Rastorgujevs par problēmām pirms pasaules čempionāta: "Tas nebija cilvēcīgi"

Kārtējā Pasaules kausa sezona ir aizvadīta. Ko šobrīd dari?
Trenējos mājās un aizeju paskriet uz mežu, kur neviena nav. Vidēji treniņā sanāk 15-16 kilometru.

Cik bieži savos treniņos vasarā izmanto velosipēdu?
Diezgan daudz. Latvijā ar kalnu divriteni nobraucu mazāk, ārzemēs ar šosejas velosipēdu - vairāk. Parasti jūnijā devos uz riteņbraukšanas nometni, kur divas trīs nedēļas visu laiku minos. Dienā nometnē nobraucu apmēram 100 kilometru.

Interesanti, ka biatlona sezonas sākumā startēji tērpā, kas bija rotāts Latvijas karoga krāsās, bet pēc Jaunā gada sacenties tikai oranžajā formā. Kāpēc tāds lēmums?
Ja godīgi, sacensību tērps sezonas sākumā nebija vēl atnācis, jo viss jau bija pasūtīts un gaidījām, bet piegādāja vēlāk.

Vai gadās bieži, ka pasūtījums tiek atsūtīts par vēlu?
Vienkārši kaut kas aizkavējās. Kamēr mēs visu saskaņojām ar atbalstītājiem, kamēr saskaņojām krāsas, laiks pagāja. Nedaudz par vēlu sākām, jo līdz pēdējam gaidījām, ka pieteiksies papildu atbalstītāji. Ja tomēr kādu atrodam, tad saskaņojam un tikai pēc tam pasūtam. Sanāca nedaudz aizvilkt, jo notika saskaņošana. Arī rūpnīcas ir pārslogotas un nepaspēja uztaisīt.

Šosezon Pasaules kausā augstāk par 16. vietu (Rūpoldingas sprintā un Pokļukas masu startā) netiki. Kas nogāja greizi?
Ir ļoti daudz iemeslu. Viens no tiem bija šaušana. Daudzos posmos nesanāca ar slēpju slīdamību, bet izdevās šaušana. Principā iegāza šaušana un slēpju serviss, jo fiziskā kondīcija bija pat labāka nekā pagājušogad. Varbūt visu sezonu forma nebija optimāla, bet kaut kas nenostrādāja līdz galam, lai būtu iespēja cīnīties augstākajā līmenī.

Šaušanā guļus vien 76% precizitāte, kas ir zemāk nekā stāvus, kur 78%. Kāpēc tieši guļus tik slikts sniegums?
Sezonas sagatavošanās posma otrajā pusē laidei samainījām vienu detaļu. Samainījām tāpēc, lai uzlabotu šaušanu stāvus, jo bija tendence, ka visas lodes gāja vairāk pa leju. Vajadzēja vienu detaļu pielikt klāt, lai būtu augstāka tēmēšanas līnija. Līdz ar to guļus kaut ko palaidu garām. Pēc tam nevarēju saprast, kāpēc ir šāda problēma. Kad atradām, sākām risināt, tomēr pagāja laiks. Adaptējos jau pie viena, bet tad vajadzēja adaptēties pie otra veida. Līdz ar to laide šosezon daudz nospēlēja. Netikām galā ar to jau pašā sākumā, kas izmaksāja ļoti daudz.

Kāds risinājums šobrīd varētu būt šaušanai guļus?
Ir plāns uztaisīt jaunu laidi, bet saistībā ar šo situāciju nevar zināt, kā būs, jo ārpus valsts izbraukt nevar un laides, kuras taisīju iepriekš, atrodas citā valstī. Pie tā speciālista īsti netieku klāt, tāpēc nezinu, kā būs. Tāpat turpināšu strādāt un šo laidi, iespējams, sataisīsim pie kāda galdnieka Alūksnē. Tad jau skatīsimies, ja kādu laika posmu nevarēsim tikt galā ar šo problēmu.

