportistam vajag kaut ko konkrētu parādīt. Ēriks gan neko sliktu nesaka, jo esam norunājuši, ka varu iejaukties, kad redzu kaut ko, kas viņam paslīd garām. Vienam trenerim ieraudzīt visas nianses ir diezgan sarežģīts uzdevums, tāpēc cenšamies viens otru atbalstīt.

Ar ko tavs laiks galvenā trenera amatā atšķirsies no iepriekš iemītās taciņas?
Es domāju, ka pirmais un galvenais ir tas, ka būsim komanda, nevis viens treneris, kurš nosaka visu, līdz galam neieklausoties apkārtējo viedoklī. Plānojam visus jautājumus apspriest pie galda, nonākot pie kopēja slēdziena. Teiksim tā – nebūs tikai viena pareizā atbilde.

Vai tu piekristu darbam izlasē, ja būtu palikusi daļa iepriekšējā ″režīma″?
Šis ir labs jautājums [smejas]. Diez vai atgrieztos. Principā tas bija viens no atslēgas punktiem, kāpēc piekritu.

Maijā notika stūmēju atlase. Padalies, lūdzu, ar atziņām pēc tās.
Tā bija tikai pirmā šīs vasaras atlase. Esmu pozitīvi pārsteigts, ka bija arī divi kandidāti no vieglatlētikas saimes, kurš sevi ļoti labi parādīja. Šie puiši ir gados ļoti jauni un pēcāk telefona sarunā arī apstiprināja, ka ļoti labprāt pievienotos komandai. Mūsu noruna ir , ka viņi vasarā var trenēties savā sporta veidā un ziemā pievienojas mums, ja tas viņus apmierina.

Bija atnākuši arī vairāki puiši no Nacionālās aizsardzības akadēmijas. Es teiktu, ka viens otrs bija tiešām labs. Dažus kandidātus uzaicinājām arī uz nākamo atlasi, lai paskatītos nedaudz detalizētāk. Perspektīva ir, tāpēc ceru, ka izdosies sadarbības.

Ja runājam darba tirgus terminoloģijā, tad nākamā atlase būs pirmā vai otrā kārta?
Tā atkal būs pirmā kārta, izņemot divus vai trīs puišus, kuri nāks atkārtoti. Visi būs laipni gaidīti.

Kā atrast nākamo pilotu?
Daži no esošajiem stūmējiem ir izrādījuši interesi izmēģināt pilotēšanu. Mēs noteikti neatteiksim, jo var gadīties, ka kāds no stūmējiem veiksmīgi izpaužas pilotēšanas lomā. Ir svarīgi, no kāda sporta veida vides cilvēks nāk.

Tu pats kādreiz nodarbojies arī ar motokrosu. Vai tas, ka tu, banāli izsakoties, kaut ko stūrē, palīdz?
Protams, palīdz, jo rodas tehniskā domāšana un ātruma izjūta, vadot konkrēto tehnikas vienību. Es domāju, ka ir ļoti svarīgi, no kura sporta veida konkrētais cilvēks nāk.

Kuri sporta veidi, tavuprāt, būtu šīs pilotu kaltuves?
Es teiktu, ka tas var būt pilnīgi jebkurš sporta veids. Piemēram, Jēkabs Kalenda nāk no smaiļošanas. Kaut kāda pilotēšana jau arī tur ir, bet kopumā ir jāskatās uz cilvēka interesēm un uzvedību.

Kādi ir Latvijas izlases reālie mērķi?
Esmu aprunājies arī ar pašiem sportistiem un iepazinies ar Ērika treniņu plānu un domāšanu. Manuprāt, reālais mērķis ir cīnīties par labāko sešinieku. Nesaku, ka mēs katrā posmā tur būsim, bet mērķis ir cīnīties par to. Šādu mērķi var izvirzīt gan Pasaules kausam, gan olimpiskajām spēlēm, jo konkurences sastāvs jau nemainās.

Kā ar Renāra Grantiņa startu Pasaules kausā?
Grantiņam jāstartē – nākamajā sezonā mums Pasaules kausā būs divas ekipāžas.