Melbārdis: "To, ka Šveicē mūs diskvalificēs, zināju jau pirms starta"

No stūmēja par pilotu

Pirmā sezona pilota statusā. Kādi ir iespaidi un galvenās atziņas to noslēdzot?
Forši un patīkami! Jaunajā ampluā izbaudīju katru mirkli un katras sacensības. Šī sezona paskrēja ļoti ātri, salīdzinot ar iepriekšējām. Esmu priecīgs par to, kas izdarīts, tā ir cita pasaule, gandrīz vai cits sporta veids. Ir emocionāls pacēlums, jau atkal gribas braukt.

Kas vispār bija galvenais dzinulis kāpēc kļuvi par pilotu?
Bija sakrājies psiholoģisks nogurums, tāpēc vēlējos paņemt pauzi vai pamēģināt ko jaunu. Doma brieda jau kādu laiku. Pamēģināju un iepatikās. Arī treneris izrādīja vēlmi, lai es brauktu un beigās viss ievirzījās nopietnās sliedēs. Pašam ir pārsteigums, cik beigās viss labi izdevies. Jau savā pirmajā sezonā pilota lomā braucu pasaules čempionātā.

Vai kāds iedrošināja, ieteica vai tas 100% bija tavs lēmums?
Neviens man neteica, ka vajag. Zintim Ekmanim teicu, ka gribu sevi izmēģināt kā pilots, viņš noorganizēja treneru komandu, kas strādā ar mani un otru jauno pilotu Uģi Žaļimu (Poikāns, Ķipurs un viņš pats), pēc tam jau arī Sandis sāka trenēt.

Vankūvera, Maskalāns un Miņins...

Daudziem pārsteigums bija, ka pēc notikušā Vankūverā radās vēlme pašam pilotēt, nevis iet projām pavisam. Kā raksturotu tur notikušo?
Olimpiāde ir augstākā virsotne, kas vien sportistam var būt. Braucām cīnīties par augstām vietām, domas bija tikai par medaļu. Noskaņojums arī bija labs, taču līdz brīdim, kad Jānim Miņinam sākās veselības likstas. Tas gan nebija par iemeslu, kāpēc kļuvu par pilotu, to es biju jau izdomājis pirms olimpiādes, nospraudis sev mērķi. Varbūt, ja olimpiskajās spēlēs būtu nostartējis labi, pieliktu punktu sportošanai. Tad vairāk pievērstos mācībām, profesionālu sportošanu atliekot malā.

Maskalāns Vankūverā teica, ka Miņins labāks ir tikai uz tehnikas rēķina. Cik atšķirīga šobrīd ir tehnika, kas ir tavā Maskalāna rīcībā?
Divnieki bija atšķirīgi, taču četriniekos atšķīrās tikai ļoti sīkas nianses. Jā, kad Jānis aizgāja, tad Edgaram tika Jāņa tehnika, viņam pienācās visas labās slidas, bet nevarētu teikt, ka bija krasas atšķirības. Varētu runāt par divniekiem, tomēr četrinieki bija ļoti līdzīgi.

Šogad diezgan nepatīkamā veidā šķīrās federācijas un Miņina ceļi. Kā to uztvēra konkurenti?
Pirmajā mirklī bija pārsteigums – kā – top pilots un vairs nestartēs?! Man? Arī man bija pārsteigums. Cik saprotu, viņiem [ar treneriem] bija sapulce, kurā tika runāts, kāpēc viņš nebrauca Altenbergā. Nākamajā dienā atnācām uz treniņu, Miņins arī bija, taču nepiedalījās. Pēc tam jau sekoja lēmums... Tas bija šoks! Patiesībā jutu līdzi viņa ekipāžas stūmējiem un savā ziņā priecājos, ka tajā brīdī vairs nebiju viņa ekipāžā. Jāņa rīcība nebija laba. Saprotu, ka varbūt viņš bija apvainojies par kaut ko, taču varēja visu izrunāt. Katrā ziņā to vajadzēja nokārtot daudz pieklājīgākā veidā.

Pieņemot, ka Miņins vasarā atgriežas, vai esi gatavs cīņai par divām vietām komandā ar viņu un Maskalānu?
Jānim, kā jau iepriekš teikts, visas durvis ir vaļā. Būs testi, treneri visu izdomās, taču esmu gatavs cīnīties un pierādīt sevi. Nenoliegšu, ka Jānis ir labāks un līdz viņa līmenim man vēl ir jāaug, taču, ja viņš būtu komandā, tas būtu ieguvums mums visiem no konkurences viedokļa. Pēdējā laikā šķita, ka viņš bija nedaudz iemidzis. Edgars vēlāk pierādīja, ka nav slikts pilots, turklāt viņš īsā laikā aprada ar jaunu bobu un stūmējiem. Situācija nav tik traka, kā daži prognozēja – uzvara un otrā vieta Pasaules kausa posmos, piektā vieta Eiropas čempionātā...

Sezona pilota statusā

Jau pirmajā sezonā pilota statusā startēji pasaules čempionātā. Kā vērtē savu veikumu?
Citiem varbūt liekas, ka otrais desmits nav nekas sevišķs, taču ņemot vērā to, ka braucu pirmo sezonu, man tas ir vērā ņemams sasniegums. Principā braucis esmu tikai pāris mēnešus, tā, ka viss ir pat ļoti labi. Pasaules čempionātā pēc pirmās dienas bijām devītie, taču tas bija tikai loģiski, ka atkritām zemāk, jo mums paveicās ar laiku un daudz ko ieguvām uz starta rēķina. Četriniekos man patika otrā diena – tad braucām tā, kā vajadzēja braukt pirmajā. Nav ko meklēt attaisnojumus – man sadega nervi un tā tās kļūdas arī radās, turklāt vienā no būtiskākajām vietām trasē. Taču jebkurā gadījumā prieks, ka abās distancēs iekļuvām labāko piecpadsmitniekā. Sandis Prūsis jau iepriekš teica – ja tur izdosies aizķerties, tad viss būs kārtībā...