Latvijas biatlona pašreizējai situācija ļoti pateicīga ir jauktā pāru stafete, kur startē kopā ar Baibu Bendiku. Visaugstāk Pasaules kausa sacensībās finišējāt Pokļukā, kur septītā vieta, lai gan ilgu brīdi saglabājāt cerības uz medaļu.
Parasti sanāk, ka viens vai otrs īpaši labi nenostrādā. Kaut kas visu laiku pietrūkst, lai varētu labi nostartēt. Baiba pasaules čempionātā labi nenostrādāja, es - Eiropas čempionātā. Pokļukā sanāca gandrīz labi, tomēr paņēmām katrs par daudz papildpatronu. Lai cīnītos par sešinieku vai trijnieku ir vajadzīga ļoti ātra un stabila šaušana. Pagaidām šosezon ar to šaušanu tik labi negāja. Grūti teikt, kā ir tagad. Kaut kādas izredzes aizķerties ir tieši jauktajā pāru stafetē, bet tas nav atkarīgs no viena, bet diviem biatlonistiem.

Minēji arī šaušanas ātrumu. Salīdzinot ar karjeras pirmsākumiem, ir vērojams progress. Cik daudz pie šīs nianses tiek strādāts?
Šaušanas ātrums ir uzlabojies, bet precizitāte – nav. Samainījām to vienu detaļu un sākās problēmas ar šaušanu guļus. Tik sliktu statistiku guļus neatceros, tāpēc arī jāanalizē un jāizpēta, kas ir pie vainas, un jāsāk cītīgi strādāt.

Eiropas čempionātā jauktajā pāru stafetē uz papīra bijāt favorīti un ātrākie slēpotāji, tomēr atkal iegāza šaušana un beigās palikāt soļa attālumā no goda pjedestāla.
Nebija forši. Dabūju divus soda apļus. Galīgi nebija īstais rezultāts, ko mums vajadzēja parādīt, jo izdarīju pārāk daudz kļūdu šaušanā. Sākumā nesapratu, bet pēc tam iemesls tapa skaidrs, kāpēc tā notika.

Vai nebija neierasti, ka bijāt ātrākie slēpojumā? Kaut kas jauns salīdzinājumā ar Pasaules kausu.
Neaizmirstam, ka Pasaules kausā ir pavisam cits līmenis un viss ir krietni blīvāks. Eiropas čempionātā arī lielajām valstīm slēpju gatavotāji un serviss strādāja citādāk.

Visneveiksmīgāk nostartēji vissvarīgākajās sacensībās. Pasaules čempionāta sprintā pieļāvi sešas kļūdas un finišā vien 70. vieta. Kāpēc sanāca tik slikti?
Pasaules čempionāts bija sāpīgs, bet īstenībā viss sākās dienu pirms tā. Pirms sprinta jau biju psiholoģiski saguris no citām lietām, kuras vajadzēja kārtot nevis sportistam, bet kādam citam, saistībā ar organizēšanu. Tas nebija sakārtots, un aizgāja daudz enerģijas gan fiziski, gan mentāli.

Kas bija jāsakārto dienu pirms pasaules čempionāta?
Tas bija saistībā ar dzīvošanu. Tāpēc pasaules čempionāts man beidzās nesācies. Ļoti labi sagatavojāmies, tieši pirms tam bijām Austrijā, Zēfeldē. Pirmo reizi divu gadu laikā jutos tik labi. Jutu, ka fiziskā kondīcija atgriežas ļoti labā līmenī, bet tas, kas notika, nebija paredzams. Tas nebija cilvēcīgi.

Kas tieši notika? Minēji, ka bija problēmas ar viesnīcu.
Tas bija saistībā ar mītni, kur dzīvojām, personālu un viesnīcas pārvaldnieku, un problēmas atrisināšana paņēma visu enerģiju pirms sprinta.

