Kēls: "Ja šobrīd esmu Latvijas izlases treneris, tātad esmu latvietis"

Tikšanos sarunājām pirms Latvijas izlases kārtējā treniņa Rīgas 49. vidusskolā, un vienojamies, ka ar 40 vai 45 minūtēm sarunai vajadzētu pietikt. Dzīvē gan viss izvēršas citādāk. Igaunis, kurš savulaik spēcīgākās Igaunijas komandas Tallinas "Kalev" sastāvā spēlēja PSRS augstākās un pirmās līgas čempionātos, bet 90. gados dažādos Somijas klubos, izrādās varen runīgs. Juzdams, ka arī šo rindu autoram volejbols ir tuvs un zināms sporta veids, treneris nemanot sarunu ievelk pat līdz pusotrai stundai (pagale gan viena nedeg), knapi pagūstot pārģērbties uz kārtējo izlases nodarbību, kas ir viena no pēdējām pirms došanās uz Austriju, kur mūsu izlase pēc 11 gadu pārtraukuma atgriezās Eiropas līgas apritē.

Kēls, kurš dzimis Viru (pilsētā, kurā ļoti populāra ir slēpošana, volejbols, cīņa, mazāk vieglatlētika) volejbolā nonācis ļoti agri. Jau otrajā klasē pats atradis iespēju treniņiem, un uzsācis nodarbības, par to neinformējot pat vecākus, kuri sākotnēji uzskatījuši, ka mazais Avo ir par tievu un smalku volejbolam. Nopietnu nospiedumu viņa volejbolista karjerā atstājis laiks Somijā. Viņš pats neslēpj, ka no somiem savulaik pat saņēmis piedāvājumu pieņemt šīs valsts pilsonību, taču gala vārds piederējis sievai, kura ir ģimenes "iekšlietu ministre" – viņai ir gala vārds visu svarīgāko Kēlu ģimenes lēmumu pieņemšanā, neslēpj pats Avo. Par savām mājām mūsu izlases boss sauc Pērnavu, neslēpjot, ka pat laikā, kad vadījis Tallinas "Selver" komandu, nav dzīvojis Igaunijas galvaspilsētā, bet gan katru dienu mērojis ceļu Pērnava – Tallina – Pērnava (gadā Kēla auto nobraukums bijis virs 70 tūkstošiem kilometru). Zīmīgi, ka viņš ir labos draugos ar līdzšinējo Latvijas izlases galveno treneri Raimondu Vildi…

Kā nokļuvāt Latvijas izlases galvenā trenera amatā?
Pirmo reizi par Latvijas izlasi padzirdēju pagājušā gada vasarā, taču tās bija tikai baumas. No federācijas pirmais mani, šķiet, uzrunāja Ainārs Dakša (bijušais LVF ģenerālsekretārs - autors). Ilgāku laiku biju strādājis tikai klubu volejbolā, kas tomēr ir nedaudz cita lieta, nagi nedaudz niezēja. Dakša uzreiz teica, ka netiks rīkots nekāds atklātais konkurss, kas manā skatījumā bija pareizi. Laikā, kad mani izvēlēja par Igaunijas izlases galveno treneri, tika organizēts konkurss, kuram bija pieteikuši ap simts treneru… Esmu drošs, ka kaut kas līdzīgs būtu bijis arī tagad. Saprotu, ka sākotnēji bija divi vai trīs kandidāti, no kuriem beigās tiku izvēlēts es. Vienojāmies diezgan ātri. Nekad neesmu sapratis, par ko tiek runāts, kad lasu avīzēs vai kādā interneta portālā, ka sarunas ar treneri turpinās jau divas vai trīs nedēļas. Par ko tur runāt? Alga, prēmijas, auto, dzīvoklis, mērķi un uzdevumi… Par ko vēl runāt?

