Titulētu treneru viedoklis: "Slikti ir gan kauties, gan pēc tam mazgāt veļu publiski"

Pavisam nesen trenera roku smagumu izjuta latviešu futbolists Raimonds Krollis, kuru pēc noraidījuma Itālijas C sērijas spēlē turpat laukuma malā fiziski iespaidoja viņa toreizējais treneris. Līdzīgu publisku gadījumu Latvijas sportā atminēties grūti, ja neskaita atsevišķus asumus treniņos komandu sporta veidos, kur šādas un tādas saķeršanās nebūt nav pasaules brīnums. Pārsvarā gan šādi gadījumi ir starp komandas biedriem, ne treneri un audzēkni.

Konkrētais biatlona gadījums bija kā zibens sprādziens no gaišām debesīm - it kā pilnīgi no nekurienes. Taču profesionālā sporta dzīve nav nekāds rožu dārzs, abām iesaistītajām personām aiz muguras gara sezona, braukājot pa sacensībām un esot prom no mājām, uz pleciem spiediens par labāku rezultātu sasniegšanu, turklāt viens otram blakus izlasē dienu no dienas, ik pa laikam uzkāpjot otram uz varžacīm. Raksturi smagi, personības lielas. Ja vēl ceļam pa vidu izskrien melnais kaķis (šoreiz slēpju pāra veidolā), tad cilvēciski principā saprotams, ka dzirksteles var aizšķilties.

Vai tā ir unikāla situācija Latvijas sportā? Šo rindu autors uzrunāja divus Latvijas sportā labi zināmus trenerus, kuri savus audzēkņus pratuši aizvest līdz pat olimpiskajām zelta godalgām. Bijušais bobslejists, šobrīd izlases treneris Sandis Prūsis un riteņbraukšanas “eXis”, divkārtējā olimpiskā čempiona Māra Štromberga treneris Ivo Lakučs ir vienisprātis, ka šādas ainas un situācijas var rasties, taču tāpat vienprātība valda citā argumentā – šādām lietām jāpaliek aiz kadra un netīro veļu mazgāt publiski nevajadzētu.

“Kaušanās nav attaisnojama! Pat ja nebija kaušanās, bet tikai pagrūstīšanās, arī tas nav attaisnojami, taču ne sportista, ne trenera, ne federācijas, ne sporta veida interesēs nav šādas lietas nest uz āru. Kāpēc ir jāsūdzas? Dabūji pa purnu, neko darīt, izrunā lietas un dzīvo tālāk. Es viņus abus labi zinu, ne vienam, ne otram nav vienkārši raksturi, bet sūdzēšanos es nesaprotu un neatbalstu. Tas nav veča cienīgi,” stingri nosaka Prūsis, savā atbildē tomēr nespējot distancēties no konkrētā gadījuma.

“Nedomāju, ka lietu kārtošana publiskajā telpā dod sporta veidam ko labu,“ līdzīgi norādīja Lakučs. “Izkāvāties, izrunājāties, paspiedāt rokas un pēc dažiem gadiem pasmiesieties par to. Es uz to skatos tā. Vai tevis piedāvātā aina ir nereāla? Nebūt ne. Tā var notikt un skaidrs, ka arī notiek, taču iekšējām lietām jāpaliek iekšā. Tās nav jānes uz āru. Darba procesā gadās nesaskaņas, nereti treneri tās rada mākslīgi. Manā sporta veidā mēs nereti attiecības kārtojam ar spēku, bet trasē.”

“Kāvies ar saviem audzēkņiem gluži neesmu, bet tā stingrāk kādu paņēmis gan. Nekad neesmu varējis izturēt nenopietnu attieksmi pret treniņprocesu – zirgošanos, neklausīšanos… Tas mani spēj nokaitināt ļoti,” atzīst Lakučs.

Prūsis tikmēr neslēpj, ka pirms daudziem gadiem arī pats bijis par mata tiesu, lai vicinātu dūres ar kādu savu audzēkni. “Sportā sastopas smagi raksturi, citādi te neko neizdarīsi un nesasniegsi. Te nav jānodala – treneris vai sportists. Ja sportists vēlas kļūt par treneri, tad viņam sevī jānogalina sportists. Te nevar būt citu variantu. Man bijušas situācijas pirms gadiem desmit, kad jau esmu atvilcis roku, lai mauktu, taču saprotu, ka to nedrīkstu. Vienkārši nedrīkst, lai gan man ir taisnība par visiem 200 procentiem,” atzīstas bobsleja treneris.

Abu starpā valda vienprātība, ka visbiežāk par šādiem gadījumiem informācija neaiziet pat līdz sporta veidu federāciju kabinetiem, nemaz nerunājot par mediju slejām.

Treneru un audzēkņu fiziskas nesaskaņas pēc valsts neatkarības atjaunošanas Latvijas sportā neatminas pieredzējušais sporta apskatnieks Jānis Matulis, neslēpjot ka aizvadītā gadsimta septiņdesmitajos gados redzēts, kā nopelniem bagātais hokeja treneris Viktors Tihonovs uz soliņa spēles laikā meties žņaugt savu padoto Vladimiru Durdinu, bet kāda spēles pārtraukumā “Sporta pils” gaiteņos medījis pašu Helmutu Balderi.