Ko jūs nesadalījāt?
Bija reāla iespēja ātri saslimt, esot savā labākajā kondīcijā. Neviens šo situāciju nerisināja, tāpēc gāju to pats kārtot, un aizgāja pamatīga cīņa, lai dabūtu ne labākus, bet normālus apstākļus. Beigās izdevās visu nokārtot, bet strīds ar pārvaldnieku bija par to, ka pēc treniņa iegāju istabā un bija auksts, nenormāls mitrums un auksti radiatori. Nogāju lejā reģistratūrā un pateicu, ka viss ir auksts, bet man teica, ka pa dienu šeit neviens nedzīvo, tāpēc nekurinām. Tas nekas, ka dzīvoju šeit pa dienu. Pārvaldnieks teica, lai šo nakti vēl palieku turpat, bet nākamajā dienā, kad atbraucu atpakaļ, visas manas mantas bija izmestas ārā no istabas. Viss stāvēja koridorā, viss bija izklāts, maks un dokumenti mētājās pie kāpņu telpas. Visi piederumi no tualetes stāvēja ārā grozā, kas daļēji bija miskastē. 15 gadu laikā pirmo reizi kaut kas tāds gadījās. Pat nesaprotu, kā tas ir iespējams. Arī rezerves plinte bija kaut kur citur ielikta. Nesaprotu, kā plinti var izmest ārā. Istaba bija ciet, netiku, jo tur citi ievācās. Tas bija kaut kāds murgs. Tāpēc pasaules čempionāts tā pagāja, kā pagāja. Nevarēju sevi vairāk savaldīt. Biju jau psiholoģiski iegājis sevī.

Pasaules čempionātā individuālajā distancē līdz pat pēdējai šaušanai saglabāji diezgan labas izredzes uz augstu vietu, varbūt pat – medaļu, tomēr ceturtājā šaušanā pieļāvi trīs kļūdas.
Ja psiholoģiski esi saguris un vienā brīdī sāc “iziet ārā” un vai nu fiziski, vai morāli sāc “plīst“, tad nevari sevi realizēt. Trīs šaušanas turējos, bet pēc tam vienkāršu “noplīsu“. 20 kilometri, kas ir divreiz garāk distance, nav sprints. Tomēr viss, kas iepriekšējās dienās notika ar mantu izmešanu un viesnīcas problēmām, sakrājās. Neko nevarēju izdarīt, lai gan centos atgriezties, bet pēc tam Eiropas čempionātā un nākamajos Pasaules kausa posmos darīju, ko spēju, lai komandai krātos punkti. Tāda neforša situācija sanāca.

Vairākas reizes netiki masu startā, jo kā pirmais paliki aiz strīpas. Tomēr Nove Mesto pēc Aleksandra Loginova un Juliāna Eberharda atteikumiem ielēci pēdējā vilcienā. Kurā brīdī uzzināji, ka varēsi startēt?
Kad atbraucu un uzzināju, līdz startam bija palikušas divas stundas, līdz piešaudei – stunda.

Vai tevi netraucē, ka pēdējā brīdi uzzini, vai startēsi masu startā?
Gaidīju paziņojumu. Ja tikšu, “noskriešu gonku”, ja netikšu – braukšu mājās. Tur nav variantu, ja ir tāda situācija, kas ir jāpieņem.

To pat varētu nosaukt par tavu nesekmīgāko sezonas startu. Astoņas kļūdas un pēdējā vieta.
Tajās sacensībās nebija nekādas motivācijas darīt un skriet, ja līdz pirmajai šaušanai zaudē 40 sekunžu. Nav nekādas motivācijas, ja brauc kā pēdējais, jo slēpes vispār neslīd. Labāk nebūtu piedalījies. Tad pat būtu labāk.

Par slēpju slīdamību. Šosezon – un arī citās sezonās – varēja novērot, ka ievērojamas priekšrocības bija divām valstīm – Francijai un Norvēģijai. Kā vērtētu savu slēpju slīdamību?
Bija konkrēti posmi, kur pamatīgi iekritām ar slēpēm un neko nevarējām izdarīt. Zaudējām arī citām valstīm, pat mazajām. Varbūt ne visās sacensībās lielvalstis bija krietni pārākas par mums. Dažreiz slīdēja bišķin labāk, bet bija reizes, kad nevarējām cīnīties.