Ar ko jums interesants šķita šis piedāvājums?
Man milzu izaicinājums ir Latvijas izlases aizvešana uz Eiropas čempionāta finālturnīru. Izloze nav vienkārša (Latvijai būs jāspēlē ar Igauniju un Izraēlu), taču jāatceras, ka finālturnīrā pirmo reizi spēlēs 24 komandas, nevis 16, kā tas bija iepriekš. Komanda Raimonda Vildes vadībā pēdējos gadus bijusi ļoti tuvu tam, lai dotos uz finālu, pietrūcis ļoti maz. Kāpēc gan, lai tas nebūtu reāli tagad? Mūsu grupā ir vieni izteikti favorīti – igauņi. Mēs sapņojam par divām uzvarām pār Izraēlu, taču ar to nepietiks. Nāksies ņemt punktus arī no igauņiem. Cīnīsimies!

Par ko tur cīnīties? Latvijas izlases galvenais treneris šobrīd taču ir viens no labākajiem Igaunijas volejbola zinātājiem…
Jā, nekas daudz jau Igaunijas izlasē nav mainījies. Kopš laika, kad es vadīju komandu, ir nomainījušies tikai trīs spēlētāji. Izlase man tiešām ir ļoti labi pazīstama, taču ne jau es došos laukumā.

Kas ir pamainījies kopš Igaunijas izlasi vada rumānis George Kretu?
Spēlētāji ir kļuvuši nedaudz vecāki, iekrājuši pieredzi, nobrieduši. Kretu izlases darbā izmanto ļoti daudz mūsdienu tehnoloģiju. Igauņi smalki izmanto statistiķi, manā laikā statistika netika izmantota tādā apjomā, kā tas ir tagad. Es nevaru apgalvot, kas tas palīdz izlasei, bet tā ir viena no izteiktākajām lietām, kas mainījusies. Jā, arī es savā darbā izmantoju statistikas rādītājus, taču uz tiem nebalstu komandas spēli. Uzskatu, ka spēlētājam pašam ir jādomā, visu tu viņam nekad nepateiksi priekšā ar skaitļiem vai datiem. Nianšu volejbolā ir ļoti daudz. Es varu ieteikt, kā darīt, bet ne izdarīt. Spēlētājiem pašiem ir jādomā un jāpieņem lēmumi.

Kāpēc Igaunijā volejbols pēdējos desmit, iespējams, pat piecpadsmit gados gājis uz augšu, bet Latvijā stāvējis uz vietas?
Tas ir tāpat kā dzīvē – ir labāki periodi un ir sliktāki. Gan Igaunija, gan Latvija ir mazas valstis, kurām ir grūti attīstīt visus sporta veidus. Es labi atceros vienu preses konferenci pēc Igaunijas un Nīderlandes izlašu spēles Eiropas čempionāta finālturnīrā. Mēs toreiz zaudējām un pretinieku treneris teica apmēram sekojošo: "Tādas valstis kā Igaunija un Nīderlande taču ir mazas. Mums katrs spēlētājs ir vispirms jāatrod, bet pēcāk jānēsā uz rokām, lai kaut kas sanāktu". Es viņam toreiz pavaicāju, vai viņš zina, cik iedzīvotāju ir Igaunijā? Kad uzzināja, ka nepilns pusotrs miljons, gandrīz nokrita no krēsla… Lūk, te arī stāsts. Mēs esam mazas valstis, kurās te ir, te nav talantīgu jauniešu. Mūsu jauniešu treneriem atrast bērnus un no viņiem kaut ko izveidot, ir krietni vien grūtāk, nekā tādam pašam jaunatnes trenerim Nīderlandē. Tā nu sanācis, ka 80. gadu beigās un 90. sākumā Igaunijā jaunieši spēlēja volejbolu, un volejbols aizgāja uz augšu. Izlase sāka spēlēt Eiropas līgā, bija panākumi un sporta veids kļuva populārs.