Par notikušo Sanktmoricā - izskaidro notikušo no savām pozīcijām. Vai starts Sanktmoricā nostiprināja pārliecību?
Negrasos nevienu vainot. Pats nebiju klāt, tas nebija mans uzdevums mērīt slidu temperatūru, man bija jāiesildās un jāgatavojas startam. Ja slida ir uzkarsusi, tad tur jau vairs neko nevari padarīt – dzesēt vai likt ledu nevar... Kaut kur varbūt kaut ko palaidām garām, taču no otras puses, varbūt tas ir arī labi – jauna pieredze un zvaigznes nesastāsies pārāk tuvu galvai. Protams, bija sāpīgi, džekiem bija škrobe, taču to, ka mūs diskvalificēs, zinājām jau pirms starta.

Cik daudz laika izteiksmē, tavuprāt, deva šī sakarsētā slida?
Nedomāju, ka kaut ko deva, manuprāt, neko. Slida bija kādus 2.5 grādus siltāka par pieļauto normu, bet rezultāts jau mums bija ne tik labs slidas dēļ, bet gan tāpēc, ka braucām vieni no pēdējiem. Sanktmoricas trase šādā ziņā ir ļoti pateicīga un mēs to izmantojām. Arī pats brauciens bija labs. Patiešām izbaudīju to dienu, nāca man klāt braucēji ar daudzu gadu stāžu, teica, ka redzējuši manu braucienu, uzslavēja, ka pirmajā sezonā tā braukt ir lieliski. Iepriekš vēl nekad nebiju jutis, ka mani tā novērtē, tās bija lieliskas sajūtas.

Pirms katra posma ir treniņbraucieni, ir trases, kurās startē pirmoreiz. Cik reāli ir paspēt "piešauties" trasei šo dažu braucienu laikā?
Pasaules čempionātā Kēnigzē, vismaz treniņos viss likās labi, bet pienāca pirmā sacensību dienu un kļuva skaidrs, ka neesmu vēl psiholoģiski gatavs. Citās trasēs, lai nobrauktu vismaz kaut kādā līmenī, pietika ar pāris braucieniem, taču, lai brauktu labā līmenī – jābrauc daudz un regulāri.

Tavai ekipāžai ir ļoti labs starts. Cik lielā mērā tas ietekmēja tavus pieklājīgos rezultātus finišā?
Starts ir svarīgs, sevišķi divnieku sacensībās, kur bez starta praktiski nav variantu cīnīties par augstām vietām. Protams, arī braukšana ir svarīga, bet starts mums noteikti bija un būs pluss, no kura mēs tikai iegūstam. Uz tā rēķina iespējams arī izdevās nobraukt labi. Skaidrs, ka pirmajā gadā es nevaru braukt kā Edgars Maskalāns vai Jānis Miņins, man vēl jākrāj pieredze un daudz jāmācās. Cerams, ka nepalikšu šī gada līmenī, bet turpināšu progresēt.

Kurā trasē bija visvairāk jūtams pieredzes trūkums?
Grūti bija visās trasēs, taču, ja izdevās uzķert trasi, tad viss bija labi. Man patika Sanktmoricas un Kēnigzes trases, tām man izdevās piešauties. Savukārt Čezānā bija grūti braukt, visu laiku vajadzēja sevi turēt sevi sasprindzinājumā, nebija laika atpūsties, tikai stūrē. Kēnigze tādā ziņā bija vieglāka, tur izbrauc vienu no pirmajām virāžām, seko taisne, kurā nedaudz vari atvilkt elpu un atkal sakoncentrēties nākamajām virāžām. Vajadzīga pieredze. Čezānā man brīžiem likās, ka ir neiespējami izbraukt, kādā mirklī sāku pat domāt, ko es te daru un, kas es vispār par pilotu...

Braukšana ir viens no elementiem, pie kā tev jāstrādā. Kur vēl ir lielas rezerves?
Visur. Vasarā ieguldīsim daudz darba, lai attīstītos. Braukšanu var iemācīties tikai braucot, bet psiholoģiski man sevi jādabū tādā līmenī, lai varu nolikt malā visas liekās domas un vienkārši startēt. Četrus gadus esmu bijis stūmēja lomā, taču pilots ir pavisam cita pasaule – tur bail kaut kur ne tā izbraukt, pieļaut stulbas kļūdas. Psiholoģiskā sagatavotība ir viena no tām lietām, kur man visvairāk vajadzētu piestrādāt.

Bobslejā starptautiskā sezona beigusies. Vēl martā būs starts Siguldā, bet pēc tam – ņemsiet pauzi, lai vasarā sāktu gatavoties jaunajai sezonai?
Tādu īstu pauzi neņemsim. Būs treniņnometnes, par kurām paziņos treneri. Tas varētu būt maija vidū, kā iepriekš. Pērn ielaidu robu fiziskajā sagatavotībā, šovasar tur vajadzēs kārtīgāk pastrādāt. Brauciens [trenēties] uz ASV? Daudz par to nezinu, par to vēl mūs informēs.