Vairākos Pasaules kausa posmos sacensības notika lietus laikā un trase bija slapja. Šādos apstākļos vēl lielāka nozīme bija slēpju speciālistiem.
Ar trasi viss ir kārtībā, bet tur jau sākas vislielākās problēmas. Tur, kur bija plusi, slēpju slīdamība ir krietni citādāka. Tieši tad no lielvalstīm mēs atpaliekam krietni vairāk. Protams, grūti skriet, ja redzi, ka konkurents lejā no kalna aizbrauc prom, bet arī pret kalnu jāpieliek vairāk spēka. Man patīk, ja ir sarežģītāka vai mīkstāka trase, kas man vienmēr bijusi priekšrocība.

Sanāk, ka netrenējies ar pārējiem izlases dalībniekiem?
Nē. Viņiem ir savs plāns, ko izlases galvenais treneris (Māris Čakars) izstrādāja, kam viņi seko līdzi. Plāni mums nesakrīt, tāpēc viņi trenējas pēc sava plāna, es - pēc sava.

Nav grūtības pārsvarā trenēties vienatnē vai divatā, ja priekšā nav neviena ātrāka?
Tā jau ir bijis gadus astoņus desmit. Varbūt pat varētu būt desmit. Pašam jau nav grūti. Vienīgais, ja ilgāk esmu prom. Šogad pat piecus mēnešus nebiju Latvijā un tā īsti neredzēju meitu, tāpēc tas ir grūtāks periods.

Cik ļoti sezonas laikā tev pietrūkst ģimenes?
Protams, meitas ļoti pietrūkst. Ir tāda situācija, ka gribas ātrāk mājās, bet mājās arī īsti nav ko darīt. Sniega nebija, ziemas nebija. Tomēr šogad sanāca paslimot tikai pirms sezonas sākuma, bet pēc tam veselība turējās.

Kādas piesardzības metodes sagatavošanās posmā un sezonas laikā izmanto, lai izvairītos no saslimšanas?
Vairāk mazgāju rokas. Cenšos izolēties un nedoties uz vietām, kur daudz cilvēku. Eju mazāk uz veikalu, jo vienā reizē nopērku vairāk preču. Cenšos pavadīt vairāk laika viesnīcā, jo cilvēki atbrauc no dažādām vietām un atstāj vīrusus vai velns zina ko. Arī gaisa tīrība un svaigs gaiss istabā ir svarīgs.

Ja Latvijā šogad būtu vairāk sniega, vai tu atbrauktu uz mājām?
Varētu tā būt. Iespējams, no kāda posma būtu ātrāk atgriezies.

Vai tā bija pirmoreiz, ka sezonas laikā nebiji Latvijā?
Ir bijis arī iepriekšējos gados.

Kādi ir tavi nākotnes mērķi? Kur tu rodi motivāciju turpināt tikpat smagi strādāt?
Olimpiskās spēles. Ja sākām četrgadi, tad to arī pabeigsim.

Pēc olimpiskajām spēlēm pagaidām nav plānu?
Būs jāskatās pēc situācija un jāredz vīzija, kā un kur viss izskatīsies. Jādzīvo šodien un jāskatās, ko varu izdarīt tagad. Pēc mēneša sāksies nopietns sagatavošanās posms sezonai, tad jau jāsaprot, kāda būs finansiālā situācija un kādas iespējas būs izbraukt ārā no valsts, lai varētu trenēties arī citur. Būs jāsaliek plāns, kā gatavoties, kā strādāt un ko darīt. Ir ļoti daudz jautājumu, uz kuriem šobrīd nevaru atbildēt. Tomēr olimpiskajām spēlēm nopietni gatavojamies.

Uz Pekinu brauksi pēc medaļas?
Olimpiskajās spēlēs jāizdara tas, kas līdz šim nav izdarīts. Nevar zināt, kā sanāks, bet tagad ir vienkārši jādara un viss ir gudri jāsaplāno.