Jaundžeikars: "Paldies līdzjutējiem!"

“Pirmo spēli savās mājās mēs nospēlējām lieliski, nepieļaujot kļūdas un izcīnot pārliecinošu uzvaru. Izpildījām to, ko sarunājām, neitralizējām viņa diagonāles spēlētāju un cēlāju. Otrajā spēlē “ielidojām” uz emocijām un servēs."

Trešajā spēlē emocijas sita augstu vilni, jo fināls ir fināls, vienalga tā ir amatieru līga, nacionālā līga vai Olimpiskās spēles. "Tas ir mačs par zeltu. Jebkurš zelts ir jāizcīna un tas nenāk viegli. Šoreiz mēs nospēlējām saliedētāk tieši kā komanda, attiecībā pret pretiniekiem. Tas arī deva rezultātu, jo visi puiši bija gatavi iesaistīties spēlē. Maiņas mūsu spēli pastiprināja nevis tika izdarītas tādēļ, ka kādam spēle negāja. Džeki bija psiholoģiski sagatavojuši sevi spēlei. Piektais sets parāda to, cik ļoti tu vēlies izcīnīt uzvaru un šoreiz mēs to vēlējāmies ļoti. Mana kļūda bija tā, ka es pats devos laukumā. Psiholoģiski es biju gatavs spēlēt, taču mana otra loma ir būt trenerim un šādā brīdi abas lietas apvienot ir grūti," uzskata Jaundžeikars.

Treneris skaidri nosauc jau pirms sezonas izvirzīto mērķi. "Pirms sezonas mans mērķis, protams, bija zelts un to teicu jau iepriekš. Pirms atgriezos Latvijā, izcīnīju divas zelta medaļas Zviedrijā, tad divus gadus uzvarēju Latvijas čempionātā ar “Lāsi”. Guvu savainojumu un nevarēju spēlēt, tādēļ aizgāju par treneri Limbažu komandā, ar ko vinnējam Nacionālo līgu un Amatieru līgā ar Murjāņiem uzvarējām amatieru līgu. Zviedriem ir tāds teiciens “Zelta zoss”, kas ceļo apkārt pa pasauli un kuram uzvaras pielīp."

"Pirms tam savstarpēji vienojāmies ar AVK komandu, ka uzvarētājs mūsu savstarpējā cīņā automātiski tiek pusfinālā, lai nav jāspēlē vēl viena sērija. Pirms spēles džekiem teicu, ka motivācijai jābūt tādai, lai varam vēlāk uzspēt pret Latvijas izlases bāzes komandu “Lāse-R/Rīga’, kas varētu būt mūsu reālākie pretinieki. Protams, nekādas ilūzijas neloloju šajās spēlēs, taču esmu priecīgs, ka varēsim uzspēlēt ar puišiem, kas trenējas divreiz dienā. Uzspēlēsim savam priekam, taču centīsimies arī pakaitināt konkurentus," piebilts treneris.

Tāpat treneris nebeidz uzskaitīt tos, kuriem jāsana paldies. "Liels paldies jāsaka sporta skolai, radiem, draugiem, paziņām, kas sabrauca uz spēli atbalstīt mūs. Arī pašvaldības darbinieku vidū ir daudzi volejbola mīļi, kas jau ir gados, taču volejbols ir viņu sirdīs. Sestdien viņi nevarēja mūs atbalstīt Cēsīs, jo bija senioru mačos, tādēļ šoreiz atbrauca vesels busiņš atbalstīt mūs klātienē. Uzskatu, ka 50% uzvaru izcīnījām mēs laukumā, bet otra puse uzvaras pienākas tieši līdzjutējiem, jo nebija mūsu mājas sienas. Šoreiz mūsu mājas sienas bija tieši mūsu līdzjutēji, jo bez viņiem mēs šoreiz tiešām neuzvarētu. Pērn biju uz dažām Cēsu spēlēm, kad vēl bija “Schenker” līgas komanda, taču man liekas, ka regulārajā sezonā mums bija pat vairāk skatītāju."

"Domāju, ka volejbols Cēsīs iet uz augšu, jo bērni ir ieinteresēti. Pagaidām gan basketbols un florbols volejbolu sit pušu, jo šiem sporta veidiem pilsētā ir garāka un panākumiem bagātāka vēsture. Cēsīs ir daudz jaunu labu spēlētāju, kas var izveidot tiešām labu komandu. Nerunāju par “Schenker” līgas komandu, jo pašlaik tas nav reāli, taču redzam, ka Nacionālā līga reāli ir daudz dinamiskāka un atraktīvāka, jo kādas sešas komandas var izšaut jebkurā brīdī. Kas zina, varbūt parādās kāds sponsors un tas viss iegūst jaunu grūdienu, jo puiši mums tiešām ir talantīgi. Resursi ir, vajag tikai rakt…”

Izmantotie resursi:
skcesis.lv