Vai Latvijas izlases spēlēšana Eiropas līgā bija jūsu vēlme?
Jā, tā bija viena no manām prasībām. Igaunijas izlase ir labs piemērs tam, ka izlases spēlētājiem regulāri spēlējot kopā, var sasniegt labus rezultātus. Lai iekļūtu Eiropas čempionāta finālturnīrā, ir nepieciešams aizvadīt vairāk laba līmeņa spēļu. Turklāt tā ir laba iespēja arī jaunajiem. Mums sastāvā tagad nav Egleskalna, bet es par to pat nedomāju bēdāties. Tāpēc mums ir jaunie spēlētāji, kuriem būs iespēja sevi apliecināt. Spēlēs Buivids, arī Pekmans, vēl citi.

Kāpēc izlasē nav Matīsa Gabdulļina?
Tas ir mans lēmums. Es uzskatu, ka federācijai jāsāk domāt arī par otrās izlases izveidi, kas strādā paralēli lielajai. Ja gadījumā kāds no pirmās izlases spēlētājiem iedzīvojas savainojumā, man nav jāzvana un jāmeklē rokā kāds spēlētājs un jājautā, kurā pludmalē viņš šobrīd atpūšas. Ja vien gribam rezultātus ilgtermiņā, tad federācijai ir jāmeklē iespējas. Tas būs labs impulss arī jaunajiem.

Kāds ir šīs vasaras izlases treniņu plāns?
Viss atkarīgs no tā, vai iekļūsim Eiropas Sudraba līgas "Final Four" sacensībās. Ja iekļūsim, tad treniņus pirms Eiropas čempionāta kvalifikācijas atsāksim 12. jūlijā. Ja neizdosies, tad spēlētāji pēc individuālas programmas trenēties uzsāks nedēļu ātrāk. Mums ir ļoti labs fiziskās sagatavotības treneris, kā arī fizioterapeits, kuri uzreiz pateiks, kurš ir strādājis individuāli, kurš nē.

Atgriezīsimies vēl pie Igaunijas volejbola jaunatnes sistēmas. Kā jums izdevies nostiprināt sporta skolas reģionos?
Neesmu drošs, bet domāju, ka sistēmas Latvijā un Igaunijā ir līdzīgas. Ja kādā no pilsētām nav sporta skolas, tad ir pašvaldības veido privātus klubus. Tālākais jau ir atkarīgs no trenerim – kā viņi spēj atlasīt un piesaistīt volejbolam jauniešus. Man grūti spriest, kā jums te ir ar jaunatnes treneriem, jo tas ir tiešām būtiski. Zinu, ka mūsējie ļoti aktīvi braukā pa skolām un aicina jauniešus nodarboties tieši ar volejbolu. Sporta veids jauniešiem ir ļoti noderīgs gan fiziskā ziņā, gan mentāli. Tas ir reizē gan fiziski attīstošs, gan kulturāls sporta veids. Volejbolā lēmumi ir jāpieņem sekundes simtdaļas laikā. Futbolā un basketbolā tu vari pieturēt bumbu un piespēli atdot vēlāk, bet volejbolā tas ir viens moments un punkts jau ir iegūts vai zaudēts. Tas iemāca pieņemt ātrus lēmumus.

Vai patiesas ir runas, ka igauņiem ir apnicis malties Baltijas līgā ar latviešiem un lietuviešiem, kurus var apspēlēt uz vienas kājas, tādēļ Igaunijas volejbola federācija nopietni domā par kopīgas līgas izveidi ar somiem.
Nē, neko tādu neesmu dzirdējis. Kaut kādas runas bija īsi pēc Baltijas līgas izveides, toreiz vēl "Schenker" līgas. Somi pat bija atbraukuši uz Igauniju, lai apspriestu šāda projekta izveidi. Tika runāts, ka šādā līgā varētu spēlēt astoņi somu klubi, četri Latvijas un četri Igaunijas. Tas varēja būt 2008. vai 2009. gads. Somi beigās nobijās no iekšējā "kara", jo skaidrs, ka visiem viņu klubiem šādā līgā vietas neatrastos. Es uzskatu, ka Baltijas līga ir izdevīgs projekts visām trim Baltijas līgas valstīm. Būtu traki savā starpā spēlēt piemēram piecus vai sešus apļus, kā arī vēl izslēgšanas spēles un kausa mačus. Šī ir laba iespēja uzspēlēt ar dažādiem pretiniekiem.

Ar ko Jūs esat spēcīgs kā treneris? Kā sevi noraksturotu?
Mmm… (Ilgāka pauze). Manuprāt, par treneri vislabāk visu pasaka viņa sasniegtie rezultāti. Tas ir pirmais, kas man nāk prātā. Esmu tāds, kurš pastāvēs par savu komandu un spēlētājiem, viņi man vienmēr būs pirmajā vietā. Es ar viņiem strādāju ikdienā, nevis kāds federācijas vai kluba vadītājs. Esmu diezgan lojāls, nekad neesmu mainījis politisko piederību. Ja šobrīd esmu Latvijas izlases treneris, tad esmu latvietis.

Par visiem simts un simtu desmit procentiem arī cīņās pret igauņiem…
Noteikti! Šobrīd es esmu latvietis.

Jūs esat stingrs treneris?
Domāju, ka jā. Ja mēs uz nogriežņa atzīmētu punktu starp "demokrāts" un "diktators", tad manā gadījumā šis punkts būtu nedaudz tuvāk atzīmei "diktators". Mani var pierunāt un pārliecināt, taču argumentiem ir jābūt spēcīgiem. Nebūs viegli, bet ne neiespējami.

Kādi ir Jūsu pirmie iespaidi par Latvijas izlases spēlētājiem?
Čaļi strādā ļoti labi, redzu vēlmi trenēties. Ja viss būs labi un es turpināšu darbu ar Latvijas izlasi arī pēc šī cikla (līgums parakstīts līdz 2019. gada EČ finālturnīra beigām), tad pieļauju, ka šis entuziasms varētu mazināties, un tas ir tikai normāli. Jūtu, ka spēlētāji ir gatavi atdot visus spēkus, lai mums kopā izdotos. To, cik labi mēs esam, parādīs spēles un to rezultāti.

Kādu volejbolu demonstrēs izlase Jūsu vadībā?
Izskatās, ka būsim labi aizsardzībā. Mums nav liela auguma spēlētāju. Jā, centrā ir Toms Švāns, interesants spēlētājs ir Atvars Ozoliņš, kurš pēc pāris gadiem, ja turpinās strādāt, no laba var izaugt par ļoti labu. Interesants materiāls ir Edgars Šimanskis, arī viņam ir visas iespējas spēlēt labā līmenī. Mums šajā vasarā būs jāspēlē ātru volejbolu, jābūt mobiliem aizsardzībā un jācenšas tikt galā ar pretinieku servēm. Cēlāji abi ir līmenī. Deniss Petrovs būs mūsu pirmais numurs, taču arī Edvīns Skrūders var palīdzēt vajadzības gadījumā. Vienīgais, kuru neesmu nopietni redzējis ir Reinis Pekmans. Viņš pievienojās treniņiem tikai vakar. Armandu Āboliņu plānoju izmantot gan kā otrā tempa uzbrucēja, gan kā libero. Domāju, ka viņam uztaisīsim divu krāsu kreklus, lai vajadzības gadījumā viņš var palīdzēt Ingaram Ivanovam. Man viņš patīk ar savu kaujiniecisko raksturu – vienmēr un visur darīs visu, lai uzvarētu.

Man izskatās, ka visplānākā ir pirmā tempa pozīcija…
Ļoti ceru, ka Andrejs Zavorotnijs varēs mums palīdzēt visa cikla garumā. Viņš paralēli strādā, bet saprotu, ka jau ir vienojies ar darba devējiem, lai problēmu nebūtu. Gribēju piesaistīt Zigurdu Adamoviču, bet viņam ir veikta pleca operācija. Vladislavs Blumbergs grib pabeigt skolu, tāpat arī Antons Nazarovs.

Jūs daudz strādājat. Kā atpūšaties?
Mans vaļasprieks ir medības. Āfrikā pagaidām neesmu medījis, taču mans lielākais medījums ir alnis.

Dzirdēju, ka Jūs mācāties Latvijas himnu. Kādas sekmes?
Nopietni mācos, būtu jābūt labi.